Mākslinieciska vīzija par Antarktīdas seno iemītnieku pilsētu.
Mākslinieciska vīzija par Antarktīdas seno iemītnieku pilsētu.
Foto: VIDA PRESS

FOTO. Kā izskatās nacistu slepenās pilsētas Antarktīdā? 51

Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Vai mežā kritušu koku drīkst sazāģēt un vest to mājās, lai izmantotu malkai? 16
Ārste skaidro, kāpēc nav vērts laboratorijās pārbaudīt ērces: “Nevienam to neiesaku”
Krievijas pilsoņi Latvijā: “Man nav līdzpārdzīvojuma par cilvēku likteņiem, kas varētu doties nogalināt ukraiņus. Es pārdzīvoju par ukraiņu pusi” 95
Lasīt citas ziņas

Protams, Antarktīda arī mūsdienās izskatās kluss un ledaini tuksnešains kontinents, kurā vēl bez pingvīniem un bezgalīgi sniegotām ārēm praktiski nav nekā skatienam baudāma. Taču pētnieki uzskata, ka tas ir ļoti mānīgs priekšstats, jo patiesībā Antarktīda zem saviem ledājiem glabā virkni dažādu noslēpumu, no kuriem daudzi var izrādīties pat vairāk nekā pārsteidzoši. Zem tiem esot paslēpušās pat veselas senās pilsētas!

Precīzas Antarktīdas kontūras senajās kartēs

CITI ŠOBRĪD LASA

Mūsdienu pētnieku rīcībā ir trīs ļoti savdabīgas viduslaiku kartes, kurās precīzi iezīmēta arī Antarktīda, bet par kuras oficiālo atklāšanas datumu mūsu laikos uzskata tikai 1820. gadu, krietni vēlāku laiku par minēto karšu tapšanu. Sākotnēji viena daļa pētnieku šo savdabīgo faktu mēģināja izskaidrot ar to, ka senatnes kartogrāfi sauszemi ievietojuši Dienvidpolā vienkārši tāpat vien, bez jebkāda droša pamatojuma, lai vienkārši “izlīdzsvarotu” citus kontinentus, jo pretējā gadījumā uz Zemes izrādītos kaut kā pārlieku daudz ūdens.

Taču vienlaikus neviens nekādi nespēja izskaidrot: kādā veidā izdevies tik pārsteidzoši precīzi “izfantazēt” uzreiz veselu kontinentu, turklāt ar detalizētu reljefu un aprisēm, kas turklāt jau kopš neatminamas senatnes slēpjas zem biezas ledus kārtas?

Vispopulārākā no šiem pārsteidzošajiem senajiem kartogrāfiskajiem darinājumiem ir turku admirāļa Pirī Reisa karte, kas datēta ar 1513. gadu. Pagājušā gadsimta 50. gadu vidū to īpaši izpētīja ASV militārie speciālisti, secinot, ka attiecīgais šīs kartes iecirknis praktiski pilnībā precīzi sakrīt ar mūsdienu ģeoloģisko Antarktīdas karti, kur šis kontinents atainots bez ledus vairoga. 1960. gadā saistībā ar to apakšpulkvedis Harolds Olmeirs rakstījis: “…Kartes apakšējā daļā attēlotās ģeogrāfiskās detaļas nevainojami sakrīt ar seismiskās izlūkošanas datiem… Mums nav ne mazākā priekšstata par to, kādā veidā šīs senās kartes datus var samērot ar iespējamo ģeogrāfijas kā zinātnes attīstības līmeni 1513. gadā.”

Tātad joprojām paliek nesaprotams, no kurienes gan turku admirālis smēlies informāciju par veselu kontinentu, par kura esamību atbilstoši vēsturiskajai informācijai tolaik neviens pat vispār neko nezināja. Tostarp Reiss nemaz neesot īpaši slēpis faktu, ka savas kartes izgatavošanā izmantojis dažādas citas kartes, tostarp arī ļoti senus eksemplārus. Un katrā ziņā nav izslēdzama iespēja, ka arī šīs senās kartes savulaik nokopētas no kaut kādiem vēl krietni vien senākiem avotiem.

