Medības
Pieredze

Mednieks – personība. “Ja neesmu pirmais, kaut ko neesmu izdarījis līdz galam”0


Mārtiņš Gaņģis sacensību mirklī.
Mārtiņš Gaņģis sacensību mirklī.
Foto; Indulis Burka

Rīdzinieka Mārtiņa Gaņģa vārds labi zināms teju ikvienam, kurš nodarbojas ar medību sporta šaušanu. Sacensībās vienmēr nopietns un sakoncentrējies vienam uzdevumam – gūt uzvaru. Ja neizdodas, viņš pārliecināts, ka nav kaut ko izdarījis līdz galam.

Taču Mārtiņš ir ne tikai labs šāvējs, viņš savās zināšanās gatavs dalīties arī ar citiem. Esam personīgi pazīstami, tāpēc iztieku bez oficiālās uzrunas jūs.

Kuras ir svarīgākās lietas tavā dzīvē?

Ja neskaita darbu, tās noteikti ir mana ģimene un medības. Un ar medībām es domāju ne tikai medības, bet arī šaušanas sportu. Medības papildina šaušanas sportu un otrādi – šaušanas treniņos gūtās atziņas lieliski noder medībās.

Medības. Tās tev ir dzīvesveids vai vaļasprieks?

Medības uztveru kā ļoti patīkamu brīvā laika pavadīšanu, kurā ir iespējams būt brīvā dabā, ļauties pirmatnējiem instinktiem, atpūsties no visa pārējā. Nomedī vai nenomedī, tam nav izšķirošas nozīmes. Sākot mednieka gaitas nu jau tālajā 2003. gadā, iespēja gūt medījumu tomēr bija svarīgāka par visu. Šobrīd saprotu, ka laika visam nepietiek, un varu priecāties arī par iespēju, piemēram, ierīkot barotavu. Gatavošanās darbiem arī ir svarīga procesa sastāvdaļa. Agrāk bija kaut kā vienkāršāk – apņēmāmies un izdarījām. Tagad plānošana vien bieži ilgst pat pusgadu. Protams, gribētos, lai sev medības varētu definēt kā dzīvesveidu, bet pagaidām tas tomēr tā nav, lai gan dzīve bieži vien ir pakārtota tieši medībām.

Ikvienam medniekam ir vairākas, ja tā var teikt, attīstības pakāpes: pirmā, kad tev nepieciešams medījums par katru cenu, nākamā, kad izvēlies medīt tikai trofejas, vēl nākamā, kad uz medībām raugies vairāk filozofiski un domā par to, ko atstāsi nākamajām mednieku paaudzēm. Kurā pakāpē redzi sevi?

Pirmo es noteikti jau esmu izdzīvojis, kad katrreiz teju trīci un drebi. Bez tās mednieka karjera nemaz nav iespējama. Domāju, esmu jau nonācis tajā, kad domā, kas paliks pēc tevis, taču divas pēdējās savā starpā ir ļoti saistītas.

Nekad gan nav bijis tā, ka būtu kā apmāts centies iegūt medaļas vērtus ragus vai ilkņus. Šādus cilvēkus zinu, viņiem par katru cenu vajadzīgs zelts. Jā, arī es priecājos, kad man tiek kāda ļoti vērtīga trofeja, taču tas nav mans pašmērķis. Selekcija man drīzāk šķiet interesanta. Taču, lai cik ilgi medītu, nedrīkst pazaudēt to īpašo medību sajūtu, ko rada adrenalīna pieplūdums. Ja medības nesagādā patīkamu uztraukumu, tad tajās vairs nav ko darīt.

Kurš tevi pamudināja pievērsties medībām?

Interesanti, ka manā ģimenē ne tuvākos, ne tālākos rados neviena mednieka līdz šim nav bijis. Taču es biju dabas bērns. Bērnībā dzīvoju Cēsīs, kopā ar citiem puikām mežiņā spēlējām indiāņus, šāvām ar lokiem un kaķenēm. Vēlāk devāmies tālākos pārgājienos makšķerēt. Mans tēvs bija sporta jeb, kā tolaik teica, fizkultūras skolotājs. Vasarā viņš piestrādāja mežā, tecināja priedēm sveķus, un es vandījos viņam līdzi. Mājās bija bieza grāmata Meža avīze. To lasīju ar aizrautību. Tāpat kā grāmatas no sērijas Apvārsnis par ceļojumiem un ceļotājiem, dabu. Tajās gandrīz vienmēr bija kāds mednieks.

