Pavisam drīz piedzīvosim ikgadējo “Oskaru” pasniegšanas ceremoniju. Prognožu spēli spēlē Agnese Logina 2
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pavisam drīz piedzīvosim ikgadējo Amerikas Kinoakadēmijas balvu – “Oskaru” – pasniegšanas ceremoniju. Šogad “Oskaru” ceremonija norisinās netipiski vēlu – kino nozares visvairāk zināmās un slavenākās balvas sadalīs vien 25. aprīlī (pēc Latvijas laika zonas tas jau būs 26. aprīlis), un pati ceremonija ir piedzīvojusi vairākas būtiskas izmaiņas.
Pirmkārt, balvu ceremonija notiks netipiski vēlu, kā jau minēju, un tas nozīmē, ka arī filmas, kuras iznāca 2021. gada janvārī, varēja nokļūt starp nominētajām filmām.
Tieši tā ir noticis, piemēram, ar “Jūdasu un melno Mesiju” (“Judas and the Black Messiah”), stāstu par “Melno panteru” līderi Fredu Hemptonu, kura komandā iefiltrējās FIB ziņotājs Bils O’Nīls, palīdzot noorganizēt Hemptona slepkavību.
Otrkārt, saistībā ar to, ka kinoteātri lielu daļu iepriekšējā gada bija ciet, šoreiz filmām nebija jābūt izrādītām kinoteātros, kas līdz šim bija obligāta prasība.
Treškārt, laikā, kad lielākā daļa publisko pasākumu nevarēja notikt, ieskaitot festivālus, greznās pirmizrādes, tikšanās ar presi un citas filmu mārketingam būtiskas aktivitātes, vairākas lielās studijas ir izlēmušas filmu pirmizrādes pārbīdīt uz nākotni, piemēram, Vesa Andersona jau pabeigtā filma “Franču vēstnesis” (“The French Dispatch”) joprojām gaida savu jau pagājušajā gadā paredzēto pirmizrādi Kannu kinofestivālā.
Uz šo lielo nenotikušo notikumu fona šogad ir iespēja uzmirdzēt mazām, neatkarīgām filmām, kā arī filmām, kas tapušas straumēšanas platformām.
Īpaši jāpatur prātā, ka “Oskari”, protams, ir milzīgs nozares notikums, taču tam nereti nav tiešas saistības ar to, kas togad tiešām ir bijis izcilākais kino nozarē – nereti apbalvotās filmas var skaidrot ar mārketinga un nozares iekšējās politikas jautājumiem.
Pēdējos gados arvien vairāk pieaug neapmierinātība gan ar pašas Kinoakadēmijas sastāvu, gan ar lēmumiem, ko tā pieņem, kas, pēc daudzu domām, neatspoguļo mūsdienu kino dažādību, tāpēc pēdējo gadu laikā ir veikts nopietns akadēmijas paplašināšanas darbs.
Jaunatrastā dažādība ir redzama arī nominēto filmu sarakstos – šis tomēr ir pirmais gads Amerikas Kinoakadēmijas vēsturē, kad par labākā režisora godu sacenšas arī divas sievietes. Līdz šim ir bijušas tikai piecas sievietes, kas vispār ir tikušas nominētas režijas “Oskaram”, un tikai viena to ir ieguvusi – Ketrīna Bigelova par filmu “Sapieris” (2008).
“Oskaru” pārsteigumi
Ik gadu balvu sezona norisinās vairākus mēnešus, tādējādi “Oskaru” prognozes kļūst par ko līdzīgu profesionālai spēlei (protams, kino nozares žurnālistiem tas tiešām arī ir darbs).
“Oskaru” spēle sākas jau rudenī, kad norisinās gan Toronto starptautiskais kinofestivāls, gan Venēcijas starptautiskais kinofestivāls, nozares notikumi, kuros nereti sevi piesaka tuvojošās balvu sezonas zvaigznes.
Tālāk seko “Zelta globusu” nomināciju izziņošana un pati apbalvošana, kā arī dažādās Kinoakadēmijas ģildes apbalvo savus laureātus.