Franču ģeogrāfa Oroncija Fineja 1536. gadā tapusī pasaules karte.
Foto: AKG IMAGES/SCANPIX

Bet 1959. gadā ASV Kongresa bibliotēkā Vašingtonā krājumos atradās ne mazāk pārsteidzošā franču ģeogrāfa Oroncija Fineja izgatavotā karte, kas datēta ar 1531. gadu. Īpaši savdabīgs šeit ir tas, ka šajā kartē Antarktīda attēlota no ledus pilnībā brīviem krastiem, skaidri saskatāmiem kalniem un upēm! Un tikai pašā kontinenta centrā reljefs nav iezīmēts, kas pētnieku ieskatā varētu nozīmēt faktiski tikai to, ka šīs kartes izgatavošanas brīdī kontinenta centrālā daļa tomēr jau atradusies zem ledus cepures.

Un tajā gadījumā, ja Reisa un Fineja kartes varbūt arī nesniedz pilnu priekšstatu par Antarktīdu, tad Francijas Karaliskās zinātņu akadēmijas locekļa Filipa Buašē karte, kas publicēta 1737. gadā, šo kontinentu jau ataino ne tikai pilnībā bez ledus klātbūtnes, bet vēl arī sadalītu divos atsevišķos subkontinentos.

Var atgādināt, ka gluži zinātniski tikai 1958. gadā precīzi fiksēts, ka Antarktīda patiešām ir nevis viens viengabala kontinents, bet gan vairāku lielu salu arhipelāgs.

Taču jautājums paliek: kā to visu varēja zināt Buašē, ja ne tikai viņš pats, bet vispār neviens cilvēks tur vēl nebija spēris savu kāju? Atliek vien izvirzīt pieņēmumu par to, ka viņa rīcībā bijuši kādi noslēpumaini ļoti seni avoti.

Mūsdienu pētnieki arī izvirzījuši hipotēzi, ka visās trijās iepriekš minētajās kartēs secīgi atainots tieši Antarktīdas apledošanas process. Buašē kartē šis kontinents ir pilnībā brīvs no ledus, Finejam centrālā daļa jau atrodas zem ledus cepures, savukārt Reisam no ledus brīva palikusi jau vairs tikai piekrastes līnija. Tādējādi veidojas iespaids, ka kāda sena civilizācija it kā ļoti rūpīgi sekojusi kontinenta apledošanas procesam. Un tikpat iespējams, ka Antarktīda savulaik bijusi šīs civilizācijas mājvieta. Bet visjaunākie pētījumi apliecinājuši, ka dziļi zem biezās ledus kārtas atrodamas kaut kādas ļoti senas civilizācijas pēdas…

Trešā reiha slepenā ekspedīcija

Bruņojuma un kara rūpniecības ministrs Alberts Špērs, tiekoties ar Lapzemē izvietotā armijas grupējuma komandieri pulkvedi Eduardu Dītlu, lidostā aiz Polārā loka.
Foto: AKG IMAGES/SCANPIX

Avotos vēstīts, ka seno Antarktīdas iemītnieku jeb antarktu senās pilsētas jau pagājušā gadsimta 30. gados esot atklājuši tolaik teju vai visur esošie vācieši, t. i., nacistu partijas un ar to saistītu dažādu zinātnisko un mistisko organizāciju aktīvisti. Un par to pietiekami detalizēti aprakstīts vācu pētnieka Hansa Ulriha fon Kranca grāmatā “Kāškrusts ledājos. Nacistu slepenā bāze Antarktīdā”. Uzreiz var piebilst, ka šajā grāmatā paustais galvenokārt šķiet absolūti fantastisks un neiespējams. No kurienes gan autors to visu smēlies? Iespējams, atbildi uz šo jautājumu var dot informācija par pašu autoru.

Hanss Ulrihs fon Krancs ir dēls SS virsniekam, kurš pēc Trešā reiha sagrāves spēja aizmukt uz Argentīnu un tur kaut kur arī nozust uz mūžīgiem laikiem.

Hansa tēvs nebija cīnījies nevienā frontē un nebija dienējis arī koncentrācijas nometnēs, bet gan nodarbojies ar pētniecību leģendārajā un absolūti neviennozīmīgi vērtējamajā biedrībā “Senču mantojums” jeb Ahnenerbe.

Lūk, un Hansam mantojumā no pazudušā tēva tika viņa arhīvs un dažādi viņa drauga Olafa Vaiczekera dokumenti. Pēdējais, kā zināms, 1940. gadā sistēmā Ahnenerbe ar atzīmi “Pilnībā slepeni” bija publicējis brošūru “Senajo pēdas Antarktīdā”. Taču Hanss Ulrihs neaprobežojās tikai ar šiem dokumentiem, viņš pavadīja neskaitāmas stundas arī daudzos citos arhīvos, satikās un sarunājās ar daudziem cilvēkiem, pētīja līdzīgos un arī tikai attālināti saistītos gadījumus. Un šā ļoti rūpīgā pētījuma rezultātā tad arī tapa viņa sensacionālās grāmatas.

