“Biju tik nikns, ka nespēju apstāties,” tiesā liecināja slepkava Daniels Markovs. Nozieguma izdarīšanas laikā vinš bija 18 gadus vecs.
“Biju tik nikns, ka nespēju apstāties,” tiesā liecināja slepkava Daniels Markovs. Nozieguma izdarīšanas laikā vinš bija 18 gadus vecs.
Foto: Artis Drēziņš

“Saķēru aiz bizes, aptinu ap kaklu…” Jaunietis nežēlīgi nogalinājis savu klasesbiedreni, par ko izjūt kaunu savā un viņas mātes priekšā 144

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 183
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā 81
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Līdz 12. klases izlaidumam J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolā bija palikušas dažas dienas, bet klasesbiedri Daniels Markovs (2004. g.) un Alisa Valtere (2003. g.) to neapmeklēja. Daniels atradās apcietinājumā un jau bija atzinies šaušalīgā slepkavībā, ko izdarīja pagājušā gada vasarā Carnikavā. Bet Alisa bija mirusi…

Nožņaudza ar pašas bizi
CITI ŠOBRĪD LASA

Krimināllietas izskatīšanā Rīgas rajona tiesā prokurors Dmitrijs Smorodins lūdza noteikt jauneklim mūža ieslodzījumu pēc Krimināllikuma 117. panta par slepkavību ar sevišķu cietsirdību un līķa apgānīšanu. Tiesnese Ivonna Ādamsone-Struža gan nosprieda, ka tik traki nav bijis, un pārkvalificēja lietu pēc 116. panta – parasta slepkavība. Pagājšnedēļ pirmās instances tiesa paziņoja spriedumu – 15 gadi cietumā.

Notikušajā nekā “parasta” gan nebija. Visiem, kas pazina Danielu Markovu, tas bijis liels šoks, jo viņš bijis viens no klases gudrākajiem un gaišākajiem skolēniem. Tiesvedības gaitā gan atklājās lietas, kas norādīja – Markovs bija sarežģīts cilvēks ar vairākām skarbām rakstura šķautnēm.

Šajā rakstā apkopoju vairākās tiesas sēdēs dzirdēto – iespējams, to būs nepatīkami lasīt. Kāds vaicās – kāpēc tik detalizēti tas jāaprak­sta? Taču man likās svarīgi šo stāstu izstāstīt detaļās, lai redzam, ka par cilvēkiem, viņu darbību un runām nevaram spriest virspusēji, lai arī citi jaunieši, skolotāji, vecāki redz, ja kaut kas tāds briest…

Iepriekš gatavojies

Pēc izmeklēšanā noskaidrotā un tiesā dzirdētā var apgalvot, ka Markovs slepkavībai bija iepriekš gatavojies, to mēģināja slēpt un izvairīties no atbildības.

Pagājušā gada 25. jūnijā Markovs uzaicināja Alisu nākamajā dienā kopā pavadīt laiku Carnikavas promenādes rajonā. Svētdien, 26. jūnijā, tur ieradušies ap plkst. 17. Pēc pāris stundām, kad Alisa gribējusi braukt mājās, mežā Markovs uzvilcis gumijas cimdus un sācis žņaugt Alisu. Jauniete atbrīvojusies un mēģinājusi bēgt. Jauneklis jaunieti panācis, satvēris bizi un žņaudzis ar to tik ilgi, kamēr Alisa vairs nekustējusies. Tad noskūpstījis viņu uz lūpām un pielicis ausi pie krūtīm, lai dzirdētu, kā apstājas jaunietes sirds un viņa mirst. Pēc tam ievilcis līķi dziļāk mežā, rūpīgi noslēpis. Paņēmis Alisas mobilo telefonu, autovadītājas apliecību un skolēna karti, ko izmetis tālāk pie tilta.

Reklāma
Reklāma

Markovs tiesā savu vainu slepkavībā atzina, taču noliedza cietsirdību un līķa apgānīšanu. Tiesā runāja gari un loģiski.

