Indulis Paičs, teologs, lektors, kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājs.
Indulis Paičs, teologs, lektors, kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājs.
Foto: Anda Krauze

“Mūsos ir daudz vairāk resursu un spēka, nekā apjaušam!” Saruna ar teologu, psihologu Induli Paiču 10

Māra Lapsa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

“Mēs jau gadu sadzīvojam ar to. Koronavīrusa izraisītā pandēmija skar katru. Neviens nav palicis ārpus tās. Kā šis laiks mūs ietekmē, kā to pārdzīvot un ko no tā varētu gūt, vaicāju teologam, psihologam, kristīgās meditācijas un apzinātības skolotājam Indulim Paičam.

 

LA
LA.LV
Veselam
“Tas ir īpatnējs stāvoklis!” Rācenis par asins recekļu simptomiem pēc vakcinācijas un to, cik šādi gadījumi varētu būt Latvijā 96
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Dziedātāja Elīna Gluzunova soctīklos ievieto jutekliskus foto pēc krūšu operācijas: fani metas kritizēt, bet vīrieši lūdz pēc papildus bildēm 30
12 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Vakcinācijas birojs tiks likvidēts!” Deputāts Riekstiņš par to, kas bija aplami un vai šādu biroju vispār vajadzēja 59
8 stundas
Lasīt citas ziņas

Pērn apgāds “Zvaigzne ABC” laida klajā Induļa Paiča sarakstīto grāmatu “Klātbūtne”, ko var uzskatīt par pandēmijas sākuma dienasgrāmatu.

Tās pamatā ir tiešsaistes raidījumu cikls “Brīdis kopā”. Kad pērn pavasarī valstī tika pasludināta ārkārtējā situācija un noteikti daudzi ierobežojumi, tajā skaitā nedrīkstēja fiziski satikties dievkalpojumos, Indulis Paičs nolēma, ka, izmantojot jaunākās “Facebook” iespējas, rīkos ikvakara tiešraides aptuveni 25 minūšu garumā, lai varētu izturēt to laiku, kas mums nācis priekšā. Līdz Lieldienām attālināti tikšanās notika katru dienu, pēc tam – trīs reizes nedēļā līdz pat brīdim, kad atcēla ārkārtējo situāciju.

 

Kāda vēsts ir iekodēta grāmatā?

CITI ŠOBRĪD LASA

Tiešsaistēs, kurās pulcējās ap 300 cilvēku, es dalījos ar dažādām garīgām tēmām. Daudz runāju par mūsu iekšējo pasauli, jo šķita, ka pandēmijas kontekstā cilvēkiem ir svarīgi atklāt savus iekšējos resursus un spējas, kurus līdz tam varbūt neapzinājās. Uzsvēru, ka pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi nevar ierobežot kontaktus ar Dievu un dvēseles attīstību.

Kad sākām tiešsaistes sarunas, cilvēki bija nobijušies. Gaisā virmoja sajūta, ka notiek kaut kas vēsturisks un dramatisks, kas iepriekš nekad nav bijis mūsu dzīvē un varbūt nekad vairs nebūs, ka tuvojas kaut kas briesmīgs un pasaule mainās.

Tobrīd informācijas bija maz, tāpēc šķita – viss ir ļoti slikti. Līdz ar to tiešsaistēs runāju arī par bailēm un kā tās pārvarēt, par to, ka daudzi sākuši apzināties, cik dzīvība ir trausla, ka koronavīrusa izraisītā slimība var skart gan pašus, gan tuviniekus.

Savulaik esat teicis, ka krīze nav kārtējā problēma vai nepatikšanas, bet situācija, kuru nav iespējams atrisināt ar ierastajiem paņēmieniem, ar mūsu rīcībā esošajām zināšanām un pieredzi. Uz ko tad vajadzētu balstīties jaunajā situācijā?

