Latvijā
Vēsture

Kādas bija medības padomju Latvijā 70. un 80. gados?0

Foto: Rihards Puriņš, no privātajiem albumiem

Medības – barbarisks atavisms vai raupjas vīrišķības dižums dabas skarbajos apstākļos? To nu lai izlemj katrs pats, taču nevar noliegt, ka medības ir viena no tautsaimniecības nozarēm, kurai jāattīstās, lai dabā, kur cilvēks ir iejaucies pārāk daudz, saglabātu līdzsvaru. Kādas bija medības padomju Latvijā 70. un 80. gados?

 

Ar ko medīja? Ierindas medniekiem pats vienkāršākais un ierastākais medību ierocis bija gludstobra ierocis jeb bise (vienstobra, divstobru), piemērota medībām no tuvas distances. Tā bija mazāk bīstama, jo tās izraisītās nāvējošās briesmas samazinājās pēc apmēram 100 metriem.

Taču jāsaprot, ka toreiz citur pasaulē dižmedījumus nešāva ar skrošu bisēm – tā ir zināmā mērā zvēru bojāšana, vardarbība.

Kāds “pa blatu” tika arī pie čehu medību ieroča, lietoja arī jaudīgākus, precīzākus – vītņstobra šaujamieročus (karabīnes), piemēram, Vācijas Demokrātiskajā Republikā vai Somijā ražotās, taču tās iegādāties bija grūti, jo dārgas, un turklāt bez komunistiskās partijas vai specdienestu protekcijas ierindas mednieki nemaz nevarēja dabūt.

Vītņu stobru ieročus glabāja tikai mednieku kolektīvos, speciālās metāla seifu istabās, kur tos nevarēja nolaupīt. Atceros, ka mans tēvs Ernests, Blīdenes mežniecības meža tehniķis, savu bisi turēja tvēriena attālumā – piekārtu pie sienas gultas galā.

Reiz mamma Erna naktī, izdzirdējusi troksni pie kūts, bija to paķērusi un, nostājusies ārdurvīs, jau notēmējusi uz kustīgo ēnu. Labi, ka nenospieda gaili, jo ārā bija izgājis pašas dēls…

Mans tēvs piedalījās visās medībās, uz kurām brauca Jūrmalas medību kolektīvs – septiņdesmito gadu sākumā ar autobusiņu, pēc tam – ar privātajām automašīnām. Pagalms ar tām bija gandrīz vai pilns…

 

Elites medību vietas

Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam republikas vadošie varasvīri medīja visdažādākajās vietās kopā ar vietējiem medniekiem. Sešdesmito gadu vidū Ministru padome uzdeva mežsaimniecības un mežrūpniecības ministram Vilim Karisam izveidot speciālu Valsts medību saimniecību, lai tā laika varas kungi varētu medīt atsevišķi no pārējiem medniekiem.

“Valsts medību saimniecībai izvēlējās labākās medību platības, piemēram, Zūrās medīja briežus, Lubānā – aļņus, Bauskā – zaķus, Dzelzāmurā un Andumos – mežacūkas un briežus, Vilcē – briežus, mežacūkas, zaķus u. c.

Lai vietējā varas elite, kā arī viņu Maskavas un ārvalstu viesi varētu nepilnas stundas laikā no Rīgas nokļūt medībās, izveidoja Tīreļu valsts medību saimniecību, iekļaujot tajā Tīreļu, Babītes, Ķemeru, daļu no Valguma un Olaines mežniecībām, kā arī putnu medībām un makšķerēšanai piemērotos Babītes, Kaņiera un Valguma ezerus,” grāmatā “Neparastie atgadījumi mežinieku un mednieku dzīvē” (2005) atklāj LLU Meža fakultātes profesors Zigurds Saliņš.