Galu galā balvu sezona noslēdzas ar “Oskaru” ceremoniju, kas katru gadu tomēr ar kaut ko pārsteidz, tostarp radot situācijas, kuras apgāž visas līdzšinējās prognozes.
Starp tādiem lielākajiem pārsteigumiem noteikti jāmin pagājušā gadā pieredzētais Džūnho Bona režisētās filmas “Parazīts” uzvaras gājiens, kas pārsteidza, liekas, visus, ieskaitot pašu režisoru: Dienvidkorejas filma saņēma balvu kā labākā filma, kā arī saņēma apbalvojumu kā gada labākā ārzemju filma, tāpat arī šai filmai tika piešķirtas balvas par labāko scenāriju un par labāko režiju.
Šķiet, jebkuram, kurš ir redzējis “Parazītu”, šie apbalvojumi liekas pelnīti, bet tas nenozīmē, ka tie bija gaidīti: šī bija pirmā reize “Oskaru” pasniegšanas vēsturē, kad gada labākās filmas godu piešķīra ārzemju filmai.
Tas nudien ir pārsteidzoši, ņemot vērā anglosakšu valstu skatītāju rezervēto attieksmi pret filmām, kas nav angļu valodā. Jautājums, vai “Parazīts” ir izņēmums vai tomēr jaunas kino ēras sākums, paliek vēl atklāts.
Starp citiem pēdējo gadu nopietnākajiem pārsteigumiem jāpiemin 2017. gada “Oskaru” ceremonija, kurā “Mēnessgaisma”, pieklusinātā drāma par pieaugšanu, uzvarēja mūziklu “La La Land: Kalifornijas sapņi” cīņā par labākās filmas godu, un šo notikumu pavērsienu prognozēt spēja vien retais.
Bet skaidrs, ka ne visi pārsteigumi ir pozitīvi vai neitrāli vērtējumi, un ir bijušas reizes, kad “Oskaru” par labāko filmu saņem darbi, kuri teju tajā pašā brīdī arī pazūd no kino vēstures, ar dažādām mārketinga stratēģijām cīņā par balvām izkonkurējot filmas, kas mākslinieciskā ziņā ir galvastiesu pārākas.
Kā viens no spilgtākajiem piemēriem noteikti jāmin 1999. gada “Oskaru” ceremonija, kurā kā gada labākā filma tika apbalvota “Iemīlējies Šekspīrs”, nevis Stīvena Spīlberga “Glābjot ierindnieku Raienu”, un daudzi to skaidro ar “Iemīlējies Šekspīrs” pārdomāto mārketinga kampaņu.
Šie ir tikai daži piemēri no salīdzinoši nesenas vēstures, kas liecina par to, ka “Oskarus” precīzi paredzēt tomēr nav iespējams, un noteikti nav arī nepieciešams, lai nepazustu interese skatīties.
Spozme un glamūrs pandēmijā?
Galu galā “Oskari” nav tikai mārketinga kampaņas, bet arī televīzijas šovs, turklāt tas pēdējos gados piedzīvo nopietnu skatītāju sarukumu.
Līdz šim gaisā ir pavīdējušas dažādas idejas, kā šovu padarīt saistošāku skatītājiem, ieskaitot, piemēram, domu par īpašu populārāko filmu kategoriju, kā arī ideju, ka dažas no kategorijām, kas neliekas īpaši būtiskas, piemēram, īsfilmu kategorijas un tā saucamās tehniskās kategorijas, varētu pasniegt šova reklāmas paužu laikā.
Šo ideju uzņēma ar īpaši plašiem iebildumiem, jo kino kā mākslas forma ir dažādu cilvēku un dažādu talantu kopdarbs, tāpēc kādam pateikt, ka viņa darbs nav būtisks, ir tiešā pretrunā ar pašu balvu ceremonijas jēgu.