Krīzē mūsu ierastā pasaules uztvere vairs īsti nepalīdz. Ko tādā brīdī varam darīt? Pirmām kārtām – apzināties, ka mūsos ir daudz vairāk resursu un spēka, nekā apjaušam. Tā mūsu apzinātā daļa jau netiek galā ar krīzi, ir apjukusi.

Kad ar prātu mēģinu saprast un izdomāt, kas jādara, tad piedzīvoju robežas. Bet, apzinoties, ka lielais dzīvības process, kurš izveidojis mani, turpina darboties, tieku aicināts vairāk paļauties uz šo procesu. Uz to, ka dzīve dažkārt ir nesaprotama, tomēr mani kaut kur nes, ka vienmēr visas lietas ir kaut kādā noslēpumainā līdzsvarā – kad kaut ko zaudēju, kaut ko arī iegūstu, kad kaut ko nevaru, kaut ko citu savukārt varu.

Krīze ir pārvarama, paļaujoties un atskatoties uz līdzīgām situācijām savā dzīvē, kurām varbūt bijis cits mērogs nekā šai pandēmijai, bet tieši tāpat neesmu zinājis, kā tās beigsies. Tomēr, neraugoties uz visu, esmu izdzīvojis. Esmu šeit.

Krīzes iemāca – jā, tā notiek, bet soli pa solim ir jāiet uz priekšu, jādarbina iekšējie resursi, kas ļāvuši izdzīvot līdz šim. Piemēram, mazs bērns pieaugot teju katru dienu saskaras ar kaut ko jaunu – jāsper pirmie soļi, jāizrunā pirmie vārdi, jāsāk ēst ar karotīti. Bet viņš nenobīstas – sasparojas un izdara. Un tad rodas pārliecība – es varu un man sanāk.

Ne tik senā pagātnē pieredzējām krīzi, kad sabruka Padomju Savienība, tai sekoja banku izraisītā finanšu krīze 2007.– 2009. gadā. Nav jau vienmēr bijis tā, ka esam varējuši gludi dzīvot.

Jābūt atvērtiem, informētiem, jāseko tam, kas notiek apkārt, vienlaikus uzmanoties, lai nepārsātinātos ar negatīvo informāciju.

Kādi aizsargmehānismi cilvēkiem ieslēdzas, lai izturētu spriedzi, neziņu, apdraudētības izjūtu?

Patlaban piedzīvojam klasiskas krīzes stadijas, kurām ejam cauri, arī sērojot. To savulaik aprakstījusi amerikāņu psiholoģe, medicīnas doktore Elizabete Kiblere-Rosa, kura bija kapelāne, strādāja slimnīcās ar nedziedināmi slimiem cilvēkiem un viņu radiniekiem. Un viņa secināja, ka visi – gan tie, kas brīnumainā kārtā atlabst, gan tie, kas aiziet mūžībā, – iziet cauri vienam un tam pašam procesam. Vispirms ir situācijas noliegums.

Tad, aptverot, ka tā ir jaunā realitāte, nevis izdomājums, pārņem bailes, liela trauksme, tiek doti solījumi, ka darīs visu iespējamo, lai tikai varētu izglābties. Redzot, ka process tomēr turpinās, pārņem dusmas – kāpēc man nekļūst labāk, kāpēc neviens nepalīdz?!

Pienākot ceturtajai krīzes stadijai, dusmas ir izsīkušas. Cilvēks daudz ko centies darīt, lai mainītu situāciju, ir izplosījies, bet tad saprot, ka mainīt situāciju nav viņa spēkos, un ieslīgst apātijā, depresijā – viss ir vienalga, gatavs padoties. Un tikai pašās beigās pienāk stadija, ko Elizabete Kiblere-Rosa nosaukusi par pieņemšanu.

Cilvēks, izgājis cauri dažādu emociju gammai, beidzot nomierinās, ar citām acīm palūkojas uz notiekošo. Un šajā brīdī viņš atgūst pamatu zem kājām – vai nu samierinās ar realitāti un to pieņem, vai arī situācija ir atrisinājusies labvēlīgi. Vairs necīnās tik ļoti, jauno realitāti ir iekļāvis savā dzīvē.

