“Neomulīgi, ka te istabām netiek slēgtas ciet durvis; no ledusskapja mēdz ko nozagt…” sieviete atklāti pastāsta par nonākšanu krīzes centrā un ikdienu tajā 100
Linda Tunte

Ilustratīvs foto.

Ar LA.LV sazinājās Līna, kura februārī nonāca vienā no Rīgas krīzes centriem. Tas viņai bija smags pārdzīvojums, ko pavadīja virkne emociju, kas nenorimst.

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis 100
RAKSTA REDAKTORS
“Darbinieki aizraujas ar iebiedēšanu. Jūtu pazemošanu un pārākuma sajūtu.” Krīzes centrā esošās Līnas dienasgrāmata ar pozitīvu pavērsienu 1
Lasīt citas ziņas

Kā saka pati Līna (viņas uzvārds un personība arī mums ir zināmi, taču ētisku apsvērumu dēļ tos te neatklāsim), dienasgrāmatas rakstīšana par notikumiem krīzes centrā viņai nedaudz palīdz sakārtot emocijas un nofiksēt pārdomas. Līna ļāva mums publicēt īsu kopsavilkumu par krīzes centrā piedzīvoto.

Bet kā viss sākās? Kādā februāra piektdienā viņa nonāca krīzes centrā. Vienkārši tobrīd vairs citur nebija kur iet. Nespēja samaksāt par dzīvokli, bija parādā saimniekiem, parāds krājās, ienākumu nebija, darbu atrast neizdevās.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Pēc pailgiem darba meklējumiem un CV nosūtīšanas gan uz vakancēm, kuras man ļoti saista, gan tādām, kas galīgi garām, īsti nesaprotu kas notiek. Sludinājumu portāli pilni ar sludinājumiem, un darba devēji bļauj, ka nav kas strādā. Labrīt! Vai tiešām? Nav vai jūs vienkārši atzīmējaties, ka ko darāt un ka kustība notiek? Bet realitātē – bieži notiek iekšējā rotācija (tas gan ir labākajā gadījumā).

Esmu nosūtīju veselu kaudzi ar CV, pat interesējusies, vai ar manu CV viss ir kārtībā un turpinu meklēt un ticēt, ka kāds no tiešām mani uzrunās un pieņems darbā… Gribu atgūt savu dzīvi, mieru, ticību – vai iegūt jaunu savu dzīvi. Ilgtoši meklēju darbu, nevarēju samaksāt īri, tā nu situācija izveidojās pastulba. Nekas cits vairs vienā brīdī neatlika, kā vien doties uz krīzes centru.”

Ģimene un radi no sievietes ir novērsušies, viņiem lūgt palīdzību šādā brīdī nebija iespējams. “Es gribu pati izrāpties no šīs bedres, bet izskatās, ka tas nemaz nav viegli. Kaut kāda palīdzība no malas man tomēr būs nepieciešama, lai to izdarītu ātrāk un labāk. Emocijas, esot šajā visa, ir visai biedējošas, tik ļoti gribas jumtu virs galvas, bet svarīga ir arī drošības sajūta. Ja jumtu krīzes centrā uz laiku esam dabūjuši, tad drošības sajūtas gan te nav,” atzīstas Līna.

Bet cik viegli vai grūti ir nonākt krīzes centrā, ja rodas tāda vajadzība? “Pēc būtības ir viegli tikt, piezvani un ierodies – nu, tā darīju es. Cik zinu, ja nav brīvu vietu, aizsūta uz citu krīzes centru. Ja ir totāla krīzes situācija, piemēram, vardarbība ģimenē vai esi izlikts uz ielas, te var ierasties un palikt. Uz šejieni reizēm vedot arī policija. Pirmais līgums ir par palikšanu uz 3 mēnešiem. Ja labi uzvedies, apmeklē nodarbības, ej pie speciālistiem, progresē, bet tomēr šajā laikā neizdodas dzīvi sakārtot, iespējams pagarināt uzturēšanās laiku uz vēl 3 mēnešiem. Katrs te esošais saņem arī dienasnaudu – 3 eiro.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.