Arī šogad ceremonijas veidotāju komandai ir uzticēts darbs pašu ceremoniju padarīt pievilcīgu, interesantu un saistošu, kā arī epidemioloģiski drošu, un skaidrs, ka nu jau skatītāji ir noguruši no attālinātajām ceremonijām, kurās nodrošināt Holivudas spozmi un izsmalcinātību ir stipri lielāks izaicinājums.
Šogad “Oskaru” ceremonija notiks divās vietās Losandželosā – “Dolby” teātrī, kas ir “Oskaru” mājvieta jau kopš 2002. gada, kā arī vienā no lielākajām Losandželosas sabiedriskā transporta stacijām (“Union” stacijā).
Tāpat tiks veidoti arī klātienes norises centri Parīzē un Londonā, lai nodrošinātu iespēju nominantiem ceremoniju skatīties kopā mazās grupās.
Vai tas būs tā vērts un vai “Oskaru” ceremonija šogad būs vismaz interesantāka par citām attālinātām balvu pasniegšanas ceremonijām? To noskaidrosim jau pavisam drīz.
Un balvu saņem…
Skatoties uz pašreizējām prognozēm, skaidrs, ka visticamākais uzvarētājs gaidāmajā “Oskaru” spēlē būs Hlojas Žao filma “Nomadu zeme” (“Nomadland”) un ka šī filma arī iegūs balvu kā gada labākā filma.
Tāpat arī šobrīd izskatās, ka Hloja Žao saņems “Oskaru” par labāko režiju, viņa arī nesen saņēma Režisoru ģildes apbalvojumu par gada labāko pilnmetrāžas filmas režiju.
“Nomadu zeme” šobrīd nav legāli pieejama straumēšanas platformās, ceram uz drīzu kinoteātru atvēršanos un iespēju noskatīties šo filmu uz lielā ekrāna.
Starp citām kategorijām, kur atbilde liekas jau skaidra, jāmin aktieris Čedviks Bousmens par lomu filmā “Mā Reinija: Blūza māte” (“Ma Rainey’s Black Bottom”).
Bousmens šajā filmā sniedz patiešām iespaidīgu aktierdarbu, atveidojot Līviju, izmisušu mūziķi 20. gadu beigās Čikāgā, kur rasu spriedze un nevienlīdzība sarunām piešķir augstus toņus.
Aktieris Čedviks Bousmens nomira pagājušā gada augustā no vēža, un balvu sezonā piešķirtie apbalvojumi savā ziņā ir arī īpaša cieņas izrādīšana aizgājušajam, kas neapšaubāmi ir patiešām pelnīti.
Šī nebūtu pirmā reize, kad aktieris saņem “Oskaru” par savu lomu pēc nāves – 2008. gadā nesen mirušajam Hītam Ledžeram piešķīra balvu par Džokera lomu filmā “Tumšais bruņinieks”.
Bousmens ir nominēts labākā aktiera kategorijā, savukārt labākā otrā plāna aktieru kategorijas prognozēs arī valda vienprātība – uzvaru paredz Danielam Kalujam par Freda Hemptona lomu ievadā minētajā filmā “Jūdass un melnais Mesija”, diemžēl šim neesmu atradusi iespēju to legāli noskatīties Latvijā.
Savukārt aktrišu kategorija ir mazliet neskaidrāka. No vienas puses, “Nomadu zemes” galvenās lomas atveidotājai Frānsisai Makdormandai ir plašas iespējas saņemt apbalvojumu šajā kategorijā.
No otras puses, Kerija Maligana par lomu filmā “Daudzsološa jauna sieviete” (“Promising Young Woman”) ir izpelnījusies plašu uzmanību un augstu vērtējumu, kā arī neizskatās, ka šī filma varētu iegūt apbalvojumu kādā citā kategorijā, kaut arī šīs filmas režisore Emeralda Fenela ir viena no nominantēm labākā režisora kategorijā.
