Bļizņuku ģimene – Vjačeslavs ar sievu Viktoriju un meitu Karīnu – patlaban uzturas Ludzas viesnīcā.
Bļizņuku ģimene – Vjačeslavs ar sievu Viktoriju un meitu Karīnu – patlaban uzturas Ludzas viesnīcā.
Foto: Artis Drēziņš

“Negribu, ka mani dēli mirst. Gribu redzēt, kā viņi apprecas, kā viņi audzina bērnus,” bēgļus uzņem Latgalē 0

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

“Es jums pateikšu godīgi: pēc visa tā, ko Krievija sadarījusi Ukrainā, man kauns būt krievietei. Krievija uzbrūk mūsu valstij, jo redz, ka tā attīstās, kļūst arvien civilizētāka. To mēs jau izjutām šī pārbrauciena laikā,” man sarunā saka Larisa, ko satieku Ukrainas bēgļu izmitināšanas vietā Zilupē. Pusmūža pāris Larisa un Mihails no kara bēguši pa lielu apkārtceļu caur Krieviju, un cer drīz nokļūt atpakaļ Kijivā. “Liels paldies Latvijas valstij!” par uzņemšanu pateicas Larisa. Viņa ar vīru ir vieni no daudziem simtiem Ukrainas bēgļu, kas apmetušies Latgalē. Gandrīz visi tur nokļuvuši pa Latvijas–Krievijas robežpunktiem, galvenokārt lielākajiem – Grebņevā un Terehovā.

Pagājušās nedēļas nogalē viesojos Latgales pilsētās un tikos ar bēgļiem un pašvaldību pārstāvjiem, kuri ukraiņiem palīdz.

Tilža nav Rīga

CITI ŠOBRĪD LASA

Izņēmums no tiem bēgļiem, kuri neieradās pa Latvijas–Krievijas robežpunktiem, bija tie, kurus pagājšceturtdien no Moldovas “Air Baltic” lidmašīnā uz Rīgu atveda Valsts prezidents Egils Levits – 17 no viņiem nokļuva Balvu novada Tilžas pagastā. Piektdien man izdevās aprunāties ar dažiem no viņiem, kuri piekrita un neatpūtās pēc garā ceļa. Kā varēja noprast, daļa nemaz nebija priecīga, ka nokļuvuši Latgales laukos.

Jānim Bubnovam bēgļu iekārtošana Tilžā prasa ne vienu vien nervu šūnu.
Foto: Artis Drēziņš

Balvu novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks Jānis Bubnovs, kurš atbildīgs par bēgļiem novadā, sacīja, ka visneapmierinātākā esot četru cilvēku romu tautības ģimene no Odesas. “Šī man ir jauna pieredze. Ar pussimts bēgļiem, kas līdz šim bija ieradušies novadā, man tādu problēmu nebija. Divdesmit no viņiem nolēmuši novadā palikt. Palīdzam sameklēt darbu, daļa jau atradusi, piemēram, par sanitāriem un remonstrādniekiem slimnīcā, kas nodrošina arī ar dzīvokļiem. Citi dzīvo kopmītnēs vai mājsaimniecībās. Ap 30 devušies tālāk pasaulē,” stāsta J. Bubnovs.

Te svarīgi saprast, ka tad, kad bēgļi ierodas Latvijā, viņiem jānokārto vīza vai uzturēšanās atļauja. Tālāk jau viņi ir brīvi cilvēki, kas var doties, kurp grib Eiropas Savienībā. Bēgļiem Latvijā ir tiesības 90 dienas uz bezmaksas dzīvošanu un ēdināšanu, pirmās nepieciešamības precēm, sociālo un medicīnisko palīdzību. Ja nepatīk pašvaldības piedāvātie dzīvošanas apstākļi vai ēdināšana, tad to var meklēt citur par savu naudu. Tāpat tiek piedāvāts iegūt personas kodu, lai var bankā atvērt kontu, uz kuru pārskaitīt pabalstus, kā arī algu, ja cilvēks sāk strādāt.

