Gestapo šefa Millera lomas atveidotājs Leonīds Broņevojs nemaz neatbilda savam reālajam prototipam.
Gestapo šefa Millera lomas atveidotājs Leonīds Broņevojs nemaz neatbilda savam reālajam prototipam.
Foto: no kinoklassikafoundation.org

Planētas Noslēpumi. Nacistiskie personāži: kino un īstie likteņi 9

Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 183
Krimināls
Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela 8
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Pagājušā gadsimta 70. gados PSRS par reālu kulta kino kļuva režisores Tatjanas Lioznovas uzņemtā filma jeb faktiski viens no pirmajiem padomju seriāliem “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, kas tapa pēc pazīstamā padomju žurnālista un rakstnieka Juliana Semjonova darba motīviem. Jaunākajām paaudzēm var tikai piebilst, ka tas ir patiešām saistošs un aizraujošs vēstījums par spiegu dzīvi 2. Pasaules kara laikā jeb gluži konkrēti – par nedabiski veiklu padomju specdienestu izlūku, kurš spējis iefiltrēties faktiski pašā Trešā reiha galvenajā midzenī.

Foto: no amazon.com
CITI ŠOBRĪD LASA

Kāda tagad jau vairs grūti pilnībā pārbaudāma leģenda vēstī, ka PSRS līderis Leonīds Brežņevs pēc šīs filmas pirmizrādes noskatīšanās esot tik dziļi kritis sentimenta skavās, ka licis Maksimu Isajevu apbalvot ar Padomju Savienības Varoņa goda nosaukumu, būdams pilnā pārliecībā, ka izlūks patiešām ir reāls, nevis literāri pilnībā izdomāts cilvēks. Tiesa, diezin vai īstenībā Brežņevs bija tik naivs cilvēks. Savukārt tas gan ir reāls fakts: galvenās fon Štirlica lomas atveidotāju šajā filmā Vjačeslavu Tihonovu gan apbalvoja ar Sociālistiskā Darba Varoņa titula piešķiršanu, un tas arī notika faktiski ar tiešu Brežņeva iniciatīvu.

Tostarp var piebilst, ka šajā filmā bez absolūti izdomātiem varoņiem, kāda bija, piemēram, radiste Keta vai garīdznieks Šlags, tomēr atainotas arī gluži vēsturiskas personas, kuras filmas režisorei kopā ar talantīgiem attiecīgā laikposma padomju aktieriem izdevies pārvērst iespaidīgos tēlos. Un par to, starp citu, Oļegs Tabakovs un Leonīds Broņevojs saņēma nevis valsts apbalvojumus, bet gan nesaudzīgu un iznīcinošu kritiku – pārlieku jau nu simpātiski viņiem sanākuši tie fašistu tēli…

Bet šoreiz vairāk par to likteni, kas pēc kara sagaidīja (vai atsevišķos gadījumos, par kuriem nekas skaidrs vēl joprojām nav zināms, varēja sagaidīt) vairākus no šiem pietiekami augsta ranga Trešā reiha darbiniekiem.

Heinrihs Millers

Heinrihs Millers.
Foto: VIDA PRESS

Gestapo šefa lomas atveidotājs Broņevojs faktiski pat nemaz neatbilda savam reālajam prototipam. Ārēji Heinrihs Millers bija jauneklīgs tumšmatis ar allaž akurātu frizūru un dziļi iekritušām tumšām acīm, kā arī itin stalts, iznesīgs un vitāls cilvēks, taču laikabiedri neesot uzskatījuši viņu par pievilcīgu vai simpātisku cilvēku. Un vēl jo vairāk šausmu apkārtesošajos cilvēkos viņš iedvesis ar savu tiešo pienākumu satriecoši apzinīgo pildīšanu.

Iesācis savu karjeru kā ierindas policijas izmeklētājs Veimāras republikā, viņš jau drīz pārgāja darbā, kas saistīts ar politiskām lietām, un 1933. gadā jau vienkārši plūdeni iekļāvās arī Trešā reiha struktūrā. Lai gan viņš pat nebija NSDAP biedrs. Var piebilst, ka viņu pat apņēmīgi nevēlējās pieņemt šajā partijā, jo Millers pats personīgi savulaik bija vajājis un sēdinājis cietumā arī nacistu partijas locekļus. Taču augstākā Trešā reiha priekšniecība tomēr parūpējās, lai Milleram izsniedz partijas biedra karti, godīgi sakot, visnotaļ pragmatiski un saprātīgi uzskatot, ka viņš ir tik augstas raudzes kadrs, ar kādiem nemēdz mētāties. Un viņiem nebija jāviļas.

