Kas patiesībā notika ar Staļinu? Ko vēl mūsdienās slēpj Krievijas noslepenotie dokumenti? 0
Vilnis Ābele, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
1953. gada 5. martā mira Josifs Staļins. Pagājušā gadsimta 50. gados Maskavas Sarkanajā laukumā speciāli ierīkotajā Mauzolejā līdzās proletariāta revolūcijas vadonim Vladimiram Ļeņinam kādu laiciņu atdusējās arī par padomju tirānu dēvētais Josifs Staļins. Drīz viņu tomēr “izrakstīja” no šīm mūža mājām un apglabāja pieticīgākos apstākļos pie Kremļa sienas. Daudziem varētu šķist, ka šajā jautājumā viss ir ļoti vienkārši. Taču mūsdienās, pamazām veroties vaļā iepriekš noslepenotiem dokumentiem, par daudziem tā laika notikumiem un jo sevišķi to interpretācijām tomēr sāk veidoties gluži cita, no oficiāli uzturētās un izplatītās versijas pat ļoti atšķirīga aina.
Kad tvēriens sāk zaudēt spēku
Protams, grūti piemeklēt līdzvērtīgu spēlētāju Staļinam prasmē izrēķināties ar saviem pretiniekiem līdzgaitnieku aprindās – gan reālajiem, gan iedomātajiem. Visaugstākā ranga valsts amatpersonas viņa klātbūtnē mulsa un svīda reālās bailēs par savu dzīvību, viņš manipulēja ar vistuvākajiem, bez liekām ceremonijām izturējās pret nopelniem bagātajiem revolucionāriem.
Savukārt viņus visus nomainošo jauno eliti Staļins pats personīgi audzināja atbilstoši pātagas un burkāna principam: no vienas puses, padomju dzīvesveidam pat nepiedienīgas privilēģijas, no otras – nepārejoši aresta, ieslodzījuma un nošaušanas draudi. Turklāt nolūkā neļaut ne mirkli atslābināties viņš vienkārši tāpat vien regulāri rīkoja vadošo aprindu tā dēvētās paraugtīrīšanas.
Bija burtiski tikai daži, ja pat ne faktiski tikai viens izredzētais Staļina favorīts, un tas bija par ģeniālu administratoru iedēvētais Lavrentijs Berija, kurš jo sevišķi pēc kļūšanas par padomju specdienestu vadītāju arī bija apveltīts ar faktiski neierobežotu varu. Tikai ar vienu vārdu Berija varēja likvidēt jebkuru padomju pilsoni un allaž – par lielu patikšanu savam saimniekam jeb Staļinam.
Zināms, ka 30. gados NKVD paspārnē sāka darboties īpaši slepena laboratorija, kuras darbinieki tiem nežēlastībā kritušajiem cilvēkiem, kurus kaut kādu iemeslu dēļ nedrīkstēja vienkārši arestēt, pamanījās iešļircināt tieši šajā slepenajā laboratorijā ražotu indi, pēc kā cilvēks nomira šķietami gluži dabisku iemeslu dēļ.
Proti, tiklīdz kāds no Staļina tuvākajiem līdzgaitniekiem iemantoja pārāk lielu popularitāti un pat sāka uzdrošināties rīkoties patstāvīgi, ātri vien ar viņu notika kaut kas tāds, kā dēļ viņam bija pāragri jānomirst.
Berijas laikā visus Staļina apsardzes un apkalpošanas dienestus veidoja tikai iekšlietu sistēmai pakļauti ļaudis. Pēc 2. Pasaules kara Staļins sajuta, ka vecā gvarde sākusi jūtami zaudēt uzticību savam vadonim, tāpēc lēma kārtējo reizi atjaunināt sev pietuvināto loku. Boļševiku partijas 19. kongresā viņš ierosināja paplašināt Centrālkomitejas prezidija sastāvu līdz 25 cilvēkiem, vienlaikus izslēdzot no tā Vjačeslavu Molotovu un Anastasu Mikojanu.
Un jau drīz iesākās virkne ļoti neparastu notikumu, kam, kā liecina mūsdienu pētnieku secinājumi, pamatā jau lāgā vairs nebija paša Staļina iniciatīvas.
