Mācību laikā bijušajā padomju armijas bāzē.
Mācību laikā bijušajā padomju armijas bāzē.
Foto: no Veiko Spolīša personiskā arhīva

Par aizsardzību jārunā godīgi! Veiko Spolītis par zemessarga misiju un var ar šo apziņu vien pietiek 21

Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā 61
Kokteilis
VIDEO. Latvieši pauž viedokļus par NBA čempiona Kristapa Porziņģa rīcību pēc iegūtā titula
Tik vienkārši tomēr nebūs – “makaronu krīze” Ukrainā. Graudu trūkums radīs maizes deficītu vai pat badu? 28
Lasīt citas ziņas

Veiko Spolītis – salaspilietis, zemessargs, politologs, bijušais Saeimas deputāts – ir gandarīts par lēmumu pirms desmit gadiem iestāties Zemessardzē. To pašu ieteikšot darīt arī savam dēlam, kad viņš sasniegs atbilstošu vecumu.

Cik ilgi jau esat viens no Latvijas zemessargiem?

CITI ŠOBRĪD LASA

Šogad aprit desmit gadu, kopš iestājos Zemessardzē. Tas bija tieši 2013. gadā, kad pēc Zolitūdes notikumiem un politiskajiem šūpojumiem (tolaik biju Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs) krita valdība… Viena lieta, ko politikā iemācies, nekas nav apsolīts, viss var mainīties minūtes laikā. Biju cieši nospriedis, ka nav nekā labāka kā personīgais piemērs, jo es ar prieku veicu parlamentārā sekretāra darbu Aizsardzības ministrijā. Es sapratu, ka tie izaicinājumi un tas darbs, kādu jāveic ierindas zemessargiem, ir pa zobam arī man, tāpēc arī es iesniedzu dokumentus, un tad jau nāca 2014. gads Ukrainā.

Iestājāties novada bataljonā?

Tieši tā, arī Zemessardze ir dibināta pēc teritoriālās piederības, vai tā būtu XIX, XX gadsimta zemessardze, vai šodienas zemessardze jebkurā Eiropas valstī, tomēr tas, ka tu pats pazīsti savu novadu, mazākās taciņas mežā, pilsētvidi, cilvēkus, tas viss ir pluss, lai spētu izpildīt tos uzdevumus, kas zemessargiem ir jāizdara.

Zemessardzē esat “cimiks” – paskaidrojiet, kas tas par amatu.

Tulkojums no angļu valodas – civilā un militārā sadarbība, tātad šis amats ietver kaut ko no izlūkošanas civilajā vidē, izpratni par to, kā funkcionē sabiedrība, kas ir tā saucamie pudeles kakla jautājumi, ja to paņemam no klasiskas militāras terminoloģijas angļu valodā. Jāpalīdz pašvaldībām, kas atrodas mūsu bataljona atbildības teritorijā. Mums tas ir Salaspils, Ropažu un Ādažu novads. Mēs – 19. Kaujas nodrošinājuma bataljons – esam 1. Rīgas brigādē, izaicinājumu mums ir pietiekami, Latvija atšķiras no Lietuvas un Igaunijas ar to, ka 70% mūsu iedzīvotāju dzīvo Rīgas aglomerācijā.

Kāds bija sākums pēc iestāšanās Zemessardzē?

Tajā brīdī pārgāju no Aizsardzības ministrijas uz Saeimu, vēl pa vidu Ārlietu ministrijā biju padomnieks. Es vienkārši centos apmeklēt mācības, cik varēju. Pamatapmācība 2013., 2014. gadā vēl nebija tāda, kā tagad – institucionalizēta un skaidra, cik bieži jānotiek mācībām. Tāpēc mācībās bija jāspēj paņemt visu labāko. Uguns un kustība, slēpņu veidošana, soļošana utt. Bija izaicinoši, bet arī nebija nekas sevišķs. Mēs abi esam izauguši padomju okupācijas laikā, soļojuši skolā – tas nebija nekas jauns. Bet uguns un kustība, tur bija jācenšas, tur nevarēja vienkārši aiziet nedēļas nogalē uz mācībām. Pašam fiziski jāstrādā, krosiņi jāskrien, tas ir katra zemessarga paša uzstādījums un izaicinājums.

