„Spilgtākie piedzīvojumi kino balvu sezonā”. Agneses Loginas iespaidi 0
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gada sākums tradicionāli ir kino balvu sezona, kurā tiek izvērtēta iepriekšējā gada kino raža. Par to, vai šāda vērtēšanas sistēma ir jēgpilna, var strīdēties (un par to arvien biežāk arī strīdas), taču nenoliedzami, ka balvu sezonas favorītfilmas var būt viens orientieris, kas palīdz saprast, kam vērts veltīt laiku.
Šogad savā ziņā sekot līdzi balvu sezonai ir vienkāršāk, jo daudzas favorītfilmas ir legāli pieejamas dažādās tiešsaistes platformās atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad filmas uz kinoteātru ekrāniem reizēm nonāca vairākus mēnešus pēc balvu sezonas.
Jāpiemin, ka par balvu sezonas noslēgumu uzskata “Oskaru”, Amerikas Kinoakadēmijas balvu, kas tiek pasniegta 24 kategorijās. Parasti “Oskariem” nominētās filmas tiek paziņotas janvārī, šogad pati ceremonija notiks netipiski vēlu – 26. aprīlī, savukārt nominācijas tika paziņotas pirmdien, 15. martā.
Šobrīd jau ir iezīmējušās vairākas filmas, kuras sacentīsies par uzmanību galvenajās kategorijās – gada labākā filma, aktierdarbi, režija, scenārijs un citas. Nekādi negribētu apgalvot, ka šīs ir gada labākās filmas, jo tādi apgalvojumi gluži vienkārši neiztur kritiku – gadā top arvien lielāks filmu skaits, un nevienam cilvēkam nav iespējams noskatīties visu, kas tapis viena gada ietvaros, tāpēc šis tiešām ir viens no orientieriem, nekas vairāk.
Jāpiemin, ka šīs filmas lielākoties tapa vēl pirmspandēmijas pasaulē, tāpēc Covid-19 radīto iespaidu uz kino mākslu labāk varēsim novērot nākamajos gados. Par nākotni varam vien spekulēt, jo, kamēr kinoteātri ir ciet, studijām nav izdevīgi izrādīt lielbudžeta filmas tiešsaistē – kinoteātri joprojām ir galvenais ienākumu avots.
Varbūt izrādīsies, ka lielbudžeta filmu veidošana šobrīd finansiāli ir pārāk riskanta. Un varbūt var cerēt, ka pandēmijas zelta maliņa būs vairāk oriģinālkino, kas nav kārtējais populāras franšīzes sīkvels, kuram peļņa kinoteātrī ir +/- garantēta, bet taps vairāk mazbudžeta un vidēja budžeta kino, kas piedāvā telpu eksperimentiem.
Kam pievērst uzmanību?
1. martā tika sadalīti “Zelta globusi”, kas deva ieskatu, kurām filmām nepieciešams pievērst uzmanību jau tagad. Balvu kā labākā gada filma saņēma “Klejotājzeme” (“Nomadland”), filmas režisore Hloja Žao arī saņēma balvu kā labākā režisore.
Jāuzsver, ka šis gads ir bijis jau ievērības cienīgs ar to, ka starp pieciem nominantiem uz labākā režisora godu trīs bija sievietes. Savukārt ķīniešu režisores Žao balva šajā kategorijā ir tikai otrā reize “Zelta globusu” 78 gadus ilgajā vēsturē, kad sieviete režisore to saņem (pirmā bija Bārbra Streizande par filmas “Yentl” režiju 1984. gadā).
Šis ir patiešām būtiski, jo liecina par to, ka tiek sperti soļi uz godīgāku kino industriju, kurā talants varētu kļūt par svarīgāko kritēriju, un to, cerams, vairs neaizēnos strukturāli šķēršļi, kas nereti ir balstīti aizspriedumos. Jāatzīst, ka es pati “Klejotājzemi” neesmu vēl redzējusi, un ceru, ka filmu izdosies noskatīties kinoteātrī uz lielā ekrāna. Filma šobrīd ir pieejama “Hulu” platformā, taču – tikai ASV iedzīvotājiem.
