Eksotiskā viesmīlība. No Bangladešas ceļojuma piezīmēm 0
Bangladeša jeb Bangladešas Tautas Republika ir valsts Dienvidāzijā, kas robežojas ar Indiju un mazliet ar Mjanmu. Sākotnēji to pārvaldīja briti, vēlāk pārņēma Pakistāna, bet savu neatkarību, kas prasīja ap miljonu upuru, tā ieguva 1971. gadā. Tā paša gada augustā Ņujorkā Džordžs Harisons ar draugiem Bobu Dilanu, Ēriku Kleptonu un citiem sarīkoja divus Bangladešai veltītus labdarības koncertus.
Ievada vietā
Bangladeša aizņem divas reizes lielāku platību nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā ar 160 miljoniem tā ir astotā pasaulē, kā arī viena no visblīvāk apdzīvotajām vietā pasaulē. Bangladešas krastu 710 km garumā apskalo Bengālijas līcis, un to caurauž blīvs upju tīkls, tāpēc musona laikā lieli plūdi šeit ir parasta parādība. Bengālijas līcī savu deltu sistēmu veido Gangas, Bramaputras un Megnas upes. Līča piekrastes teritorijā atrodas Sundarban (tulkojumā – skaistais mežs) – lielākās mangrovju audzes pasaulē, kas iekļautas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Tās galvaspilsēta Daka ir slavena ar savu rikšu (ar kājām minams trīsriteņu velosipēds, pielāgots pasažieru pārvadāšanai) skaitu – to esot apmēram pusmiljons. Arī mazākajās pilsētās rikšas ir galvenais pārvietošanās līdzeklis, dažās mazās pilsētiņās pat neredzēju nevienu vieglo automašīnu.
Lai gan Bangladeša ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, tās iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Pārāk daudz tūristu neapmeklē šo valsti, tāpēc vietējo interese par ceļotājiem ir liela. Daudzi aicināja mani kopā padzert tēju, paēst, jo vienkārši gribēja parunāties. Mazākajās pilsētās ejot pa ielu, mani nopētīja vai katrs otrais, uzrunāja un sveicināja vai katrs trešais, daudzi uzsauca “Hey, brother!”, kas Bangladešā ir sevišķs labvēlības apliecinājums. Bieži vien iepazītie vietējie izvadāja mani pa apkārtni, pat vairākas reizes uzaicināja pie sevis mājās. Arī vienīgā saskare ar varas ierēdņiem bija ļoti pretimnākoša, piemēram, pāris policistu noņēmās ar mani, lai palīdzētu iegūt speciālu atļauju cilšu reģiona apmeklējumam. Turklāt tas notika svētku dienā 1. maijā, kad visas iestādes bija slēgtas. Nonāca pat tik tālu, ka mani aizveda uz mājām pie paša pilsētas policijas priekšnieka. Atļauja bez problēmām tika izsniegta, bet pats priekšnieks vēl mani cienāja ar tēju un cepumiem. Tik milzīgu uzmanību un labvēlīgu attieksmi vēl nebiju izjutis nevienā citā valstī.