“Izdarīju šausmīgu noziegumu, kas nav attaisnojams un piedodams. Kā adekvāts cilvēks saprotu un atbildu par sevi un sekām. Bet es gribu paskaidrot, kāpēc tas notika. To nevērtējiet kā taisnošanos, bet kā paskaidrojumu. Man runāt ir nepatīkami, jo kauns savas un Alisas mātes priekšā. Man arī ­kauns, jo Alisu mīlēju. No tā vēl sāpīgāk apzināties, ka manis dēļ viņas vairs nav,” tiesā teica Markovs. (Tiesā savas liecības apsūdzētais teica krieviski.)

Balti melns skats uz pasauli

Pats brauciens uz Carnikavu esot bijis domāts kā draudzīgs izbrauciens, lai projekta ietvaros vāktu minerālus. Tādi draudzīgi izbraucieni bijuši arī iepriekš, kad savstarpējās attiecības bijušas labākas un par tiem palikušas jaukas atmiņas. Markovs palīdzējis Alisai mācībās un arī tagad bijis gatavs palīdzēt, kaut gan attiecības vairs nebijušas īsti labas. Markovs pajautājis, kāpēc viņu starpā viss tā beidzies, kāpēc pret viņu tāda attieksme un saņēmis skarbu atbildi.

“Teicu Alisai: “Es tev neuzbāžos, bet vienmēr man pirmajam prasi palīdzību, bet kā pateicību saņemu sajūtu, ka esmu kā grāmata, kuru tu lasi tad, kad tev vajag, bet, kad nevajag, tu grāmatu noliec malā.” Es viņai uzticējos, atklāju noslēpumus, bet Alisa man neatklājās, sacīja, ka esot stipra. Viņa teica, ka tas nav nekas nepareizs. Tajā brīdī bija ļoti nepatīkami dvēselei. Gribēju saņemt atbalstu, bet pret mani noslaucīja kājas. Es būtu bijis ar mieru mierīgi izšķirties, es samierinātos, bet Alisa domāja, ka visam jāgriežas ap viņu. Bet arī man ir jūtas. Viņa aizskāra manu lepnumu, provokatīvi jokoja. Es vienkārši neizturēju, kaut gan nemīlu izrādīt spēku. Tad tur mežā arī radās ideja nogalināt (raud). Pateicu: “Ej prom uz vilcienu!” Bet viņa pasmējās. Tad arī sagrābu aiz kakla un sāku žņaugt. Tad viņa iekliedzās, izrāvās un sāka skriet. Panācu. Saķēru aiz bizes, aptinu ap kaklu un savilku. Nožņaudzu. Manī bija pamodies kāds pirmatnējs instinkts. Pārbaudīju, ka vairs neelpo un nav pulsa. Sēdēju sastindzis. Acis Alisai bija atvērtas un vērās manī. Sapratu, ka viņu vairs neatgriezt, un kā atvadoties noskūpstīju uz lūpām. Tur bija diezgan atklāta vieta, staigā cilvēki. Negribēju, ka kāds atrod līķi un dabū traumu, tāpēc aizvilku ķermeni tālāk un apsedzu ar zariem.” Tā tiesā liecināja Markovs, citstarp arī piemetinot, ka kādā sporta stundā arī Alisa viņu it kā spēlējoties žņaugusi.

“Mani lēmumi nebija ideāli, esmu tikai cilvēks. Neplānoju Alisas slepkavību, nevēlēju viņai neko ļaunu, arī tad, kad strīdējāmies un biju nikns. Esmu adekvāts. Bet neesmu zvērs. Varbūt ar saviem uzskatiem balti/melni skatos uz pasauli,” tiesā taisnojās Markovs.

“Saklausīju sirds pēdējo sitienu”

Taču viss nav tik vienkārši, kā slepkava stāsta. Izmeklēšanā viņš atklājis, ka, ejot pa ielu, viņam galvā nākušas domas kādu nogalināt, bet tās dzinis projām. Kāds klasesbiedrs liecinājis, ka kādā spēlē bijis jautājums: “Kuru tu gribētu nogalināt?” Visi apmulsuši, izņemot Markovu, kurš neslēpis neizpratni: “Tas taču tik viegli! Drīz uzzināsiet.” Tagad tiesā Markovs teica, ka tā bijusi tikai spēle, melnais humors alkohola iespaidā.

