“Mēs jau drīz pārgriezīsim gāzes nabassaiti ar Krieviju.” Saruna ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ekonomikas ministrijai un ekonomikas ministram šobrīd problēmu risināšanas gūzma. Pats svarīgākais jautājums – apkure nākotnē. Par to, kurp virzāmies, saruna ar ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu.
Kā izteicies jaunais Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Andris Bite – “uzņēmēji ļoti vēlas saprast, vai visiem šovasar jādodas uz mežu zāģēt malku vai tomēr kaut kādi energoresursi nākamziem pieejami būs”. Arī iedzīvotāji vēlētos saņemt atbildi uz šo jautājumu…
J. Vitenbergs: Jāatzīst, ka paši tikko manā dzimtajā pusē Zentenē bijām darīt tieši to (smejas). Bet, nopietni runājot, šobrīd nav brīdis pārlieku satraukties, jo virkne darbu ir jau izdarīti un varam jau šobrīd, pavasarī, būt droši par to, ka gāzes mums pietiek līdz 2023. gada sākumam jebkuros, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos.
Jau pieņemta virkne lēmumu valdības līmenī, piemēram, par valsts gāzes rezervju veidošanu, “Latvenergo” jau nopircis divas teravatstundas gāzes, kura nenāk no Krievijas, kas pēdējos trīsdesmit gados ir nebijis notikums, Inčukalna gāzes krātuvē jau ir prioritizētas jaudas gāzes iesūknēšanai no Klaipēdas termināļa.
Protams, visai ziemai gāzes mums vēl nav, kaut gan – ja ziema izrādās silta, tad jau ar esošo gāzi varēsim izdzīvot ilgāk par nākamā gada pirmo janvāri.
Darba vēl daudz gan īstermiņā, gan vidējā termiņā, taču nav nekāda pamata teikt, ka lietas nevirzītos uz priekšu – mēs jau drīz pārgriezīsim gāzes nabassaiti ar Krieviju.
Lai sagādātu gāzi apkures sezonas atlikušajai daļai, mēs ceram gan uz kopīgo projektu ar Igauniju un Somiju Paldiskos, gan arī uz Klaipēdas termināļa jaudām šā gada ceturtajā ceturksnī. Taču manevra iespējas mums sagādātas jau šobrīd.
Ja reiz situācija ir tik labvēlīga, tad kādēļ Saeimas deputāts, bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis publiski apgalvo šādi: “Mēs neesam gatavi. Gāzes apjoms Inčukalnā nav pietiekams. Valdība nogulēja iespēju pasūtīt pietiekami sašķidrināto gāzi Klaipēdā uz trešo ceturksni. Nodrošināt “papildu kravas” uz ceturto ceturksni no Klaipēdas būs sarežģīti, jo par tiem konkurēs arī Polija, kurai tikko atslēdza Krievijas gāzi.”
Kā jau teicu – 30 neatkarības gados Latvija tā arī nav pārgriezusi nabassaiti ar Krieviju. Esam visu šo laiku darījuši tā, kā ir vieglāk, nevis tā, kā vajadzētu. Interesanti dzirdēt šādus komentārus tieši no tā bijušā ekonomikas ministra, kurš bija atbildīgais par šo jomu 2014. gadā, Krimas krīzes un aneksijas laikā.
Tieši tad kļuva pilnīgi skaidrs, ka gāzes nabassaite būs jāpārgriež, un tieši tad par šo jomu atbildīgais ekonomikas ministrs neizdarīja pilnīgi neko šā mērķa sasniegšanai.
Tādēļ tagad šādu šaubu sēšanu es uztveru kā mājienu, ka bez Krievijas gāzes mums neiztikt un jāveido attiecības ar šo kaimiņvalsti. Taču realitāte ir tāda, ka ar Krievijas gāzes piegādēm mēs vairs nākotnē rēķināties nevaram. Šis ir brīdis, kad beidzot jāiztaisno mugura un jākļūst ekonomiski brīviem.