1952. gada decembrī cietumā nonāca Staļina personīgais apsargs ģenerālis Nikolajs Vlasiks. To pašu likteni piedzīvoja personīgais sekretārs Aleksandrs Poskrjobiševs. Saistībā ar tā dēvēto “ārstu lietu” arestēja Staļinu ārstējošo ārstu kardiologu V. Vinogradovu, ievērojamo otolaringologu B. Preobraženski un Kremļa ārstniecības–sanitārās pārvaldes priekšnieku P. Jegorovu. Pēkšņā un negaidītā nāvē nācās aiziet Kremļa komandantūras priekšniekam un par Staļina personīgo drošību atbildīgajam ģenerālim P. Kosinkinam. Tikpat pēkšņi un “negaidīti” vai nu nomira, vai aizceļoja uz gulaga nometnēm daudzi citi ļaudis no Staļinam pietuvināto loka.
Dīvainās neatbilstības
Nesen savu atslepenojumu piedzīvojis Staļina dzīves pēdējo dienu medicīniskais žurnāls, kuru rakstījuši un parakstījuši ārsti un patologanatomi, kuri tajos saspringtajos mirkļos diezin vai spētu aukstasinīgi izdomāt to, kas realitātē nav noticis. Katrā ziņā viņi visi par uzrakstīto atbildēja, kā mēdz teikt, ar savām galvām. Un, kā pauduši mūsdienu pētnieki, tieši no šā dokumenta esot iespējams uzzināt daudz kā jauna par apstākļiem, kādos no dzīves aizgāja Staļins, un tas, visdrīzāk, ir patiesībai visatbilstošākais.
Un sākas pārsteigumi. Patologanatomi Staļina ķermeni aprakstījuši ļoti detalizēti. Tāpēc šķiet vairāk nekā dīvaini, ka šajā apskatē viņi nav ievērojuši divus būtiskus Staļina anatomiskos defektus – kopā saaugušos kreisās kājas pēdas otro un trešo pirkstu, kā arī jaunībā, neveiksmīgi krītot no koka, gūto kreisās rokas elkoņa traumu. Šīs pazīmes precīzi dokumentētas jau cariskās ohrankas atskaitē pēc Staļina arestēšanas 1904. gadā, kā arī medicīniskajās atskaitēs par apskatēm 1925. un 1926. gadā. Tostarp viņa elkoņa trauma iekrīt acīs, vērojot kinohronikas kadrus, – Staļins vienmēr turēja roku raksturīgi saliektu.
Taču 1953. gadā veiktajā patologanatomiskajā apskatē šos defektus speciālisti nezin kāpēc nav fiksējuši. Un tas, kā uzskata mūsdienu pētnieki, varētu nozīmēt tikai to, ka uz sekcijas galda esošais ķermenis, visdrīzāk, nepiederēja Staļinam!
Tātad oficiālajai patoloģiskajai ekspertīzei piegādāts Staļina dubultnieka līķis. Vai tas tā patiešām varētu būt?
To dienu oficiālajos dokumentos nav arī nekādu ziņu par indes pēdām mirušā organismā. Taču zināms, ka nelaiķa iekšējos orgānus faktiski jau tūlīt pēc to izņemšanas iznīcināja, kas katrā ziņā vieš aizdomas par centieniem slēpt kaut kādas pēdas. Un jau burtiski nākamajā dienā pēc Staļina apbērēšanas atlaida pilnībā visu viņa apsardzi un vasarnīcas Bļižņaja apkalpojošo personālu, turklāt katru piespiežot parakstīt oficiālu solījumu par datu neizpaušanu.
Vēlāk savos memuāros Ņikita Hruščovs centās Staļinu atainot kā savaldīties nespējīgu paranoiķi, vēstīja par viņa vispārēji vārgo veselību un diviem pārciestajiem insultiem, tādējādi dodot nepārprotamu mājienu par viņa it kā dabisko nāvi. Lai gan citi dokumenti vēstī, ka kopumā līdz pat savas dzīves pēdējām dienām Staļins izskatījies možs un, kā liecina burtiski neilgi pirms nāves veiktās elektrokardiogrammas, nav arī sirdzis ar hipertoniju.