Izmeklēšanā kārtīgi bija izpētīts slepkavas mobilais telefons un dators. Tiesā uz prokurora jautājumu, kāpēc virtuālā sarakstē pirms brauciena uz Carnikavu Alisa Markovam jautājusi, vai viņa atgriezīšoties mājās, jaunietis teicās nezinot. Tāpat viņa interneta meklētājā saglabājušies ieraksti “līķis”, “cik ilgi sadalās līķis smiltīs?”. Markovs atbildēja, ka esot teleseriāla “Mērdoka noslēpumi” fans un tā vienā seriālā tieši bijis stāsts par smiltīs atrastiem līķiem.

“Kāpēc izlaiduma albumā ierakstījāt: “Visi mīl runāt par civilizāciju un pieklājību, aizmirstot, ka mums katrā iekšā sēž zvērs”?” tiesā jautāja prokurors.

“Mums jābūt tādiem, kādi esam. Tur ir arī filozofija apakšā. Tāpat gribējās gudram būt,” atbildēja Markovs.

“Sākumā izmeklēšanā teicāt, ka slepkavības motīvs bijis pirmatnējā mednieka instinkts, pēc tam – ka dzirdējis balsis, tad – ka izsists no līdzsvara, kad Alisa piedāvājusi pakutināt prostatu.”

“Sākumā negribēju nomelnot ne sevi, ne Alisu, tāpēc visu ko izdomāju. Tā bija kā sniega bumba, kas vēlās, vēlās, kļuva arvien lielāka un viss notika.”

“Kāpēc, kā teicāt, gribējāt Alisu nožņaugt lēni un mierīgi?”

“Lai arī biju dusmīgs, gribēju, lai viss ātri beidzas un lai Alisa nejustu sāpes un nesabojātu viņas trauslo seju.”

“Kāpēc iebāzāt roku Alisas biksītēs un aizskārāt viņas dzimumorgānus?”

“Redzēju, ka biksītes ir slapjas. Bija ziņkāre: kas tas ir? Domāju, ka bija apčurājusies.”

“Kāpēc klausījāties, kā pukst Alisas sirds un kā tā apstājas?”

“Tā nebija. Es tikai pārbaudīju, vai sirds ir apstājusies. Dzirdēju pēdējo izelpu, kā seja kļūst balta un pēc tam violeta. Saklausīju sirds pēdējo sitienu.”

“Kāpēc tad, kad Alisa izrāvās, jūs neatteicāties no slepkavības?”

“Biju tik nikns, ka nespēju apstāties. Jā, Alisai bija iespēja. Kad skrēju pakaļ, bija emocijas, bet, kad noķēru, bija jau racionāls nodoms nogalināt. Pirmajā reizē viņa pretojās vairāk nekā otrajā reizē. Droši vien skābekļa trūkuma dēļ.”

“Kāpēc pirmajā reizē žņaudzāt ar rokām, bet pēc tam – ar matiem?” jautāja tiesnese.

“To esmu redzējis erotiskās filmās. Reiz agrāk arī Alisa parāva savu bizi un teica, ka tas esot erotiski: sāpes un smakšana vienlaikus. Turklāt žņaugt ar matiem bija ērti un tie bija pa rokai.”

“Jums līdzi bija divi naži. Kāpēc nenogalinājāt ar tiem?” jautāja Markova advokāts Mihails Šadurs.

“Tie bija ļoti asi, un tas būtu ļoti sāpīgi Alisai. Pats arī vienu reizi nejauši sadūros, tāpēc zinu.”

Vecāki

Alisas māte Ksenija zinājusi, ka Markovs ar Alisu draudzējušies, bet īsti pāris nebijis. Daņiks, kā viņa sauca Markovu, palīdzējis mācībās. Alisa daudz mācījusies, gājusi medicīnas kursos un pastiprināti apguvusi vācu valodu, jo vēlējusies Drēzdenē studēt neiroķirurģiju.

Markova advokāts jautāja par meitas intīmo dzīvi, uz ko māte atbildēja, ka meitai bijis maz brīvā laika, gada laikā tikai dažas reizes neesot nakšņojusi mājās. Viņai galvenais esot bijis mācības, vēl pati atradusi iespējas iegūt autovadītājas apliecību, patikusi daba, dzīvnieki, zīmēšana.

Advokāta jautājumu, vai māte zinājusi, ka meitas telefonā bijusi bērnu pornogrāfija, prokurors lūdza tiesai noraidīt, jo tas izdalīts atsevišķā kriminālprocesā.

