Foto Fotolia

Robežas šķērsošana 0

Demontāžas scenārijs ir apmēram šāds – paisuma laikā kuģis “uz pilnu klapi” tiek dzīts krastā, kamēr tas uzsēžas piekrastes smiltīs. Tālāk tiek demontēts viss iespējamais, lai kuģi sagatavotu sagriešanai metāllūžņos. Tad ar autogēniem to sagriež lielos metāla gabalos, ko savukārt ar rokām, izmantojot vinčas, virves un troses, bēguma laikā izvelk krastmalā. Krastā notiek papildu apstrāde, šķirošana un sagriešana vajadzīgā izmēra gabalos, bet beigās visu ar rokām ieceļ automašīnu kravas kastēs. Daži “abaliņi” ir vairākus simtus kilogramu smagi, tad tiem klāt ķeras pat trīsdesmit vīru. Nekādas modernas ierīces un darbarīki šeit netiek izmantoti. Strādājošo aprīkojums – autogēni metināšanas aparāti, veseri, virves, troses. Darba aizsardzības arī nekādas – strādnieki bieži vien darbojas kailām rokām, dažiem kājās tikai pludmales čības. Vienīgais, ko redzēju, bija metināšanas maska, lai pasargātu acis. Darba samaksa pavisam niecīga – no 1,5 līdz 2,5 USD dienā, bet darba laiks no 7 rītā līdz 23 vakarā ar vienu stundu un diviem pusstundu gariem pārtraukumiem. Pēc statistikas, viena kuģa sagriešanai atkarībā no tā lieluma un konfigurācijas vajadzīgi vidēji pieci mēneši. Iegūtā metāla cena atkarībā no tā veida, piemēram, dzelzs, alumīnijs, varš u. c., svārstās no 200 līdz 2000 USD par tonnu. Tagad arī viss pārējais vērtīgais no kuģiem, piemēram, azbests, tiek savākts tālākai realizēšanai.

Kad līdz lidojumam mājup bija palikušas mazliet vairāk par divām nedēļām, ceļš mani bija aizvedis līdz Indijas Rietumbengālijas štata galvaspilsētai Kolkātai. Pavadījis tur vairākas dienas, kādu vakaru, klīstot pa Kolkātas tumšajām ielām vakara maltītes meklējumos, biju iemaldījies pareizajā vai nepareizajā rajonā, jo nepārtraukti apšaubāma izskata indieši man piedāvāja uzpīpēt marihuānu vai hašišu. Zināju, ka šeit tā nav pati labākā vieta, kur izmēģināt šādus piedāvājumus, tāpēc iespruku kādā pagraba ēstuvē alus bārā pārdomāt turpmākos ceļojuma plānus. Lēni malkojot alu, sapratu, ka Indijas pilnīgai apgūšanai vēl vajadzētu vismaz kādu pusgadu un atlikušās divas nedēļas vairs neko īsti neizšķir, tāpēc varbūt pamainīt ceļojuma plānus un iemest aci blakus esošajā Bangladešā – līdz tās robežai ir tikai ap 200 kilometriem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Katram cilvēkam ir sava piemērotākā un veiksmi nesošākā krāsa, ko var noteikt pēc dzimšanas datuma. Noskaidro savējo!
RAKSTA REDAKTORS
Ineses Supes cīņa turpinās: “Kad iznācu no ķirurga kabineta, es apraudājos, jo man gribējās iznākt kā uzvarētājai, bet tā pagaidām nesanāk”
Vai zināji, ka šie ieradumi veicina mūsos skumjas un nomāktu garastāvokli?
Lasīt citas ziņas