Viņš arī raksta, ka Tīreļos ierīkoja mežacūku voljēru ap 600 ha, kā arī briežu voljēru, kura platība sasniedza pat 1200 ha. Šajās saimniecībās uzcēla medību torņus, izcirta vizūras – stidziņas drošākai šaušanai (tā dēvētās vārnu kājas), samazināja plēsēju skaitu, veica virkni biotehnisko pasākumu.

Līdz ar to ievērojami palielinājās medījamo dzīvnieku blīvums, un tas bija garants, ka medības var būt veiksmīgas. Kādreizējais LPSR mežsaimniecības ministrs Leons Vītols intervijā “Lauku Avīzei” apgalvojis, ka vismaz mežniecībās speciāli Vosam nekas neesot būvēts – izmantoja jau esošās Valsts medību saimniecības medību un atpūtas mājas.

Jā, viņam uzbūvēta medību māja Tīreļos, taču tā drīz nodegusi. Rīgai netālie Tīreļu meži Vosam un viņa viesiem bijusi iecienīta briežu medību vieta. Vēl braukts uz Latvijas–Lietuvas robežrajonu Panemūnē, kur mežos īpaši audzēti brieži, aļņi, mežacūkas. Tur medīja abu republiku “biedri”.

Tāpat Voss braucis uz medību māju Strazdē pie Talsiem. 70. gados ēka kapitāli pārbūvēta un padarīta par padomju laika somu pirts etalonu – ar baseinu, banketa un kamīna zālēm, guļamistabām un virtuvi.

Vītols tolaik vadījis mednieku grupu, kuras uzdevums bijis nodrošināt, lai padomju valdības vīriem un armijas ģenerāļiem par medībām paliktu vislabākais iespaids.”

 

Lai Voss nepaliktu bešā

Dzirdēti nostāsti, ka padomju laikā medības bija partijas varasvīru elitāra izklaide, pat līdz tādai pakāpei, ka zvēri viņiem dzīti virsū. Ja nav trāpījuši, tad tos nošāvuši krūmos noslēpušies snaiperi.

Medību organizatori visādi centušies izpatikt un panākt, lai, piemēram, Augusts Voss nepaliktu bešā: gan nostādot uz masta vietā, kur lielāka varbūtība parādīties meža zvēram, gan uzdzīt viņam to virsū, vai pat piedēvēt viņam cita nošautu trofeju.

“Pupu mizas, zvēri ir gudri, īpaši vilki! Dzīvniekam ejams savs ceļš. Taču medību speciālistam ir jāzina, kur nostādīt šāvēju, kur var parādīties zvērs,” saka Alfreds Čepānis, vīrs ar 52 gadu mednieka pieredzi.

Medību gaitas uzsācis 1967. gadā izveidotajā Ventspils rajonā. Mājās izveidojis trofeju kolekciju, lepojas ar Sibīrijā nomedīto lāci, Āfrikā nošauto antilopi, zebru… Guvums – briežu ragi, kas novērtēti ar desmit sudraba medaļām!

Bijušais Neretas meža tehniķis Jānis Valdemiers ar 35 gadu mednieka stāžu atcerējās, ka medībās ieradies toreizējais LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss ar miesassargu, pats izvēlējies medīšanai labāko vietu, tikai pēc tam visi pārējie pēc rangiem.

Medību vadītājs pa rāciju devis norādījumus dzinēju vadītājam, kur un kā jādzen dzīvnieki, lai Vosam būtu izdevīgāk šaut. Toreiz nomedīti trīs aļņi, vienu atdevuši CK vīriem. Dzinēji ierasti bija nolīgti vai nu par noteiktu naudas summu, vai medījumu.

Medībās piedalījušās arī sievietes, piemēram, Alfreds Čepānis stāsta: Dundagā MRS kantora dāmas tik skanīgās balsīs dzinušas, ka vīri vairāk pievērsuši uzmanību viņām nekā zvēriem. Zigurds Saliņš jau iepriekš minētajā grāmatā raksta, ka Popes mežniecības mežā dzinēji Vosam uzdzinuši virsū mežacūku ar sivēniem.

