Nopietnais draugs Rainis. Recenzija par izrādi “Čūsku vārdi” Dailes teātrī 14
Autors: Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jau ceturtajā Raiņa darbu iestudējumā tiek mēģināts saprast to, kas tagad lieti der.
Dailes teātra izrādei “Čūsku vārdi”, kuru iestudējis režisors Juris Jonelis, visticamāk, uzmanību piesaista galvenokārt tas, ka tā ir Jāņa Paukštello atgriešanās uz skatuves. Taču ne tikai šis apsvērums ir būtisks. Dažu mēnešu laikā Latvijas teātros tapis jau ceturtais Raiņa darbu iestudējums, visi ir interesanti un savdabīgi, kaut to vērtējumi atšķiras. Laikam katram izrādes vērotājam ir bijušas padomā kādas citas gaidas. Tātad Rainis ļauj būt uztverē dažādiem, bet noteikti “Dzīvs irrr! dzīvs irrr!”, citējot Zemesvēzīti no “Spēlēju, dancoju”.
“Dailes kanona” ietvaros tapušais jauniestudējums nav tikai atgādinājums par teātra tradīcijām, ievērojamiem iestudējumiem un nozīmīgiem māksliniekiem. Vienlaikus, aktualizējot bijušo, tiek mēģināts saprast to, kas tagad lieti der. Tiešā veidā atjaunot savulaik nozīmīgo nav iespējams, parasti t.s. “leģendu” atdzīvināšana rada vilšanos gan tiem, kuri piedzīvojuši “vecos laikus” (jo izskan citādi), gan jaunajiem skatītājiem, kuri mēdz brīnīties par to, kas gan tik izcils toreiz ir bijis. Pārradīt “seno” jaunajā gan ir iespējams, ja pie šī darba ķeras gudrs inscenētājs un rod spēcīgu atbalstu “radošajā komandā”, kā tas šoreiz nudien ir izdevies.
Ja būtu jānosauc Paukštello nozīmīgākās lomas, diez vai kāds piemirstu viņa nebēdnīgo un principiālo Arvīdu Lasmani filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), kurš bija spiests nobriest. Protams, ar laiku nenopietnam jākļūst nopietnam, taču svarīgi ir tas, kā personības konflikti ar sabiedrību risinās un kādi ir pieaugšanas rezultāti. Padomju laika stagnācijā godprātīgi cilvēki parasti neiederējās, lai kā viņi mēģinātu iekļauties sistēmā.
Kaut aktierim arī teātrī bijušas daudzas nozīmīgas lomas, tomēr izcilākā, domājams, ir galvenā titulvaroņa loma Dailes teātra iestudējumā “Jāzeps un viņa brāļi” (1981). Arī Jāzeps kā pazemotais brālis ir nonkonformists, kuram jāpiedzīvo daudz smagāki pārbaudījumi nekā Arvīdam, un, pat augstu celts, viņš nespēj būt laimīgs, jo nežēlīgi ticis iznīcināts viņa personību veidojošais gaišums.
Jauniestudējumu veido Jāņa Paukštello izvēlētā dzeja no “Dagdas piecām skiču burtnīcām” (šī retāk iepazītā dzeja ir intensīva, gribētos tās plūdumu nedaudz rāmināt, lai uzreiz to pārdomātu, taču tad varbūt zustu spriedze) un dialogi no “Jāzepa un viņa brāļiem”. Nav daudz aktieru, kuri precīzi un ietekmīgi spēj runāt dzejā, Paukštello tas vienmēr ir izdevies. Nu var iepazīt līdzvērtīgu viņa saspēli ar Kārli Arnoldu Avotu.
Izrāde veidota interesanti, vispirms abi aktieri ir atstatus, turklāt Avots ir nostāk, aizmugurē (vēl tikai atnāk), tad tuvinās, veidojas ciešāks dialogs (arī plātnes, uz kurām ir novietojušies abi aktieri, pietuvinās), bet noslēguma posmā Paukštello paiet skatuves attālākajā daļā.