Reklāma
Reklāma

Tostarp Milleram kā gestapo šefam nebija praktiski nekādas eksaltētas pieķeršanās Hitleram kā nācijas fīreram, viņš vienkārši lieliski un labpatikā pildīja savu maksimāli netīro darbu. Un ar to viņš nodarbojās līdz pašām beigām. 1945. gada 26. aprīlī SS grupenfīrers Hermanis Fēgeleins, Evas Braunas jaunākās māsas vīrs, aizbēga no Hitlera bunkura, uzskatot, ka nu gan vienreiz viss ir beidzies. Pamanījis Fēgeleina nozušanu, saniknotais Hitlers licis viņu atrast un sodīt. To uzticēja Milleram, kurš attiecīgi arī atrada un sagūstīja Fēgeleinu, nogādājot savā kara lauka štābā, kas bija ierīkots sabombardētās Mauerštrases Trīsvienības baznīcas kriptā. 28. aprīlī Millers pats personīgi savā leģendārajā stilā vēl nopratināja Fēgeleinu, pēc kā grupenfīreru turpat uz vietas vienkārši nošāva.

Savukārt pēc Hitlera pašnāvības Millers esot teicis: “Režīms ir kritis, un es kopā ar to.” Un pēc tā pazuda tā, ka vairs par viņu nav dzirdēts pilnībā un absolūti itin nekas. Avotos vēstīts, ka 2022. gada 29. aprīlī Krievijas Federālās drošības dienests publicējis Hitlera personīgā pilota Hansa Baura nopratināšanas protokolu, un viņš apgalvojis, ka pēc Hitlera pašnāvības par nolūku izdarīt tieši tāpat esot paziņojuši vēl virkne augstāko virsnieku un amatpersonu, tajā skaitā arī Millers. Bet nav pat ne mazākās norādes uz kādiem faktiem par to, ka tā tas tiešām arī bijis.

Tāpēc bijušo gestapo šefu meklēja ilgi un pacietīgi, daudzi un visi, daudzviet un visviet, ne uz mirkli nenomierinoties vairākas desmitgades. Kāds uzskatīja, ka viņš radis patvērumu Dienvidamerikā, citi centās apgalvot, ka viņš apmeties uz dzīvošanu PSRS, vēl citi – ka drīzāk tomēr ASV. Un tamlīdzīgi. Tostarp ne mazums ir arī tādu, kuri uzskata, ka, visdrīzāk, tomēr Millers patiešām būs 1945. gada maija pirmajās dienās izdarījis pašnāvību – klusi un mierīgi, ļoti profesionāli neatstājot nekādas pēdas.

Martins Bormans

Jurijs Vizbors.
Foto: no ru.wikipedia.org

Par vēl vienu lielisku režisores Lioz­novas atradumu var uzskatīt nacistu partijas “pelēkā kardināla” Martina Bormana lomas piešķiršanu tajā laikā PSRS ārkārtīgi populārajam… bardam jeb autordziesmu izpildītājam Jurijam Vizboram. Protams, arī reālais Bormans neizcēlās ar ārējo pievilcību, taču katrā ziņā viņš allaž bija pietiekami viltīgs un izmanīgs. 1946. gada 1. oktobrī Nirnbergas tribunāls piesprieda viņam nāvessodu. Protams – aizmuguriski, jo neviens nezināja, kur īsti palicis šis cilvēks, kurš zināja pilnībā visu par nacistu partijas kasi un tās likteni.

Martins Bormans 1940. gadā.
Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Tostarp iezīmīgi, ka Bormans bija 10 bērnu tēvs un itin nemaz negrasījās sekot Jozefa Gebelsa un viņa cietsirdīgās dzīvesbiedres Magdas piemēram saistībā ar visu savu pēcnācēju aizraušanu līdzi nāvē. Savulaik aculiecinieki apgalvojuši, ka 1945. gada 1. maijā kopā ar vienu trieciengrupu Bormans bija iecerējis izlauzties no ielenktās Berlīnes nolūkā padoties sabiedroto karaspēka rietumu daļai. Zināms, ka grupa visnotaļ sekmīgi tikusi līdz Fridrihštrases metro stacijai. Pēc tam nācies forsēt Šprē upi, taču tuvumā nav bijis nekādu peldlīdzekļu. Tad grupas dalībnieki sadalījušies, meklējot visus iespējamos veidus, kā izkļūt no lamatām. Bormans, SS ārsts Ludvigs Štumpfēgers un reihsjūgendfīrers Arturs Aksmans sastapuši vācu tanku grupu, kas arī centusies izlauzties ārpus Berlīnes. Tad visi kopā izlēmuši doties pāri tiltam, kuru jau kontrolēja padomju karaspēks. Par pēkšņi sākto vācu tanku uzbrukumu nekavējoties ziņots maršalam Georgijam Žukovam, kurš acumirklī nodomājis, ka pārdrošo bēgļu komandā varētu būt kāds no pietiekami augsta ranga nacistiem. Tāpēc šai kolonai pretim novirzīja faktiski visu netālu esošās artilērijas vienības jaudu.

