Jasmīne mistērijas plīvurā. Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Jasmīns” 0
Autors: Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dmitrija Petrenko iestudētajā izrādē “Jasmīns” Liepājas teātrī visi lugas varoņi ir sajūgti tādā kā likteņa komūnijā.
Dmitrijs Petrenko beidzot piepildījis vienu gadiem lolotu sapni un Liepājas teātrī iestudējis Ingas Ābeles agrīno lugu “Jasmīns”, kas savulaik piedzīvoja trīs atšķirīgu režisoru (V. Kairišs, G. Poliščuka un V. Sīlis) veidotas skatuviskās versijas dažādos teātros. Sižetiskā situācija, kurā, pateicoties vīra bezatbildīgi sataisītajiem parādiem, ir nonākusi lugas galvenā varone Jasmīne, ir gandrīz bezcerīga, un mantotās mājas zaudēšana šķiet neizbēgama. Inga Ābele caur juridisko procedūru ieskicējumu to lugā fiksē kā skarbu realitāti, kas iedzen cilvēku strupceļā un pazemo, nedodot iespēju aizstāvēties.
Vienīgā izeja – nejaušība vai gadījums, un autore šo dramaturģijā tik iecienīto dzīves fenomenu veiksmīgi izmanto arī savā darbā. Līdz ar mātes negaidīto ierašanos lugas darbība tiek pārorientēta uz Jasmīnes haotisko rīcības un jūtu savijumu, kas atklāj dvēselē iesakņotu vērtību sadursmi ar jaunu jūtu raisītiem izaicinājumiem. Kādā intervijā Inga Ābele izteicās, ka lugas “varoņi nāk paši, paši runā un viņa ļauj tiem brīvi izrunāties”, un tieši šī personāžiem dāvātā brīvība arī veido lugas nezūdošo vērtību, jo ļauj autorei vērst mūsu uzmanību uz vārdos neizsakāmo, bet režisoriem savukārt ievietot to visdažādākos traktējumos un laika kontekstos.
Dmitrijs Petrenko šo iespēju izmanto visai savdabīgi, un, pārnesot darbību uz mūsdienām, izvērš savu iestudējumu iespaidīgi ilustrētā lugas traktējumā ar sirreālā “mērkaķu ballē” dzimušām atskārsmēm. Izrāde sākas ar reālās situācijas iezīmēšanu mantas aprakstīšanas ainā, kas notiek skatuves priekšplānā pieticīgi mēbelētā istabā un nesteidzīgi sabiezina to izmisuma pilno atmosfēru, no kuras Jasmīnei nav nekādu cerību izrauties, ja nu vienīgi savos sapņos vai vīzijās.
Tālāko lugas darbību, atveroties skatuves dziļākajam plānam, režisors traktē kā Jasmīnes vīziju krāšņi zaļojošā dārzā ar milzīgu koku centrā (Marijas Ulmanes scenogrāfija), ļaujot viņai zem tā izsapņot varbūtēja gadījuma sniegto situācijas risinājumu, kas vienlaikus piedāvā iespēju Jasmīnei atmodināt savu sastingušo jūtu dzīvi. Mistiskā mātes parādīšanās uz “dzimtas koka” nozāģētā zara (aktieriski labi izslīpēts Karīnas Tatarinovas aktiersniegums Lauras lomā) ienes spilgtas krāsas Jasmīnes pelēcīgajā skatījumā uz dzīvi, bet iepazīšanās ar viņas draugu Mihaelu, kuru Edgars Ozoliņš labi izsvarotās izpausmēs atveido kā popularitātes nogurdinātu mākslinieku, iesēj strauji dīgstošus mīlestības asnus viņas sirdī.
Mātes piedzīvotais un pārdzīvotais izrādes dialogos ar meitu izkausē Jasmīnes pārmetumus par ilgo prombūtni un klusēšanu, bet Mihaela savdabīgā “dzīves filozofija” paver krietni plašākus apvāršņus viņas pasaules redzējumā. Tas viss kairina Jasmīnes dvēseli, atspirdzina iztēli un pamudina uz negaidītu rīcību. Kā kādreiz teica Albērs Kamī, “jūtas, kuras izbaudām, nepārveido mūs, bet pasaka mums priekšā domu par pārvērtībām”, un Jasmīne šīm domām ļaujas un labprāt atdodas pārvērtībām. Neteikšu, ka visas Jasmīnes dvēselē sublimētās norises Kintija Stūre uz skatuves izdzīvo vienlīdz pārliecinoši, taču, ja ārēji apvaldītais spēles veids ir pieskaņots kādam iedomātam temperamentam, tad vispārējos vilcienos aktrise tās ataino kā labi konturētu tēla iekšējās dzīves stenogrammu.
Izrādē visi lugas varoņi ir sajūgti tādā kā likteņa komūnijā un katrs no viņiem tematiski iekrāso kādu pavedienu kopējā audumā, kuru režisors ir izvēlējies aplūkot un piedāvāt publikas uztverei caur vieglu mistikas dūmaku. Piemēram, vecuma demence, kurā lēnām ieslīgst Jasmīnes vecmāmiņa Ģertrūde, Andas Albužes rūpīgi atlasītajās uzvedības un izturēšanās izpausmēs uzjundī kaut ko no mīlestības tēmas radinieku starpā, bet Sanda Pēča intensīviem krāsas triepieniem attēlotais ierēdnis Verdi liek pavīpsnāt par mīlestības pragmatiskajiem aspektiem.
Pateicoties Anetes Berķes sulīgi kolorītajai spēlei Lanas lomā, režisoram iestudējumā izdodas arī pievilcīgā veidā pakoķetēt ar mīlestības juteklisko komponenti un ieaust šo dzīparu personāžu savstarpējo attiecību rakstā. To lieliski papildina Gata Malika iejušanās Viktora dīvainajā mīlestības izpratnē. Katrs aktieris savā spēlē neuzbāzīgi izceļ tekstā iekodētās intonatīvās svārstības, kas rezonē ar publikas emocijām, un viņu radītajos tēlos var labi sajust tās noslēpumainās vibrācijas, kas reālajā dzīvē itin bieži korelē mūsu rīcību.
Dmitrija Petrenko Liepājas mistērija beidzas ar vizuāli grandiozu ainu: milzīgais “dzimtas koks” ar visām saknēm paceļas virs zemes, un baltā dūmakā zem tā pagaist Jasmīne. Paliek iespaids, ka režisors ir ļāvies iespaidīgam finālam, bet nav līdz galam apsvēris, ko īsti ar šo ainu viņš vēlas pavēstīt. Asociācijas, ko raisa izrautās saknes, šodien var aiziet galēji pretējos virzienos, un skatītājam atliek tikai minēt, kurš no tiem varētu būt īstais? Kurā virzienā tagad dosies Jasmīne? Dzimtās mājas savā vīzijā viņa it kā atguva, bet mīlestību un Mihaelu pazaudēja, vietā gūstot domu par pārvērtībām. Ko tālāk? Var gan arī būt, ka mistērijas mērķis bija vienkārši uzdot mums šo jautājumu.
UZZIŅA
Inga Ābele, “Jasmīns”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, komponists Jūlijs Melngailis.
Lomās: Kintija Stūre, Rolands Beķeris, Anda Albuže, Karīna Tatarinova, Edgars Ozoliņš, Anete Berķe, Gatis Maliks, Sandis Pēcis, Laura Jeruma.
Nākamās izrādes: 3. decembrī, 5., 26. janvārī.