Šī filma ir stāsts par seksuālās vardarbības sekām, un Maligana atveido Keisiju, kura bija “daudzsološa jauna sieviete” līdz brīdim, kad viņas tuvu draudzeni izvaroja un šo faktu mēģināja noslēpt, tāpēc Keisija uzsāk atriebības kampaņu pret cilvēkiem, kas nodarīja pāri viņas draudzenei. Galvenās aktrises kategorija nu jau liekas kā vienīgā kategorija, kur šai filmai ir nopietnas cerības saņemt apbalvojumu.
Tāpat viss jau šķiet skaidrs par labāko ārzemju filmu, kurā, visticamāk, balvu saņems dāņu režisora Tomasa Vitenberga filma “Vēl pa mēriņam” (“Another round”).
Šo traģikomēdiju par četriem pusmūža draugiem, kuri nolemj vairāk savu dzīvi pavadīt alkohola reibumā, bija iespējams redzēt Rīgā 2020. gada rudenī, filma arī tika apbalvota Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijā kā gada labākā filma.
“Oskaru” prognozētāji lielas likmes liek uz Ārona Sorkina oriģinālscenāriju filmai “Čikāgas septiņnieka prāva” (“The Trial of the Chicago 7”) kā galveno pretendentu uz balvu šajā kategorijā.
Par šo filmu, kas fiksē tiesas prāvu pēc ASV drošības policijas aizsāktiem grautiņiem, kuros tiek vainoti jaunieši, pretkara aktīvisti, jau rakstīju iepriekš. Šī asu, vietām arī patiešām asprātīgu dialogu pilnā filma ir pieejama “Netflix” platformā. Savukārt adaptētā scenārija kategorija izskatās grūtāk prognozējama, iespējams, arī šajā kategorijā laurus plūks “Nomadu zeme”, taču iespējams, ka šajā kategorijā beidzot paveiksies filmai “Viena nakts Maiami” (“One Night in Miami”), kas kopumā saņēma negaidīti maz nomināciju.
Šī Redžīnas Kingas režisētā filma ir veidota pēc lugas ar tādu pašu nosaukumu motīviem, un tā apraksta realitātē nenotikušu tikšanos starp četrām 60. gadu melnādaino aktīvistu zvaigznēm – bokseri Kasiusu Kleju (pirms viņš kļuva par Muhamedu Ali), cilvēktiesību aktīvistu Malkolmu X, sportistu Džimu Braunu un mūziķi Semu Kuku, kuri Maiami atzīmē Kleja uzvaru.
Viņu sarunās par reliģiju, par veidiem, kādas aktīvisma formas ir visiedarbīgākās, un par viņu pašu lomu vēstures pārmaiņu procesos paiet visa nakts, un šī filma ir fascinējošs ieskats ASV cilvēktiesību kustības vēsturē.
Arī šoreiz bez latviešiem
Lai vai kādi pārsteigumi mūs sagaidīs agrajā 26. aprīļa rītā, kad Latvijas laika zonā būs zināmi šī gada “Oskaru” uzvarētāji, viena lieta ir skaidra jau šobrīd: arī šogad diemžēl starp uzvarētājiem mums nespīd ieraudzīt latviešu vārdus.
Šogad pirmo reizi latviešu kino pietuvojās šķietami tik tuvu “Oskaru” pasaulei, un Dzintara Dreiberga filmas “Dvēseļu putenis” komponistes Lolitas Ritmanes veikums tika iekļauts labākās oriģinālmūzikas kategorijas īsajā sarakstā, kurā kopā tika iekļautas 15 filmas.
No tām tika izvirzītas piecas, kuras tika nominētas “Oskariem”, diemžēl “Dvēseļu puteņa” mūzika nav starp tām.
Kā pati Ritmane intervijās teica, “Oskari” ir kā popularitātes konkurss, jo populārāka filma, jo lielākas tās izredzes uzvarēt.
Taču cerams, ka arī šī joma piedzīvos izmaiņas, kā arī cerams, arī latviešu kino būs iespējams tērēt vairāk līdzekļu atpazīstamības celšanai, jo bez tā arī patiešām labs kino var palikt nepamanīts.