Cik lielā mērā Latvijai sarunās par gāzes piegādēm palīdz tas fakts, ka tieši mums ir visam reģionam vajadzīgā Inčukalna gāzes krātuve?
Palīdz tieši tā, ka mēs neesam lūdzēju lomā, bet varam piedalīties sarunās kā līdzvērtīgi partneri, mums ir ko piedāvāt. Latvijas patēriņš ir 10–12 teravatstundas gāzes gadā, Inčukalnā var uzglabāt vairāk nekā 20 – tas ir svarīgs resurss visam reģionam. Un gāzes iesūknēšana šogad sākusies daudz agrāk nekā citus gadus – jau šobrīd tur ir septiņarpus teravatstundu.
Par sadarbību runājot – jāatzīst, ka reģiona valstis, kas atrodas karadarbības tiešā tuvumā, visas ir koleģiālas un solidāras, saprotam, ka visi esam vienā laivā.
Tas drusku atšķiras no Eiropas dienvidu reģiona valstu attieksmes – var just, ka daudzas no tām labprāt darītu kā skolā, ieraugot, ka huligāns dara pāri kādam mazākajam – nolaistu acis un ātri paietu garām. Mēs to atļauties nevaram.
Otrs būtisks satraukuma aspekts šobrīd ir gāzes cena nākamajā apkures sezonā. Piemēram, Rēzeknē siltumenerģijas tarifs četrkāršosies, Rīgā vismaz divkāršosies, dzirdēti apgalvojumi, ka vienistabas dzīvokļa apkure maksās 250 eiro mēnesī. Ja tā ir taisnība, tad rēķinu apmaksa varētu radīt problēmas lielai sabiedrības daļai, iespējams, pat pusei. Ko valdība plāno darīt?
Tik lielas gāzes cenu svārstības kā pēdējā laikā nekad agrāk nav novērotas. Tā arī valdībai ir jauna situācija. Līdz šim gāzes apgādes modelis bija samērā vienkāršs – sagaidi vasaru, kad cenas nokrīt, nopērc, iesūknē un ziemā lieto.
Tagad ir jāpieņem lēmumi lielas nenoteiktības apstākļos – viena pati Krievijas prasība par maksāšanu rubļos vai lēmumi par Polijas un Bulgārijas atslēgšanu no gāzes apgādes rada cenu svārstības milzīgos apjomos. Tādēļ šobrīd vēl ir grūti pateikt, kāda būs apkures cena rudenī un kādi atbalsta pasākumi būs nepieciešami.
Ministru prezidents un finanšu ministrs uzskata, ka pagājušās ziemas atbalsta pasākumi enerģētikā ir bijuši pārāk plaši, es kā ekonomikas ministrs esmu citādās domās.
Labklājības ministrijai uzticēts sagatavot mērķētu atbalsta pasākumu plānu nākamajai apkures sezonai – ne tikai enerģētikas jomā, bet arī citās potenciālo problēmu jomās. Ar šo LM plānu ir iepazīstinātas koalīcijas partijas, diskusijas sākušās. Domāju, ka vasaras gaitā pamazām kļūs skaidrs, uz ko sabiedrība var cerēt no valdības puses.
Taču nevajadzētu aizmirst arī par pašvaldību atbildību šajā situācijā, īpaši tas attiecas uz apkures sistēmu maiņu triecientempā.
2. maijā varēja sākt pieteikties projektu īstenošanai apkures sistēmu maiņai. Cik zinu, interese ir ļoti liela, Ekonomikas ministrija no savas puses centīsies pēc iespējas samazināt birokrātiskos šķēršļus šajā procesā.
Cik var paspēt izdarīt piecos mēnešos, kas atlikuši līdz nākamās apkures sezonas sākumam – gan apkures sistēmu nomaiņā, gan arī mājokļu siltināšanā?