Hanss Ulrihs tātad pauž, ka 1938. gadā kapteiņa Ritšera vadībā no Vācijas ekspedīcijā uz Antarktīdas krastiem devušies četri kuģi, no kuriem viens bijis aviācijas bāzes kuģis.

Turklāt, kā īpaši uzsvēris Hanss Ulrihs, kā NSDAP pārstāvošs novērotājs līdzi esot braucis pats Martins Bormans (lai gan vairāk ne par viņa lomu, ne vispār kaut kādu dalību nekur tā arī neesot minēts). Šie četri kuģi veidojuši speciālo Eskadru A, par kuru neviens principā vispār neko nav zinājis, jo tā nav ietilpusi Vācijas jūras spēku sastāvā, bet gan bijusi pakļauta personīgi tieši Rūdolfam Hesam – tobrīd nomināli trešajai atbildīgākajai personai Trešajā reihā.

Vērmahta pozīcijas netālu no Polārā loka 1941. gadā.
Foto: AKG IMAGES/SCANPIX

Un katrā ziņā jāpievērš īpaša uzmanība tieši aviācijas bāzes kuģim, kas arī piedalījies šajā savdabīgajā ekspedīcijā. Visi atbilstošie vēsturiskie un dokumentālie avoti vēstī, ka Vācijai tobrīd vispār bijis tikai viens tāds aviācijas bāzes kuģis – “Grāfs Cepelīns”, kuru joprojām nezināmu un lielā mērā pat nesaprotamu iemeslu dēļ tā arī neesot izdevies palaist ekspluatācijā, lai gan tas bija ieplānots tieši uz 1938. gadu.

Proti, visādi citādi uzcītīgie un pedantiskie vācieši tomēr esot izgāzušies un tomēr neesot bijuši spējīgi attiecīgo projektu pilnvērtīgi pabeigt, tādējādi nedodot reiham vismaz vienu patiešām īstu aviācijas bāzes kuģi. Tas, kas tur sanācis, realitātē pat vispār nemaz neesot bijis nopietns kaujas kuģis, bet gan tāds kā absolūti nekvalitatīvs, nesekmīgs pakaļdarinājums tā laika labākajiem pasaules paraugiem.

PSRS speciālisti, kuru rīcībā pēc 2. Pasaules kara nonāca šis savdabīgais un oficiāli nepabeigtais kuģis, uzreiz visu saprata, tāpēc pat necentās to kaut kādā veidā pārbūvēt vai pabeigt būvēt paši savām vajadzībām, vienkārši izmantojot mācībās kā parastu peldošo mērķi.

Vācu armijas virsnieks pozē pie Polārā loka atzīmes 1942. gada jūlijā.
Foto: VIDA PRESS

Savukārt īstais vācu inženieru un tehniķu uzbūvētais aviācijas bāzes kuģis, kurš turklāt bijis absolūti moderns un atbilstošs visām laikmeta prasībām, uzbūvēts pilnīgā slepenībā SS kontrolētajā kuģu būvētavā “Neptunia”, un to dēvēja par “Manfredu fon Rihthofenu” – par godu leģendārajam vācu lidotājam–iznīcinātājam. Tieši šis ultramodernais aviācijas kuģis tad arī devies slepenajā ekspedīcijā uz Antark­tīdu.

Par šo kuģi neesot atrodamas itin nekādas ziņas nevienā kuģu izziņas krājumā, un vēsturē tas savu vietu tā arī saglabājis kā savdabīgs aviācijas bāzes kuģa spoks.