Viņš šāvis, bet garām… Pēc tam mežā atskanējuši pāris šāvieni, sivēnu kviecieni… Vienu sivēnu, ko bija saķēris suns, ar dunci nodūris dzinējs, otrs ticis nošauts. Dzinēji abus sivēnus pienesuši Vosam, liekot saprast, ka tos viņš nomedījis pats.

Autors min arī vēl kādu amizantu gadījumu, kad reiz Lubānas MRS Valsts medījumu saimniecībā notika briežu medības ar dzinējiem. Tajās piedalījās Voss, viņu, kā allaž, apsargāja miesassargs.

Vietējam medniekam lika stāvēt uz masta ar ieroci tuvu nevis Vosam, bet viņa sargam un vajadzēja ar šņaukāšanu nelaist zvēru savā zonā, bet virzīt tieši virsū Vosam, kurš arī ieguva medību trofeju. Starp citu, Vosam bijusi izcila briežu ragu kolekcija, kura pēcāk iztirgota Maskavā.

Savu pirmo ‘’zelta briedi” viņš esot nomedījis 1980. gadā Jelgavas rajona Vilcē. Te gan Čepānis precizē, ka izcilākos staltbriežu ragus guvis bijušais LPSR iekšlietu ministrs Vladimirs Sēja 1968. gadā Ugālē (247 punkti, toreiz 6. vērtīgākie pasaulē!).

Kādreizējais LATINFORM fotogrāfs Valdis Semjonovs dzirdējis gadījumu, kas noticis Liepājas puses mežā – Voss pamanījis briedi ar izciliem zelta ragiem, taču nav paguvis izšaut. Meža tehniķim noteicis: “Tas nekas, bet tos viņa ragus gan pēcāk man atgādājiet uz Rīgu!”

Vēl kāda Vosa iegriba – pēc katriem lielākiem medību pasākumiem viņam bijis jāsarūpē fotogrāfiju (24 x 30 cm) albums ādas vākos, ko speciāli darinājis kombināts “Daiļrade”. Pirmās grupas jeb augstākā ranga mednieku gaitas savā grāmatā “Es mācēju ģēģerēt” (2003) atceras arī bijušais Latvijas PSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols.

Reiz Vilces mežā Voss nopūdelējis mežacūku, jo mērķēšanu uz to esot iztraucējuši divi suņi, kas tobrīd dzenājuši dzīvnieku. “Kas tie par suņiem, kas nejēdz dzīt!!! Kādēļ Vītols tādus suņus vispār laiž mežā?” – gājis pat tik augstos toņos.

Pēc šī gadījuma Tīreļu mežniecībā ierīkoja suņu treniņa mežacūku voljēru, pat iepirka no ārzemēm medību suņus jagterjerus. Alfreds Čepānis medījis otrajā grupā – ar sabiedrībā ietekmīgām amatpersonām.

Viņš atceras, ka Preiļos vienam viņa paziņam bijis izcils Igaunijas dzinējsuns, kurš, dzenot briedi, rējis vienā balsī, dzenoties pakaļ bukam – citā balsī, dzenājot mežacūku – atkal balsi izmainījis. Mednieki pēc suņa rejām spējuši noteikt, kuru zvēru dzen, pa to laiku paguvuši pārlādēt munīciju.

Tik profesionālam dzinējam devuši gan vārdu, gan tēva vārdu – Šampis Petrovičs. Turklāt, dalot medījumu, ticis tikpat liels gabals gaļas kā medniekam.

 

Uz masta militāristi

Ja esi izšāvis visas patronas un dzīvnieks palicis dzīvs, tad medības var uzskatīt par sportu – tā anekdotē, bet reāli vidēji uz vienu medījumu izšāva trīs patronas, taču bijuši arī izņēmumi, piemēram, Baltijas kara apgabala komandieris Klīves mežniecībā izšāvis astoņas reizes pa mežacūku baru, kas šķērsoja meliorācijas grāvi.