Ir jāpaspēj izdarīt! Man kā ekonomikas ministram ir svarīgi tas, lai pašvaldībām, uzņēmējiem un iedzīvotājiem, kas kaut ko vēlas darīt un uzlabot savu situāciju, ir tādas iespējas. Pirms dažām dienām darbu sāka Ekonomikas ministrijas un “Altum” izstrādātā privātmāju energoefektivitātes programma – agrāk šajā programmā varēja tikai siltināt un mainīt logus, bet tagad var arī likt uz jumtiem saules paneļus un būvēt vēja turbīnas, ja ir piemēroti apstākļi. Mērķis ir samazināt patēriņu, ietaupīt un attīstīt zaļās enerģijas ražošanu.
Interese ir liela, pirmajā pieteikšanās dienā tika saņemti vairāk nekā 100 pieteikumu dažādu energoefektivitātes pasākumu īstenošanai un saules paneļu uzstādīšanai. Plānojam, ka vasaras sākumā izdosies palaist uzņēmumu energoefektivitātes programmu, arī par to vērojama liela interese.
Tas pats ar saules paneļu uzstādīšanu – līdz iepriekšējā gada beigām Latvijā saules paneļi bija uzstādīti ap 2000 mājsaimniecību, bet šogad paneļi uzlikti jau 1000 un vēl 2000 mājsaimniecību gaida rindā. No ministrijas ierēdņiem šobrīd prasu strādāt kā kara apstākļos – svarīgi ir, lai programmu apguve var sākties šajā sezonā, ja atklāsies kāda steigas dēļ pieļauta nepilnība, tad to labosim.
Ir ilgstoši teikts, ka galvenais šķērslis mājokļu siltināšanā ir prasība pēc vienbalsīgas iedzīvotāju piekrišanas šim projektam, kādu grūti panākt. Vai nav plānots mainīt šo prasību, piemēram, uz iedzīvotāju vairākuma balsojumu?
Iedzīvotājiem būtu svarīgi atgādināt, ka šādas izmaiņas jau ir stājušās spēkā – lai nobalsotu par mājas siltināšanu, pietiek ar vairākuma balsojumu – 50% + 1 balsi. Uzlabojums, kuru vēlamies ieviest šovasar, būs tas, ka projektēšanas un būvēšanas process varētu notikt faktiski paralēli.
Rīgā un citās lielajās pilsētās dzīvojamo namu fonds mums faktiski saglabājies no padomju laikiem un dažādu iemeslu dēļ mājokļu siltināšanas process notiek ļoti lēni.
Tomēr visur tā nav un ir arī ļoti lieliski veiksmes stāsti – piemēram, tādās vietās kā Ozolnieki un Rundāle šobrīd jau faktiski nosiltinātas visas dzīvojamās ēkas. Tur pagasta centri krasi atšķiras no citur tipiskās bēdīgās postpadomju ainas. Mājas tur patērē 20–70% mazāk siltumenerģijas. Šādi piemēri būtu vairāk jāpopularizē, jo vienmēr vērts atcerēties, ka vislētākā enerģija ir tā, kura nav patērēta.
Par sašķidrinātās gāzes termināļiem runājot – šobrīd viens jau ir Klaipēdā, otrs, cerams, gada beigās būs Paldiskos Igaunijā. Vai Latvija gatavojas piedalīties ar savu finansējumu Paldisku termināļa celtniecībā un būvēt vēl arī termināli Latvijā, kurš, iespējams, varētu būt lētāks un ekonomiski izdevīgāks un tādējādi izkonkurēt abus pārējos?
Klaipēdas termināļa jauda ir pietiekama Baltijai, bet nepietiek Somijai, un, ņemot vērā, ka tikko atvērts gāzes starpsavienojums starp Lietuvu un Poliju, tad nepietiek arī Polijai. Reģiona valstis ir paudušas apņēmību atteikties no Krievijas gāzes, un Klaipēdas termināļa jauda spēj nodrošināt ne vairāk kā pusi no nepieciešamā.