Meklējot atbildi par to, kur gan šis kuģis palicis pēc kara, kad to jau vairs tik vienkārši noslēpt nebija iespējams, viena no pietiekami loģiskajām atbildēm pauž, ka neizbēgamajā situācijā vācieši to nogremdējuši kaut kur Antarktīdas piekrastē (kā to, starp citu, pat gluži oficiāli paredzēja pašās kara beigās Hitlera izdotais tā dēvētais “Nērona rīkojums”, proti, par visa vērtīgā iznīcināšanu, lai tas nenonāktu ienaidnieka rīcībā). Tātad atliek vien tikai meklēt…

Nacisti ceļā uz Antarktīdu.
Foto: MARY EVANS PICTURE LIBRARY/SCANPIX

Bet 1938. gada jūlija beigās Eskadra A jau esot sasniegusi Antarktīdas krastus. Vispirms nacisti kādas pussalas krastā ierīkojuši savu bāzi, kas nodēvēta par “Horstu Veseli”. Tā ir vieta, par kuru gan pārlieku daudz nekas nav zināms, taču mūsdienu pētnieki šajā apkaimē joprojām periodiski atrod šķiltavas un citus raksturīgus priekšmetus, kas nepārprotami piederējuši vāciešiem pagājušā gadsimta 30. un 40. gados. Vēlāk šajā vācu polārās stacijas vietā argentīnieši izveidoja savējo, un tagad to dēvē par “Sanmartinu”.

Pētnieki pauduši iespēju, ka vācieši to “uzdāvinājuši” argentīniešiem – pateicībā par to, ka tieši Argentīnā pēc kara drošu patvērumu guva visā pasaulē ilgi bēguļojošie nacistiskie noziedznieki, ieskaitot arī Hansa Ulriha fon Kranca tēvu, kurš piedalījies šajā nacistiskās pētniecības ekspedīcijā uz Antarktīdu.

1938. gada augustā vācu polārpētnieki jau bija visnotaļ kapitāli iekārtojušies jaunajā vietā. Bāze bijusi aprēķināta vairākiem simtiem cilvēku, tai līdzās pat ierīkots lidlauks lidmašīnām, kas ledus kontinentā ar kuģiem nogādātas izjauktā veidā.

Kāda tuvākā, lielākā pakalna virsotnē bija uzstādīts ļoti jaudīgs radioraidītājs, kas spēja nodrošināt nepārtrauktus sakarus tieši ar reihu.

Pēc kāda laika ekspedīcija kuģi uzsākusi virzīt dienvidrietumu virzienā. Bijis ļoti jauks un labvēlīgs laiks, kas ļāvis no aviācijas bāzes kuģa uz kontinentu izlidot lidmašīnām. 19. augustā ar vienu no šīm lidmašīnām pēkšņi pārtrūkuši sakari, un iespējami avarējušā pilota meklējumos Elsvērta Zemes rajonā nosēdināja kādu citu lidmašīnu, bet arī tā diemžēl drīz bez pēdām pazudusi. Tad izlēmuši meklējumos izsūtīt jau trīs lidmašīnu vienību, un šīs lidmašīnas jau ar nolūku lidoja noteiktā attālumā cita no citas, saglabājot savstarpēju tiešo redzamību.

Kad arī šīs vienības pirmā lidmašīna pēkšņi pazudusi no radaru ekrāniem, dispečeri radiosakaros tikai paspējuši saklausīt otrās lidmašīnas pilota pārsteiguma un vienlaikus arī šausmu pilnu kliedzienu, pēc kā arī šī lidmašīna pazudusi no ekrāniem. Trešā lidmašīna esot paspējusi veikt strauju pagrieziena manevru un aptuveni pēc pusstundas ar lielām grūtībām tomēr veikusi nosēšanos uz bāzes kuģa.

Pilots pats nespēja izkāpt no kabīnes, viņu nācās burtiski iznest un uz rokām nogādāt medicīniskās aprūpes daļā. Tur nekavējoties ieradies arī virsnieks Ritšers. Taču viss, ko viņam stāstījis laimīgi izdzīvojušais trešās lidmašīnas pilots, palicis nezināms, jo bijis uz visstingrāko noslepenots un tāds arī joprojām palicis.

Pēc tā Eskadra A izlēmusi pamest šo ārkārtīgi neviesmīlīgo vietu. Bet atceļā jau Amundsena jūrā pie paša krasta ekspedīcija atklājusi kādu citu noslēpumainu anomāliju: tur ūdens pēkšņi izrādījās kļuvis par vairākiem grādiem siltāks. Pētnieki secinājuši, ka siltais ūdens, visdrīzāk, masveidā izplūst kaut kur no piekrastes klinšu apakšas. Tad Ritšers sazinājies ar Vāciju un lūdzis atsūtīt dažas… zemūdenes, lai varētu labāk izpētīt šo noslēpumaino no Antarktīdas iztekošo zemūdens upi.