Reklāma
Reklāma

“Bēgļiem, kas atlidoja kopā ar Valsts prezidentu, bija iespēja palikt Rīgā uz savu atbildību, ja viņi to iepriekš bija paziņojuši. Tos, kas vēlējās palīdzību, ielika pie manis autobusā, un man viņi bija jānogādā Tilžā. No Rīgas braucām sešas stundas, un pusčetros naktī bijām galā. Daļai tā likās katastrofa. Saprotu, ka Tilža nav Rīga, bet bijušās internātskolas kopmītnes ir pietiekamai labiekārtotas, tīras un siltas. Manuprāt, cilvēkiem iepriekš vajadzēja izskaidrot, uz kurieni viņi dodas, ka Rīga un Pierīga jau piepildīta, lai būtu emocionāli gatavi arī laukiem. Esam ziedojuši naudu, mantas, tāpēc tāda attieksme ir rūgta,” saka J. Bubnovs.

Minētā ģimene, kura nebija apmierināta ar nonākšanu laukos, nevēlējās, ka viņus intervēju un fotografēju. Pēc tam gan paši man pienāca klāt un lūdza, lai iesaku, kur vērsties pēc palīdzības, lai nokļūtu Rīgā. Visvairāk uztraucās jauna sieviete, kura teica, ka esot stāvoklī un viņai nepieciešams, ka tuvumā ir kāda ārstniecības iestāde.

Olga no Odesas Tilžā pie pašvaldības speciālistes Ilzes Pugačas kārto dokumentus.
Foto: Artis Drēziņš

Arī Olga ar savu 16 gadus veco dēlu Daņilu ir no Odesas. Viņa stāsta, ka 2. aprīlī pāri ielai sabumbota naftas bāze. Nākamajā dienā gājusi uz dievkalpojumu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus baznīcā un priecājusies, ka dzīva, tikai daži logi mājā izsisti. Tad sapratusi, ka jādodas prom. Baznīcas ļaudis palīdzējuši ar kontaktiem vispirms Kišiņevā, pēc tam Rīgā. Viņa cer, ka baznīcas ļaudis palīdzēšot iekārtoties Rīgā. Odesā strādājusi par apkopēju, un to varot darīt arī Latvijā. Esot par Ukrainu un pret Krieviju. Cerot pēc kara atkal atgriezties Odesā. Tur dzīvojusi komunālā dzīvoklī kopā ar citu ģimeni – tā palikusi, jo viens no ģimenes locekļiem nespējot pārvietoties. Kad jautāju, vai vajag kādu palīdzību, ir kādas nepieciešamības, Olga pakrata galvu: “Paldies, viss kārtībā. Esam paēduši, un jumts virs galvas.”

Ludzai adaptējušies

Ukrainas bēgļi pusdieno Ludzas viesnīcā.
Foto: Artis Drēziņš

Cita aina vērojama Ludzā. Pašvaldības norīkotais atbildīgais par bēgļiem Jānis Romancāns kopā ar kolēģi strādā diennakts režīmā. Kopš kara sākuma viņam bijusi darīšana ar vairāk nekā 400 bēgļiem, čīkstētāji par apstākļiem starp viņiem bijuši vien daži. Šobrīd uz vietas ir pusotrs simts, un viņu skaits pamazām pieaugot. Ir tādi, kas uzkavējušies dienu, ir tādi, kas dzīvo jau dažas nedēļas, meklē un atraduši darbu. Pat uz darbu celtniecībā ar vilcienu uz Rīgu braucot – Latvijas attālumi ukraiņiem nešķietot tik lieli kā latviešiem.