Un tas tad arī viss, kas zināms par Bormana it kā pēdējiem mirkļiem. Vismaz Berlīnē. Pēc kara arī par viņa likteni ilgi klīda visneiedomājamākās runas. Viena no populārākajām leģendām vēstīja, ka “partijas zelta galvenais speciālists” esot paslēpies tajā pašā daudziem bijušajiem hitleriešiem labvēlīgajā Dienvidamerikā vai vēl jo labvēlīgākajās ASV, no kurienes turpinot dziļi nokonspirētā pagrīdē finansēt praktiski visā pasaulē izklīdušos bēguļojošos nacistus.

Savukārt par to, ka attiecīgajā epizodē uz Berlīnes tilta Bormanu smagi ievainoja un faktiski turpat viņš arī nomiris, vairāk vai mazāk ticami kļuva zināms tikai 1998. gadā, kad veica atbilstošu DNS analīzi saistībā ar kādām aizdomīgām mirstīgajām atliekām, kas atrastas šā tilta tiešā tuvumā. Un ekspertīzē iegūtie dati devuši iemeslu apgalvot, ka smagi un acīmredzami neglābjami ievainotais Bormans pēdējā mirklī pārkodis ampulu ar cianīdu.

Valters Šellenbergs

Oļegs Tabakovs (pa kreisi) Šellenberga lomā.
Foto: no lostfilm.info

Trešā reiha ārējās izlūkošanas priekšnieks Valters Šellenbergs, kuru Lioznovas režisētajā filmā lieliski atveidojis Oļegs Tabakovs, kinodarbā visas savas pūles veltī galvenokārt tam, lai panāktu separātu mieru ar ASV un Britāniju. Tas arī atbilstot vēsturiskajai patiesībai, jo realitātē viņš patiešām esot veicis vairākus tādus mēģinājumus. Un filmā realizētais Šellenberga tēls, šķiet, visvairāk no visiem citiem atbildis prototipa būtībai realitātē. Pēc kara viņu nopratinošie briti vēlāk šo nacistu raksturojuši šādi: “Virtuozs aktieris. Prot izmantot savu pievilcību, un tajā gadījumā, ja viņš to laiž lietā, izveidojas absolūti ticama ilūzija, ka sarunājies ar patiešām jauku, patīkamu, nekaitīgu un pietiekami oriģinālu cilvēku. Arī atrodoties neizdevīgā situācijā, vienalga prot radīt sev vēlamo iespaidu. Zina, ko viņam vajag un kā to sasniegt. Ja būs tāda nepieciešamība, ies pār līķiem. Viņam vārdiem “uzticība” un “draudzība” nav nekādas nozīmes, un viņš neko tādu arī negaida no citiem.”

1945. gada 3. maijā Šellenbergs ieradās Kopenhāgenā, lai risinātu kārtējās sarunas par mieru, bet 6. maijā izlidoja uz Stokholmu ar oficiālām pilnvarām tur parakstīt vienošanos par mieru. Taču jau bija par vēlu, un arī sabiedroto karaspēka rietumu daļa tomēr izlēma visus šos priekšlikumus noraidīt. Lai gan vēl līdz pēdējam mirklim gaidīja, cerot tomēr izlobīt no šādām miera sarunām kaut ko tādu, kas maksimāli lielā mērā kaitētu sabiedroto karaspēka austrumu daļai jeb tātad PSRS.

Trešā reiha ārējās izlūkošanas priekšnieks Valters Šellenbergs apcietinājumā 1949. gadā.
Foto: VIDA PRESS

Pēc Trešā reiha sagrāves Šellenbergs palika apmeties Zviedrijā, kur 1945. gada jūnijā viņu beidzot arestēja. Taču viņš bija viens no tiem nacistiskajiem bonzām, kurš visnotaļ viegli tika cauri sveikā: 1949. gadā viņam piesprieda tikai sešu gadu ieslodzījumu cietumā, taču saistībā ar bēdīgo veselības stāvokli jau pēc gada izlaida brīvībā. Un ar veselību Šellenbergam patiešām nebija labi – 1952. gadā 42 gadu vecumā viņš Itālijā nomira.