Krīzes laikā atrodas atšķirīgās krīzes stadijās, turklāt šīs stadijas var nebūt secīgas – atkāpjas atpakaļ, svārstās šurpu turpu starp dusmām un depresiju. Taču visus vieno vēlme izdzīvot. Kā tas izdosies, ietekmē gan rakstura iezīmes, gan sociālais stāvoklis, gan izglītība, gan tas, kāda bijusi audzināšana ģimenē. Vieni kaut ko drudžaini dara, kārpās un cīnās, citi kļūst pasīvi, novēršas no visa, izolējas, noslēdzas sevī, vēl kādi sūdzas, ka neko nejūt, ir pazaudējuši emocijas – tā izpaužas viņu aizsargmehānisms. Cilvēki atšķirīgi reaģē uz krīzi un tāpēc to pārvar atšķirīgi.

Kā jums šķiet, kurā krīzes stadijā esam? Ir dzirdēts, ka patlaban esam pandēmijas noguruma posmā.

Domāju, ka tā ir. Tagad mēs svārstāmies starp dusmām un depresīvu stāvokli, jo cilvēka organisms nav paredzēts ilgstošam stresam. Kādu laiku spējam mobilizēties, stresa hormoni palīdz būt aktīviem un uzvarēt, bet, ja stresā jādzīvo ilgstoši, organisms izsmeļ savas rezerves, jo nespēj visu laiku atrasties kaujas režīmā. Un tas izpaužas kā milzīgs nogurums, izdegšana, apātija, rodas sajūta – es neko vairs nevaru un negribu, lieciet man mieru, man viss ir vienalga!

Senajā pasaulē mūsu priekštečiem apdraudējumi bija ļoti konkrēti – kad uzbrukumā nāca plēsoņa, vajadzēja glābties. Tajā brīdī organisms mobilizējas un mēģina izglābties – cīnās vai bēg. Šī situācija ātri atrisinās, un atkal var dzīvot mierīgi. Mūsdienu pasaulē lielākais stress rodas nevis tādēļ, ka varētu saplosīt kāds plēsoņa, bet par to, vai nezaudēšu darbu, kā būs ar ienākumiem, kas notiks ar biznesu, ar ģimeni. Tas ir ilgstošs stress, no kura nav iespējams izvairīties. No pandēmijas vēl varbūt varētu aizbēgt, bet ne no tās izraisītajām ekonomiskajām sekām – ka esi pazaudējis darbu, ka nav iztikas līdzekļu.

 

Indulis Paičs kopā ar rakstnieku Jāni Ūdri.
Foto no Induļa Paiča privātā fotoarhīva

Ko ieteiktu darīt, lai neizdegtu?

Vajadzētu pieņemt šo situāciju. Ko ar mums izdara pandēmija depresijas fāzē? Tā mūs aptur – neplosies, jo tāpat nevari neko mainīt. Ir jāsaprot, ka tas, kas patlaban notiek, ir lielāks par tevi. Nekontrolē to! Bet cilvēks nespēj ar to samierināties – ja nevaru visu kontrolēt, tad vismaz kaut ko mēģināšu kontrolēt. To darot, tiek iztērētas pēdējās spēka rezerves, un padodamies. Tas ir smags brīdis, jo padošanās nozīmē apliecināt, ka spēka vairs nav nemaz. Taču notiek brīnums – tajā brīdī, kad cilvēks padodas un pieņem situāciju, viņš saprot – nav nemaz tik traki! Tās lietas kaut kā risinās, nav jau tā, ka mēs visi būtu badā vai palikuši bez pajumtes.

