Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Timurs Subhankulovs

Atis Klimovičs: Gaidīto padošanos, uz ko droši vien cerēja Kremļa režīms, tas tā arī nesagaidīja 15

Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji” 

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Auns – Minhene, Lauva – Parīze: kuru Eiropas pilsētu vajadzētu apmeklēt tavai zodiaka zīmei 12
Krievijas Federācijā beidzas padomju tehnikas krājumi. Putinam ir kāds neticams plāns 133
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā 52
Lasīt citas ziņas

Pirms gada 24. februārī miljoniem ukraiņu pamodās agrāk nekā parasti, zvanīja radinieki vai draugi, pavēstīdami, ka sācies karš. Jau drīz cilvēki nevis TV ekrānā, bet pa savu dzīvokļu logiem noskatījās reālos kauju skatos.

Pāri māju jumtiem aizlidoja raķetes, daudzviet atskanēja sprādzieni, dega dažādi objekti, sārti iekrāsojot debesis. Lielākajai daļai tas iepriekš bija šķitis pilnīgi neiespējami, neloģiski, daudzi ukraiņi pavisam neilgi pirms tam teica, ka abas nācijas taču esot tik tuvas, gadu simteņiem dzīvojot līdzās. Taču pirmajās lielā kara dienās par to nebija laika domāt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cilvēki centās iegādāties nepieciešamāko, sākot ar pārtiku un medikamentiem, un, uzpildījuši automašīnas ar degvielu, veda savas ģimenes tālāk prom no iznīcības. Ne visiem tas izdevās, ne vienmēr palīdzēja uzraksts uz vieglās automašīnas: “Bērni”. Ienākušie okupanti, saņēmuši pirmo bruņoto pretestību, visai ātri kļuva zvērīgi.

Sašautas un nodegušas civilās mašīnas vēl ilgi bija raksturīga aina uz Ukrainas ceļiem.

Lai arī pirmās dienas atnesa daudz satraukuma, neziņu, kā rīkoties, neraugoties uz to, ka daudziem mājās bija sagatavoti tā saucamie krīzes koferīši, tūkstoši un tūkstoši cilvēku jau 24. februārī devās uz kara komisariātiem, uz teritoriālās aizsardzības bataljoniem. Tika izsniegti ieroči, veidotas pozīcijas, rakti ierakumi.

Laika apmācībām vairs nebija, un daļa no šiem cilvēkiem pirmās nopietnās prasmes darbā ar ieročiem ieguva kaujās. Visai drīz pilnīgi negaidīti iebrucējiem, tāpat daudzu citu ārvalstu galvaspilsētām, karš nebija beidzies ar krievu iebrucēju triumfu, soļojot pa Kreščatiku Kijivā. Tieši pretēji, par otru pasaules spēcīgāko armiju dēvēto spēku vienības cieta vienu sakāvi pēc otras. Liela nozīme bija Rietumu sabiedroto, tajā skaitā Latvijas, sniegtajām ieroču piegādēm. Tās palīdzēja dedzināt krievu tankus.

Laikā, kad vēl pāri rietumu robežai virzījās bēgļu straumes, aizmugurē dzīve nosacīti sakārtojās – kā pulkstenis strādāja brīvprātīgā voluntieru kustība. Tas gan nebija kaut kas pilnīgi jauns, jo karš, to derīgi atgādināt, tobrīd norisinājās veselus astoņus gadus.

Daudzi pat vēl mēnesi pēc 24. februāra apgalvoja, ka šis laiks esot kā viena nebeidzama diena. Ziņu lasīšana par stāvokli plašajos frontes iecirkņos, sadzīvošana ar jauno realitāti – gaisa trauksmēm un iespējamiem raķešu uzbrukumiem jebkurā apdzīvotā vietā visā valsts teritorijā, palīdzības vākšana savu karavīru atbalstam – kļuva par ikdienu vēl lielākam cilvēku skaitam.

Reklāma
Reklāma

Uzbrukumi un dažādu civilo objektu iznīcināšana šausmināja daudzus, liekot sastingumā noraudzīties uz sagrautiem daudzdzīvokļu namiem. Gaisa triecienos cieta aizvien vairāk kritiskās infrastruktūras, un lielākā daļa pilsētu iegrima tumsā.

Tie bija smagākie ziemas mēneši, kritisks laiks.

Taču gaidīto padošanos, uz ko droši vien cerēja Kremļa režīms, tas tā arī nesagaidīja. Gluži pretēji – visā valsts teritorijā no rietumdaļas pilsētām līdz pat Harkivai tagad jūtams milzīgs spēks un enerģija ik dienu tuvināt uzvaru. Pat neticami, ka šādos apstākļos ir iespēts tik daudz – liela daļa drupu jau novākta, pilsētu logos spīd gaisma, un visi zina, ka otrreiz ienaidnieks tik dziļi nespēs ielauzties valsts teritorijā.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.