Protams, grāmatas par indiāņiem. Vēl nesen kādu no tām biju paņēmis pārlasīt. Tā pamazām saslimu arī ar mežu un sāku domāt par mednieka gaitām. Tēva paziņas reiz uzaicināja arī līdzi medībās, un beidzot sapratu, kas īsti ir medības. Līdz 2003. gadam, var teikt, biju kaislības apsēsts makšķernieks: pludiņš, spinings, visbeidzot mušiņmakšķere. Kopā ar draugu, kuram bija vairāki darbabiedri mednieki, aizbraucu uz copi Somijā. Laivā viņš izteicās, ka, atgriežoties mājās, viņš kārtos mednieka eksāmenu. Šī doma mani savaldzināja, un uz eksāmenu devos arī es. Tolaik bija jāatbild uz desmit jautājumiem, karjerā jāizšauj ar bisi un tas arī viss.

Atceros, eksāmenā bija vairāk jārunā, jāparāda, ka patiešām zini tēmu. Man bija jautājums par medību suņiem. Zināju, kā izskatās taksis, kā laika. Taču tas arī viss. Iekšējā balss palīdzēja visu pateikt pareizi. Galvenais, kas bija jāiemācās, ka drīkst šaut tikai un vienīgi uz skaidri redzamu un drošu mērķi, tad arī neko nepareizi nav iespējams izdarīt. Tā kopš 2003. gada medīju kolektīvā Daibe. Nu esmu arī medību vadītājs un kolektīva vadītājs.

Kas bija tavs pirmais medījums?

Stirnāzis, atklājot šo dzīvnieku medību sezonu. Sēdēju medību tornītī, jo tolaik vēl nebiju tik advancēts, lai medījumam pielavītos. Interesanti, ka tūlīt pēc tam sāku aizdomāties par munīcijas lietošanu medībās. Kāpēc? Tāpēc, ka jau pirmajā reizē renkuļu lādiņš sabojāja trofeju. Pirms medībām man vīri skaidroja: tu liec stobros sešiniekus renkuļus un viss būs labi. Realitāte izrādījās cita, nespēju pieņemt, ka mēģinu trāpīt vienā vietā, bet daļa lādiņa lido tur, kur nemaz nevēlos. Lasīju literatūru, šāvu papīra mērķos un sapratu, ka, šaujot ar renkuļiem, problēmu ir vairāk nekā ieguvumu.

Vēl bīstamāk tas ir dzinējmedībās. Savulaik populārs bija trijnieks – trīs svina bumbiņas vienā plastmasas konteinerā. Veči slavēja, es ne. Izlasīju Dundura grāmatu un daudz ko sapratu. Vēlāk, kad jau biju mednieks ar pieredzi un medīju ar vītņstobra ieroci, sargājot kviešu lauku, nomedīju sešas mežacūkas. Viņās visās bija iekšā renkuļi – vairāk vai mazāk sastrutojuši vai iekapsulējušies. Pirmajā sezonā arī pašām izdevās pievārēt lielu mežakuili. To, protams, medīju ar lodi. Atkal pievīla pieredzes trūkums. Trāpījums bija labs, taču kuilis piecēlās un aizgāja.

Zvanīju kolēģiem. Viņi tūlīt bija klāt, un gājām skatīties. Tā arī bija liela kļūda. Vajadzēja labu brīdi nogaidīt un tikai tad iet. Viņš bija apgūlies simt metrus no nomedīšanas vietas. Taču pienākot mēs viņu piecēlām kājās un kuilis aizbēga. Kad viņu atradām, medījums, var teikt, jau bija saskābis. Tā man bija mācība visam mūžam: nesteigties tūlīt pa pēdām, lai cik liela būt vēlme atrast medījumu. Vislabāk ir pietiekami nogaidīt, taču jauns mednieks to nevar zināt.

Un kādas ir pie sienas liekamās trofejas? Vai Diāna tev bijusi vēlīga?

Jā. Man ir skaista brieža trofeja, viena no pirmajām vērtīgajām, ko izdevies mūsu kolektīvā iegūt.
Pirmajā ziemā, kad sāku medīt, brieži bija retums. Atceros, kad izdevās ieraudzīt brieža pēdas, vecie vīri pat brīnījās, jo pie mums dzīvoja lielākoties aļņi. Taču, ja par ragiem kā tādiem, tad man mājās milzīgiem brieža ragiem pat nebūtu vietas.

Darbs, medības un šaušanas sports. Kā tev izdodas to visu apvienot?

Ikdienā esmu uzņēmuma Mobaco Green vadītājs, nodarbojamies ar kokmateriālu transportēšanu. Protams, ir grūti visu paspēt un apvienot, taču, ja ir lietas, par ko tu dedz, var izdomāt, ko un kā. Arī darba režīms nav tāds, ka jābūt birojā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Taču tikpat labi var būt situācija, kad kādas problēmas jārisina nakts vidū.

