Kultūra
Teātris un kino

“Melānijas hronika”: Kā ludzēnietis Edvīns tika pie galvenās varones dēla lomas4


Melānijas dēla atveidotājs filmā “Melānijas hronika” Ludzas ģimnāzijas 10. klases skolnieks Edvīns Mekšs saka: “Filmēšanās izrādījās grūtāka, nekā biju iztēlojies…”
Melānijas dēla atveidotājs filmā “Melānijas hronika” Ludzas ģimnāzijas 10. klases skolnieks Edvīns Mekšs saka: “Filmēšanās izrādījās grūtāka, nekā biju iztēlojies…”
Foto – Valdis Semjonovs

Filmā “Melānijas hronika” titullomā ir aktrise no Šveices Sabine Timoteo, bet viņas dēlu – ko varam uzlūkot kā otru svarīgāko tēlu – spēlē Edvīns Mekšs.

Viņš mācās Ludzas ģimnāzijas 10. klasē, oktobrī apritēs sešpadsmit. Tagad viņš ir ludzēnietis, bet astoņus gadus dzīvojis netālajā Pildā – mazā ciematiņā, kur notika arī filmēšana vecā graudu kaltē un dārzā. Edvīna tētis Edgars Mekšs tur iepircis mājas un zemi. Lauksaimniecība, kā stāsta dēls, ir tēva darbs un reizē sirdslieta. Edvīnam Mekšam ir arī vecāks brālis Ēriks un jaunāks Martins, kā arī māsa Amanda. Edvīns dejo bērnu un jauniešu centra tautas deju kolektīvā “Žeperi”. Piedalījies aizvadītajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos, kur visvairāk patikusi deja “Kas neko nedara”. Kā stāsta Edvīns, tā ir jautra un dzīves­priecīga. Arī tālākais teksts ir interesants – kas neko nedara, tam jādomā… Par Edvīnu to gan nevar teikt, jo viņš ne vien dejo, bet spēlē arī handbolu, turklāt vēl divās komandās “Latgols juniori” Ludzā un Murjāņu sporta skolas vienībā “MSG-2000”. Treniņi četras reizes nedēļā, dejošana notiek divas reizes. Bet, ja labi grib, ar nelielu nokavēšanos, taču visu var paspēt.

Klasē ienāca kino vīri

Nokļūšana filmā bijusi nejauša un negaidīta. Kādā dienā klasē ienāca kino vīri. Teica, ka šajā pusē notiks filmēšana, meklējot aktierus, visus skolēnus fotografēja… Pēc nedēļas Edvīna tēva tālrunī atskanēja zvans – jūsu dēlam jādodas uz atlasi. “Tas bija ļoti negaidīti, jutos pārsteigts…” stāsta Edvīns. Bet, kad vajadzēja sākt filmēties, Edvīnam bija jādodas uz sacensībām handbolā Latvijas čempionātā. Viņš neslēpj, ka ļoti gribējis piedalīties mačos, bet tētis teicis, ka filmētājiem vārds ir dots un tā varbūt būšot vienīgā iespēja izmēģināt spēkus aktiera ampluā. Handbola komanda gan toreiz palika 4. vietā, ar neslēptu nožēlu saka Edvīns, ļaujot secināt, ka viņš tajā ir viens no vadošajiem spēlētājiem.

Melānijas dēls filmā izaug no astoņgadīga zēna līdz četrpadsmitgadīgam pusaudzim. “Augu jau arī es pats, bet tik un tā nācās pietēlot gan mazāku puiku, gan pēc tam lielāku…” atceras Edvīns.

Grūtākās ainas

Agneses Zeltiņas (publicitātes) foto

Pateicoties dalībai filmā, viņš pirmoreiz bijis gan Somijā, kur filmēti skati taigā, gan Pasienē, kur uzņemtas Sibīrijas nometnes ainas. Visvairāk viņu pašu satraukusi epizode ar notikumiem lopu vagonā. Edvīns stāsta: “Mūs veda uz vagonu, stūma karavīri… Varu tikai iedomāties – tā bezspēcība, kādu toreiz izjuta cilvēki, laikam bija briesmīga. Filmā viss bija ierīkots iespējami tuvu toreizējai dzīves nežēlīgai īstenībai – vilciena vagonā visi bērni uztraucās par tēviem, sievas par vīriem, viena sieviete gribēja izdarīt pašnāvību… Filmējoties arī mums tajā lopu vagonā pa īstam bija traki karsti, un, pauzēs izejot ārā, likās, ka tikko esam iznākuši no kaut kādas drūmas pasaules, kaut tā, protams, ir tikai filma.”

Bijuši kadri, kas izdevušies vai ar pirmo piegājienu, taču citus nācies filmēt piecas un pat septiņas reizes. Viena no grūtākajām Edvīnam bijusi aina, kur Sibīrijā viņa atveidotais puika aiz bada no mēslu kaudzes atkritumos izrakņājis saglumējušu kartupeli un lūdz to mātei izvārīt. “Bet Melānija dēlam uzkliedz – met zemē!” stāsta Edvīns. “Šveices aktrise šos divus vārdus bija iemācījusies latviski. Manis atveidotajam puikam ļoti gribas ēst, taču mamma liek to kartupeli mest zemē… Viņš nesaprot, kāpēc tā jārīkojas, ja vēders aiz bada raujas čokurā… Tāpēc filmā Melānijas dēls uz mammu kļūst dusmīgs. Taču man tās dusmas bija diezgan grūti notēlot.”