Pazemes noslēpumainie labirinti

Itāļu laikraksta “La Domenica del Corriere” ilustrācijā – vācu kareivji aiz Polārā loka 1943. gadā būvē mājas no sniega un ledus klučiem.
Foto: VIDA PRESS

Tajā laikā bāzē “Horsts Vesels” sākās citi izlūkošanas lidojumi. Viens no pilotiem bija kāda kalnu masīva dzīlēs pamanījis un nofotografējis oāzi, kurā bija pat saskatāmas tādas kā augu valsts pēdas. Taču šo fotoattēlu rūpīga izpēte jau ļoti nopietni satrauca bāzes virsniekus: tajos skaidri bija saskatāmas ne tikai augu, bet visīstākās pilsētas aprises, un to tieši vidū it kā cauršķēla gluds, plats un garš ceļš, kas ļoti līdzinājās pacelšanās un nolaišanās joslai, kas izskatījās pilnībā lietojama šim nolūkam arī tagad.

Tūlīt pat divās citās lidmašīnās uz to vietu nosūtīja 12 cilvēku izlūkvienību, un viņiem esot izdevies sekmīgi piezemēties tieši uz šīs noslēpumainās pilsētas centrālās ielas. Šīs izlūku grupas sastāvā esot bijis arī Olafs Vaicze­kers, kura dokumentu krietna daļa vēlāk nonāca pie Hansa Ulriha, un viņš savā dienasgrāmatā esot visnotaļ detalizēti aprakstījis šo seno antarktu pilsētu.

Akmens būvju drupās vīdēja durvju un logu ailas, dažviet varēja uziet savādas trepes un dažādus citus savdabīgas būvniecības elementus.

Vienā šīs mēreni izstieptās un praktiski divās daļās sadalītās pilsētas galā slējās pakāpienveida dievnams, kas ļoti atgādināja līdzīgās acteku piramīdas pavisam citā kontinentā. Pārsteidzoši un suģestējoši bijuši arī melnie obeliski ar nesaprotamām rakstu zīmēm, kā arī kādā laukumā atklātā statuja, kas pārsteidzoši līdzinājusies labi zināmajām Lieldienu salas akmens statujām.

Vācieši šajā mirušajā pilsētā ierīkojuši savu nometni un uzsākuši metodisku tās izpētīšanu.

Pilsētas galvenā iela, uz kuras bija nosēdušās vāciešu lidmašīnas, ar vienu galu praktiski atdūrās tieši pakāpienveida piramīdā, bet ar otru – neparasti lielā ēkā, kuru pētnieki iedēvēja par “pili”.

Bija nepārprotami skaidrs, ka šī ir neticami sena pilsēta, lai gan nebija absolūti nekādu iespēju pat aptuveni noteikt tās reālo vecumu. Uz obeliskiem esošās rakstu zīmes ārēji mazliet līdzinājās rūnām, taču tās vēl vajadzēja kvalitatīvi atšifrēt, savukārt nekādus sīkākus sadzīves priekšmetus vai cilvēku atliekas nekur neizdevās atrast.

Galvenajai ielai perpendikulāri ejošā acīmredzami mazākas nozīmes iela beidzās pie ieejas kādā no alām, un tās abās pusēs atradās divi lieli obeliski. Vācieši jau bija sataisījušies doties iekšā un izpētīt arī alu, taču faktiski jau acumirklī viņiem ceļu aizšķērsojis necaurejams nobrukums. Vienīgi pašā sākumā uz pārsteidzoši gludās grīdas varēja saskatīt divas ne pārāk dziļas sliedes, kas varētu būt piemērotas kaut kādu transporta līdzekļu vai tiem piekabinātu pārvietošanās līdzekļu kustībai.

Kopumā izlūkpētnieku grupa noslēpumainajā seno antarktu pilsētā sabija aptuveni vienu nedēļu, pēc kā atgriezās piekrastes bāzē “Horsts Vesels”. Kad pēc laika ekspedīcijas rīcībā pienāca pieprasītās zemūdenes, vienai no tām siltā ūdens izplūšanas rajonā pat izdevies panirt zem ledainā krasta, un – aptuveni pēc 800 metriem tā izpeldējusi gigantiski lielā pazemes alā.

Tādā veidā vācu pētnieki atklājuši veselu alu sistēmu, kas vārda vistiešākajā izpratnē caur­audusi visu Antarktīdas kontinentu.