Māte dzirdējusi, ka meita ar savām draudzenēm runājusi, ka Daņiks esot dīvains un briesmīgi jokojot.

Māte zinājusi, ka Alisa ar Markovu todien aizbraukusi uz Carnikavu.

“Kad sāku uztraukties, zvanīju Alisai jau no astoņiem vakarā, bet viņa neatbildēja, tad ap desmitiem piezvanīju Daņikam, kura telefona numuru dabūju no Alisas draudzenes. Bija sajūta, ka pamodināju Daņiku. Viņš mierīgā tonī sacīja, ka abi jau sen kā atbraukuši no Carnikavas un Alisa, visticamāk, devusies pie kādas no savām draudzenēm. Tas man likās jocīgi, jo tad jau meita man to būtu pateikusi. Izbraucu ar trolejbusu pa maršrutu, pa kuru it kā Alisa bija aizbraukusi. Tad devos uz policiju. Lūdzu arī Daņiku atbraukt. Viņam līdzi bija arī māte – ļoti nervoza, nezin kāpēc stāstīja par savu tanti, kuras meitu notriecis trolejbuss. Bija jau divi naktī. Daņiks izskatījās piekusis un miegains, man pat žēl viņu palika. Kad policijā lūdza viņam raksturot Alisu, viņš teica, ka esot laba meitene,” tiesā liecināja jaunietes māte.

Aizbraukusi uz mājām, Ksenija spriedusi ar vīru, ko darīt. Nolēmuši doties uz Carnikavu. Tur gājuši un zvanījuši, līdz sadzirdējuši zem tilta Alisas telefona zvanu. Par to paziņojuši policijai. Astoņos no rīta jau aicināta uz policiju. Piezvanījusi arī Markova māte, kura kliegusi, ka viņu bērni nokļuvuši ellē, vēl kaut ko neadekvātu, pēc tam atkal pa dienu zvanījusi un teikusi, ka dēls atzinies slepkavībā un viņai bail, ka viņš sev nepadara galu. Māte vēl tad ticējusi, ka meita dzīva.

Pēc tiesas gaitā izskanējušām liecībām notikumu gaita tālāk bija šāda – piecos no rīta Markovam zvanījusi policija un viņš sapratis, ka līķi atradīs. Pusastoņos viņš, lai noņemtu stresu, atvēris internetā pornolapu. Rakstījis pirmsnāves zīmīti, jo vēlējies izdarīt pašnāvību. Zīmējis slepkavības vietas karti. Sēdējis tualetē un vēmis.

Policijas rīcībā tad jau bija pašvaldības videoieraksti, kuros redzams, ka pār tiltu Carnikavā vienā virzienā Markovs iet kopā ar Alisu, bet atpakaļ jau viens. Viena policistu grupa devusies meklēt Alisu, otra – veikt kratīšanu Markova dzīvesvietā, kur arī atradusi viņa zīmēto karti.

Jāpiebilst, ka pērn uzreiz pēc nozieguma atklāšanas medijiem izplatītajā relīzē Valsts policija arī rakstīja: “Pirmdien ap plkst. 13.30 policijas rīcībā nonāca informācija, ka bezvēsts prombūtnē esošās sievietes paziņa atrodas Rīgā uz kādas daudzdzīvokļu mājas jumta un, iespējams, vēlas veikt pašnāvību. Notikuma vietā nekavējoties ieradās operatīvie dienesti – Valsts policija, kā arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (raidījums “Degpunktā” vēstīja, ka ieradusies arī pretterorisma vienība “OMEGA”. – Red.) Veiksmīgas sadarbības rezultātā jaunais vīrietis tika aizturēts turpmāko procesuālo darbību veikšanai.”

Noziedznieka zīmētā karte nebijusi diez ko precīza. Alisas līķi policija kopā ar prokuroru meklējusi vairākas stundas burtiski piecdesmit metru rādiusā – tik rūpīgi tas bijis noslēpts. Atraduši tikai septiņos vakarā.

“Dēls, es tevi vienmēr atbalstīšu”

Daniels ir Nataļjas vienīgais bērns. Tiesā savu uzrunu viņa sāka ar atvainošanos Alisas mātei un labiem vārdiem par upuri – jauniete bijusi atsaucīga un mīļa, tieši tādu iztēlojusies savu vedeklu. Alisas gleznotais dēla portrets mātei joprojām esot pie sienas. Dēls teicis, ka viņam dzīvē būšot patiesa mīlestība.