Visi nākuši no sauszemes robežas ar Krieviju: vai nu kājām šķērsojuši, vai ar savām automašīnām, viens pat ar motociklu. Leksusi un porši braucot Ludzai garām, smej Jānis. Vienai ģimenei automobilim dzinējs beigts, knapi tikuši, tagad nezinot, kur dabūt naudu, lai saremontētu. Vismaz līdz šim brīdim Ukrainas pilsoņi tiekot pāri robežai 12–18 stundās. Kāpēc starp bēgļiem daudzi vīrieši spēka gados (patlaban kara laikā vīriešiem no Ukrainas liegts izbraukt)? Ja bēgļi devušies uz Krieviju pa krievu armijas kontrolēto teritoriju, uz robežas neviens viņus, dabiski, neaizturējis. Vai viņiem tagad atgriezties Ukrainā un cīnīties, ir katra paša darīšana, un arī Latvijai tur nav lemšana.

“Krievu robežsargi pačakarējot smadzenes, skatoties, kādas bildes un kas rakstīts telefonā, bet par īpašiem ekscesiem neesmu dzirdējis. Mums ir lieliska sadarbība ar Latvijas robežsargiem – viņi uzreiz no robežas zvana mums, šodien pat: gaidot sešu cilvēku ģimene, tostarp sieviete astotajā grūtniecības mēnesī un gadu vecs bērns. Protams, uzreiz reaģējam. Rēzeknes pilsētas un novada pašvaldības vairāk ņem bēgļus ar transportu, Ludzas – kājniekus. Savā starpā koordinējam sadarbību, izmantojam savu transportu: tas gan būtu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas biroja pienākums un uzdevumi, bet tur kaut kā smagnēji tas viss notiek, tur pat īsti nesaprot, ka cilvēki kājām pie mums atnākuši…” brīnās J. Romancāns, kurš jau jūtot izdegšanas pazīmes. Viņš pieturas pie taktikas – par karu un notikušo bēgļiem neko nejautāt, neinteresējas par viņu uzskatiem. Neviens jau ar īpaši klāt nenāk un nestāstot, bet, kā noprotot, gatavi runāt esot visi.

Tāds kā šķirošanas punkts ir Ludzas 2. vidusskolas internātā. Daļa paliekot tur, pārējie palātās slimnīcas vecajā korpusā, kas netiek izmantots, hostelī un Ludzas viesnīcā.

Ukraiņi jau strādā

Ar mani bija gatavas runāt vairākas ģimenes. Diemžēl visas uzklausīt nevarēju. Izvēlējos Bļizņuku ģimeni. Vjačeslavs ar sievu Viktoriju un meitu Karīnu tikko paēduši pusdienas Ludzas viesnīcā un atrodas istabā. 28 gadus vecais dēls kopā ar draugiem esot jau Polijā, kur agrāk strādājis, 24 gadus vecais dēls iekārtojies darbā gaļas kombinātā Rēzeknē, tur arī dzīvošana nodrošināta, turp aicināts arī 51 gadu vecais Vjačeslavs, bet nolēmis palikt kopā ar sievu un meitu Ludzā – bija gatavs pirmdien sākt strādāt vietējā autoservisā. Bet Viktorija kārto dokumentus, lai strādātu slimnīcā uz pusslodzi par psiholoģi, ko darījusi arī Ukrainā. Karīna mācās vietējās skolā 4. klasē, kur ļoti patīkot.

Bļizņuku ģimenes mājas krāsmatas.
Foto no privātā arhīva

Pirms kara dzīvojuši Cirkunos – ciematā astoņus kilometrus no Harkivas starp ukraiņu un krievu armijas pozīcijām. Kara ceturtajā dienā trīs mīnas trāpījušas pa viņu privātmājas sienām. Paši bijuši iekšā. Vjačeslavam par piemiņu palikusi rēta galvā, viens no dēliem pēc pirmās mīnas trāpījuma skrējis mājās, sprāgusi otra mīna, un tās triecienvilnis apdedzinājis seju un pārējo ķermeni, drēbes sadegušas, palicis vienās trusenēs. Priecīgi, ka apdegumi nebijuši bīstami dzīvībai. Māja nodegusi, un visi pārcēlušies turpat ciemā uz netālo māju pie vīra vecākiem. Desmit dienas nodzīvojuši pagrabā plus sešos grādos. Starp apšaudēm skrējuši uz virtuvi ko siltu uz gāzes plīts pagatavot. Ēdamā pieticis. Tad sapratuši, ka jāmūk. Vīra vecāki atteikušies doties projām, kaut arī māja cietusi apšaudē.