Bija epizodes, kur Melānijas dēlam, pa Sibīrijas dūk­stīm izbridušam, pie mammas jāatskrien noelsušamies. Lai šo elsošanu panāktu, Edvīnam vajadzējis iepriekš izpildīt daudzus pietupienus. Kā handbolistam tas nebūtu bijis īpaši grūti, taču filmēšanas laikā bijušas problēmas ar ceļgalu – tas bijis treniņos izsists, vēl sastieptas saites un vienā vietā arī ieplīsušas. Bet galu galā ārsts filmēšanās labad piekāpies.


Vecmāmiņas stāsti

Visvairāk par filmu ieinteresējušās Edvīna abas omes – viņa vecmāmiņa Genovefa Mekša un viņas māsa. “Mani vienmēr interesējuši vecmāmiņas stāsti par vēsturi, pašas piedzīvoto, arī to, kā vectēvs padomju laikā dienējis armijā un apsargājis politieslodzītos cietumos kaut kur Krievijā, kā savām acīm redzējis, kā tie centušies izmukt…”

Vecmāmiņa Genovefa dzimusi astoņu bērnu ģimenē, un vēl esot saglabājušās viņas dzimtas no māla būvēto zemnieku māju dažas sienas. Genovefas vīra Vitālija vecmāmiņu un vectētiņu tajā pašā 1941. gada 14. jūnijā, kad filmā Melāniju, izsūtīja uz Omsku. Vecmāmiņa Edvīnam stāstījusi, kā Vitālija vecāmāte, kurai bijis jāslauc govis, nesusi kaut kā ap vēderu apsietu un paslēptu paciņu ar pienu savam vīram. Taču tik un tā viņi abi divi Sibīrijā nomira.

Edvīns stāsta, ka no skolas vēstures stundām izsūtīšana viņam bijusi zināma, taču detaļas, pārdzīvojumus, cilvēku ciešanas viņš uzzinājis tikai no vecmāmiņas stāstītā. “Arī filmā izjustais man palīdz vēstures stundās, jo sausiem skaitļiem un faktiem klāt nācis kaut kas it kā paša izdzīvots un izjusts,” saka Edvīns.

No filmēšanās atmiņā palikusi arī aina, kur Melānijas dēls ir slims, guļ kā pirms nāves, un tikai Dievs zina, kā viņš izdzīvo. “Arī tā aina bija viena no grūtākajām, jo dzīvē badu un tik baismīgu slimību nekad neesmu pārdzīvojis,” stāsta Edvīns.

Sākumā likās, ka visā iedzīvoties būs viegli, bet vēlāk, kad sākās filmēšanās, izrādījās, ka ir grūtāk, nekā bija domājis. “Taču man daudz palīdzēja Melānijas lomas atveidotāja, un es ļoti daudz mācījos no viņas, kaut arī angļu valoda, ko aktrise pārzina perfekti, nav mana stiprā puse un mums savstarpēji sazināties palīdzēja tulks,” atzīst Edvīns.

Par honorāru – motorollers

Bet kā ar latviešu filmu skatīšanos Ludzas pusē? Edvīns saka tā: “Ir “Gors” Rēzeknē, arī te Ludzā ir kinoteātris, taču latviešu filmas rāda reti un arī cilvēki uz kinoteātri iet maz. Esmu redzējis filmu “Mammu, es tevi mīlu”, tīri labi patika.”

Starp citu, “Melānijas hronika” Edvīnam būs otrā filmēšanās pieredze. Pa vidu viņš gluži nejauši ticis uzaicināts arī nofilmēties lentē “Es esmu šeit”, kur redzams dažos kadros. Edvīns pats filmu redzējis nav, taču to noskatījušies viņa vecāki.

Jautāts par nākotnes plāniem, Edvīns, lomas atveidotājs saka: “Patlaban domāju vai nu par Rīgas Tehnisko universitāti, jo padodas matemātika, vai arī varbūt – par kinoaktiera profesiju. Vēl jau ir laiks, bet handbols lai paliek kā hobijs…”

Par filmā saņemto honorāru Edvīns nopircis sev pirmo motorolleru.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Kultūra
“Zvaigžņu karu” aktieris Endrū Džeks miris no Covid-19
4 stundas
LE
LETA
Kultūra
Lietuvas valdība atvēlēs 4,5 miljonus eiro, lai segtu Covid-19 krīzes nodarītos zaudējumus kultūras nozarei 1
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Jaunā Rīgas teātra pārbūves darbus par 29,9 miljoniem veiks piegādātāju apvienība “SBSC”
20 stundas

Lasītākie

LE
LETA
Ekonomika
Dīkstāves pabalstu varētu saņemt 20 000 pašnodarbināto un 13 000 mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju
1 stunda
LA
LA.LV
Dabā
Šā gada marts bijis 6. siltākais kopš 1924. gada
26 minūtes
LE
LETA
Latvijā
No ārvalstīm iebraukušajiem aizliedz pārvietoties ar sabiedrisko transportu 1
2 stundas
LE
LETA
Veselam
Diennaktī rekordliels ar Covid-19 saslimušo skaits – 48 cilvēki
2 stundas
MA
Māris Antonevičs
Latvijā
Māris Antonevičs: Ķīna draugs, bet patiesība dārgāka
4 stundas