Reklāma
Reklāma

Allaž nācies pierast pie komandieru maiņas rotācijas kārtībā, rotu komandieri mainījās, notika reforma no Zemessardzes novadiem uz Zemessardzes brigādēm. Tas mainīja uzbūvi, bet zemessargam, kas veic savus primāros uzdevumus, nekas faktiski nemainījās. Saeimā es biju aizsardzības iekšlietu komisijā. Tā bija atslodze no lielajiem plānošanas jautājumiem, kad nonācu ierakumos, un ar ierindas Mariju un Jāni varēju parunāt par lietām. Iespējams, ka tas bija 2016. gads, bija mācības “Mazais vezums” un Jaunpiebalgā palikām pa nakti.

Tad izvirzījāmies, mums bija jāspēlē “sliktie” pret Vidzemes 2. brigādi, un mums bija jādodas virzienā uz Drustiem, kas ir mana tēva dzimtene. Tur bija pavadīta bērnība, bet tagad biju šeit mācībās ar interesantiem uzdevumiem. Mums bija jāuzbrūk, ar visu spēku bija “jāpūš” vietējie laukā. Vienu brīdi mēs pat darījām to tik jaudīgi, ka vietējie nespēja normāli atkāpties, līdz ar to mums pirms Drustiem bija kādas četras stundas jāgaida, lai viņi sakārto savas aizsardzības līnijas.

Desmit gados pieredzēts liels progress Zemessardzē, uzskata Veiko Spolītis.
Foto: no Veiko Spolīša personiskā arhīva

Salīdziniet Zemessardzi pirms desmit gadiem un tās attīstību šobrīd.

Tā ir diena pret nakti. Pirmkārt, kad es iestājos, bija trīs Zemessardzes novadi. Tagad ir četras Zemessardzes brigādes. Šīs struktūras ir saskaņotas ar jaunsardzi. Tie, kas ir iestājušies jaunsardzē, vēlāk stājas Zemessardzē. Ekipējums – tas arī pilnībā mainījies. Sākumā man bija tā pati “vudland” forma, ieroči, viss pārējais, mēs pirkām paši gan uzkabi, gan ķiveres pārvalkus, nažus, daudzas citas lietas. Šobrīd ar visu pilnībā nodrošina bataljons, nodrošinājums beidzot ir kļuvis skaidrs un saprotams.

Tas, ka esam nēsājuši trīs veidu formas, godu nedara visai aizsardzības sfērai. Ja salīdzinām ar Izraēlu – kā 1948. gadā viņi ar to formu nosargāja neatkarību, tā arī joprojām nēsā šādu formu. Mācības kļuvušas strukturētākas. Katrs zemessargs zina, ka ir dažādi komandieri, dažādas viņu prasības, komandieru iemaņas un spējas. Tu esi atkarīgs no tā, cik sagatavots ir komandieris. Tādā struktūrā viss sākas no komandiera. Attiecīgi uz leju – uz rotu komandieriem, kuri veic savus uzdevumus. Zemessardzē labi strādā Sokrātiskā metode – izdari kļūdas, no tām mācies. Aprunājies ar komandieri un viņš izskaidros, kas bijis nepareizi. Nākamajā reizē izdari pareizi.

Kuras bija jūsu beidzamās mācības?

Tās bija “Namejs” rudenī. Pēc tam bijušas atsevišķas tematiskās mācības datortelpā, arī virtuālajā telpā. “Namejā” man kā “cimikam” vajadzēja nodrošināt mierīgu kaujas teātri. Bija jāsagatavo cilvēki iespējamām ielu kaujām, lai viņi nebūtu pārsteigti. Tepat Salaspils jaunajos kapos bija interesanti – ar pārinieku gājām pa kapiem, tur bija kundzītes, kas apkopa kapus. Labi atceros, viņas teica – labi, ka pabrīdinājāt. Pēc tam mežā kanādieši un mūsējie riktīgi šāva. Kanādieši no “Strikeriem” un mūsējie no saviem ložmetējiem. Troksnis bija ne pa jokam, pēc tam nāca tās pašas kundzītes un teica paldies par brīdinājumu. Pirms mācībām arī jāizplata informācija, plašsaziņas līdzekļos jāuzraksta, kāda nozīme ir šīm mācībām.