Turklāt rūpīgākā vairāku alu izpētē izdevās atrast arī pēdas tam, ka tajās savulaik uzturējušies cilvēki – kārtējie uzrakstiem izraibinātie obeliski, sienu bareljefi, izcirstas trepes, kaut kādas četrkājainas un spārnotas būtnes akmens statuja un daudz kas tamlīdzīgs.

Kāda alu sistēmas koridora apsekošanas laikā vācu pētnieki atklājuši dziļi lejup vedošu vertikālu šahtu. To devās izpētīt piecu cilvēku grupa, taču viņi visi bez pēdām kaut kur pazuda. Vēlāk viņus atrada aptuveni trīs kilometru attālumā no ieejas šahtā, un visi bija miruši, turklāt viņu sejās bija sastingušas nepārprotamas ārkārtīgu šausmu grimases. Pēc tā sastāva ziņā jau lielāka vācu pētnieku grupa vēlreiz devās izpētīt šo šahtu, un arī viņi visi pēkšņi pazuda. Rezultātā vācieši šajā vietā jau bija zaudējuši kopumā 17 cilvēkus, tāpēc vienkārši pārtrauca mēģinājumus izpētīt šo tagad jau par “nolādēto” nodēvēto vietu.

Ritšeram esot bijis skaidrs, ka no alu sistēmas jābūt izejām uz virszemi. Šādu izeju meklējumos vācu pētnieki uzdūrušies vēl vienai seno antarktu pilsētai. Tā bijusi praktiski pilnībā sniega aizputināta, taču tās centrālo taisno ielu izdevies pietiekami ātri un sekmīgi attīrīt tā, lai tur varētu nosēsties lidmašīnas. Šajā pilsētā izlemts ierīkot otru vāciešu polāro staciju, nodēvējot to par “Jauno Vāciju”.

Arī šīs pilsētas teritorijā bija atrodams tāds kā tunelis ieejai pazemē, un arī šā tuneļa gludo grīdu izvagoja divas nedziļas sliedes. Šā tuneļa rūpīgākā izpētē vācu pētnieki kādā brīdī pēkšņi sastapušies ar saviem kolēģiem, kuri tur bija nokļuvuši pēc izkāpšanas no zemūdenes gluži citā vietā, lai uzsāktu savus zemūdens alu sistēmas pētījumus. Satikšanās esot bijusi tik negaidīta un šķietami absolūti neiespējama, ka pirmajā izbīlī pat atskanējuši jau pirmie šāvieni un tikai laimīgā kārtā esot izdevies citam citu panikā neapšaut.

Var piebilst, ka šo un vēl citu pētījumu gaitā vācu pētniekiem radās hipotēze par to, ka antarkti vēl joprojām varētu mitināties kaut kur ledainā kontinenta vairāk vai mazāk siltajās dzīlēs.

Vācieši veikuši arī dažādus mēģinājumus nodibināt ar viņiem kaut kādus kontaktus, taču tie visi beigušies pilnībā bez rezultātiem.

Tam ir arī citi apstiprinājumi

Citplanētiešu lidaparāts un zemūdene slepenajā bāzē, kas pazīstama ar nosaukumu “Bāze 211”, Antarktīdā.
Foto: VIDA PRESS

Protams, visu, kas klāstīts Hansa Ulriha fon Kranca grāmatās, var tvert arī kā vistīrākās raudzes fantastiku, turklāt, iespējams, pat gluži zinātnisku fantastiku, taču, izrādās, ir arī vēl citi apstiprinājumi tam, ka savulaik Antarktīdā eksistējusi kāda mums pilnībā nezināma civilizācija, kas nodēvēta par antarktiem.

Tādu apstiprinājumu var rast, piemēram, A. Voicehovska grāmatā “Pazemes pasaules noslēpumi”, kurā autors raksta, ka 1977. gadā, veicot ledāju urbšanu Antarktīdā, kādā paraugā konstatēja ne tikai koka skaidas, bet arī dažus zelta “pavedienus” aptuveni divu centimetru garumā, kas bija pilnībā vienādā garumā un ar vienādi nolīdzinātiem galiem, kas skaidri apliecināja to mākslīgu izcelšanos. Un šis pats autors rakstījis par to, kā pašās 80. gadu beigās norvēģu zinātniekiem izdevies Antarktīdas ledājos atrast no zelta izgatavotas rotaslietas, traukus un maskas, kā arī vēl dažādus savdabīgus instrumentus, par kuru izcelšanos un izgatavošanas laiku vēl joprojām nekas tuvāk neesot kļuvis zināms.