Nevienai netrāpīja… It kā neiespējami, bet, ja sivēns šaušanas brīdī ielec grāvī un pa to aizjoņo… Kāds tur brīnums, tā arī notika! Šis gadījums pastāstīts bijušā meža ministra Leona Vītola iepriekš minētajā grāmatā. Voss kā Latvijas PSR vadītājs bija Baltijas kara apgabala (BKA) kara padomē.

Žurnālists Viesturs Sprūde apcerē “Aparatčiks” sarkanā kaklasaitē. Kā dzīvoja Augusts Voss” raksta: “Postņikova memuāri (bijušais BKA komandieris ģenerālis Staņislavs Postņikovs) sniedz epizodi no 1981. gada, kad Voss mežsargu rūpīgi uzraudzītā Pierīgas mežniecībā rīkojis medības par godu BKA kaujas gatavības pārbaudes noslēgumam un galvenajam pārbaudītājam – maršalam Kirilam Moskaļenko.

Pēdējais bijis dedzīgs mednieks. Voss uzņēmies “visas organizatoriskās rūpes”. Maskavas karakungs, apsēdies tornī uz taburetes, piekodinājis memuāru autoram un namatēvam, lai pirms viņa nešaujot. Postņikovs un Voss ļāvuši maršalam nogāzt vairākas mežacūkas, paši tā arī neizšaujot.

Moskaļenko brīnījies. “Mēs ar Augustu Eduardoviču atrunājāmies, ka nepaspējām,” atminas bijušais BKA šefs. Pēc tam Voss visus aicinājis mednieku namiņā pie medību delikatesēm bagātīgi klāta galda.”

 

Svarīga meža dzīvnieku uzskaite

Līdz 80. gadiem aļņus saudzēja, jo pēc Otrā pasaules kara, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados to skaits bija mazs. Pēc tam šo dzīvnieku kļuva jau vairāk, līdz saradās tik daudz (1973. gadā dzīvnieku skaits sasniedza 2000–4500), ka radīja postu mežam. Tie noēda priežu audzes pa tīro, priede vairs neatjaunojās.

Pārmērīgā skaita dēļ aļņi sāka postīt pat gatavas lielas egļu audzes, noplēsa augošām lielām eglēm mizas. Egles tūlīt sāka pūt no vidus, gāja bojā veselas audzes. Lai aļņus medītu, vajadzēja zināt to skaitu.

Mežkopis Mārtiņš Dāboliņš savā grāmatā “Meža skandālista memuāri” atceras vadošo darbinieku sarunu par šo tēmu: “Sarunu sāka ministrs Leons Vītols – viņš ļoti prātīgi stāstīja, ka uzskaite ir ļoti grūts darbs, bet daļēji atzina, ka tā notiek pavirši.

Umberts par to pašu, ka medniekam jānodod ļoti daudz valstij un ļoti maz paliek pašiem – nav materiālas ieinteresētības. Tehniķi (meža tehniķis jeb mežsargs. – Aut. piez.) ļoti aizņemti tiešajā darbā, un viņiem nav laika reģistrēt bojājumus un zvēru patieso skaitu.

Vanags (Jānis Vanags, ministra vietnieks. – Aut. piez.) pieprasa Verro (Rūdolfs Verro, CK sekretārs. – Aut. piez.), ka medniekiem jābūt arī uzskaites darbiniekiem un, ja zvēri posta, tad pašiem jāiestāda mežs. Jādod tehniķiem par labu darbu alnis kā balva, vairāk licences piešķirt medniekiem un tehniķiem, tad iedarbosies materiālie stimuli.

