Foto: AFP/LETA

Māris Zanders: Nav vērts sākt trenēties krupja rīšanā 15

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Jo skaidrākas kļūst aprises priekšā stāvošajām grūtībām, jo biežāk parādīsies viedoklis, ka varbūt pareizāk ir kaut kā vienoties ar Kremli, jo cena solās būt pārāk augsta. Man nešķiet pareizi kaunināt šādi domājošus cilvēkus par mīkstčaulību, “ukraiņu nodošanu” un tamlīdzīgi. Lai gan cilvēku vēsture pārpilna ar vardarbību, patiesībā humanoīdiem ir raksturīga vēlme meklēt kompromisus un uz problēmām “neuzprasīties”. Nedaudz ironiski izsakoties, pēdējo gadu pētījumi paleontoloģijā liecina, ka neandertālieši un t.s. agrīnie mūsdienu cilvēki, protams, slaktēja viens otru, bet diezgan bieži kontaktējās arī tā, ka palika pēcnācēji. Citiem vārdiem sakot, parādoties vēsmām “nepieciešams kaut kāds kompromiss ar Putinu”, dusmoties nav vērts.

Cita lieta, ka pat gatavībai “norīt krupi” nav lielas jēgas. Proti, situācija ir raksturojama ar divām apstiprinošām atbildēm, no kurām šī teksta kontekstā svarīga ir otrā. Vai Rietumi varēja daudz labāk sagatavoties konfrontācijai ar Krieviju? Jā. Vai šāda konfrontācija vienalga agri vai vēlu būtu notikusi? Jā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Es personīgi piesardzīgi izturos pret centieniem vēsturi aplūkot, lietojot ļoti plašus vispārinājumus, jēdzienus “civilizācijas” un līdzīgi. Tomēr acīmredzot impēriski strukturētās plus autoritārās valstīs ir “iekodēts” kaut kas tāds, ka tās spēj pastāvēt, tikai meklējot un atrodot sev arvien jaunus ienaidniekus. Respektīvi, tām ir nepieciešama regulāra to iedzīvotāju mobilizācija (saprotamāk izsakoties, uzkurināšana…), kurā, protams, var būt dažādi akcenti (reliģiski, ksenofobiski utt.), bet tas nemaina lietas būtību. Pavisam vulgāri izsakoties, nebūtu Ukrainas, būtu cits iegansts. No šāda viedokļa raugoties, mēs, protams, varējām vairāk draudzēties ar galvu un mazāk paļauties uz energoresursu piegādēm no Krievijas – tagad Eiropa maksās nevajadzīgi (manuprāt) augstu cenu par savu domāšanas neelastīgumu. Tajā pašā laikā liekas, ka, kamēr Krievija ir tāda, kāda nu tā ir, šantažēšana ar energoresursu nepiegādāšanu tāpat bija un būtu.

Problēma arī ir tā, ka pat krupja norīšana neko reāli nedotu, jo, kā jau minēju, Krievijā valdošais režīms, tā sakot, konceptuāli ir vērsts uz konfliktu. Tēlaini izsakoties, Eiropa atceļ kaut kādas sankcijas, Krievija uz nedēļu atjauno piegādes; tad pieprasa nākamo piekāpšanos, atkal pārtrauc, un tā tālāk. Šī nav ierastā t.s. reālpolitika, kuru vienkāršoti var aprakstīt tā: sagādāt oponentam visas iespējamās problēmas, protams, ir svēta lieta, tomēr gala mērķis ir iegūt sev labāku pozīciju pie sarunu galda, lai panāktu kaut kādu vienošanos. Šķiet, šāda stīvēšanās notiek starp ASV un Ķīnu. Savukārt Krievijas gadījumā skaidrs piemērs acu priekšā ir Gruzija. Ne man spriest, vai piekāpšanās Kremlim pēc kara 2008. gadā ir bijusi pārliecīga – sāls ir tajā, ka patiesībā neko šī piekāpšanās nav devusi (jo īpaši labi to ilustrē Krievijas uzvedība okupētajās teritorijās un uz robežas starp tām un pārējo Gruziju).

Paturot prātā, ka cilvēki, “lasot ziņas”, viegli nonāk stresā, vērts gan arī atgādināt, ka ne visi drūmie scenāriji, ar kuru veidošanu aizņemti Eiropā, ir saistīti ar Krieviju un Ukrainu. Piemēram, Vācijas un Itālijas ekonomikām, atvainojos par sliktu joku, pagali piemet šo ekonomiku atkarība no Ķīnas tirgus, kur savukārt problēmas saistītas ar tādu varas iestāžu politiku kovida ierobežošanā, salīdzinājumā ar kuru mūsu piedzīvotie ierobežojumi ir sīkums. Citiem vārdiem sakot, draņķīgajai situācijai, kādā nonākusi Eiropa, ir arī citi iemesli.

Rezumēju. Skaidrs, ka kaut kādas manevra iespējas lēmumu pieņēmējiem ir – krīzes mīkstināšanā. Ja runājam konkrēti par Latviju, tad, manuprāt, mūsu domas titāni varēja reaģēt savlaicīgāk un izlēmīgāk, tomēr nebūtu godīgi arī teikt, ka viņi ir pilnīgi alternatīvi apdāvināti personāži. Savukārt, ja kāds uz varu pretendējošais saka, ka no krīzes varēs izvairīties, vajag tikai “normāli runāt” ar Putinu, tad tās gan ir blēņas. Ne jau Ukraina ir vainīga pie cipariem rēķinos – paši Rietumi (tostarp Latvija) nogulēja riskus. Plus Krievija ir nevis vienkārši ambiciozi lecīga (kura valsts ar vairāk nekā pārdesmit miljoniem iedzīvotāju tāda nav?), bet vispār neatzīst sarunas un kaut ko saprot tikai tad, ja pašai ir reālas problēmas.