Pārsteidzošās līdzības īpašnieki
Bet tostarp patiešām ir jāzina, ka tāpat kā lielākajam vairākumam daudzu valstu tā dēvēto pirmo personu arī Staļinam bija dubultnieki. Viņš pietiekami labi zināja, ka jau pirmajā nopietnas modrības zaudēšanas mirklī kaut vai viņa paša tuvākie līdzgaitnieki varētu viņu nešaubīgi likvidēt, nerunājot nemaz par citiem ienaidniekiem. Tāpēc Staļins bijis ārkārtīgi aizdomīgs, kā dēļ bija pat izstrādāti sevišķi un ārkārtīgi sarežģīti viņa apsardzes noteikumi. Pētnieki apgalvo, ka joprojām vēl neviens valsts vadītājs vēsturē neesot apsargāts tik rūpīgi un absolūti droši.
Tostarp lielāko laiku Staļins pavadīja nevis Kremlī, bet gan no ārpasaules labi izolētā, mežā nomaskētā cietoksnī jeb tā dēvētajā ārpilsētas vasarnīcā Bļižņaja, kas izvietota Kuncevā (tagad šis rajons ietilpst Maskavas pilsētas teritorijā).
Neviens nekad nezināja, tieši kurā no savām trim personīgajām guļamistabām Staļins gulēja, turklāt durvis tajās varēja atvērt tikai viņš vienīgais.
Speciālas vienības nepārtraukti visu diennakti pamatīgi apsargāja ceļu no Kremļa līdz šai vasarnīcai. Un katrā ziņā bija sperti visi iespējamie, tostarp arī bezprecedenta vērtējamie soļi nolūkā pilnībā novērst Staļina saindēšanas iespēju.
Bet vēl bez tā padomju specdienesti visā plašajā valstī meklēja (un atrada) cilvēkus, kuri būtu ārēji līdzīgi skarbajam boļševiku vadonim. Zināms, ka Jevseju Lubicki, kurš esot gluži kā ūdens lāse bijis līdzīgs Staļinam, uz vasarnīcu Bļižņaja atveda 1935. gada septembrī.
Aptuveni pusgadu viņu cītīgi apmācīja, lai viņš maksimāli apgūtu Staļina runas un mīmikas īpatnības, žestikulāciju, gaitu un pīpes smēķēšanas manieri.
Gala eksāmenu pieņēmis pats Staļins un, kā vēstīts, bijis pilnībā apmierināts ar rezultātu.
Laikabiedri vēstījuši, ka Lubicka meistarība patiešām bijusi ļoti augsta. Drīz vien viņš jau “strādāja” dažādās pieņemšanās, kāpa Mauzoleja tribīnē un stāvēja līdzās visiem pārējiem valsts augstākajiem vadītājiem. Un tikai vistuvākajā Staļina lokā ļaudis zināja, ka tādos gadījumos Staļina vietu ieņēmis viņa dubultnieks. 1952. gadā Lubicki arestēja, taču viņam paveicās – ieslodzījumā viņš nosēdēja līdz vadoņa nāvei, un jau 1953. gadā viņu atbrīvoja, nosūtot izsūtījumā uz Dušanbe, kurš viņš nodzīvoja līdz 1981. gadam, nomirstot dabiskā nāvē.
Cits no zināmajiem Staļina dubultniekiem bija Semjons Goldštabs.
Viņam gan sākotnēji piemita kāds būtisks “defekts” – uz sejas nebija baku rētu, taču speciālisti ātri vien šo trūkumu novērsuši…
Arī šā cilvēka dabas dotās aktiermeistarības spējas izrādījās pietiekamas, lai viņš varētu apmeklēt teātri, kur, kā uzskatīja specdienesti, varētu būt salīdzinoši viegli sarīkot atentātu, kā arī dažādas oficiālas pieņemšanas un valsts svinību parādes, kas pašam Staļinam jau sen bija apnikušas. Goldštaba liktenis palicis pilnībā nezināms. Tāpat kā tas ir saistībā ar vēl citiem Staļina dubultniekiem, par kuriem zināms vien tas, ka tādi vispār bijuši.