Verro, balstīdamies uz 1982. g. MMM* pavēli, saka, ka aļņu zinātniski pamatots skaits ir 12 300. Es viņu pārtraucu un nosaucu skaitli 11 300, otrkārt, barība 1973.–1980. g. totāli noplicināta. Šim skaitlim jābūt ne vairāk kā 1900 (ulmaņlaikos bija 1100).”

Lai gan dažs pārmeta zinātniekiem, ka viņi kavējas ar meža dzīvnieku uzskaiti, apšaubīja, vai viņu rezultāti ir precīzi, tomēr pieredzējušais mednieks Vilnis Bresis bijis pārliecināts, ka dzīvnieku skaitu var pamatot zinātniski. Katru gadu taču medījumus uzskaita. Tad pēc zinātniskajiem kritērijiem aprēķina, kāda būs atjaunošanās gadā.

Rēķina, ka cūkai būs seši, septiņi vai astoņi sivēni, bet briedim – tikai viens vai, labākajā gadījumā, divi teļi. Nu, te ir tas zinātniskais piegājiens. Aprēķina vēl pēc tā, cik auksta ir ziema un cik zvēru var aiziet bojā.

Ierasti dzīvniekus skaitīja vienu dienu, to darīja meža tehniķis savā apgaitā (apmēram 400–500 ha) ar meža darbiniekiem, sniegā varēja redzēt pēc izkārnījumiem un pēdu nospiedumiem, kur un kādi dzīvnieki izgājuši vai ienākuši teritorijā.

 

Taustīju, bet neko nesataustīju…

Grāmatā “Simts stāsti par Lubānu” (2020) vietējais kaislīgais mednieks Imants Zembergs raksta: “Vienā medību sezonā, kad noslēdzās aļņu medību sezona, Rīgas medniekiem palika neizmantota viena aļņu nomedīšanas atļauja. Neizmantoto atļauju atstāja man. Vēl bija palikušas trīs dienas līdz aļņu medību sezonas beigām.

Vienu dienu paaicinu divus savus kaimiņus, arī mežsargus, un braucam uz mežu medīt alni. Man bija zināmas aļņu uzturēšanās vietas un iespējamās pārejas. Viens no kaimiņiem iet par dzinēju, bet es ar otro nostājamies uz pārejām. Var dzirdēt, ka dzinējs sāk dzīt. Pēc laiciņa no manis pa kreisi uz meža celiņa no masta iznāk alnis.

Šauju – alnis apgriežas un pazūd mastā. Pēc neilga laika tanī pat vietā atkal iznāk alnis. Izšauju, rekcija tāda pati kā pirmajam, apgriežas un pazūd masta virzienā. Palieku nemierīgs. Tikko paspēju pārlādēt bisi, kad tanī pat vietā parādās trešais alnis. Šauju un rezultāts tāds pats kā ar iepriekšējiem. Esmu pavisam apmulsis.

Masts izdzīts un pie manis pienāk abi kaimiņi. Jautā, ko es tik sirdīgi šaudījies. Stāstu savu bēdu stāstu, pie reizes saku, lai iekniebj man vaigā, lai pārliecinos, vai neguļu. Nē, viss kārtībā. Ejam skatīties, kas ar šautajiem aļņiem noticis. Izgājuši cauri jaunaudzei, nonākam pie dziļa novadgrāvja. Redzam – tur guļ trīs aļņi.

Izmantojot tumsu, pārvedam aļņus mājās.” Politiķis Jānis Dūklavs atceras: “Man vairāk patīk medību process, nevis dzīšanās pēc gaļas gabala. (..) Padomju laikos biju tāds aktīvāks mednieks, es braucu arī uz Lubānu. Bija ļoti daudz mednieku un nesalīdzinoši vairāk pīļu.

Visi stāvēja rindā ik pa 10 metriem, šaušana bija nopietna. Man pašam vairāk gan patika aktīvas medības, kad viens stumj laivu un otrs laivas galā medī, jo tad arī rezultāts ir pulka labāks.