Šellenbergs bija piecu bērnu tēvs, un, kā vēstīts avotos, neskaitāmie viņa radinieki esot ar dziļu interesi skatījušies filmu “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Savukārt viena no radiniecēm esot jutusies tik sajūsmināta par sava “leģendārā” radinieka tēlu, ka nosūtījusi Oļegam Tabakovam vēstuli, kurā izplūdusi sirsnīgā pateicībā par silto attieksmi pret viņas onkuļa tēlu. Laikam jau dažam labam PSRS tiešām bija pamats kaut ko pārmest Tabakovam…

Karls Volfs

Vasīlijs Lanovojs ģenerāļa Volfa lomā.
Foto: no tsn.ua

Par vēl vienu vairāk nekā pārdrošu Lioznovas eksperimentu var uzskatīt to, ka viņa viena no SS augstāko amatpersonu Karla Volfa lomu piešķīrusi lieliskajam krievpadomju aktierim Vasīlijam Lanovojam, kura kontā uz to momentu jau bija vairākas absolūti patriotiskas lomas padomju kinematogrāfā, piemēram, Pāvels Korčagins un Fēlikss Dzeržinskis. Iecere pārvērst “tautas iemīļoto varoni” nejaukā fašistā tajā laikā bija vairāk nekā pārdroša.

Volfs bija reihsfīrera Heinriha Himlera uzticības persona, un pašās kara beigās viņš bija arī Itālijas SS un policijas augstākais vadītājs, kā arī vērmahta pilnvarotais pārstāvis pie Benito Musolīni, turklāt tieši šajā statusā viņš veica reālas pārrunas ar ASV pārstāvi Alenu Dallesu. Tiesa, saistībā ar pēdējo faktu joprojām nav noslēgusies diskusija par to, kas tad tas īsti bija: lielas sazvērestības mēģinājums vai sīkas vietējas nozīmes pārrunas?

Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX

Lai kā arī būtu, taču ir zināms, ka arī Volfs rēķinājās ar konkrētu vietu jaunajā pēckara Vācijas pārvaldības aparātā. Taču tā vietā saņēma izstumšanu un četru gadu ieslodzījumu. Turklāt pētnieki pauduši, ka tā bijusi grūti izskaidrojama sabiedroto labvēlība, jo faktiski par visu to, ko Volfs sastrādājis Trešā reiha laikā, viņš esot pelnījis vismaz nāvessodu pakarot.

Tostarp 50. gados Volfs itin ne­slikti un bezrūpīgi dzīvoja tajā pašā Vācijā. Bet – tikai tik ilgi, kamēr savu ietekmi ASV spēja saglabāt viņa slepeno pārrunu līdzdalībnieks Dalless. Kad 1961. gadā Dallesu nobīdīja malā no visām ietekmīgajām lietām, proti, viņam bija jāpamet CIP direktora amats, pret Volfu ierosināja jaunu lietu, kuras pamatā bija apsūdzība par līdzdalību 300 000 ebreju nogalināšanā. Šajā reizē viņam piesprieda 15 gadu ieslodzījumu.

No cietuma viņš iznāca 1971. gadā un nodzīvoja līdz 1984. gadam. Turklāt viņš ne tikai redzējis filmu “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” un to, kā tajā atveidots viņa tēls, bet arī pats personīgi vairākkārt ticies ar Julianu Semjonovu, kurš par viņu izteicies šādi: “Visnotaļ mundrs 80 gadus vecs nacists, kurš “ne par nieka tiesu nav atkāpies no rasisma, antikomunisma un pretpadomju principiem, pārliecinoši un atklāti vēstot, ka bija, ir un vienmēr paliks uzticams fīrera paladīns…” Savukārt pēc filmas noskatīšanās Volfs atsūtījis Lanovojam pudeli lieliska konjaka. Vienīgā viņa piezīme esot bijusi par to, ka 1945. gadā viņš tomēr vairs neesot bijis tik stalts un iznesīgs.