Papildus tam laikabiedri vēstījuši par kādu savdabīgu, bet katrā ziņā Staļinam ļoti raksturīgu epizodi. Kinofilmas, kurās atveidots arī viņš pats, Staļins varēja vērot jau savas dzīves laikā, un sākotnēji viņu atveidoja tikai viens aktieris – piecu Staļina prēmiju laureāts Aleksejs Dikijs (krievu Дикий jeb burtiski “mežonīgais”). Kad pēc kāda laika šo lomu uzticēja citam aktierim – Mihailam Gelovani, viņš nolūkā maksimāli iejusties lomā vēlējās uz kādu laiku apmesties vasarnīcā, lai padzīvotu kopā ar Staļinu. Vadonim tas lāgā neesot paticis, viņš tikai noburkšķējis: “Tad jau varbūt labāk lai viņš sāk ar izsūtījumu Turuhanskā…”
Kad saimnieku tomēr jau vajadzēja novākt
Neskatoties uz visu to, daudzi mūsdienu pētnieki ir pārliecināti – kādā brīdī Staļina tuvāko lokā tomēr nobrieda gluži reāla sazvērestība tieši pret viņu. Un tās rīkotāji vairs nebija naivie 20. gadu cīnītāji par komunisma ideāliem. Šie ļaudis jau bija izgājuši visu asiņaino skolu un katrā ziņā sajuta šķietami nenovēršamo apdraudējumu. 50. gadu sākumā daudz kas liecināja, ka bija jau pienākusi arī viņu kārta krist no vadoņa bargās rokas. Bet viņi to nekādi negribēja pieļaut. Turklāt laimīgā kārtā bija pavērusies arī gluži reāla iespēja to nepieļaut. Un tad nolūkā gan saglabāt savas dzīvības, gan pie viena arī noturēt savās rokās reālo varu šie ļaudis vienojās, ka būtu pienācis laiks likvidēt pašu saimnieku.
Un šī vecā un patiešām ļoti pieredzējusī boļševiku gvarde ļoti rūpīgi, laikus un pamatīgi sagatavoja ainu izrādei par sava vadoņa traģisko pārcelšanos uz viņpasauli.
Šajā gadījumā jau savā labā izmantojot Staļina teju slimīgo aizdomīgumu, viņiem vispirms izdevās pārliecināt viņu par to, ka viņa vistuvāko līdzgaitnieku rindās atkal nobriedusi nodevība.
Tūlīt pat vienu daļu no šādā veidā apsūdzētajiem atkal vai nu iesēdināja cietumā, vai izsūtīja, bet citiem palīdzēja “pēkšņi un negaidīti” nomirt. Tādā veidā Kremļa sazvērnieku grupa ļoti neilgā laikā Staļinu padarīja praktiski neaizsargātu…
Zināms, ka oficiāli Staļins nomiris 1953. gada 5. martā un ka iepriekš piecas dienas valsts labākie ārsti cīnījušies par viņa dzīvību. Gluži formāli tie patiešām bija tā laika padomju zinātnes lielākie spīdekļi – seši akadēmiķi un viens docents. Tiesa, viņi visi bija medicīnisko iestāžu vadītāji, taču reālus pacientus paši sen nebija redzējuši, savukārt boļševiku partijas ģenerālsekretāru vispār aplūkojuši tikai fotogrāfijās.
Tomēr viņi nezin kāpēc faktiski acumirklī noteica diagnozi: hemorāģiskais insults ar smadzeņu kreisās puslodes bojājumiem. Tostarp viņu veiktā ārstēšana izskatās pilnībā aplama un nesistemātiska.
Konstatēts, ka pielietotie preparāti praktiski nav atbilduši pašu noteiktajai diagnozei un patiesībā tikai krasi pasliktinājuši pacienta stāvokli.