Padomju laikos valstij bija jānodod aļņi, un tad mēs no saimniecības devām divus “GAZ 53″ un kādi 20 aļņi katru sezonu tika arī nodoti. Kolektīvs sev nedrīkstēja šaut, kamēr nebija norēķinājies ar valsti. Valsts eksportēja šo gaļu.” (No izdevuma “Jakts”, 2009., 3. nr.)

Joprojām aktīvais mednieks Jānis Vīgants Ozolnieku novadā stāsta, ka viņa vadītajā medību kolektīvā no desmit nošautajiem aļņiem divi palikuši pašiem, bet astoņi bijuši jānodod valstij. Ierasti tie vesti pārstrādei uz Daugavpils vai Rīgas gaļas kombinātu. Alfreds Čepānis atceras, ka nomedītā dzīvnieka galvu ar ragiem varējuši paturēt sev.

 

Aci pret aci ar septiņiem vilkiem

Lubānietis Pēteris Ikaunieks interesējas par medniecību jau no 12 gadu vecuma, ir ar 51 gada pieredzi medībās. Viņš ir nepārspēts vilku mednieks, joprojām medī plēsoņas, kuru skaits tagad esot lielāks nekā padomju gados. Viņš pat spēj atdarināt vilku balsis, lai pievilinātu šos zvērus.

Vilka dziesmu esot apguvis no Lubānas MRS direktora Ulda Krūmiņa. Par saviem piedzīvojumiem uzrakstījis grāmatu “Vilka mednieka piezīmes”, kurā ir arī epizode, kā saticies aci pret aci ar septiņiem vilkiem… Ir jau arī ko atcerēties – nošāvis 16 vilkus, līdz šā gada februārim piedalījies 204 vilku nomedīšanā.

Joprojām atmiņā ir gadījums, kad 1979. gada 27. septembrī Ikaunieku ciema apkaimē Murmastienes pagastā vienas dienas laikā ar trakumsērgu slims vilks uzbrucis septiņiem cilvēkiem un vairākiem mājlopiem. Viens no vilka upuriem bija arī kāda pavecāka sieviete, kuru saplosīja tik ļoti, ka ceļā uz slimnīcu mira.

Pēcāk šo plēsoņu esot nošāvis lubānietis Ivars Kolbergs. Šis baisais gadījums Lubānas ezera apkaimē līdz šim nav plaši izskanējis, padomju laikos par to ziņoja skopi. Toreiz negadījumus slēpa no sabiedrības, lai to nesatrauktu.

 

Pa mednieku pēdām padomju Latvijā

 

Uzziņa

Tradīcija

* Medību vadītājs apsveic veiksmīgo šāvēju notikuma vietā. Godinājuma zariņu piestiprina cepurei kreisajā pusē.

Ētika

* Nešaut migā gulošu zaķi, nelidojošu putnu, stirnāzi bez ragiem. Pirmām kārtām šaujami slimie, kroplie, kā arī attīstībā atpalikušie dzīvnieki.

Interesanti

* Komponists un mednieks Alnis Zaķis sacerējis medniekiem speciālus signālus: “Apsveikums”, “Sākt dzīt!”, “Pārtraukt šaušanu!”, “Medniekiem pulcēties!”, “Palīgā!”, “Malu mednieks!”un citus.

 

No mežsaimnieka, mednieka un gleznotāja Mārtiņa Dāboliņa grāmatas “Meža skandālista memuāri” (2005): * 8.06.87. Bačkurs pastāstīja par biedru medībām Zūrās. Pirmais kad brauc, līdzi jādodas meža ministram. Voss pārdzēries kļūstot pēc lopa, trakojot un vajagot divus, kas viņu savalda.

Ja nošauj tikai četras mežacūkas, tad uguņi un pērkoni. Patīk šaut visu, kas kustas. Otrs variants – MP, Prezidija un AP līmenī līdzi jābrauc ministra vietniekam. Gaļas transportam speciāli cilvēks no MRS izvadā Rīgas kungiem porcijas uz viņu lepnajiem dzīvokļiem. Paši tik šauj, nošautajam nepieskaras.