Sestdienas un svētdienas ir brīvas. Protams, sacensību laikā cieš arī ģimene. Tagad arī dēls piedalās BMX sacensībās un šaušanas sacensībās ar pneimatisko šauteni. Pēc iespējas ņemu līdzi arī uz medībām, lai aug jaunais mednieks. Uz lielākām šaušanas sacensībām gan vasarā līdzi brauc reti. Tajā laikā esmu visai nerunīgs, bet viņam vajag tēti.

Attēlā – Pastaigā kopā ar medību palīdzi Violetu – “atvijas dzinējsuņu šķirnes pārstāvi.

Kā sāki nodarboties ar šaušanas sportu?

Šīs nodarbes sākums arī meklējams mednieku klubā, kurā medīju. Vairs neatceros, kas tās bija par sacensībām, taču uz tām varēja doties tikai daži no mūsu mednieku kolektīva, tāpēc rīkojām iekšējās sacensības. Biju jaunais mednieks un pāršaušanā uzvarēju toreizējo kolektīva vadītāju. Tas bija pats pirmais solis, ja nerēķina šaušanu ar lokiem un kaķenēm bērnībā. Tad MMD kausi, kas man šķita milzīgs notikums. Ar interesi pētījām rezultātu sarakstus, no apakšējās rindiņas, protams, un bija milzīgs gandarījums, ja nebiji saraksta lejasgalā, biji pārspējis citus sava kluba medniekus. Tolaik šāvu ar Iž 27 bisi stāvošā mērķī, vēlāk arī skrejošo mežacūku.

Attēlā – Ceļā uz sacensībām

Un kā šaušana ar vītņstobra ieroci?

Protams, ar laiku radās apziņa, ka ar vītņstobra ieroci var sasniegt daudz tālākus mērķus. Mans mednieka stāžs bija trīs gadi, un beidzot varēju lūgt kolektīva biedriem rekomendāciju, kas tolaik bija nepieciešama. Smieklīgs nosacījums, protams.

Neizpalika arī galda klāšana, un smagais papīrs bija rokā. Drīz pēc tam arī Mannlicher karabīne .308 Win kalibrā. Optiskajam tēmēklim palielinājums sākās no 4,5, un līdz ar to arī jaunas atklāsmes – brīnījos, kā cilvēks var vispār notēmēt ar kaut ko tādu! Viss taču kratās no rokas. Mani urdīja dzinulis noskaidrot, kas un kā sīkāk, līdz beidzot ieinteresējos arī par tālšaušanu.

Šim mērķim iegādājos Remington 700 markas ieroci arī .308 Win kalibrā. Aizrāvos ar lādēšanu, formulas rakstījām, rēķinājām, kopā ar draugu šāvām 500 metru distancē. Tas bija kā karuselis, mainījām ieročus, meklēju informāciju. Beidzot sapratu, ka jāmaina kalibrs. Izvēle krita uz 6,5×47 Lapua, kas tolaik bija parādījies. Patīkams šāviens, un lodes ballistika tālšaušanai ļoti piemērota.

Ar Aivara Dundura atbalstu pasūtīju stobru. Tas bija pirmais šāda veida ierocis Latvijā. Interesanti, ka tad, kad policijā ņēmām atļaujas, viņi bija neizpratnē, kāpēc tas nepieciešams un kāpēc jāšauj tik lielās distancēs, kas tas par sporta veidu… Anglijā bija pasūtīta taktiskā laide. Kad ierocis bija salikts, bija jānes atrādīt. Policists brīnījās, pat zvanīja savam priekšniekam, lai nāk paskatīties. Tagad situācija ir pavisam cita un darbinieki ir ļoti saprotoši un kompetenti.

Arī par šaušanas distancēm runājot, 300 metri, kas savulaik bija liels attālums, vairs nešķiet nekas īpašs. Standarta distance. Tālākais trāpījums ar .338 Lapua 20×20 cm lielā mērķī man ir 1070 metros. Tā ir fantastiska sajūta – izšaut un pagaidīt, lai uzzinātu, vai esi trāpījis.

Taču tad situācija mainījās. Man vajadzēja sacensību azarta, taču tas izpalika, jo sacensības bija Lietuvā un Polijā. Tā arī šis pasākums apsīka. Šobrīd mēģina tālšaušanas sacensības atdzīvināt, taču pašlaik neesmu noskaņots tam gatavot ieroci un esmu pārgājis tīri uz medību šaušanas sporta veidiem.