Taču pēc tā visa neviens no šiem mediķiem nesaņēma itin nekādu sodu, pat nevienu oficiālu pārmetumu…
Bet mirušā līķi neierasti ātri, proti, jau nākamajā dienā pēc viņa nāves – 6. martā – izlika Savienības nama kolonu zālē, lai visi, kuri to vēlas, varētu atvadīties no sava mirušā vadoņa. Pie zārka godasardzē stāvošie Staļina līdzgaitnieki esot turējušies braši un izskatījušies dīvaini mierīgi. 1953. gada 9. martā Staļinu apglabāja. Taču joprojām palicis spēkā jautājums: vai tas, kuru tajā dienā apglabāja, patiešām bija Staļins?
Šo, iespējams, mazliet dīvaino jautājumu izraisa virkne arī citu nesakritību un pretrunu, kas vieno oficiālos paziņojumus un visu to dienu notikumu aculiecinieku atmiņas. Piemēram, no Kremļa slimnīcas pilnībā bez pēdām bija pazudusi Staļina ambulatorā kartīte. Tieši tikpat noslēpumaini pazuda vasarnīcas Bļižņaja apmeklētāju žurnāls (kas gan nesen atradies arhīvos). Un tamlīdzīgi. Pētnieki uzskata, ka dīvaina šķiet arī aculiecinieku aprakstītā Staļina apsardzes rīcība tajās dienās.
Protams, nav iespējams pilnībā precīzi restaurēt visus to dienu notikumus, taču viss nesaskaņu kopums liek domāt, ka ne CK Politbiroja locekļi, ne tie, kuriem bija jāpilda viņu pavēles, tajās dienās jau vairs absolūti nebaidījās no Staļina. Arī neskatoties uz to, ka labāk par visiem citiem zināja, par ko var izvērsties viņa dusmas. Bet te pēkšņi – neviens no viņa nebaidās, un viss!
Pētnieki uzskata, ka tas tā varēja būt tikai viena iemesla dēļ: tobrīd vadoņa jau kādu laiku vairs nebija dzīvo saimē, savukārt viņa it kā pēdējo dienu un stundiņu lomu nācās pildīt kādam no dubultniekiem, kurš, visdrīzāk, nenojauta to, ka realitātē patiešām nāksies nomirt.
Veidojot sev alibi, sazvērnieki, iespējams, arī bija tie, kuri sarīkoja izrādi ar dubultnieku, un Berijas atsauktie “mediķi” sarīkoja vadoņa paraugnāvi jeb tās atkārtoto variantu mākslinieciskā izpildījumā. Mūsdienu pētnieki galvenokārt ir vienisprātis par to, ka tikai Berija bija spējīgs īstenot īstā Staļina novākšanu un viņa līķa pazušanu pilnībā bez pēdām.
Vēstīts, ka pēdējais, kurš esot redzējis Staļinu vēl dzīvu un pilnībā veselu, esot apsargs Ivans Hrustaļovs, taču jau drīz gan viņš, gan vēl daudzi citi, kuri varēja pārāk daudz šo un to zināt, “pāragri” nomira – kā nu kurš. Tostarp lielākā daļa ārstu, kuri piedalījās līķa sekcijā, arī esot pakāpeniski bez pēdām pazuduši…
Vārdu sakot, ir ļoti daudz pazīmju, kas liecina, ka vecie un vēl izdzīvojušie Staļina līdzgaitnieki patiešām sekmīgi novākuši Staļinu, tādējādi saglabājot paši savas dzīvības, kā arī ieņemamos amatus, visas attiecīgās privilēģijas un reālo varu padomju valstī. Protams, jau sen viņsaulē ir visi tie, kuri varētu pastāstīt par to, kas tad patiesībā toreiz notika, taču joprojām Maskavas Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas atdusas kaut kādi pīšļi, kas varbūt pieder vienam no Staļina dubultniekiem, visdrīzāk – Avtandilam Džalagoni, kurš savas dzīves laikā pat nevarēja nojaust, ka neilgu laiku pat pagulēs Mauzolejā līdzās pašam Ļeņinam.