Sazinājušies ar krievu karavīriem, kuri teikuši, lai ukraiņu armijas virzienā labāk neiet, jo tad miršot apšaudē. Tā devušies Krievijas virzienā. Tā kā ģimenes trīs automobiļi bija sadeguši, ar paziņas atļauju paņēmuši viņa braucamo, ko Vjačeslavs bija paņēmis remontēt. To gan uz Krievijas robežas nācies atstāt, jo nebijis dokumentu. Līdz robežai bijis 30 kilometru un ap 20 krievu karavīru posteņu. Pāri neviens nedarījis.

Krievijā bēgļus sagaidījuši brīvprātīgie ar autobusu. Divas diennaktis nodzīvojuši sporta kompleksā, kur ēdināti un apgādāti ar pirmās nepieciešamības precēm, pēc tam nogādāti uz nometni netālu no Ļipeckas, ko apsargāja bruņoti cilvēki ar ieročiem un suņiem. Attieksme bijusi normāla, tikai bez atļaujas nevarējis nekur iet. Tur pavadījuši divas nedēļas. Piedāvātas Krievijas pases un darbs agrokompleksos pie lopiem un uz lauka. Tam nepiekrituši. Arī tāpēc, ka nevēlējušies dzīvot Krievijā.

Ar labu cilvēku palīdzību tikuši prom no nometnes un ar autobusiem devušies Rietumu virzienā. Izvēlējušies Latviju, jo bijusi tuvākā vieta un arī zinājuši, ka te nebūs valodas problēmas. Gribējuši Rīgā, kur meita varētu iet ukraiņu skolām bet tur vairs nebijis vietu. Ar apstākļiem Ludzā ļoti apmierināti. Pēc kara grib atgriezties Ukrainā. Diemžēl ar vīra vecākiem neesot nekādu kontaktu.

Atvainojos un uzdodu jautājumu, vai ģimenes vīriešiem nevajadzētu doties uz Ukrainu jau tagad, lai aizstāvētu Dzimteni. “Nemāku šaut. Jākaro tiem, kas māk. Mani nogalinās jau pirmajā dienā,” spriež Vjačeslavs.

“Negribu, ka mani dēli mirst. Gribu redzēt, kā viņi apprecas, kā viņi audzina bērnus. Karš nav vajadzīgs, tas ir jāizbeidz,” atbild Viktorija.

Priekšpostenis Zilupe

Pagājušās nedēļas nogalē, kad viesojos Ludzā, tur jau bēgļu izmitināšanas kapacitāte bija sasniegta. Vietu vairs nav. J. Romancāns teic, ka uz izmitināšanu esot arī privātpersonas pieteikušās, bet valstiskā līmenī vēl neesot atrisināts, kā segt izdevumus. Esot arī tādi, kas uzņemtu par brīvu, bet tad esot konkrētas vēlmes. Viena ģimenes jau gandrīz sarunāta, bet problēma izrādījušies… kaķi, kas bijuši bēgļiem. Jo saimniekiem savukārt bijis suns. Tad nu pēdējo divu dienu 30 bēgļi izmitināti arodskolas internāta kopmītnēs Zilupē.