To saprotot, ievelkam elpu, un sākas pieņemšanas fāze – dzīvē tā notiek, kaut ko es varu ietekmēt, bet kaut ko – ne. Vairs nav tās milzīgās spriedzes un saspringuma, kas bija pandēmijas sākumā. Tāpēc es ieteiktu būt mazliet filozofiskiem attiecībā pret savu dzīvi un saprast, ka ir lietas, ko mēs tiešā veidā ietekmēt nevaram. Ir jāieklausās sevī un savā līdzšinējā pieredzē, kas liecina – visām lietām ir otra puse. Pat vislabākajiem notikumiem ir savas ēnas puses, bet visdramatiskākajiem notikumiem – labās puses. Tāpēc ir jāsagaida, kad norimsies un aptversim – īsti labi nav, bet mēs esam, dzīvojam un ejam uz priekšu. Un vienā brīdī viss notiekošais kaut kādā veidā mums nāks par labu.

Tomēr gribas sajust kādu atbalsta punktu vai mierinājumu, kas ļautu noturēties līdzsvarā.

Pašlaik atbalsta punkts nevar būt ārējie notikumi, jo tie pandēmijas apstākļos ir mainīgi un neprognozējami. Stabilitātes izjūta ir jāmeklē sevī. Tas ir tas, ko es saucu par garīgumu. Vienam tā būs paļaušanās uz Dievu, uz to, ka ir kaut kāda gudrība, caur ko šī pasaule ir radīta un veidota. Kāds mainīs savu domāšanas veidu, lai uz notiekošo paraudzītos citādi, nekā ierasts.

Jāapzinās, ka emocijas lielā mērā izraisa nevis notikumi kā tādi, bet tas, kā tos uztveram. Piemēram, ejot pa mežu un savā ceļā sastopot čūsku, var nobīties, izjust riebumu. Taču, kad ieskatās vērīgāk, atklājas, ka tā nemaz nav čūska, bet zars, kas atgādina čūsku. Pārskatījās, bet reaģēja ļoti patiesi. Ja dzīvē kādu situāciju uztveram kā biedējošu un bezcerīgu, tad, loģiski, uz to atbilstoši reaģējam.

Tāpēc būtu lietderīgi sev vēl un vēl pavaicāt – vai tas, kā es redzu pasauli, ir vienīgais veids, kā to uztvert? Varbūt varu iemācīties paskatīties citādi? Apzināties, ka dzīve ir liels process, kurā jāpiedzīvo arī krīzes. Tās nevienam, protams, nepatīk, bet bez krīzēm arī nevar iztikt. Dzīvē neko jaunu nevar iegūt, nezaudējot kaut ko no vecā. Tāpēc ir jāstrādā ar savu uztveri, apziņu, to veidu, kā skatos uz pasauli.

Tiklīdz iemācāmies uz pasauli paraudzīties citādi, mainās arī reakcija uz notiekošo un emocijas. Vairs nejūtamies tik ļoti izmisuši. Ļaujam, lai dzīve veido mūs, nevis tikai paši veidojam dzīvi. Jācenšas saprast, ko šis laiks grib mums iemācīt, kādas īpašības mūsos attīsta. Tad var atklāties, ka piedzīvojam ne vien sliktas lietas, bet arī kaut ko labu.

Vai pandēmiju var uzskatīt par zīmi, ka ir jāmainās vērtību sistēmai?

Šādas situācijas mūs ļoti pārbauda. Ja izmanto salīdzinājumu, tad šobrīd ir kā bēguma laikā, kad jūra atkāpjas un var redzēt, kas ir jūras dibenā. Krīze atsedz, kas mēs patiesībā esam, tajā skaitā visus vājos punktus. Ja kāds jūt, ka galīgi jūk laukā un nevar sakārtot savu dzīvi, visticamāk, viņu izjaukusi nevis pandēmija, bet tāds viņš bijis jau pirms tās.