“Daniels bija labi audzināts. Kā māte biju laimīga par viņu. Draudzējās ar klases autistu, palīdzēja iejusties jaunatnācējiem. Nesmēķēja, nedzēra, uzturējās labā kompānijā. Audzināju rūpībā un mīlestībā. Mums viss bija. Nauda Danielam neko nenozīmēja, neko neprasīja. Viņam svarīgas bija emocijas. Draudzējās un gāja pastaigāties ar Alisu, rūpējās un pirka viņai saldumus. Abi kopā cepa pīrāgu. Redzēju, ka dēlam meitene patīk. Bet bija viens “bet”: Alisa skolā slēpa attiecības, izlikās, ka Daniela nav, taču pēc stundām sūtīja dēlam īsziņas. Dēlam bija smagi justies skolā kā ēnā, stāstīja man, ka pārtraukšot attiecības, nevarot to izturēt. Nezinu, kāpēc, bet Daniels ne reizes nebija bijis pie Alisas mājās. Tajā pašā laikā abi plānoja pēc skolas pabeigšanas īrēt Vācijā studijām dzīvokli, jo tā būšot lētāk,” tiesā liecināja Markova māte.

Taču dēls noslēdzies sevī. Māte domā, ka bija noticis kaut kas tāds, kas viņu pazemoja. Jā, dēlam patīkot melnais humors. Daniels lasījis sengrieķu mitoloģiju. Aizrāvies ar seriālu “Vikingi”. Skolas vajadzībām bijis jāuzņem filma: dēls to visu organizējis tajā pašā vietā, kur vēlāk veica slepkavību. “Mums katram ir sava gaišā un tumšā puse. Dēls, es tevi vienmēr atbalstīšu,” savu liecību beigās sacīja Nataļja.

Daniela tēvs Genādijs ir šķīries ar Nataļju desmit gadus, strādā Krievijā un viņam ir cita ģimene, bet arī savu iepriekšējo ģimeni nodrošinājis un rūpējies par dēlu, sazinājies un saticies ar viņu. Novērojis, ka dēls sākumā mācījies viduvēji, tāpēc tēvs regulāri atgādinājis mācību nozīmi dzīvē. 9. klasē jau bijis ceturtais sekmīgākais klasē, pēc tam jau otrais, patstāvīgi iemācījies angļu valodu (skola ir ar vācu valodas novirzienu). Skolotāji teikuši, ka arī uzvedība esot laba. Nodarbojies ar regbiju, boksu, peldējis. Gājis uz tēlniecības kursiem Mākslas akadēmijā, kur teikuši, ka viņam nebūšot problēmu tur iestāties, jo labi padevusies veidošana.

“9. klasē dēls stāstīja par Alisu. Sapratu, ka nobriest seksuāli. Teicu: prasi man, ja ko nesaproti, pateikšu, kā ir pareizi. Cik zinu, seksuālu attiecību viņu starpā nebija. Gāja viņiem dažādi, bet beigās vienojušies palikt draugi. Varbūt kaut ko nepamanīju, jo ikdienā nebiju līdzās. Gribu tevi atbalstīt, neraugoties uz to, ko esi izdarījis. Tu esi mans dēls un tevi mīlu. Bet tev jāsaņem sods, jo esi izdarījis noziegumu. Dzīve ir salauzta,” tiesā teica Genādijs.

“Mēs abi esam vienādi tajā, ka grūti pieņemt atbildi “nē”,” tēvam sacīja Markovs.

“Tam jāiziet cauri. Ja rēķins ir izrakstīts, tas ir jāsamaksā,” atbildēja tēvs. Viņš tiesā atcerējās epizodi, ka tad, kad dēlam bija 15 gadi, viņš tam lūdzis piedošanu par epizodi, kurā viņš dažas reizes viņam uzšāvis ar roku pa dibenu, kad dēls bijis sešus gadus vecs un kaut ko nogrēkojis. Tā epizode viņu bija visu laiku mocījusi.

Sniedzot liecības, vecāki ik pa laikam nevarēja valdīt asaras.