Kad uz turieni aizbraucu, gaisā burtiski virmo kara pārdzīvotās šausmas un depresija. Ludzā bija redzams, ka cilvēki jau atkopušies no pārdzīvotā, bet tur… Foajē pelnu pelēkām sejām jauna sieviete ar bērniem sa­kņupuši miegaini snauž un ik pa brīdim lūkojas mobilajos telefonos. Esot no Luha­nskas apgabala, atsakās runāt un lūdz nefotografēt. Nervozi staigā vīrieši.

Oksana Kovaļenko jau daudzmaz aklimatizējusies no ceļa. Šeptējas pa virtuvi īsti ukrainiskā degsmē. Kara sākumā atradusies Krievijā. Kad viņai krievi teikuši par karu – “tā, jums, haholiem, vajag” –, sapratusi, ka riebjas palikt Krievijā. Uz Ukrainu atpakaļ netikusi, tāpēc devusies uz Rietumiem. Zilupē ilgi nepalikšot: esot medmāsa un cerot atrast darbu Polijā, negribot trīs mēnešus dzīvot dīkā. Māsa ar meitu Izjumā laimīgi pārdzīvojušas bombardēšanu, triecienvilnis izsviedis no gultas, jo daudzdzīvokļu mājā trāpījis lādiņš. Dzīvojušas pirmajā stāvā un rāpus aizrāpojušas uz pagrabu, kur pavadījušas trīs diennaktis. Tad māsasvīrs sameklējis degvielu un izvedis drošībā. Tagad abas Polijā.

Pašas Oksanas dzīvokļa vietā Izjumā vīd melns caurums, man sieviete rāda bildes telefonā. Labi, ka nebijusi mājās. Divi dēli palikuši Ukrainā, Ļvivā. Jaunākais vēl nepilngadīgs un studē. Vecākais divas nedēļas gaidījis rindā, lai tiktu uzņemts teritoriālajos aizsardzības spēkos, tagad jau izgājis apmācības un saņēmis ieroci. Par dēliem Oksanai liels lepnums un lielas bažas. Kā Ukrainai sadzīvot ar Krieviju? Tas ir naids uz vairākām paaudzēm, saka Oksana.

No Doņeckas uz Kijivu caur Latviju

Pusmūža pāris Larisa un Mihails, kuri arī apmetušies Zilupē, lūdz nefotografēt un neminēt uzvārdu, lai nepazaudētu vai vismaz varētu pārdot savu dzīvokli Doneckā, kas atrodas neatzītajā tā sauktajā Tautas republikā. Paši gan kopš Krievijas pirmās agresijas pret Ukrainu pirms astoņiem gadiem dzīvojot pie Kijivas, bet pirms kara aizbraukuši uz savu dzīvokli Doneckā, lai paņemtu mantas. Tur saslimuši ar kovidu. Kamēr slimojuši, uznācis karš un uz Kijivu vairs netikuši, tāpēc bijuši spiesti ar savu veco opelīti doties uz Krieviju. No turienes tuvākais ceļš uz Kijivu sanācis caur Latviju. Nobraukuši jau 2000 kilometru. Latvijā vienreiz jau bijuši pirms 40 gadiem un ļoti paticis, bet neplānojot šeit lieki uzkavēties. Gaidot, kad droši varēs braukt mājās, kur ir arī meita ar mazbērniem.

Larisa un Mihails ir kritiski noskaņoti pret Krieviju. Vēlas, lai viņus uzskata par ukraiņiem, lai gan ukrainiski nerunā un, kā paši smejas, nemaz neesot īsti ukraiņi. Larisai esot ceturtdaļa ukraiņu asinis, pārējās – krievu. Mihails pa pusei baltkrievs, pa pusei ukrainis, jaunībā no Baltkrievijas savervēts darbam Doneckas ogļu šahtās, tagad invalīds.