Tiesa, mūsdienu medicīna un tehnoloģijas gan varētu visnotaļ precīzi noskaidrot, kam tieši pieder šīs atliekas, taču laikam jau šodienas Krievijā diezin vai kāds gribēs lieki pārcilāt šo mēreni tumšo un samudžināto gadījumu.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā kontekstā pat ievērojami interesantāki varētu būt daudzi sekojušie notikumi, to dažādās interpretācijas un no tā visa izrietošie aizvien jaunie pārsteidzošie atklājumi.
Kārtējais boļševiku partijas noslēpums
1956. gada 25. februārī, kas bija PSKP 20. kongresa pēdējā darba diena, CK pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs uzstājās ar slēgto ziņojumu, kurā nāca klajā ar tā dēvētā Staļina personības kulta atmaskojumu. Hruščovs runāja par bijušā vadoņa necienīgo attieksmi pret kolektīvās pārvaldības principiem, par viņa personīgo iesaisti vērienīgajās represijās, kā arī nosauca vārdus dažiem, kuri tādējādi bijuši nepamatoti apsūdzēti un nošauti, un pārmeta Staļinam to, ka viņš lauksaimniecību pārzinājis tikai no tā, ko redzējis kinofilmās.
Un, visbeidzot, visu vainu par PSRS slikto gatavību karam un par skarbajiem zaudējumiem pašā tā sākumā Hruščovs arī uzvēla Staļinam, turklāt daudznozīmīgi piebilstot, ka vadonis “esot plānojis militāras operācijas pa visu globusu”. Var piebilst, ka liela daļa tieši šajā odiozajā runā iepīto stereotipu teju vai gatavā veidā saglabājušies līdz pat mūsu dienām…
Absolūti neparasts bija pats moments, kad Hruščovs lēma uzstāties ar šo ziņojumu. Kongress jau faktiski bija beidzies, jaunais CK sastāvs jau noformēts, taču pēkšņi visus delegātus palūdza neizklīst un aizkavēties vēl uz vienu dienu, lai varētu piedalīties slēgtā sanāksmē, uz kuru cita starpā neuzaicināja ne ārvalstu kompartiju pārstāvjus, ne arī žurnālistus.
Lielākajai daļai klātesošo Hruščova vēstījums bija gluži kā zibens spēriens saulainā dienas laikā. Žurnāla Time korespondents Džims Bells, kurš gan nebija uzstāšanās aculiecinieks, vēlāk rakstījis: “Hruščova uzstāšanās laikā kāds no zāles skaļi jautāja: “Kāpēc gan jūs viņu nenogalinājāt?”, uz ko Hruščovs bez minstināšanās atbildēja: “Bet ko gan mēs varējām izdarīt? Tad valdīja terors…”” Bet pēc Hruščova uzstāšanās toreizējais padomju valdības vadītājs Nikolajs Bulgaņins ierosināja šajā reizē iztikt bez debatēm un vairs nekādus papildu jautājumus neuzdot. Turklāt viss liecināja, ka neviens jau arī vairs negrasījās neko jautāt. Tāds drosminieks varēja uzrasties tikai tā laika populārajā anekdotē, proti: “Pēc Hruščova ziņojuma partijas 20. kongresā no zāles atskanējusi balss: “Kāpēc gan tik ilgi klusējāt?” Hruščovs: “Tā! Kurš to jautāja?” Klusums. Hruščovs: “Nu re, tāpēc jau arī klusējām…””
Atmaskošana ne gluži visaptveroša atbalsta izpausmē
Katrā ziņā arī mēreni iebiedētā padomju tauta gluži kā tāda mūsdienu savdabīgās demokrātijas sabiedrība faktiski jebkurā jautājumā tomēr pārliecinoši sadalījās vismaz divās nometnēs: viena daļa aizgrābtībā sajūsminājās par personības kulta atmaskošanu, bet citi tajā saskatīja tendenciozu un rupju izrēķināšanos un pat sociālisma idejas klaju nodevību.