Vīzai pieteicos nākamajā dienā, bet vēl pēc dienas tā jau bija man kabatā un kāpu vilcienā, lai dotos uz Indijas–Bangladešas robežu. Diemžēl Indijā vilcienu pienākšanas laikus nav iespējams prognozēt, tādēļ robežpilsētiņā nonācu pašā vakarā. Tā sagaidīja mani ar pilnīgu tumsu, jo visā pilsētā nebija elektrības. Kāds rikša nogādāja mani līdz viesnīciņai un solīja nākamajā rītā aizvest līdz robežai. Tā arī notika – vēl nebija pat pusseši no rīta, kad tas pats vīrs jau klauvēja pie mana numuriņa durvīm. Ceļš līdz robežai prasīja kādu pusstundu ar visu tējas dzeršanu pa ceļam. Visas robežas šķērsošanas formalitātes nokārtoju ātri, Bangladešas pusē mani sagaidīja smaidīgi robežsargi, parakstījos divos uzskaites žurnālos un biju jau Bangladešā. Samainījis naudu pret Bangladešas takām, atkal sarunāju kādu rikšu nokļūšanai līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai, lai sameklētu autobusu. Rikša, izlaidis mani ceļu krustojumā, teica, lai gaidot tepat – kāds autobuss jau parādīsies. Sameklēju, kur apsēsties, un sāku gaidīt. Te pienāk viens vietējais, tad otrs, un pēc brītiņa jau ap mani sastājušies kādi padsmit vietējo. Visi smaida un vēro mani kā tādu brīnumu. Nodomāju, ka kaut kas nav kārtībā un neviļus paskatījos uz bikšu priekšu, nē, viss kārtībā – ciet. Tad sapratu, ka ārzemnieki šeit ir retums, jo robežu parasti šķērso indieši, kas apciemo savus radiniekus Bangladešas pierobežā. Bet drīz jau autobuss bija klāt un devos uz pilsētu ar skaistu nosaukumu – Čitagonga.

Čitagongas ship breaking yard

Ship breaking yard jeb kuģu demontāžas laukumi ir sava veida rūpnīcas zem klajas debess, kur tiek demontēti un sagriezti savu laiku nokalpojušie, apmēram 20 – 30 gadus veci okeāna tankeri un tamlīdzīgi kuģi no visas pasaules. Galvenais iemesls šai sagriešanai ir metāla ieguve. Lielākās šādas rūpnīcas atrodas Indijā, Bangladešā, Ķīnā, Pakistānā un Turcijā, bet uz Bangladešu un Pakistānu tiek transportēti paši lielākie kuģi. Bangladešā šāda vieta atrodas Fauzdarhatā 20 km no Čitagongas un pēc pārstrādes apjomiem ir otra lielākā pasaulē. Pirmā ir Alanga Indijā netālu no Mumbajas – agrākās Bombejas. Šeit atrodas apmēram 50 šādi laukumi un tie aizņem apmēram 16 km no pludmales teritorijas. Šī vieta tiekot izmantota arī kā uzņemšanas laukums filmām, kurās sliktie zēni mazliet pašaudās. Vienā šādā laukumā vienlaikus parasti atrodas divi trīs kuģi. Lēš, ka Fauzdarhatā šajā nozarē nodarbināto skaits svārstās ap 50 tūkstošiem. Katru gadu 50 līdz 100 strādājošo iet bojā eksplozijās, krītot no augstuma vai tiem uzkrītot kādam dzelzs gabalam, piemēram, 2000. gadā gāzes eksplozijas laikā gāja bojā aptuveni 40 strādnieku.


Demontāžas scenārijs ir apmēram šāds – paisuma laikā kuģis “uz pilnu klapi” tiek dzīts krastā, kamēr tas uzsēžas piekrastes smiltīs. Tālāk tiek demontēts viss iespējamais, lai kuģi sagatavotu sagriešanai metāllūžņos. Tad ar autogēniem to sagriež lielos metāla gabalos, ko savukārt ar rokām, izmantojot vinčas, virves un troses, bēguma laikā izvelk krastmalā. Krastā notiek papildu apstrāde, šķirošana un sagriešana vajadzīgā izmēra gabalos, bet beigās visu ar rokām ieceļ automašīnu kravas kastēs. Daži “abaliņi” ir vairākus simtus kilogramu smagi, tad tiem klāt ķeras pat trīsdesmit vīru. Nekādas modernas ierīces un darbarīki šeit netiek izmantoti. Strādājošo aprīkojums – autogēni metināšanas aparāti, veseri, virves, troses. Darba aizsardzības arī nekādas – strādnieki bieži vien darbojas kailām rokām, dažiem kājās tikai pludmales čības. Vienīgais, ko redzēju, bija metināšanas maska, lai pasargātu acis. Darba samaksa pavisam niecīga – no 1,5 līdz 2,5 USD dienā, bet darba laiks no 7 rītā līdz 23 vakarā ar vienu stundu un diviem pusstundu gariem pārtraukumiem. Pēc statistikas, viena kuģa sagriešanai atkarībā no tā lieluma un konfigurācijas vajadzīgi vidēji pieci mēneši. Iegūtā metāla cena atkarībā no tā veida, piemēram, dzelzs, alumīnijs, varš u. c., svārstās no 200 līdz 2000 USD par tonnu. Tagad arī viss pārējais vērtīgais no kuģiem, piemēram, azbests, tiek savākts tālākai realizēšanai.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.