“Es jums pateikšu godīgi: pēc visa tā, ko Krievija sadarījusi Ukrainā, man kauns būt krievietei. Krievija uzbrūk mūsu valstij, jo redz, ka tā attīstās, kļūst arvien civilizētāka. To mēs jau izjutām šī pārbrauciena laikā. Krievijā degvielas uzpildes stacijas netīras, tualetes šausmīgas, viesnīcas briesmīgas, cilvēki nevīžīgi un rupji – Ukrainā sen tā vairs nav. Uz Krievijas–Latvijas robežas mūs speciāli noturēja 14 stundas ārpus rindas, lika visas mantiņas izlikt lietū uz dubļaina asfalta. Bet Latvijas robežsargs bija laipns, pavēra tikai automobiļa durvis un teica, lai nekāpjot ārā, jo līst lietus, pa savu telefonu piezvanīja Jānim. Pusstundā tikām cauri. Liels paldies Latvijas valstij!” stāsta Larisa.

Liepna gatavojas bēgļiem

Liepnas pagasta saimnieks Eduards Voilaks pie bijušās internātskolas internāta, kurš pārtaps bēgļu mītnē. Netālu ir skolas ēka, kas arī potenciāli izmantojama.
Foto: Artis Drēziņš

Pirms gada, kad veidoju reportāžu no Krievijas pierobežas, Alūksnes novada Liepnas pagasta, galvenais akcents bija uz kovidsērgu. Citas sērgas – Baltkrievijas sagādātie migranti no Sīrijas un karš Ukrainā vēl nebija aktuāls. Bet nu jāgatavojas lielam bēgļu plūdumam. Kaut gan jau pirms gada ar pagasta pārvaldes vadītāju Ilzi Paiu runājām, ka bēgļiem būtu piemērojamas bijušās Liepnas internātskolas un tās internēta ēkas, kas stāv tukšas. Pa šo gadu situācija krasi mainījusies.

1. aprīlī Liepnā viesojusies iekšlietu ministre Marija Golubeva. Nolemts, ka valsts ieguldīs līdz pat 700 000 eiro internāta remontam, kur varēs uzņemt 250 bēgļus. Liepna plānota kā rezerves vieta Mucenieku bēgļu centram pie Rīgas. Vietējiem būšot darba vietas. Laiki šobrīd nemierīgi. Bēgļi no Ukrainas, Austrumiem, kazi, būs arī masveidā no Krievijas un Baltkrievijas. Ja būs pavisam liela krīze, tad varēs izmantot arī skolas ēku, kas četrus gadus stāv tukša.

Dzīve rit kā parasti

Aigars Bukšs nesen nopircis zemi pie pašas Krievijas robežas.
Foto: Artis Drēziņš

Visādi citādi Latgalē dzīve rit kā parasti. Cilvēkos ir ticība valstij un NATO. Tā Baltinavas Mūzikas un mākslas skolas skolotājs un zemnieks Aigars Bukšs nesen saviem 55 hektāriem piepircis klāt zemi tieši pie Latvijas–Krievijas robežžoga un attīra to no krūmiem. Gluži vai kauna lieta: pāri žogam plešas apstrādāti krievu agroholdinga tīrumi. Aigars ir patriotiski noskaņots un tic, ka viņa ģimenei nekas nedraud, kaut gan karš Ukrainā nevar nesatraukt. Karam pat bērni seko līdzi, taču visi ir pozitīvi noskaņoti, jaušama lielāka saliedētība, jo arī šausmas saliedē.

Savukārt Kārsavas pusē lieluzņēmēja Edgara Romanovska “Mežvidi’’ supermodernajās siltumnīcās griezdamies aug tomāti, biostacija ražo elektrību (var nodrošināt Kārsavu). Uzņēmējam ir daudz lielu plānu, tai skaitā zaļās enerģijas attīstības virzienā, kas jo īpaši svarīgi tagad, kad esam nonākuši līdz situācijai, kad pati dzīve liek atteikties no Krievijas gāzes.