Igaunijas Paldisku terminālis ir vienīgā iespēja izveidot termināli un noenkurot regazifikācijas kuģi vēl šogad, tādēļ tas Latvijai ir ļoti interesanti īstermiņā – uz tuvākajām apkures sezonām, kamēr Latvija spēs uzbūvēt savu termināli. Tieši šādu nostāju esam pauduši arī Somijas un Igaunijas kolēģiem.
Valdība ir lēmusi būvēt sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, un maija sākumā tika izsludināta papildu tirgus izpēte šādu projektu īstenošanai. Pēc projektu saņemšanas tos vērtēsim, ņemot vērā visus aspektus – prasību pēc valsts finansiālās iesaistes, projekta izmaksas, pakalpojumu cenas, celtniecības termiņus un piedāvātos tehniskos risinājumus.
Latvija būtu ieguvēja, ja šis projekts tiktu pilnībā īstenots uz komerciāliem pamatiem – tas ir iespējams, ja ir skaidra pozīcija, ka reģionā vairs neieplūdīs Krievijas gāze.
Piedāvājumu izvērtēšana notiks caurspīdīgi un atklāti, mūsu mērķis ir atrast ilgtermiņā izdevīgāko piedāvājumu.
Aprīlī jūs apmeklējāt ASV un tikāties ar potenciālajiem sašķidrinātās gāzes piegādātājiem. Par ko izdevās vienoties?
ASV mēs saņēmām atbildes, ka kopumā ir iespējams kāpināt sašķidrinātās gāzes ieguves un piegādes jaudas, lai nodrošinātu Eiropu, taču tos apmēram 40% gāzes, kurus Eiropa saņēma no Krievijas, īstermiņā kompensēt būs grūti. Vizītes rezultāts ir tāds, ka esam iepazinušies ar potenciālajiem partneriem, esam aicinājuši viņus piedalīties Latvijas sašķidrinātās gāzes termināļa attīstīšanā, sākušās konkrētas sarunas ar “Latvenergo” par gāzes piegādēm.
Tāpat iepazināmies ar mazo modulāro atomelektrostaciju (SMR) tehnoloģiju attīstības gaitu, esam kļuvuši par programmas “FIRST” (“Foundational Infrastructure For Responsible Use Of SMR Technology”) dalībnieku. Šīs programmas ietvaros gan esošās un topošās kodolenerģiju izmantojošās valstis var saņemt atbalstu tehnisko spēju stiprināšanai, kas nodrošinātu atbildīgu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz kodoltehnoloģiju izmantošanu atbilstoši augstākajiem drošības standartiem.
Tomēr jāsaprot, ka šīs tehnoloģijas vēl tiek attīstītas un šis risinājums nebūs pieejams tuvākajā laikā. Ja modulāro AES tehnoloģija tiešām būs droša, videi draudzīga, ērti un viegli ekspluatējama, Latvija varētu izmantot šādas stacijas nākotnē, lai nodrošinātu nepieciešamās bāzes jaudas un atteiktos no stacijām, kas izmanto importēto fosilo degvielu.
Bet jums taču līdz šā gada septembra beigām jāsniedz Saeimai izvērtējums par atomelektrostacijas būves ekonomisko pamatojumu, ko jūs tur gatavojaties rakstīt, ja viss vēl tikai procesā?
Var just, ka Saeimā jau sācies priekšvēlēšanu drudzis.
Nāksies skaidrot kolēģiem, ka nevajag skriet ratiem pa priekšu. Skatīsimies arī uz citu valstu pieredzi – Igaunija arī sākusi priekšizpētes procesu, vistālāk šajā procesā pagaidām no Eiropas valstīm tikusi Rumānija.
Krīzes apstākļos sākušās runas par lielāku vietējo resursu izmantošanu enerģētikā un apkurē. Polijā tās ir ogles, Latvijā – kūdra. Vai tas ir reāli iespējams, ņemot vērā, ka šīs darbības būs pretrunā ar Zaļā kursa idejām?
