Mūsdienu pētnieki nāk klajā ar jaunu versiju, kāpēc īsti mūku un filozofu Džordāno Bruno sadedzināja uz sārta 73
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
No vēstures mācību grāmatām zināms, ka viena no nelāgākajām tumsonīgās kristietības noziegumu lappusēm ir itāļu mūka un filozofa Džordāno Bruno dzīva sadedzināšana sārtā. Par to, ka viņš paudis aprobežoti ticīgajiem ļautiņiem netīkamo: raugi, Visumam nav nekāda centra, redzamās zvaigznes ir tikai mūsu Saulei līdzīgas ļoti tālas zvaigznes, ap daudzām no tām griežas Zemei līdzīgas planētas un tamlīdzīgi.
Ielāgosim, ka runa ir par 16. gadsimtu, tāpēc būtisks varētu būt jautājums: no kurienes gan šis cilvēks to visu jau tolaik varēja zināt? Iespējams, tieši tas visvairāk tracināja reliģijas sloga māktos tā brīža pasaules pārvaldītājus. Sak, bez sakariem ar pašu nelabo tur laikam neiztikt.
Bet, lai kā arī būtu, tomēr tas ir neapšaubāms fakts: tieši Bruno pamanījās iezīmēt mūsdienu kosmoloģijas pamatus, turklāt itin krasā pretstatā citiem sava laikmeta dižgariem Kepleram un Kopernikam, kuri pasaules uzbūvi pasniedza kā sfērisku objektu ar vienu vienīgo galveno spīdekli centrā.
Vārdu sakot, pastāv uzskats, ka šo izcilo viduslaiku itāļu domātāju dzīvu sadedzināja sārtā par viņa pausto plurālismu un kristiešu baznīcas dogmātu satriekšanu pīšļos. Bet kas tad tieši izglītotā mūka paustajā tik ļoti neiepatikās baznīckungiem?
Mūsdienu pētnieki nākuši klajā ar jaunu un interesantu versiju par to, ka Bruno piesaistījis kristiešu varmāku interesi ar saviem ietiepīgajiem vēstījumiem par to, ka Visumā eksistē kolosāls daudzums nevis vienkārši citu, bet gan tieši cilvēku dzīvošanai piemērotu planētu.
Jā, viņš runājis tieši par tā dēvētajām eksoplanētām! Un tas noticis jau vismaz 30 gadus pirms tā, kad kristieši metās atrunāt no tamlīdzīgu ideju izplatīšanas Galileo Galileju. 1597. gadā inkvizīcija nosodīja Bruno teikto par to, ka Zeme atrodas pastāvīgā kustībā kosmiskajā telpā. Līdz mūsdienām saglabātajos tā dēvētajos tiesu izmeklēšanas protokolos plaši aprakstīta Bruno izvirzītā hipotēze par zvaigžņu un planētu sistēmām, kuras viņš nodēvējis par bezgalīgām pasaulēm (bezgalīgs šādu sistēmu daudzums – un tas jau tātad ir absolūts 21. gadsimta kosmoloģijas līmenis).
Pret Bruno nostājās visi – augstākā garīdzniecība, pāvesti un arī imperators. Proti, Bruno izplatītās zināšanas par citu pasauļu eksistēšanu ļoti nopietni apdraudēja kristietības sabūvētās iedomu konstrukcijas pamatus – vismaz tā domāja tā laika bailīgie baznīckungi, un viņu mūsdienu pēcteči spējuši atrast paskaidrojumus, kas ļauj viņiem turpināt savas darbības arī tādu atziņu ielenkumā.
Tostarp avotos vēstīts, ka Bruno bijis luterānis, un tajā laikā bija spēkā tāds noteikums, ka viņus Romā lāgā nedrīkstēja aizskart. To zināja arī inkvizīcija. Tostarp Bruno vienlaikus bija arī visnotaļ kaismīgs un parauga cienīgs dievlūdzējs, kā dēļ baznīcai nebija praktiski nekāda iemesla viņu apsūdzēt ķecerībā vai zaimošanā. Taču dilemma bija liela – nedrīkstēja pieļaut, ka kāds vēl bez mūsu planētas atzīst arī citu pasauļu eksistēšanu. Tas būtu apmēram tas pats, kā Jēzus Kristus vietā sākt atzīt arī citus tā dēvētos pestītājus. Nekādā ziņā! Tad kristietības sakonstruētais kāršu namiņš acumirklī sabrūk.
Turklāt Bruno kā domātājs bija izvirzījis arī vēl ievērojami drosmīgākas hipotēzes, tādas, no kurām cenšas norobežoties pat virkne mūsdienu slavenu zinātnes ļaužu un teologu, šā iemesla dēļ dēvējot viņu par kaismīgu okultistu, nevis īstu zinātnieku. Par ko ir runa? Piemēram, Bruno pauda pārliecību, ka Zeme pati par sevi ir dzīva būtne, apveltīta ar dvēseli, savukārt cilvēki uz tās ir tikai kā blusas. Un saglabājušies pieraksti arī par to, ka attiecīgā tiesas procesa laikā 16. gadsimta itāļu domātājs vairākkārt kategoriski atteicies noliegt pats savus apgalvojumus, nenogurstoši turpinot klāstīt, ka Zeme patiesībā ir pilnībā parasts debess ķermenis, bez jebkādām unikalitātes un izredzētības pazīmēm un ka tādu ar savām īpašajām dvēselēm apveltītu planētu Visumā ir bezgalīgs daudzums.