Piemēram, ja pašvērtība bijusi atkarīga vienīgi no tā, kādi ir ārējie panākumi, ja bija radis atpūsties tikai masu pasākumos, restorānos, klubos, ārvalstu ceļojumos, tad tagad, kad tas liegts, pārmaiņas un ierobežojumi ir milzīgs trieciens. Šķiet, ka dzīve ir apstājusies. Daudz labāk jūtas cilvēks, kurš apzinās savu vērtību, un tās mērs nav tikai ārējie dzīves parametri. Ja ir liegts ceļot un apmeklēt teātru izrādes, viņš šo laiku izmanto, lai lasītu grāmatas, ar interneta starpniecību apgūtu jaunas prasmes, tai skaitā kādu svešvalodu. Ir jāpārdomā, uz kādiem pamatiem mēs katrs esam cēluši savu dzīvi.

Rakstnieks Ērihs Marija Remarks teicis, ka ne kari, ne revolūcijas, pat ne mēra epidēmijas nav spējušas mainīt cilvēku dabu. Mēs nemācoties no lielām kataklizmām. Vai piekrītat?

Lielā mērā jā, jo krīze pati par sevi neko neiemāca – tā norāda uz problēmu, bet nenorāda, kāds varētu būt risinājums, tas jāatrod pašiem. Ja nu vienīgi dos mājienu, ka ne visi iepriekš pieņemtie lēmumi un risinājumi bijuši veiksmīgi. Tāpēc gan Remarkam, gan citiem ir taisnība, ka vienīgais, ko var mācīties no vēstures, ir tas, ka cilvēks no vēstures nemācās. Mēs neaugam tikai caur krīzēm, bet, ejot garīgās attīstības ceļu, lēnām un pakāpeniski, mācoties un domājot.

Pērn pavasarī, kad sākās pandēmija, teicām – beidzot varēsim piebremzēt trako skrējienu. Nu ir pagājis gads, un daudzi skrien vēl trakāk, jo darba ir vairāk nekā jebkad iepriekš. Protams, netrūkst arī tādu, kam jāiepazīst dīkstāves skarbums. Kā jau minēju, pandēmijas laikā katrs esam citā situācijā. Bet, lai iemācītos mierīgāk dzīvot, vajadzēs atrast citus dzīves modeļus. Tas ir sarežģīts process, kura laikā cilvēks nobriest un kļūst par personību.

Arī pasaulei vajadzētu piebremzēt, jo tas uzstādījums, ka visu vajag vēl un vēl, fiziski nav noturams. Ne planēta, ne mēs paši nespējam izturēt tādu nepārtrauktu skrējienu ar mērķi iegūt vairāk. Vienā brīdī katram sev jāpasaka – man pietiek! Un to izdarīt ir ļoti grūti.

Dzird sakām – tās grūtības, ko pieredzam pandēmijas laikā, nav salīdzināmas ar tām, ko vajadzēja izciest iepriekšējām paaudzēm, kuras skāra gan karš, gan izsūtīšana. Vai ir korekti pretstatīt laikus?

Var jau to darīt, bet tas manas ciešanas nesamazina. Nav vēl bijis tādas paaudzes, kurai nebūtu bijuši savi izaicinājumi. Padomju gados un vēlāk dzimušie tika pasargāti no kara, bet ir pārbaudījums pandēmijas izskatā.

Protams, dzīvība ir pati lielākā vērtība. Kad plosījās karš, gāja bojā ļoti daudz cilvēku. Arī no izsūtījuma uz Sibīriju daudzi neatgriezās. Tas, protams, ir trakāk nekā pandēmija. Jā, varbūt pandēmijas dēļ zaudēts darbs, bet, kamēr esi dzīvs, vari sākt kaut ko citu. Tev ir iespēja. Ekonomiskās grūtības un dzīvības zaudēšana nav liekamas vienos svaru kausos. Bet tajā pašā laikā es nevienam negribu teikt – tev jājūtas viegli, jo citiem ir klājies smagāk nekā tev.

Vai piekrītat, ka karu un izsūtīšanu pieredzējusī paaudze bija monolītāka un garīgi stiprāka nekā mūsdienu cilvēki?