Esmu tikko atgriezies no Eiropas Savienības enerģētikas ministru sanāksmes, kurā aicināju Eiropas Komisiju nelikt šķēršļus vietējo resursu izmantošanai siltumenerģijas ražošanai. Tālāk centīsimies saskaņot šo pozīciju ar mūsu kaimiņvalstīm un Somiju. Šis ir valstu enerģētiskās neatkarības un drošības jautājums. Nenoliedzami šeit būs nepieciešams atbalsts arī no institūcijām, kas atbildīgas par klimatu un vidi.
Kūdras resursi pieejami ir, taču kūdras plašākai izmantošanai šķērslis ir oglekļa izmešu kvotas. Būtībā šis risinājums ekonomiski ir iespējams tikai tad, ja tiek izlemts uz brīdi apturēt oglekļa kvotu emisijas mehānismu. Tas nav Latvijas līmeņa jautājums, par to jālemj Briselē. Man personiski šis risinājums liekas īstermiņā pieņemams.
Vai iespējams paātrināt atjaunojamo energoresursu parku būvniecību Latvijā – gan Latvijas un Igaunijas kopīgo atkrastes vēja parku, gan arī dažādos iekšzemes vēja parkus, kurus šobrīd visvairāk kavē pašvaldību bieži vien negatīvā attieksme un to rīcībā esošās iespējas kavēt šos projektus?
Nepieciešamība strauji palielināt elektrības ģenerācijas jaudu šobrīd sadūrusies ar konkrēto attīstītāju nespēju panākt vienošanos ar iedzīvotājiem, kuru pašvaldību teritorijās šie projekti plānoti. Šobrīd tiek gatavota normatīvo aktu bāze, lai pašvaldības un iedzīvotāji, kuru teritorijās šie parki plānoti, spētu saņemt kādu labumu no tiem.
Analizējot citu valstu pieredzi, šķiet, ka tieši tas līdz šim iztrūcis. Diskusija Saeimā par šo jautājumu jau sākusies. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija gatavo regulējumu, kas ievērojami saīsinās šādu projektu izskatīšanas termiņu.
Ceru, ka šīs izmaiņas pavērs ceļu lielāku atjaunojamās enerģijas projektu īstenošanai. Arī “Latvenergo” sadarbībā ar “Latvijas valsts mežiem” gatavo līdzīgus projektus, un neredzu nekādus šķēršļus, kāpēc, piemēram, Krievijas pierobežā, reti apdzīvotos apgabalos jau tuvākajā laikā nevarētu darboties vēja parki.
Jūs esat vienīgais Krišjāņa Kariņa valdības ministrs, kas mainījis partiju vēlēšanu starplaikā. Latvijas vēlētājiem nepatīk politiķi, kas maina partijas kā kažokus. Vai varam būt pārliecināti, ka, ja tiksiet ievēlēts vai būsiet ministrs nākamās Saeimas laikā, partija vairs netiks mainīta?
Vai tikšu izvirzīts nākamajās Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības, vēl nemaz nav skaidrs. Man tas vēl liekas tālu, un uz vēlēšanām nemaz nekoncentrējos. Taču par partijas mainīšanu varu pateikt šo – iespējams, ka man vieglākais risinājums būtu samierināties ar to, ka partija “KPV LV”, no kuras tiku ievēlēts, ir faktiski izjukusi un darboties nespējīga.
Taču es izdarīju izvēli – pāriet uz partiju, ar kuru man bija izveidojusies laba sadarbība, kurā ir auglīga vide un spēcīgs sastāvs. Ja vēlētāji lems mani par to sodīt – tad tā būs viņu izvēle, taču domāju, ka lielāka nozīme vēlētāju lēmuma izdarīšanā būs tam, ko būšu paveicis kā ministrs.
