“Ar ko tad jauniesauktie šaušot? Ar loku un bultām?” Egila Līcīša feļetons 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad karš bīstami pietuvojies latviešu sētām un mājām, esam attapušies kā vienīgie nesinhronizējušies ar pārējām agresīvās Krievijas kaimiņvalstīm – bez obligātā militārā dienesta (OMD), un izskatās, ka situācijā, kad Kremlis tūliņ var pieprasīt arī mūsu valsts atslēgas un atkārtot 1940. gada okupāciju, Latvijas varasvīri neuzskata iesaukuma atjaunošanu par spiedīgu vajadzību.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks gada sākumā izteicās, ka OMD vairs nebūšot tabu tēma, bet apspriežama lieta, taču vēlāk Pabrikam tika tā kā žēl pateiktā, un tālāk lasām – premjers Kariņš un aizsardzības ministrs neatbalsta obligāto iesaukumu. Stāvoklis tikām destabilizējas ar katru mīļu dienu. Kremļa zirneklis, “krievu zemju savācējs”, vērpj jaunus tīklus, uzmanīdams apkārtējās valstis kā mušas. Krievijas vadībā nonākušie neprāši kalkulē izeju no bezizejas, un, ļoti iespējams, to saskata tālākā eskalācijā.
Jau izteikti vāji slēpti militārie draudi Lietuvai sakarā ar tās “naidīgo darbību”, bloķējot sankcionēto preču piegādi Kaļiņingradai, mācībās esot izspēlēts raķešu trieciens Igaunijai, un kaimiņi to uztver nopietni.
Gan Lietuva, gan Igaunija apdrošinās, pirms zibens nav spēris un māja nav aizdegusies liesmās. Lietuvā, kur karaklausība atjaunota jau 2015. gadā, prezidenta nacionālās drošības padomnieks izsacījies, ka obligāti dienēt vajadzētu arī sievietēm, savukārt Igaunijā OMD pastāv visu laiku no 1991. gada.
Ik gadu brīvprātīgi vai pēc iekritušas lozes uz 9 mēnešiem dodas dienēt pāri par 3500 lietuviešu un tiek iesaukti visi dienestam piemērotie igauņi, kuri pēc izdienas kā apmācīti rezervisti veido karaspēka mugurkaulu kopā ar profesionāliem militāristiem un brīvprātīgajiem zemessargiem. Abās kaimiņvalstīs militāra konflikta gadījumā pie ieročiem spēj saukt teju 100 000 vīru.
Latvijā ir ap 7000 profesionālu karavīru un ap 8000 zemessargu, kā arī nezināms skaits rezervistu, no kuriem uz apmācībām ierodas labi ja piektā daļa ar pavēsti izsaukto. Lai cik mūsu karavīri būtu teicami apmācīti, lai cik rētām klāti, lai kā tie jaudātu pavilkt vezumu kā spičku un cik drosmīgi cīnītos par dzimteni, viņu ir vienkārši par maz!
Tādā ziņā Latvija ir lielā mērā NATO drošības patērētāja, nevis radītāja un mūždien ceroša uz sabiedroto ugunsspēku un palīdzību.
Vēl viens smagais punkts – Igaunijā obligāto militāro dienestu atbalsta gandrīz 90% aptaujāto, turpretī mūsu valstī ir cittautieši, kuri gaida Putina atnākšanu kā atpestīšanu no nacionālisma smagā zābaka.
Latvijā dzīvo reakcionārākie tirānijas režīma piekritēji, jo vēlēšanās šejienieši – Krievijas pilsoņi – pāri par 90% balso par savu elkdieviņu Vladimir Vladimiroviču! Viņi strādā lielveikalu kasēs, andelējas kioskos, sēž taksometru vadītāju sēdekļos un turpina atbalstīt agresoru Putinu arī pēc “specoperācijas” uzsākšanas – lasi, iznīcinošā kara Ukrainā!
Viņi dzīvo jauktās ģimenēs ar naturalizētiem Latvijas pilsoņiem, cittautiešiem, starp kuriem arī netrūkst ukraiņu nedraugu.
Valstij nelojāli pilsoņi – tas ir viens no apstākļiem, kas Nacionālo bruņoto spēku štābistiem, kara ministrijas ierēdņiem ļauj apgalvot, ka obligātās militārās dienēšanas plāns nav izvedams dzīvē.
Nepatriotiem nedrīkst dot rokās šaujamo. Citi momenti, kamdēļ nemainīt “labi eļļoto sistēmu” un kādēļ greizi skatīties uz karaklausības atjaunošanu, ir – atkal jāgādā iesaukšanas punkti, apmācību personāls, jāklapato par armijai asignējamiem papildu simtu miljoniem, un ar ko tad jauniesauktie šaušot? Ar loku un bultām?
Atstāsim iesaukšanas stratēģiju un militāri speramos pretsoļus speciālistu ziņā. Politiski obligātā militārā dienesta atjaunošana ir varbūt kādas 14. Saeimas vēlēšanās startējošas partijas programmā, bet mūsu liberāļi, atbilstoši lielas daļas savu vēlētāju noskaņojumam – kā gaiss sabiezēs, tā es prom no Latvijas! –, negrasās “spaidu kārtā” militāri sagatavot potenciālos tēvijas aizstāvjus.
Jebkura reforma ir grūta, īpaši ja negribas to veikt, tomēr mēs esam trauksmes un augstas apdraudētības stāvoklī. Diez vai mierinājumam var derēt vārdi, ka pēc Ukrainas vēl ilgi būs samazinātas krievu armijas kaujas spējas un tā nevarēs atklāt otro fronti.
Pašlaik Krieviju vada neprognozējami cilvēki, un mūsu aizsardzības spējas ir zemas kā uz zemes, tā gaisā.
Kad Zviedrija un Somija grasās piepulcēties NATO, kad Krievijas robežvalstis pastiprināti iepērk bruņojumu, kad Ukraina noasiņo cīņās, kad jāpiesargās arī no Baltkrievijas diktatora, diez vai Latvijai, nonākot tiešā kontaktā ar agresoru, būs pietiekami ar aizsardzības mācības stundu ieviešanu no 2024. gada 1. septembra.