Visbeidzot parādās zēns, kurš, kā cerams, varēs turpināt abu aktieru raiņdarbu. Simboliski, sirsnīgi, bez liekas emocionalizācijas… Iestudējuma multivide (video, telpa, kustības, gaismas) ir lakoniska, bet iespaidīga. Kā neuzbāzīgi veidots, bet samanāms tēls, atsaucot atmiņā Ilmāra Blumberga izcilo veikumu pagājušā gadsimta 80. gadu “Jāzepā”, ir mākslinieka vēlāk radītā un atpazīstamākā tēla – daudzveidīgā kalpotāja – ēna. Lūdzējs, kurš cer uz radošo, uz spējām un varēšanu?
Juris Jonelis labāk zināms kā dižkoncertu un citu plašpasākumu režisors. Nez’ vai kāds pēdējo Dziesmu svētku lūkotājs nebūs pamanījis lielisko koncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš”, taču tas nebūt nav vienīgais vērtīgais režisora veikums. Viņš iestudējis izrādes vairākos teātros, visinteresantākie darbi tapuši Daugavpils teātrī, piemēram, “Purva bridējs (-i)” un “Raudupiete”. Vēlme un prasme iestudēt latviešu literatūras darbus ir īpaši uzteicama. Žēl, ka režisors tik reti darbojas teātrī.
Izrāde uzvedina doties plašākā pārdomu lokā. Labi zināms, ka Raini smagi nodeva bijušie draugi, viņš tika sodīts, spiests doties svešatnē, kur nācās domāt “nakts domas” par Latviju, par to, ko iespējams piedot, bet ko varbūt nevar/nedrīkst. Tikpat bieži dzirdēts/lasīts, ka pret izciliem cilvēkiem sīkmanīgi un nežēlīgi vēršas skauģi (līdzīgi, kā to dara Jāzepa brāļi), jo – kā gan citādi viņi var tikt pamanīti? Tā tas bija Raiņa dzīves laikā, gluži tāpat – tagad. Agrāk šādas ļaunumpilnas grēkpagales mēdza izslēgt no pieklājīgas sabiedrības, bet mūsdienās viņus daudzreiz ceļ dizpārdokļu un sociālo tīklu popularitātes slavā. Nekas, ja samelots, ka tik “nauda un slava nāk”. Augsts garīgums un sīkmanīga vajāšana – divas pasaules. Kuru atbalstīsim?
Čūskas var raksturot kā daudzveidīgu simbolu, drīz ļaunu, indīgu, nāvējošu, pavedinošu, drīz labu, sargājošu, gudru. Mazās devās “inde” var dziedēt. Gluži tāpat vārds var iznīcināt, bet var spēcināt. Varbūt no mums atkarīgs tas, ko/kā izmantojam? Čūsku vārdi (ne tikai izrādē izskanējušie) spēs palīdzēt saprast to, ko var piedot, bet – kad izlīgums un piedošana nav iespējama? Vai spējam saprast būtību jeb paliekam virspusējā un paviršā jutoņā?
“Dzirrrdi”, kā piekodināja tas pats Zemesvēzīts no “Spēlēju, dancoju”. Vai spējam sadzirdēt būtisko dramaturga un dzejnieka sen vēstītajā? Vēl daudz kas nopietns un akūti vajadzīgs ir Raiņa darbos, piemēram, gribētos skatīt jaunus lugu “Indulis un Ārija” un “Zelta zirgs” iestudējumus, kas varētu būt trāpīgi mūsdienīgi. Varbūt t.s. vecuma traģēdija “Iļja Muromietis” tagad būtu drosmīgs piedāvājums? Savulaik jauks šķita bērnu lugas “Suns un kaķe” iestudējums Jaunatnes teātrī, bet “Mušu ķēniņu” ilgstošajā skatītāja pieredzē neesmu pat redzējis. Nopietni! Draugs irrr!
UZZIŅA
Rainis, “Čūsku vārdi”, meditācija par lielām patiesībām Dailes teātra Mazajā zālē
Režisors: Juris Jonelis, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ineta Sipunova, komponists Juris Vaivods, gaismu mākslinieks Reinis Zalte, horeogrāfe Olga Žitluhina.
Lomās: Jānis Paukštello, Kārlis Arnolds Avots.
Nākamās izrādes: 25. janvārī, 15. februārī.