Piedalīšanās 18. novembra parādē allaž uztverta ar lielu lepnumu.
Foto: no Veiko Spolīša personiskā arhīva

Cik ilgi plānojat palikt Zemessardzē?

Kamēr būs jādodas pensijā, Zemessardzē iet pensijā no 65 gadiem. Darbs jāizdara līdz galam. Pēc tam varēs gatavot dēlu Zemessardzei. Mēs vēl neesam galīgo lēmumu pieņēmuši, bet mātes dzimtenē viņam jāizvēlas, vai viņš ies turku armijā, vai Latvijas armijā. Starp NATO dalībvalstīm parakstītie līgumi nosaka, ja esi nodienējis vienā armijā, tad otrā nav jāiet. Tā ir viņa paša brīva izvēle. Dēlam ir dubultpilsonība. Antonam ir 12 gadu.

Ko varam teikt kopumā par Zemessardzi – vai tā skaitliski pietiekami liela un sagatavota?

Patiesība ir tāda, kāda ir. Ko NBS un Zemessadzes komandieri mums vēstīja: “urbi et orbi” – tā jau arī ir, bet, nākot uz mācībām, redzi, cik regulāri nāk vieni vai otri, vai trešie. Bet arī saprotams, jo tas ir brīvprātīgo dienests. Tāpēc atbilde būs racionāla – kādēļ NBS vadība izšķīrās par Valsts aizsardzības dienestu?

Saprata, ka ar esošo kārtību nevar uzaudzēt mobilizācijas rezerves, jo cilvēkiem ir ģimenes, ir darbs. Paldies zemessargu ģimenēm, kas saprot mūsu misiju, bet mēs nevaram audzēt armijas rezerves uz misijas apziņas pamatiem. Tomēr jābūt skaitļiem, to labi redzam šobrīd Ukrainā. Tas ir iemesls, kādēļ bez VAD nekur netiksim. Ja šis dienests nonāks gala punktā, kā iecerēts, būs labi. 2015. gadā Lietuva, pateicoties prezidentei Gribauskaitei, obligāto dienestu ieviesa ļoti ātri. Latvijā tobrīd nepieciešamība steigties netika saredzēta, bet lietuvieši mums ir mazliet priekšā.

Varam mācīties no lietuviešiem, no somiem, no viņiem mēs oficiāli mācāmies, kā ieviest šo dienestu. Šobrīd nezinām, kā VAD sāksies, zinām, ka tas būs brīvprātīgs no šā gada 1. jūlija, un vēlāk tam jābūt vairāk obligātam – tas ir absolūti nepieciešams. Nav jābūt raķešu zinātniekam, lai saprastu, kas notiek 600 kilometrus no mūsu austrumu robežas. Jāapskatās apkārt – pilnīgi visās valstīs, izņemot Poliju, ir obligātie dienesti.

Zinot, cik jauniesaucamo šogad būs Igaunijā un cik reižu mazāk Latvijā, kļūst skumji.

Jā, izklausās dīvaini. Vienmēr var kritiski attiekties pret šiem skaitļiem, kas mums ir ļoti mazi. Tas ir tādēļ, ka nav vēl obligātā dienesta. Skaidrs, ja būs šis dienests, tad apmēram piektajā gadā varēsim runāt par kaut ko līdzīgu kā Igaunijā. Būsim pilnīgi atklāti – armija, ja apskatām “Eirobarometra” socioloģiskās aptaujas, kas tiek veiktas divas reizes gadā, skaidri parāda – armija, protams, ir populāra, arī policija, bet tas nav salīdzināms, kāda tā ir Somijā un Igaunijā, kur tai ir 96–98% atbalsts.

Tur tā patiešām ir tautas armija. Mums šobrīd ir tā, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju armija un Zemessardze saistās ar kaut kādiem jocīgiem cilvēkiem, kas kaut kur pa mežiem skraida un šauj. Un, kad tie iznāk pilsētvidē, tad iestājas neizpratne, kā to redzējām pagājušajā gadā “Nameja” mācībās Skolas ielā Rīgā. Mums ir vajadzīga kritiskā masa, un pieci iesaukuma gadi jau izveidos šo masu un apmēram katrs trešais Latvijas iedzīvotājs zinās – kāds no tuviniekiem ir dienējis. Tad radīsies izpratne!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.