Un kā ar šķīvīšu šaušanu?

Bija Blaser kauss, vēlāk “Purnavu muižas” kauss, kur vērtējums bija komplekss, un sapratu, ka bez šķīvīšu šaušanas iztikt nevaru. Nācās meklēt ieroci un trenēties. Tagad jau puslīdz padodas visas disciplīnas. Tehnika ir diametrāli pretēja, un ar to grūti tikt galā. Daudzi ložu šāvēji atzīst, ka pēc pievēršanās šķīvīšiem lode ir nobrukusi. Tas ir liels darbs ar sevi, lai spētu pārslēgties no viena šaušanas veida uz otru. Principā jātēmē tur, kur vēl nekā nav, un to psiholoģiski nav viegli paveikt.

Kad pie Borisa Timofejeva un Ivara Gulbja mācījos šaut šķīvjus, mēģināju prātā iztēloties šķīvīša lidojumu un vietu, kur jātēmē, lai saprastu, kas un kā. Fiziku jau nevar apmānīt. Tā jāizprot. Man sākumā juka burti – mašīnu atrašanās vietas – un lidojumi. Tagad, kad palīdzu cilvēkiem apgūt šo procesu, reāli saprotu, cik viņi jūtas apmulsuši.

Tavā kolektīvā mednieki neiebilst pret treniņiem šaušanā un sacensībām?

Iebildumu nav. Drīzāk grūtības sagādā visiem sapulcēties vienkopus vienā laikā. Ir gan bijušas arī reizes, kad no medībām esmu aizsūtījis mednieku projām uz šautuvi, lai viņš piešauj ieroci.

Kurš mirklis no sacensībām tev īpaši palicis atmiņā?

Laikam jau “Purnavu muižas” kausa sacensības pērn, kam biju sagatavojis jaunu laidi. Viss ērti, labi, taču sacensībās jūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Rezultāti bija slikti.

Nākamajā dienā, kad rūgtums jau bija norīts, braucu uz šautuvi. Izjaucu ieroci, noņēmu laidi, un atklājās, ka laides skrūve bijusi nedaudz par garu… Muļķīga kļūda, bet arī tā gadās.

Ar kuriem panākumiem vari palepoties?

Manā šāvēja karjerā pirmā MMD kausa izcīņa, kurā uzvarēju, Volvo kausa izcīņa. Tie bija emocionāli brīži, kad esi uzvarējis lielā konkurencē. Ir sportisti, kuri bēdājas, ja ieguvuši ceturto vietu. Es bēdājos, ja neesmu pirmais. Protams, arī otrā un trešā vieta ir labi, taču pirmā ir tā vieta, kuru man vajag. Ja tās nav, neesmu zaudējis, bet kaut ko neesmu izdarījis līdz galam. Sacensību galvenā trofeja ir sajūtas tajā brīdī, tajā dienā. Nākamajā dienā ir vairs tikai labas atmiņas, gandarījums un gatavošanās nākamajām sacensībām.

Attēlā: Goda pjedestāls kopā ar Jāni Zandbergu (no kreisās) un Māri Jēkabsonu.

Šaušanas treniņš. Kā to paveikt visefektīvāk?

Mans ieteikums – vispirms doties uz šautuvi pie pieredzējuša instruktora… Arī es esmu palīdzējis daudziem jaunajiem medniekiem. Esmu pārliecinājies, ka lielākā daļa ieroču, ko iegādājušies mednieki, viņiem neder anatomiski – standarta ieroča modelis, īpaši budžeta klasē, reti kad ir piemērots konkrētā šāvēja augumam, roku garumam. Taču bez instruktora padoma cilvēks to pat neuzzina. Šauj un pukojas, ka nespēj trāpīt. Bet, iespējams, pietiktu, ja par dažiem centimetriem pagarinātu laidi, ierīkotu laides vaidziņu. Pajautājiet jebkuram skrējējam, vai viņš ir gatavs skriet ar trīs izmērus lielākiem vai mazākiem apaviem!

Pat ikdienā mēs paši nelietojam nepiemērotus apavus… Ierocim jābūt sagatavotam tā, lai par ieplecošanu vispār nav jādomā, ierocim jābūt roku un domas pagarinājumam. Tikai sprūda mēlīte jānospiež pareizajā vietā un brīdī. Tiklīdz jādomā, kā saliekt rokas, vai piešķiebt kaklu, stabilu rezultātu nebūs. Protams, var burties cauri literatūras kalniem un atziņas meklēt pašam, kas arī nav slikti. Taču tas prasa ļoti daudz laika.

