Olafs Zvejnieks: Globālais sastrēgums. Pasaules ekonomika arvien skaļāk jūt inflācijas drūmo bungu rīboņu 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaules ekonomika arvien skaļāk jūt inflācijas drūmo bungu rīboņu un arvien drudžaināk meklē izeju no situācijas.
Ja tā iedziļinās, tad 2021. un 2022. gada inflācijas lēciens – augstākais, kādu pasaule pieredzējusi kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem – ir sekas vairākiem procesiem, kuri gandrīz visi ir pozitīvi. Pirmais pozitīvais process, kas izraisījis inflācijas pieaugumu, – agresīvā un kaujinieciskā attieksme, ar kādu pasaules spēcīgāko valstu ekonomikas atbildēja Covid-19 radītajai ekonomikas krīzei.
Proti – gan uzņēmumos, gan mājsaimniecībās tika iepumpēta nauda, kas ļāva izvairīties no vispārēja ekonomikas sabrukuma. Lai gan šobrīd pietiekami daudzas balsis saka, ka naudas drukāšanā un dalīšanā tika “pāršauts pār strīpu”, tomēr pati Covid-19 krīzes pārvarēšanas politika ir nenoliedzama veiksme.
Taču nenoliedzams krīzes pārvarēšanas pasākumu rezultāts bija daudz augstāks pieprasījums pēc dažādām precēm un pakalpojumiem, nekā tas tika gaidīts. Otrs pozitīvs process, kas veicinājis inflāciju, ir ātrā Covid-19 vakcīnu attīstība un plašā vakcinācijas aptvere vismaz industriāli attīstītajās valstīs. Abas šīs norises ļāvušas šopavasar atjaunot aktivitāti nozarēs, kas bijušas pilnībā vai daļēji slēgtas gandrīz divus gadus – tūrismā un izmitināšanas pakalpojumos, masu pasākumu organizēšanā u.c.
Blakus šiem diviem inflāciju veicinošajiem pozitīvajiem faktoriem ir vēl divi, kurus var vērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Pirmais no tiem – dažu pēdējo gadu desmitu laikā izveidotā “tieši laikā” (just in time) ražošanas un piegāžu sistēma. Tās būtība – minimāli uzņēmumu krājumi uz vietas un precīzi noregulēta loģistikas sistēma, kas spēj piegādāt to, ko vajag, tieši tad, kad vajag. Ilgus gadus šādu ražošanas sistēmu ļoti slavēja, jo tā ļāva samazināt izmaksas un tātad nodrošināt patērētājus ar precēm par zemākām cenām.
Taču tāpat kā citi brīnišķīgi izgudrojumi, arī šī sistēma labi funkcionē tikai “labajos laikos” un slēpa sevī apslēptus draudus. Tikko precīzā loģistikas sistēma saņēma pandēmijas un karantīnas pasākumu dubulttriecienu, izveidojās globālais loģistikas sastrēgums. Tas saistīts tieši ar precīzās loģistikas ķēžu sarežģītību – tikko triecienu saņem viens ķēdes posms, pārējie sāk krist kā domino kauliņi, un rezultāts ir tukši veikalu plaukti un ražotāji, kas plēš sev matus uz galvas un samazina ražošanas apjomus, neskatoties uz stabili augošo pieprasījumu.
Visbeidzot, ar pēdējo inflācijas iemeslu Latvijas iedzīvotāji ir labi pazīstami, jo Krievijas uzsāktais karš Ukrainā noris turpat aiz mūsu durvju sliekšņa. Pret Krieviju vērstās sankcijas agresijas apturēšanai jau sāk aizgriezt gāzes krānu Eiropai un, ļoti iespējams, aizgriezīs to arī Latvijai. Tāpat, šķiet, ka jau tuvākajās dienās var tikt pasludināts embargo Krievijas naftai, no kuras, piezīmēsim, tiek ražota visa degviela Baltijas reģionā. Uz šī fona citi radītie deficīti – metāla, kokmateriālu, graudu, eļļas utt. – liekas vairs tikai detaļas.
Un nenoliedzami, ka katrs embargo vai sankciju lēmums rada lokālus deficītus, kas uzpūš inflācijas balonu arvien vairāk. Taču arī uz šo procesu iespējams paraudzīties no pozitīva redzes leņķa, jo vismaz Eiropas atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem, kas pēdējo desmit gadu laikā gandrīz dubultojusies, radīja stratēģiskus draudus. Tas beidzot tiek risināts un arī tiks atrisināts, ja vien Eiropas Savienībai pietiks apņēmības. Pagaidām vairākums signālu liecina, ka pietiks.
Spriežot pēc tā, ko par šo tēmu raksta pasaules mediji, par lielāko draudu netiek uzskatīta pati inflācija kā tāda, jo visi to veicinošie faktori tomēr ir pārejoša rakstura un viena, divu vai triju gadu laikā tiks atrisināti. Lielākais drauds ir iespēja, ka augstā inflācija iesakņosies ekonomikā un kļūs par pastāvīgu faktoru. Tas var notikt vairākos veidos.
Pirmais no tiem – uzņēmumi pārnes savas izmaksas uz patērētājiem un šis process jau notiek, to var redzēt preču cenu zīmēs – aprīlī gada inflācija Latvijā ir 13,2%, bet, piemēram, Eiropas inflācijas rekordistē Igaunijā – veseli 19%. Tātad – vidēji preces un pakalpojumi kļuvuši dārgāki par 13,2 procentiem, salīdzinot ar pērno aprīli. Daļa no šī cenu pieauguma ir objektīva un saistīta ar izejvielu un energoresursu cenu pieaugumu, bet daļa – ražotāja izmaksu pārlikšana uz patērētāja pleciem.
Vēl viens veids, kā inflācija var iesakņoties ekonomikā, ir pārmērīgi straujš algu un pensiju pieaugums, lai kompensētu inflāciju. Jāsaka, ka Latvijai šis nedraud, jo visas prognozes liecina, ka algas šogad augs lēnāk nekā inflācija un rezultātā Latvijas iedzīvotāji pirmo reizi pēdējo 13 gadu laikā caurmērā kļūs nabadzīgāki. Tomēr pasaulē par šī mehānisma darbību uztraucas gan.
Tomēr situācija nav bezcerīga. Lielākais inflācijas iemesls, globālais sastrēgums, sāk pamazām atpiņķerēties, un pasaules ekonomikas varenie sola inflācijas spiediena mazināšanos jau šī gada otrajā vai trešajā ceturksnī. Dzīvosim, redzēsim, taču tuvākais pusgads patīkams nebūs.