Turklāt šāda veida liecības, izrādās, ir pat no 19. gadsimta. Anomāli karstajā 1897. gadā angļu briga “Karaliene Elizabete” tvaika mašīnas sistēmas bojājuma dēļ piespiedu kārtā bija piestājusi Antarktīdas krastā pie Karalienes Modas Zemes. Izmantojot iespēju pēc ilgāka laika atkal izbaudīt zem kājām cietu zemi, lielākā daļa apkalpes izkāpa krastā, kas tajā reizē bija praktiski bez ledus klājuma. Tostarp tvaika sistēmas remonts ieilga, tāpēc vairāki virsnieki kopā ar matrožiem izlēma aizceļot arī mazliet dziļāk kontinentā.

Kādā brīdī uz neliela plato dažu kilometru attālumā no piekrastes viņi pēkšņi ieraudzījuši no ledus izlīdušu kaut kādu dīvainu senu būvju augšējās daļas. Nebija ne mazāko šaubu par to, ka viņu priekšā atrodas kādas ļoti senas pilsētas drupas.

Taču viņi neatrada tur nekādus priekšmetus, jo viss tomēr joprojām atradās dziļi iesalis ledū. Angļu jūrnieki to visu nofotografēja un vēlāk attēlus nodeva pētniekiem. 1899. gadā Karaliskā zinātnes biedrība jau bija sagatavojusies nosūtīt speciālu ekspedīciju, lai pamatīgi izpētītu šo patiešām sensacionālo atradumu Antarktīdā, taču tieši tajā laikā uzliesmoja angļu–būru karš, kā dēļ visus ekspedīcijas sagatavošanās darbus nācās pārtraukt.

Sazvērestības teoriju piekritēji uzskata, ka nacisti Antarktīdā zem arktiskā ledus bija izbūvējuši slepeno bāzi, kurā atradās neskaitāmas zemūdenes un lidaparāti, ko viņiem, iespējams, palīdzēja uzbūvēt senie Antarktīdas iemītnieki vai citplanētieši.
Foto: VIDA PRESS

Tostarp savulaik ievērojamais krievu ufologs Vladimirs Zabelišenskis rakstījis, ka kāds amerikāņu pētnieks, kurš Antarktīdā kopumā nostrādājis 10 gadus, lūdzot saglabāt anonimitāti, esot personīgi viņam atklājis, ka stacijas “Amundsenskota-Sautpola” līdzstrādnieki reiz atklājuši lielu alu ar tuneļu labirintu, kura sienas bijušas izklātas ar Zemes zinātnei pilnībā nezināmu superizturīgu materiālu.

SAISTĪTIE RAKSTI

Visi šie tuneļi beigušies pie tieši zemē vertikāli aizejošām šahtām. Un amerikāņu polārpētnieki fiksējuši, ka no šahtām augšup plūdusi sakarsusi gāze, kuras smarža līdzinājusies metāna maisījumam. Pētnieku rīcībā esošie visjaudīgākie prožektori nav spējuši izgaismot šo šahtu dzīles, tāpēc to patiesais dziļums palicis faktiski neapjausts pat ne aptuveni. Nolaisties tajās, protams, neviens nav uzdrošinājies.