Ļoti lielas nelaimes saliedē, bet mēs dzīvojam laikmetā, kad sabiedrība ir orientēta uz individualizēšanos. Pandēmijas sākuma fāzē visi vēl saliedējās, bet, tiklīdz situācija vairs nešķita traģiski biedējoša, sadalījāmies nometnēs, kāds pa vidu vēl pamanījās iedzīvoties.

Nuja, pandēmijai neejam cauri sinhroni. Kuriem, jūsuprāt, šis gads bijis vissmagākais? Kuri visvairāk cieš no socializācijas trūkuma?

Tie ir pusaudži. Viņi ir tādā vecumā, kad vajadzētu pamazām atraisīties no vecākiem, kļūt patstāvīgākiem. Normālos ap­stākļos tas notiek caur kontaktēšanos ar vienaudžiem, turklāt – klātienē. Tagad šī iespēja ir ierobežota, komunikācija pārsvarā notiek interneta vidē. Tas pusaudžiem rada milzīgu spriedzi.

Protams, cieš arī tie, kuriem pandēmijas dēļ bijuši ekonomiski satricinājumi – palikuši bez darba, bez ienākumiem, bez biznesa. Zinu vairākus uzņēmējus, kuri savā biznesā ieguldījuši milzīgu darbu, sirdi un dvēseli, bet tagad piedzīvo, ka bizness sabrūk. Un ne jau viņu vainas dēļ.

Foto no Induļa Paiča privātā fotoarhīva

Šā globālā jucekļa laikā vērojama arī sabiedrības sašķeltība un viedokļu pretstāve. Vieni noliedz Covid-19 esamību un vakcinācijas nepieciešamību, otri ir pretējās domās. Kā rīkoties šādā situācijā, lai nesanaidotos draugi, radi un vienai ģimenei piederīgie?

Noliegums un vispār ļoti radikālie viedokļi rodas emocionālu, nevis racionālu iemeslu dēļ, tāpēc tos nav iespējams mainīt, izmantojot racionālus argumentus. Kad cilvēks sajutīsies drošāk, būs ticis galā ar kaut kādiem iekšējiem procesiem, viņš būs gatavs domāt citādi. Kamēr tas nav noticis, nevajadzētu strīdēties un mēģināt racionāli pārliecināt, ka viņš kļūdās. Jo vairāk strīdēsimies, jo vairāk dzīsim stūrī, jo sparīgāka būs pretestība. Tas var turpināties bezgalīgi. Lai nesanaidotos, nav jāpiekrīt radikālajam viedoklim, pietiks ar to, ka pateiksim: klau, es sapratu, tā ir tava nostāja, bet man ir manējā. Tu man esi svarīgs kā cilvēks, tāpēc parunāsim par kaut ko citu.

Nu jau gadu katru dienu televīzijas un radio ziņu raidījumi sākas ar inficēto un mirušo uzskaiti, valdība mūs strostē un draud, bet nav vīzijas, kā iziesim no krīzes. Nav pozitīvā vēstījuma līdzsvaram.

Bez biedējošās statistikas arī nevar iztikt, jo tā nepieciešama, lai mudinātu ievērot valstī noteiktos ierobežojumus. Taču psiholoģiski ir tā, ka biedējošā statistika iedarbojas tikai kādu laiku, pēc tam sāk apnikt, šķiet pārspīlēta, sāk krist uz nerviem, negribas vairs dzirdēt.

Gan valdība, gan iedzīvotāji, mēs visi šādu pandēmiju pieredzam pirmoreiz, tāpēc nevienam nav pieredzes, kā īsti vajadzētu rīkoties. Ir tikai minējumi un mēģinājumi saprast situāciju. Bet izskaidrot, kāpēc tiek pieņemts viens vai otrs lēmums, noteikts viens vai otrs ierobežojums, gan vajadzētu. Strostējot un draudot, taču neskaidrojot, tiek panākts pretējais efekts. Cilvēki sāk dumpoties. Valdības komunikācijai ar sabiedrību ir milzīga loma. Šī komunikācija līdz šim ir pietrūkusi, un tam nav attaisnojuma.