Piemēram, esmu redzējis, kā izmisis mednieks, nespējot trāpīt mērķī, groza tēmēkļa regulēšanas skrūves, izšauj 20 patronas, kas maksā ap 50–60 eiro, un rezultāta nav, bet problēma ir vaļīgos tēmēkļa vai dažkārt pat laides stiprinājumos. Dažu eiro samaksāšana instruktoram, visticamāk, aiztaupīs daudz lielākus tēriņus, turklāt nelietderīgus.

Ierocis atbilstoši sagatavots. Ko tālāk?

Sausie treniņi mājās. Ierocis bieži jāņem rokās, jāiepleco, jātēmē uz kādu iedomātu vai reālu punktu. Taču arī nepieciešams, lai instruktors pirms tam ierāda pareizo stāju, kustības ar ieroci. Savukārt muskuļu atmiņu var iegūt tikai biežos un regulāros treniņos. Vadims Smirnovs no Krievijas, pie kura man bija iespēja trenēties, atklāja, ka viņš ieroci noliek gaitenī starp istabu un virtuvi. Kā iet garām, tā iemet plecā. Lūk, lieliska iespēja, tikai nedrīkst aizmirst to izdarīt katru reizi.

Var ielikt falšpatronas, trenēties mierīgi nospiest mēlīti. Šautuvē uzreiz var redzēt, kurš mājās trenējas, kuram kustības ar ieroci ir svešas. Protams, arī uz šautuvi jādodas, lai pārliecinātos par rezultātu. Nav receptes, cik stundu jāpavada treniņā. Katram tas ir individuāli. Ideāli, ja aizsietām acīm vari paņemt ieroci un sajust, ka tas ir tavs. Lielisks treniņš ir arī šaušana ar gaiseni. Taču tik un tā jāšauj arī ar ieroci, ar ko iesi medībās, ar munīciju, ko izmantosi medībās. Sportam domātā munīcija nederēs.

Tāpat, par nospiedienu runājot, lieliski, ja ieroci pielādē instruktors un šāvējs nezina, ielikta pilna vai tukša patrona. Tā var uzķert nospiediena kļūdas un tās izlabot. Tāpat daudzi nesaprot, ka nav iespējams ilgi noturēt tēmēkli vienā punktā un nospiest. Tā var būt, tikai ieskrūvējot ieroci skrūvspīlēs.

Attēlā: Mārtiņš priecājas par dēla Jāņa uzvaru šaušanas sacensībās

Svins un bezsvins. Ko tu par to domā?

Pašlaik tiešām ļoti popularizē bezsvina munīciju. Bezsvina munīcija ļoti rikošetē, un tas ir lielākais mīnuss. Esmu to piedzīvojis dzinējmedībās. Dzinējmedībās vismaz sava kolektīva medniekiem neiesaku to lietot. Uz gaidi, kad šauj no augšas uz leju, ir citādi. Es gan pats pēc piedzīvotajiem rikošetiem to nelietoju. Jā, bezsvina munīcija videi, visticamāk, ir draudzīgāka. Es gan gribētu redzēt statistiku, cik cilvēku nomiruši tieši tāpēc, ka ēduši ar svinu saturošu munīciju nomedītu medījumu… Ir skaidrs, ka ekoprodukti jāreklamē, citādi tos nevar pārdot.

Vairāk lasiet žurnālā Medības

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
OT
Oskars Treilihs
Medības
Video blogs #2 epizode. Bikses medībām – “Härkila” pret “Fjällräven”
8. Maijs, 2020
AS
Aldis Sāvičs
Medības
Līdakdanči sākušies. Kur sezonas pirmajā dienā vislielākie lomi
5. Maijs, 2020
IB
Indulis Burka
Medības
Jautā lasītājs: vai bērnam drīkst ļaut fotografēties ar ieroci rokā? 1
5. Maijs, 2020

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
“Kretīns viņu nosauca par pērtiķi ugunskurā!” Streips atklāti par rasismu Latvijā un ASV 4
3 stundas
IR
Ilmārs Randers
Latvijā
“Esmu grāmatvede, veterinārārste, agronome un ģimenes pavāre!” Kā “dzīve atgriežas sliedēs” Madonas un Rēzeknes pusē
5 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Jaunietis “kunga prātā” nesavalda auto un “noslauka” mašīnu, kurā gadu vecs bērns
2 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Daļai ir “aizgājis ciet širmis”, bet diez vai asiņainas bildes palīdzēs
3 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Polittehnoloģisks gājiens: cik ēstiska ir skolu direktoru piedalīšanās politiskajā aģitācijā? 2
7 stundas