* 27.11.88. Biju Mazsalacā. Paraugmedības pārvērtās par haotisku šaudīšanos no dzinēju puses. Paldies Dievam, ka nevienu nenošāva! Sešas mežacūkas un trīs jenoti gar zemi, bet viens ruksis aizšauts.

* 11.01.89. Vosa somu pirts Vilcē. Taisīts 170 m dziļurbums, lai biedram labs ūdens. Logi uz visām četrām pusēm, lai kungs varētu šaut, ģērbies apakšbiksēs. Tas komplekss izmaksājis 60 000, bet speciālais dīķis 35 000 – viss uz MRS bilances rēķina.

 

Reāls stāsts

Jānis Vanags, bijušais mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieks: “Esmu beidzis Aizupes meža tehnikumu, medniekos iestājos jau 16 gadu vecumā un pašlaik mans mednieka stāžs ir 64 gadi. Man medības nebija vien vaļasprieks, bet arī dzīvesveids un darbs, jo amata dēļ kā meistaram, vēlāk strādājot par mežzini, medībās vajadzēja piedalīties kā Valsts meža sardzes pārstāvim.

Medības bez šāda pārstāvja nedrīkstēja notikt. Šo pienākumu nācās pildīt, pavadot medībās valdības mednieku otro grupu, tā dēvēto “otro līgu”. “Pirmajā līgā” iekļāvās paši lielākie republikas kompartijas priekšnieki, kādi pieci seši ievērojami vīri, piemēram, Augusts Voss, Vitālijs Rubenis, Pēteris Strautmanis un citi.

Otrajā grupā – ministri un citi vadoši darbinieki. Piemēram, toreizējie: Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Ivans Bondaļetovs, labsirdīgs vīrs, bet ar parupju humoru, kas izpaudās krievu valodas visā tās krāšņumā.

Otrajā grupā medīja arī VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo, Latvijas PSR Tautas kontroles komitejas priekšsēdētājs Ēriks Auškāps un Egils Ozols, Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs Jānis Vagris – raksturā nosvērts, gudrs un saprotošs mednieks, Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, kurš allaž citus iepriecināja ar jaunākiem folkloras “šedevriem” anekdošu formā, un citi.

Reiz miera stājā nostādīto valdības mednieku ierindā, kuru pirms medību sākšanas instruēju par medību drošību, saskaitīju pat trīs ģenerāļus – republikas kara komisārs, iekšlietu ministrs un Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs!

Šī mednieku elite – pirmā un otrā grupa medīja tā saucamajās Valsts medību saimniecībās, kuras Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija bija izveidojusi atbilstoši zinātniski pamatotām prasībām, un tām bija jābūt par paraugu citām.

Tajās bija gan atbilstošas dzīvnieku barotavas, gan iekultivēti dzīvnieku barības lauciņi; medību masti bija aprīkoti ar iekārtotām mednieku stāvvietām, izcirstām stidziņām drošākai šaušanai. Dažās saimniecībās bija iekārtoti mednieku nami ar saunu, atpūtas un medījumu pirmapstrādes telpām.

Šim nolūkam speciālas būves tika uzceltas Tīreļu un Vilces valsts medību saimniecībās. Valdības medību grupas medībās vairāk nekā piecpadsmit gadu laikā nelaimes gadījumu un nopietnu medību noteikumu pārkāpumu nebija.

Reiz gan uz medībām Ugāles valsts medību saimniecībā viens priekšnieks bija paņēmis ciemiņu no Maskavas – PSRS Ministru padomes kādas pārvaldes priekšnieku. Tas notika janvārī, kad jau bija liegums medīt stirnas, jaktējām briežus. Taču augstais ciemiņš acīmredzot neatšķīra stirnu no brieža un nošāva stirnu…

Lai meža darbiniekus un līdz ar to arī maskavieti izglābtu no nepatikšanām, mūsu Meža ministrijas pārstāvis nošautajai stirnai, citiem neredzot, salauza kāju, lai radītu iespaidu, ka dzīvnieks bijis savainots, tāpēc tā cēlsirdīgi nokniebts… Meža darbinieku pēc pārrunām attaisnoja.