Kas būs tā cena, ko mēs kā sabiedrība ilgtermiņā maksāsim par šā vīrusa izraisīto ārkārtējo situāciju?

Man ir ļoti nemierīgs prāts, kāds iespaids būs atstāts uz izglītības sistēmu. Esmu skeptiski noskaņots par attālināto mācīšanos, par tās kvalitāti. Tie bērni, kas pērn sāka mācīties 1. klasē, jau otru gadu nav pieredzējuši normālu mācību procesu. Arī tie, kam šādos apstākļos jābeidz skola un jākārto eksāmeni, nav ieguvēji.

Ir apstādināta kultūras dzīve, un tas nozīmē kvalitātes zudumu, tai atsākoties. Ir liegts darboties koriem un tautas deju kolektīviem. Tādējādi tiek izārdītas gadiem koptas tradīcijas, pēc ārkārtējās situācijas atcelšanas daudziem būs jāsāk no nulles.

Daudzi mazie uzņēmēji piedzīvos bankrotu. Kamēr viņi atgūs ticību, ka ir vērts kaut ko tādu darīt, paies laiks.

SAISTĪTIE RAKSTI

Būs lielas problēmas ar sabiedrības veselību ilgtermiņā. Tiem, kas izslimojuši Covid-19, var parādīties veselības problēmas. Daudz ko būsim spiesti piedzīvot.

Un kāds būtu tas cerību stariņš?