Starp kinodarbiem, kas, visticamāk, izpelnīsies uzmanību turpmākajās apbalvošanas ceremonijās, jāmin krietna daļa straumēšanas platformas “Netflix” producēto filmu, kas bez ģeogrāfiskiem ierobežojumiem ir pieejamas arī Latvijā. Neapskatīšu visas no tām, bet, ja interesē dažādu balvu nominanti un potenciālie laureāti, vērts noskatīties: “News of the World”, “Malcolm & Marie”, “Hillbilly Elegy”, “Da 5 Bloods”, “Mank”, “The Trial of Chicago 7”, “Pieces of a Woman”, kā arī “Ma Rainey’s Black Bottom”. Vēlreiz gan jāuzsver, ka šīs ir tikai dažas filmas, kas, iespējams, izpelnīsies uzmanību šīgada balvu sezonā. Tomēr starp šīm filmām vairākas vēlos izcelt un apskatīt tuvāk.
Vēsture aiz kameras, Mā Reinija un Čikāgas septiņnieks
“Manks” ir Deivida Finčera filma par Hermanu Mankeviču (1897–1953), scenāristu, kurš strādāja Holivudā tā saucamās zelta ēras laikā. Šī ir filma par kino veidošanu un kino vēsturi – “Manks” pievēršas procesam, kurā tapa Orsona Velsa filma “Pilsonis Keins” (“Citizen Kane”, 1941) un Holivudai 20. gs. 30. gados, tās spožumam un arī postam. Mēdz teikt, ka Holivudai patīk filmas par Holivudu, it sevišķi tās vēsturi, kas apskata, kā Holivuda ieguva ietekmi praktiski visā pasaulē, un “Manks” ir viena no šādām filmām.
Tā noteikti uzrunās tos, kurus interesē vēsture aiz kameras, kas nereti ir interesantāka par to, kas redzams uz ekrāna. Hermans Mankevičs ir viens no “Pilsoņa Keina” scenārija autoriem, un tas nebija vienkāršs darbs. Tiesa, “Manku” varētu būt grūtāk saprast tiem, kuri neko daudz nezina par šo periodu kino vēsturē, kā arī nav redzējuši “Pilsoni Keinu”, ko joprojām daudzās aptaujās atzīst par vienu no labākajām filmām pasaules kino vēsturē.
Ja nav iespējams noskatīties Velsa filmu, iesaku vismaz atsvaidzināt atmiņā, par ko ir “Pilsonis Keins”, lai saprastu, kāpēc “Mankā” attēlotie notikumi ir tik sarežģīti. Par “Pilsoņa Keina” galvenā varoņa iedvesmas avotu kļuva Viljams Rendolfs Hērsts, cilvēks ar ārkārtīgi lielu ietekmi, kura interesēs Orsona Velsa filmu mēģināja apkarot dažādos līmeņos, savukārt Mankevičs viņu bija novērojis vairāku gadu garumā, secinājumus izmantojot par iedvesmu scenārijam. Savukārt “Manks” ir krāšņa filma par ekrāna mānīgo dabu un atbildību, ko nes filmu veidotāji, kuri paši to reizēm neapzinās. “Manks” šogad ir saņēmis visvairāk “Oskaru” nomināciju – filma ir nominēta 10 kategorijās.
“Mā Reinija: Blūza māte” (“Ma Rainey’s Black Bottom”) ir stāsts par blūza leģendu Mā Reiniju, kuru filmā atveido Viola Deivisa, un pēcpusdienu ierakstu studijā, kurā tiek ierakstīts viņas albums. Filma ir veidota pēc lugas motīviem, tāpēc brīžiem liekas, ka skatāmies nofilmētu lugu, taču tas nav nopietns traucēklis, gluži pretēji. Šī Džordža K. Vulfa režisētā filma ir izpelnījusies plašu uzmanību galvenokārt tās aktierdarbu dēļ.
Jau minētā Viola Deivisa Mā Reiniju attēlo kā nogurušu mūziķi, kura zina savu vērtību un ir gatava cīnīties par to, ko pati pārstāv, kaut arī darbība notiek 1927. gadā, kad melnādainajiem Amerikas iedzīvotājiem daudzas tiesības vēl ir jāizcīna. Otrs aktierdarbs, kas no šīs filmas īpaši paliek atmiņā, ir Čedvika Bosmena attēlotais trompetists Līvijs, kurš ir nepacietīgs, pašpārliecināts un savu radošo spēku pilnbriedā.
Abi aktieri par savu darbu ir saņēmuši nominācijas “Oskariem”. “Mā Reinija: Blūza māte” ir sarežģītu raksturu sadursme radoša konflikta vidū, ko turklāt ietekmē neizbēgamā rasisma spriedze, no kuras nevar paslēpties pat mūzikā.