Padomju laikos dižmedījumu licences bija par maksu, piemēram, par alni – 30, briedi – 20, mežacūku – kādi 5 rbļ. Šo naudu no medību dalībniekiem savāca medību vadītājs, nešķirojot, kas pēc ranga vai pazīšanās. Ierasti un tradicionāli pēc medībām rīkoja vakariņas mednieku namiņos vai kolhozu somu pirtīs.

Tur jautrības netrūka, radās ne viens vien medniekstāsts. Vakariņas, medījuma aknas ar piedevām, gatavoja kāda meža darbinieka sarunāta prasmīga saimniece. Medību vadītājs no katra medību dalībnieka savāca kādus divus trīs rubļus, lai norēķinātos ar saimnieci par produktiem akniņu cepšanai.

Protams, neiztika arī bez stiprākiem dzērieniem, ko katrs mednieks gādāja pats. Atceros, ka reiz Ventspils pusē iegadījās neveiksmīgas medības, visi tādi noskumuši… maltītes laikā bauda savu līdzpaņemto uzkodu… sarunas nevedas. Te piepeši viens izvelk no somas pusstopu un ar mēriņu uzcienā tuvāk sūnās sēdošos kaimiņus.

Uzreiz uzplaiksnīja jautrība! Pārējie ierosmei nesekoja un savus krājumus neatklāja. Pēcāk, nākamajā mednieku ierindā, viens no priekšniekiem sulīgā krievu valodā noskaldīja, lai nākamreiz katram būtu līdzi sava pudele stiprā “Kristāliņa” un lai nevienam nav jāskatās, ko kaimiņš ielies.

Stingro norādījumu turpmāk visi pildīja bez ierunām. Katram medniekam bija sava dzēriena recepte, nereti to mēdza uzlabot vai nu ar ķiploku, vai dzērvenēm.”

Piebilstams, ka Jānis Vanags ir vismaz 11 grāmatu autors, vienā no tām”Medības – atziņas un patiesība” pausts, ka medībās sīkumu nav, tajās viss ir nozīmīgs. “Ļoti svarīgi, kā mednieki godā medību tradīcijas un ētiku, cik viņos ir godaprāta un goddevības.

Būtiska ir medību drošība, rūpes par dzīvniekiem, kā arī attieksme pret nomedījumu un trofejām. Svarīgs ir mednieku kompānijas sastāvs medību dienā, medību veids, kā arī visas medību norises nianses.”

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. Ceļā uz Saulkrastiem izveidojies sastrēgums vairāku desmitu kilometru garumā
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
No nākamās nedēļas bruņotie spēki sargās valsts austrumu robežu
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Metas ar nazi pie kakla: Šampēterī iedzīvotājus veikalā pārbiedē neadekvāts vīrietis
8 stundas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Veselam
VIDEO. Covid-19 konstatēta Stradiņa slimnīcas onkoloģei
35 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
Tukumā uguns no atkritumiem pārmetusies uz blakus esošo angāru, deg arī kūla
1 stunda
IE
Ināra Egle
Latvijā
Vai neievēro pašizolāciju? Iedzīvotāji ziņo par Saeimas deputātu atrašanos ārpus dzīvesvietas
1 stunda
LE
LETA/AFP
Pasaulē
Lai ierobežotu Covid-19 izplatību, Krievija uz laiku slēgs sauszemes robežas
3 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēdējā diennaktī apstiprināti 25 Covid-19 gadījumi. Trīs cilvēki stacionēti ar smagu slimības gaitu
10 stundas