Skola – tikai pozitīvi

No skolas Markovam ir tikai pozitīvs raksturojums. Izpalīdzīgs, autoritāte, asu prātu, komunikabls, aktīvi piedalās ārpusklases pasākumos. Klases audzinātāja Gunta vienmēr Markovu uzskatījusi kā adekvātu un ļoti normālu cilvēku, kas bijis radošs un mērķtiecīgs. Alisa arī bijusi gaišs cilvēks, bet vairāk ar savu stāju un principiem. Stundās runāts arī par attiecībām, seksu – klases audzinātāja vienmēr uzstājusi, ka pret to jāizturas nopietni.

Tiesā liecināja arī Markova klasesbiedrs Azizs, kurš arī bijis kādu laiku ieķēries Alisā. Kad 10. klases beigās Alisa viņam pateikusi, ka viņu attiecības nekur nevedot, Azizs tās pārtraucis. 11. klasē ar meiteni vispār nekomunicējis, tikai 12. klasē salīdzis mieru. Par to, kādas attiecības ir starp Markovu un Alisu, neinteresējies.

Prokurors un advokāts

Pretstatā skolas jaukajam raksturojumam prokurors D. Smorodins debatēs atsaucās uz psiholoģisko un psihiatrisko ekspertīzi, kurā Markovs raksturots kā egocentrisks, ar augstu aizdomīguma, naidīguma, demonstrativitātes līmeni, emocionāli un sociāli atsvešināts. Par slepkavību runā racionāli, reizēm iesmejoties, sejā nav redzama nožēla – pēc prokurora domām, viņa nožēla esot formāla. Markovs žēlojot tikai sevi. Slepkavību izdarījis ar patiku un izbaudījis procesu. Pārsteidzis daudz piedzīvojušos izmeklētājus, kad, restaurējot notikumus slepkavības vietā Carnikavā, aizspēlējies un negribējis šķirties no lelles – manekena. To visu ņemot vērā, prokurors lūdza tiesu Markovam noteikt bargāko iespējamo sodu – mūža ieslodzījumu.

Markova advokāts M. Šadurs, saprotams, prokuroram nepiekrita. Markovs neesot bīstams sabiedrībai un būtu resocializējams, tāpēc viņam būtu piešķirams ne lielāks cietumsods kā desmit gadi, kas jau tā esot smags, ņemot vērā viņa jaunību. Slepkavība neesot tikusi plānota, tā notikusi vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Apsūdzētais jaunietei negribējis nodarīt sāpes – tieši tāpēc neizmantojis nažus, kas bijuši līdzi. Nožņaugšana neesot uzskatāma par slepkavību ar sevišķu cietsirdību. Līķa apgānīšana neesot notikusi – roku Alisas biksītēs bāzis ziņkāres dēļ un mirušās skūpstīšanu par tādu uzskatīt nevarot. Līķi vilcis un slēpis, lai citi cilvēki ar bērniem to neredzētu. Advokāts atsaucās arī uz to, ka Markovs bijis nepietiekami informēts par attiecībām un seksu un Alisa viņu provocējusi.

Spriedumu, visticamāk, pārsūdzēs

“Attaisnojuma izdarītajam nav. Te nav ne vieta, ne laiks, lai lūgtu žēlsirdību. Nesākšu taisnoties. Tā vietā lūgšu piedošanu Alisas mātei un savai mātei, ka neattaisnoju to uzticību, kas man tika dota. Gribu nosēdēt piespriesto sodu un sākt jaunu dzīvi. Ksenija, ja varat kaut kad, ceru, piedosiet. Saprotu, ka prasu neiespējamo. To lūdzu savas mammas dēļ. Piedodiet par manu vājumu un niecību,” pēdējā vārdā teica Markovs.

Gan apsūdzības, gan aizstāvības puse lūgušas tiesai pilnu spriedumu, kas liecina, ka abas puses nav apmierinātas ar spriedumu un tas var tikt pārsūdzēts.

Alisas māte lūdza tiesai noteikt 25 000 eiro morālo kompensāciju un 1803,60 eiro materiālo kompensāciju. Markova māte jau samaksāja 10 000 eiro, valsts – 2500 eiro un tāpēc Alisas māte piekrita, ka no Markova vēl piedzenami 14 303,60 eiro, ko arī tiesa nosprieda.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.