Zināms, ka tas pats amerikāņu korespondents, brīvi pastaigājoties Maskavas ielās, aprakstīja “slepenā ziņojuma” izraisītās sekas: “Padomju armijas teātra vestibilā vienu no visuresošajiem Staļina portretiem nomainīja vienkārši ar spoguli. Revolūcijas muzejā vitrīnas, kuru plaukti vēl nesen gluži vai lūza no dāvanām “diženajam Staļinam”, acumirklī bija kļuvušas pilnībā tukšas, bet uz palikušajām lietām bija vienkārši prasmīgi notīrīti visi veltījumu uzraksti. Tretjakovska galerijā, kur allaž krietnu daļu ekspozīcijas veidojušas ar Staļinu saistītas gleznas, bija palikuši tikai divi nelieli “tautu tēva” portreti. Laikrakstos Staļina vārdā nodēvēto autorūpnīcu sāka dēvēt vienkārši par Maskavas autorūpnīcu. Bet skolotāja, kura vadīja ekskursiju Mauzolejā, skolēniem stāstīja atkal vairs tikai par Ļeņinu…”
Tostarp pie tolaik vēl par Ļeņina–Staļina Mauzoleju dēvētās būves veidojās tik nedabiski garas ļaužu rindas, ka nācās ievērojami pastiprināt apsardzi. Daudz kas liecina, ka cilvēki steidza nu jau patiešām uz visiem laikiem atvadīties no Staļina vai vismaz pārliecināties, ka “tautu tēvs” vēl atrodas savā vietā.
Bet vietējās boļševiku partijas sanāksmēs, kur tagad jau pilnvērtīgi nolasīja Hruščova ziņojumu partijas kongresam, masveidā tapa visu iespējamo veidu rezolūcijas par Staļina vispārējo nosodījumu. Tostarp zināms, ka ne gluži vienmēr šīs sanāksmes noritējušas gludi un mierīgi. Piemēram, vēstīts, ka PSRS Zinātņu akadēmijas austrumu pētniecības institūtā kāds zinātniskais līdzstrādnieks uzvārdā Mordvinovs paziņojis, ka atbildībai par masveida nošaušanu tomēr jāgulst uz visu partijas virsvadības pārstāvju pleciem, un tostarp tas attiecināms arī uz pašu Hruščovu.
Šeit šķiet būtiski atgādināt, ka Hruščovs, vēl būdams Ukrainas boļševiku vadonis, savulaik regulāri sūtījis Staļinam “tautas ienaidnieku” un “kaitnieku” sarakstus, ar kuriem, viņaprāt, vajadzētu nesaudzīgi izrēķināties, kamēr kādā reizē tas Staļinam jau esot apnicis un uz viena no tādiem ziņojumiem viņš uzlicis pašrocīgu rezolūciju: “Nomierinies taču, stulbeni!”
Savukārt vēlāk Hruščovs allaž izplatīja informāciju par to, kā Staļins centies visus sasaistīt vienotā potenciāli atbildīgo lokā. Proti, tiklīdz izmeklēšana bija pabeigta, viņš parakstījās un tūlīt pats vienkārši apstaigāja visus klātesošos, liekot parakstīties arī viņiem. Protams, bez izņēmuma visi vienmēr arī parakstījušies.
Tomēr par visdrūmāko tā dēvētā “Hruščova atkušņa” epizodi mūsdienu pētnieki uzskata demonstrācijas “Par Staļina labā vārda” aizstāvību apšaušanu. 1956. gada marta sākumā gan Gruzijā, gan daudzviet citur visā plašajā Padomju Savienībā sapulcējās daudz ļaužu, lai dažādos veidos godinātu “sava tirāna” piemiņu. Toreiz pie Tbilisi uzstādītā Staļina pieminekļa sapulcējās studenti, kuriem pamazām pievienojās arī strādājošie ļaudis. Aculiecinieki vēstījuši, ka rezultātā ielās izgājuši vairāki desmiti cilvēku, ieskaitot tolaik vēl ārkārtīgi augstā godā turētos kara veterānus jeb frontovikus. Uzradās arī efektīgi noformēti lozungi: “Nost ar Hruščovu!”, “Ar Ļeņinu un Staļinu – pretim komunisma uzvarai!” un tamlīdzīgi. Līdzīgas demonstrācijas notika arī citās Gruzijas pilsētās – sapulcējušos uzrunāja oratori, kuri kvēli aicināja pārtraukt vietējās partijas organizācijās nolasīt Hruščova nu jau vairs absolūti ne slepeno ziņojumu par Staļina personības kultu, dēvējot to par paskvilu un apkaunojošu apmelojumu.