Un šeit vēl var piebilst, ka attiecīgais Zabelišenska raksts publicēts vēl pirms Hansa Ulriha fon Kranca grāmatas publikācijas, taču no amerikāņu polārpētnieka iegūtā informācija absolūti pārsteidzošā veidā sakrīt ar vācu pētnieku datiem, proti, tie paši lielie pazemes tukšumi, noslēpumainie tuneļi, vertikālās šahtas un viss tamlīdzīgais. Tiesa, amerikāņi gan to vairāk saistījuši ar NLO un citplanētiešu darbībām…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Vai mežā kritušu koku drīkst sazāģēt un vest to mājās, lai izmantotu malkai? 16
Ārste skaidro, kāpēc nav vērts laboratorijās pārbaudīt ērces: “Nevienam to neiesaku”
Krievijas pilsoņi Latvijā: “Man nav līdzpārdzīvojuma par cilvēku likteņiem, kas varētu doties nogalināt ukraiņus. Es pārdzīvoju par ukraiņu pusi” 95
Azovstaļ gūsteknis pirms un pēc gūsta – tik šausminoši, ka trūkst vārdu, veroties fotogrāfijā 53
FOTO. Princis Harijs karalienes nāves dienā bijis tik saniknots, ka noraidījis sava tēva Čārlza ielūgumu uz vakariņām. Kas starp abiem notika? 2
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
“Neturēt vaļā logus, netecināt ūdeni, mazgājot zobus!” Eksperti stāsta, kā mājsaimniecībām taupīt energokrīzes laikā
“Ir jāceļ minimālās algas, lai izvilktu darbinieku no verdzības stāvokļa!” Feldmans skaidro, kā rīkojās igauņi
“Krieviem jāpaliek un jācīnās pret Putinu.” Lietuva nedos patvērumu Krievijas pilsoņiem, kas bēg no mobilizācijas
“Es to gaidu no tiem prezidentiem ņergām, bet neviens pēc Vairas Vīķes-Freibergas to nav uzņēmies!” Ēķis norāda uz trūkumiem valdībā
“Krieviem jāpaliek un jācīnās pret Putinu.” Lietuva nedos patvērumu Krievijas pilsoņiem, kas bēg no mobilizācijas
09:25
FOTO. “Apbrīnas vērtais ozolkoka parkets un 1938. gada trauku bufete!” Kādā mājā dzīvoja Prezidenta pils galvenais elektriķis
09:22
Bijušais mājas vecākais atklāj, ka iekaustīts, kad mēģinājis pārliecināt iedzīvotājus par nepieciešamību veikt ēkas siltināšanu
08:57
Vai tiešām sašķobījusies Raimonda Paula veselība? Krauze atklāj, kā patiesībā jūtas komponists
Bijušais mājas vecākais atklāj, ka iekaustīts, kad mēģinājis pārliecināt iedzīvotājus par nepieciešamību veikt ēkas siltināšanu
Vai šī būs diena, kad beidzot laikapstākļi mūs lutinās? Prognoze sestdienai
Ainārs vēl 23. februārī bij galvenais tiltu būvētājs uz Maskavu! Egila Līcīša feļetons
Ārste skaidro, kāpēc nav vērts laboratorijās pārbaudīt ērces: “Nevienam to neiesaku”
Azovstaļ gūsteknis pirms un pēc gūsta – tik šausminoši, ka trūkst vārdu, veroties fotogrāfijā 53
FOTO. Princis Harijs karalienes nāves dienā bijis tik saniknots, ka noraidījis sava tēva Čārlza ielūgumu uz vakariņām. Kas starp abiem notika? 2
VIDEO. Rīgas pašvaldības policijas glābēji izglābj no tilta Daugavā ielēkušu vīrieti
IELU INTERVIJAS. “Ēdīšu mazāk!” Latgales iedzīvotāji ar satraukumu gaida jaunos rēķinus 1
VIDEO. Pēc daļējas militārās mobilizācijas izsludināšanas uz Gruzijas robežu plūst Krievijas transportlīdzekļu straume
Rīgā atvērta automatizētā picērija – pica top 3 minūšu laikā
Ja ziema būs auksta, dabasgāzes krājumi ātri apsīks, norāda Kalvītis 142
“Facebook” dibinātājs Marks Zakerbergs priecīgs paziņo – kļūs par daudzbērnu tēvu
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā 1
Inflācija arī hokeja biļetēs – dārgākās maksās līdz pat 325 eiro
VIDEO. Kāds ir vienmēr perfektās frizūras noslēpums? Latviešu aktrise Ieva Florence-Vīksne atklāj, kā rūpējas par saviem matiem 5
Māris Antonevičs: Režīmam vajag gaļu
Statistikas pārvalde “izmērījusi”, cik kilometru vidēji dienā nostaigā Latvijas iedzīvotāji
Kur palika OIK nauda? 18
Kazāks atklāj, cik dziļa būs gaidāmā ekonomikas lejupslīde 75
Vai mežā kritušu koku drīkst sazāģēt un vest to mājās, lai izmantotu malkai? 16
FOTO. Dziedātāja Līga Rīdere kļuvusi par māmiņu ceturto reizi: bērniņam dots pavisam neparasts vārds
FOTO. Vairāk nekā 2 metrus garš “monstrs” – vīrietis Rīgas HES ūdenskrātuvē noķer milzīgu samu
VIDEO. Simtiem cilvēku novērojuši spožu meteoru krītam pār Īriju un Skotiju