Tas, ka pilnīgi viss mēdz būt līdzsvarā. Mēs apgūsim jaunas iemaņas, pievērsīsim daudz lielāku uzmanību veselībai, bet valsts – veselības aprūpes sistēmai. Visi kopīgi ejam iekšā ļoti intensīvā mācīšanās procesā, lai varētu jaunā veidā skatīties uz lietām.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Veselam
“Tas ir īpatnējs stāvoklis!” Rācenis par asins recekļu simptomiem pēc vakcinācijas un to, cik šādi gadījumi varētu būt Latvijā 96
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Dziedātāja Elīna Gluzunova soctīklos ievieto jutekliskus foto pēc krūšu operācijas: fani metas kritizēt, bet vīrieši lūdz pēc papildus bildēm 30
12 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Vakcinācijas birojs tiks likvidēts!” Deputāts Riekstiņš par to, kas bija aplami un vai šādu biroju vispār vajadzēja 59
8 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Britu karaliskajā ģimenē gaidāmas izmaiņas: kādā gadījumā princis Čārlzs varētu nekļūt par karali? 5
13 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Jautājums ir par farmaceitisko firmu “milžu cīņām”!” Profesors Kalviņš par atteikšanos vai neatteikšanos no vakcīnām blakņu dēļ 24
9 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
“Vakcinācijas birojs tiks likvidēts!” Deputāts Riekstiņš par to, kas bija aplami un vai šādu biroju vispār vajadzēja 59
8 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Kaimiņi no elles? Jūrmalniece spiesta dzīvot atkritumu kalnos pašas sētā 2
3 stundas
LE
LETA
Kokteilis
BBC saņēmusi Lielbritānijas vēsturē lielāko sūdzību skaitu par princim Filipam veltītajām pārraidēm 4
5 stundas
LE
LETA
Veselam
Nedēļas nogalē septiņu pilsētu vakcinācijas centros ar “AstraZeneca” varēs vakcinēties ikviens iedzīvotājs 36
9 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
“Dvēsele teica, ka nevajag šeit dzīvot!” Postošs ugunsgrēks laupa vairākiem cilvēkiem mājas
23:09
SK
Skaties.lv
Stāsti
VIDEO. Kaimiņi no elles? Jūrmalniece spiesta dzīvot atkritumu kalnos pašas sētā 2
22:13
IE
Ināra Egle
Ziņas
Jaunais Augšdaugavas novads: kuriem būs jāsadzīvo, starp kuriem paredzama sāncensība
21:00
LE
LETA
Ziņas
“Liels šoks!” LFF prezidents Ļašenko par Bezzubova nežēlīgo slepkavību 11
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Tarmo, uzdod jautājumu!” Parlamenta deputāts Igaunijā tiešsaistes sēdes laikā atrodas gultā, kūpina elektronisko pīpi un klausās skaļi mūziku 10
10 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Jautājums ir par farmaceitisko firmu “milžu cīņām”!” Profesors Kalviņš par atteikšanos vai neatteikšanos no vakcīnām blakņu dēļ 24
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Cik tūkstošus pagājušajā gadā dividendēs no “Infinity Coffe” saņēma Rīgas mērs Staķis? 14
9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Britu karaliskajā ģimenē gaidāmas izmaiņas: kādā gadījumā princis Čārlzs varētu nekļūt par karali? 5
13 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
“Dvēsele teica, ka nevajag šeit dzīvot!” Postošs ugunsgrēks laupa vairākiem cilvēkiem mājas
2 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Dziedātāja Elīna Gluzunova soctīklos ievieto jutekliskus foto pēc krūšu operācijas: fani metas kritizēt, bet vīrieši lūdz pēc papildus bildēm 30
12 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Vai par atteikšanos vakcinēties pret Covid-19 drīkst atlaist no darba? Komentē zvērināts advokāts 60
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Motokluba bijušajam prezidentam par dalību karadarbībā Doņeckā lūdz piemērot brīvības atņemšanu. Uz cik gadiem? 8
8 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Plānās pankūkas ar citrona miziņu: aromātiskas gardēžu vakariņas
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Pavasaris atgriežas! Cik silts laiks gaidāms nedēļas nogalē? 1
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Arī Purvciemā naktī nodedzināts “BMW X5”. Policija atklāj, vai ir saistība ar futbola aģenta slepkavību 9
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Mums jau tādu cūku kūti pārdeva!” – Magone taisnojas par bardaku un netīrību savas mājas pagalmā 42
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
FOTO. Valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga saņem vakcīnas pret Covid-19 otro devu 34
11 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Viena veida vakcīna uz mūžu? Vai cilvēks varēs revakcinēties ar citu Covid-19 vakcīnu, skaidro infektoloģe 28
18 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Nav neiespējami, ka premjers varētu padzīt vēl vienu veselības ministru.” Politologs skaidro, ar ko riskē Pavļuts 59
17 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Pusgads bez taustāmiem rezultātiem: vai Pāvela Rebenoka slepkavība tā arī paliks neatklāta? Atbild Ralfs Nemiro 14
13 stundas
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Uzbrukumā futbola aģentam izmantotā automašīna atrasta sadedzināta Mežaparkā 27
15 stundas
AG
Andris Grīnbergs
Ziņas
APTAUJA. Kur, jūsuprāt, valstij ņemt papildu naudu, lai palielinātu algas mediķiem, skolotājiem, policistiem? 24
14 stundas
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Skapis nav atmiņu klade: 7 padomi, kā ieviest kārtību
10 stundas
MA
Māris Antonevičs
Stāsti
“Nenoliegšu, reizēm vajadzīga drosme…” IDB priekšnieks par amatpersonu noziegumiem, politisko spiedienu, policijas vardarbības problēmu 12
18 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
FOTO. Kurš turpmāk vadīs „Preses klubu”? Saruna ar Aivi Ceriņu 47
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Markus Riva Havaju salās nofotografējas džungļos, bet attēlā visa uzmanība pievērsta viņa kājām 32
1 diena
ML
Māra Libeka
Veselam
Vakcinācijas biroja maks kļūs liesāks. Par cik eiro saruks Juhņēvičas alga? 53
1 diena