Alens Dalless

Vjačeslavs Šaļevičs Alena Dallesa lomā.
Foto: no stuki-druki.com

Krievu aktiera Vjačeslava Šaļeviča atveidotais Alens Dalless nekļuva par filmas “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” vienu no kulta personāžiem. Speciālisti uzsvēruši, ka aktierim arī katrā ziņā bijušas ievērojami spilgtākas lomas. Taču pilnībā droši var apgalvot, ka bez Dallesa un viņa slepenajām pārrunām ar vāciešiem nemaz nebūtu paša Semjonova sacerējuma. Savukārt mēreni odiozais un vēlāk represētais publicists un rakstnieks Iļja Ērenburgs par Dallesu it kā esot teicis šādus vārdus: “Ja kāda pārpratuma dēļ Dalless nokļūs paradīzē, viņš tur nekavējoties sarīkos kādas sazvērestības, izsekošanu un sāks metodiski apšaut eņģeļus.”

1942. gadā Dalless kļuva par Šveices galvaspilsētā Bernē ierīkotā amerikāņu izlūkošanas centra šefu, vienlaikus kļūstot vispār par ASV rezidentūras Eiropā vadītāju. Uzsvērts, ka Dallesa vadītais centrs darbojies spīdoši, un ļoti lielā mērā pateicoties tieši tam, ka viņam bija personīgi ļoti cieši kontakti ar pietiekami augstām Vācijas amatpersonām.

Par šā perioda Dallesa darbības augstāko punktu kļuva operācija “Sunrise” (saullēkts), saistībā ar kuru lielā mērā tad arī risinās visi filmas “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” sižetiskie notikumi. Dalless nekad nav slēpis savu dzīvniecisko ienaidu pret PSRS, un lielā mērā tieši šā iemesla dēļ ilgi un pacietīgi risināja slepenas sarunas ar nacistiskās Vācijas augstākajiem varas ešeloniem, lai rezultātā rastu iespēju pēc kara Vācijā iedibināt ASV un Britānijai paklausīgu režīmu, kas turklāt vienlaikus vēl būtu arī pietiekami naidīgs un nepārejoši provokatīvs padomju režīmam.

1945. gada februārī šīs slepenās pārrunas jau sāka iegult gluži praktiskās sliedēs, jo tad no vācu puses sāka iesaistīties vērmahta augstākās pavēlniecības pārstāvji. Dallesam šajās pārrunās bija divas taktikas jeb divi uzdevumi – maksimālais un minimālais. Maksimums paredzēja separātu miera līgumu, ko parakstītu Vācija, ASV un Britānija. Minimums: vācu karaspēka kapitulācija Ziemeļitālijā, izvairoties no smagām kaujām, cilvēku upuriem un infrastruktūras sagraušanas, attiecīgi ievērojami mazinot arī sabiedroto karaspēka rietumu daļas “izdevumus”. Un, kā zināms, rezultātā Dallesam izdevās īstenot minimālo plānu, lai gan arī faktiski tikai ar lielu nokavēšanos.

Brāļi Dallesi. Pa labi – diplomāts Džons Fosters Dalless sasveicinās ar juristu un Centrālās izlūkošanas pārvaldes izveidotāju un direktoru Alenu Dallesu.
Foto: VIDA PRESS

Pēc 2. Pasaules kara Dalless parūpējās par to, lai ASV izveidotu savu baiso specdienestu Centrālo izlūkošanas pārvaldi jeb CIP, un no 1953. līdz 1961. gadam bija tās direktors. Viņa valdīšanas laikā CIP īstenoja vairākas gan ļoti sekmīgas, gan arī totāli nesekmīgas operācijas. Punktu viņa karjerai pielika izgāšanās operācijā “Cūku līcis” – kārtējais nesekmīgais mēģinājums iebrukt Kubā nolūkā nogalināt Fidelu Kastro.

Turklāt virkne pētnieku pauduši uzskatu, ka pēkšņi negaidīti dziļā nežēlastībā kritušais Dalless varēja būt tiešā veidā saistīts ar ASV prezidenta Džona F. Kenedija noslepkavošanu. Taču viņa tobrīd vēl spēkā esošie kontakti spēja nodrošināt to, ka viņu iekļauj nevis aizdomās turamo sarakstā, bet gan prezidenta slepkavības izmeklēšanas komisijas sastāvā…

Dalless nomira 1969. gadā pēc smaga plaušu karsoņa.

Tostarp padomju laikā uzņemtā filma “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” faktiski dzīvo joprojām – ar visiem tajā ietvertajiem unikālajiem personāžiem un tēliem visu vairāk vai mazāk lielisko aktieru izpildījumā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.