Tbilisi ielās izveda vietējā garnizona patruļdienesta pulku, taču tas netraucēja pūlim naktī no 9. uz 10. martu uzbrukt vietējam sakaru centram, turklāt šajā pasākumā dažādus ievainojumus guva ar dzīvo ķēdi šo objektu sargājošie karavīri. Atbildot militāristi vienkārši atklāja mērķētu uguni, kā rezultātā uz vietas nogalināti 15 cilvēki, bet smagus ievainojumus guva vēl 54. Vēlāk par līdzdalību šajos salīdzinoši tomēr lielajos nemieros arestēti 375 cilvēki, no kuriem vairāk par pusi, starp citu, izrādījās boļševiku partijas biedri un komjaunieši…
Dažas neskaidrības saistībā ar personībām un kultiem
Tostarp šis savā ziņā leģendārais Hruščova ziņojums faktiski jau tūlīt pat nonāca ārvalstu izlūkdienestu rīcībā un aizceļoja uz Rietumiem, kur to nekavējoties publicēja. Savukārt PSRS to nepublicēja, jo partijas vadība bija apjēgusi, ka tā publiska apspriešana tūlīt un tagad tomēr var izraisīt neviennozīmīgi vērtējamas sekas un faktiski pat apdraudēt kopumā visas boļševiku partijas autoritāti. Kā tas faktiski arī notika. Un tikai 1956. gada 2. jūlijā laikrakstā “Pravda” bija publicēts PSKP CK Prezidija lēmums “Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu”.
Turklāt tad no Hruščova oriģinālā teksta praktiski bija pazudis izteiciens “masu represijas”, savukārt vārdu “aresti” un “nošaušana” tur jau vairs vispār nebija. Tāpat nebija minēti arī nekādi vairāk vai mazāk par konkrētiem uzskatāmi skaitļi, kas savukārt bija oriģinālajā ziņojumā (jo tie jau tad dažādos papildu pētījumos acīmredzot bija būtiski mainījušies, turklāt tieši sarukšanas virzienā).
Padomju galma rakstnieks Mihails Šolohovs saistībā ar Staļinu esot paudis: “Kults jau bija, bet vai patiešām bija personība?” Savukārt saistībā ar pašu Hruščovu pētnieki aizvien pārliecinošāk pauž, ka tajā laikā, kad viņš bija Ukrainas valdītājs, viņš pat ne mazākā mērā necentās iebilst tam, ka viņa vārdā nodēvē kolektīvās saimniecības jeb kolhozus, augstākās mācību iestādes, stadionus un tamlīdzīgi. Savukārt pēc tam, kad viņš jau bija izrāvies visas valsts vadītāja postenī, viņam esot ārkārtīgi paticis, ja viņu cieņpilni uzrunāja kā “dārgais Ņikita Sergejevič”.
Vēlāk, kad nākamā partijas sazvērnieku grupa izlēma aizvākt jau pašu Hruščovu, kurš vairs nepavisam nebija viņiem nekāds “dārgais”, visi aizgūtnēm sāka tagad uzsvērt gan viņa paša sev radīto personības kultu, gan arī tā dēvēto voluntārismu. Esot atrastas atsevišķas 1964. gada oktobrī notikušā PSKP CK plēnuma Hruščova “atmaskošanai” veltīto runu stenogrammas, kas gan stilistiski, gan saturiski pārsteidzoši līdzinās tam ziņojumam, kuru Hruščovs nolasīja slēgtajā boļševiku partijas 20. kongresa sanāksmē…
Savukārt Šolohova izteicienu saistībā ar Staļinu par to, ka kults gan esot bijis, bet vai bija personība, protams, var attiecināt gan uz Hruščovu, gan vēlāk PSRS valdījušo Leonīdu Brežņevu un vēl daudziem citiem politiskajiem līderiem daudzās pasaules valstīs, gan tostarp vienlaikus šo domu var arī eleganti pārfrāzēt šādi: “Personība, protams, bija, bet vai patiešām bija arī kults?”