“Es jau gadiem teicu, ka Krievijas gāzes lobēšana pie laba nenovedīs. Tas arī tagad noticis. Nu jādomā par savas valsts drošību un stratēģiski. Valstij un sabiedrībai zaļās enerģijas ražošana jāsāk uztvert pozitīvāk. Ir, piemēram, idejas no neattīrītiem atkritumiem ražot gāzi. Jāmazina birokrātija. Valsts pārvaldei jāturas kopā ar uzņēmējiem. Sodiem un kontrolei jābūt pēc būtības. Normatīvie akti jāpiemēro, ņemot vērā valsts un sabiedrības intereses, lai uzņēmējiem nav jānoraksta miljoni un jābankrotē formalitāšu dēļ. “Mežvidi”, piemēram, divreiz ir brīnumaini izglābušies. Žuļiki vienmēr bijuši un visās nozarēs, bet visus nevar mest pār vienu kārti. Tagad tā nevar, jo laiki nav vienkārši. Ir jāsaliedējas,” saka E. Romanovskis. Pēc viņa ierosmes šobrīd top uzņēmēju vēstule valsts pārvaldei ar konkrētiem ierosinājumiem par izmaiņām atjaunojamās enerģijas regulējošos normatīvos aktos.

Latvijas slavenākajam laika pareģim un dabas vērotājam Vilim Bukšam prasu, vai viņš paredzējis karu Ukrainā un bēgļus Latvijā. Neesot gan. Pēdējos gadus gan jutis, ka ar Krieviju ir arvien lielāka atsvešināšanās. Pagājušā gadsimta 90. gados licies, ka būs labi: pats uzņēmis kultūras sakarus ar tuvo Pleskavu un Ostrovu. Nu jau labu laiku viss izbeidzies. Ir karš, un tie vietējie krievi, kas lepojušies ar Putinu, nu ierāvušies sevī.

“Esam maza baltu tauta – kā pelīte dabā, kam jāmāk izdzīvot līdzās lācim,” saka V. Bukšs.

Bet ir arī viena laba ziņa. V. Bukšs apgalvo, ka pēdējo dienu lietus un mitrums liecinot, ka būs sēņu vasara un riekstu rudens…

Uzturēšanās dokumenti – 14 640 Ukrainas bēgļiem

Kopš kara sākuma Ukrainā 14 640 bēgļiem Latvijā izsniegti uzturēšanās dokumenti ar tiesībām uz nodarbinātību, savukārt izmitināšana ar pašvaldību Civilās aizsardzības komisiju starpniecību bijusi nepieciešama 9181 personai, liecina jaunākā Iekšlietu ministrijas (IeM) apkopotā informācija.

No 14 640 civiliedzīvotājiem 11 900 izsniegta humānā vīza, bet 2740 – termiņuzturēšanās atļaujas.

Kopumā Civilās aizsardzības komisijās pēc dažāda veida palīdzības ukraiņu bēgļi vērsušies 20 207 reizes.

Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Bekmanis pagājušajā trešdienā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā pastāstīja, ka, spriežot pēc tām personām, kas vērsušās pašvaldībās pēc palīdzības, 48% ir sievietes, 35% nepilngadīgie, bet 15% vīrieši. Bērni pārsvarā ir virs divu gadu vecuma. Par diviem gadiem jaunāki bērni ir 12%. Bekmanis arī deputātus informēja, ka arvien vairāk pieaug to ukraiņu skaits, kuriem nav derīgu ceļošanas dokumentu, tāpēc iekšlietu resors sastopas ar sarežģītāku personu identifikācijas procesu.

Neskatoties uz informācijas sistēmas izveidošanu, IeM detalizētāks Latvijā ieradušos bēgļu skaits vēl nav zināms. Tas būs zināms pēc datu ievadīšanas minētajā sistēmā.

Sākotnēji bija sagatavots plāns 10 000 Ukrainas bēgļu uzņemšanai Latvijā, bet tagad Iekšlietu ministrija gatavos plānu par 30 000 – 40 000 bēgļu uzņemšanu.