Vēl viena filma, pirms kuras ieteiktu palasīt par tās tēmu, ir Ārona Sorkina režisētā “Čikāgas septiņnieka prāva” (“The Trial of the Chicago 7”). Tā ir labs piemērs tādam kino, kas reflektē par notiekošo sabiedrībā. Kaut arī filma ir par notikumiem 1968. gadā un tiesas prāvu 1969. gadā, filmā saliktie uzsvari un izvēlētie argumenti ārkārtīgi rezonē ar notikumiem šodien.
“Čikāgas septiņnieka prāva” ir stāsts par jauniem vīriešiem, kas devās uz Čikāgu protestēt pret ASV karu Vjetnamā un kuri tika nepatiesi apsūdzēti grautiņu sākšanā, ko izprovocēja specdienestu iesūtīti aģenti protestētāju vidū. Filmā profesionāli tiek noturēts līdzsvars starp absurdu humoru un šausmām, kurām tiek pakļauti filmas varoņi, galvenokārt melnādainais Bobijs Sīls, “Melno panteru” organizācijas loceklis, kurš arī tika nepamatoti saistīts ar Čikāgas nemieriem un kura tiesības uz godīgu pārstāvniecību likuma priekšā tika ierobežotas.
“Čikāgas septiņnieka prāva” ir profesionāli veidots darbs, kas precīzi notur toni un dinamiku – neba velti Sorkins tiek slavēts par filmas scenāriju, par ko jau saņēma “Zelta globusu” un nu ir nominēts arī “Oskaram”. Filma izgaismo jautājumus par godīgu tiesu, kas ir brīva no aizspriedumiem, kā arī veidus, kā cīņa par taisnīgāku sabiedrību reizēm kļūst patiešām brutāla.
Vanesas Kērbijas uznāciens un Saša Barons Koens
No “Netflix” pieejamajām filmām vēlos izcelt arī režisora Kornēla Mundruco filmu “Sievietes fragmenti” jeb “Sievietes atlūzas” (“Pieces of a woman”) – filma jau ir parādījusies latviešu informācijas telpā ar abiem tulkojuma variantiem. Tā ir par jaunu pāri, Martu un Šonu, kuri gaida savu pirmdzimto meitiņu.
Dzemdības notiek mājās, un šī aina ir uzņemta kā viens garš kadrs, kurā skatītājam ir grūti atvilkt elpu, jo uz ekrāna notiekošais ir patiesas spriedzes pilns. Viņu meitiņa iet bojā neilgi pēc piedzimšanas, un šī traģēdija ietekmē visu ģimeni. Martas un Šona attiecības ārkārtīgi pasliktinās, savukārt Martas valdonīgā māte uzstāj, ka ir nepieciešams vērsties tiesā pret vecmāti, kas pieņēma dzemdības, un tas, ko grib pati Marta, šķietami nevienu neinteresē.
Šīs filmas īpašais trumpis ir aktierdarbi, galvenokārt Martas atveidotāja, britu aktrise Vanesa Kērbija, no kuras nav iespējams novērst acis. Viņa un arī pārējais aktieru ansamblis spēj iemiesot šī notikuma radītos pārdzīvojumus, nepadarot tos par viendimensionālu traģēdiju, bet piešķirot sērām emocionālu smalkumu.
Savukārt “Amazon Prime Video” piedāvā noskatīties “Borata nākamo filmu” (“Borat Subsequent Moviefilm”), kas seko Sašas Barona Koena atveidotajam žurnālistam Boratam no Kazahstānas viņa misijā atgriezt slavu Kazahstānai un iegūt īpašu labvēlību tā brīža ASV prezidenta Donalda Trampa acīs.
“Borata nākamā filma” ir satīra, kas piedāvā kritisku vērtējumu gan par Covid-19 vīrusa izplatību ASV, gan par politiskajām norisēm, gan arī par sieviešu lomu un fizisko ideālu, kam jāatbilst. “Borata” komandas izmantotais humors ir ass un nesaudzīgs un izmanto satīru, lai izgaismotu varas robežu pārkāpšanu, kas rezultējas reālā kaitniecībā pret īstiem cilvēkiem. Šī filma ir izpelnījusies uzmanību par tās aktierdarbiem – gan Borata atveidotājs Saša Barons Koens, gan Borata meitas Tutaras atveidotāja Marija Bakalova ir saņēmuši atzinību par savu darbu.
Kaut arī daļa filmu, kas izvirzījušās balvu sezonas līderos, nav legāli pieejamas, liela daļa tomēr ir skatāmas mājās. Iesaku nelaist garām iespēju redzēt kaut daļu no tām, tas noteikti balvu sezonu padara krietni interesantāku.
