Guna Roze: Nav iemesla iedomāties, ka mūsu pēcteči nesaķers galvu par 21. gadsimta ļaužu tumsonību 46
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Baltais ir mans mīļākais gadalaiks, bet jāatzīst, tā nav bijis vienmēr. Klasiski taču sabiedrības vairākums jūsmo par pavasari vai vasaru. Minu, ka mūsu – baltā dievināju – ir saradies daudz.
Varbūt tāpēc, ka garus gadus izdzīvotas vien ilgas pēc baltuma, un tagad spējam atzīt, ka neesam pratuši to novērtēt. Varbūt sniega rotāti koki un žogi ir atmiņas par bērnību… Iespējams, tā ir pateicības sajūta par to, ka baltā lapa aiz loga palīdz piepildīt tukšo lapu monitorā.
Visas atbildes ir pareizas. Arī minējums, ka daba tieši tāpēc pēdējos gados dāvina īstu ziemu, lai situācijas nogurdinātajiem cilvēkiem atgādinātu, ka pēc tumsas vienmēr nāk gaisma. (Reizēm klišejiskas atziņas trāpa tikpat negaidīti, kā bērna mestas sniega pikas pa lāsteku.)
“Un neko daudz jau nevajag,” savā “Facebook” laika līnijā tieši šorīt ir ierakstījusi latviešu literāte. “Tikai pastaigāties tajā visā maģiskajā aukstuma skaistumā. Ziemā mēs visi esam tuvāk Dievam.” Mūsu – līdzīgi domājošo – tiešām ir daudz.
Taču pasaule ir būvēta uz pretstatiem. Kamēr vieni jūtas tuvāk Dievam, citam sniegs ir “tie baltie sūdi, kas krīt no gaisa”.
Kavējas vilcieni, it kā dzelzceļa vēsturē būtu uzsnidzis pirmoreiz; sinoptiķi vicina oranžus un kādusturvēl paziņojumus, it kā mēs dzīvotu Āfrikā; šoferīši pa dzīvu ledu apdzen citus šoferīšus, it kā negribētu dzīvot…
Kur ir balts, tur būs arī melns; kur spīd gaisma, noteikti sekos tumsa. Atkal klišejiski, taču neapstrīdami. Vismaz metaforās par dabu mēs vēl drīkstam brīvi paust savu viedokli – gan sajūsmu, gan nepatiku.
Decembra sākumu jau N gadus atvēlu festivālam “Prozas lasījumi”. Nemānīšos – neklausos visu pēc kārtas, bet pietiekami, lai uztvertu kolektīvā vēstījuma garšu un smaržu. (Teksta uztveres ziņā šīs maņas vēl nav zaudētas.)
Šogad visiem autoriem pirms lasījuma jautā: “Par ko ir tavs stāsts?” Foršāk, protams, ja uz to atbild lasītāji un kritika, bet acīmredzot arī pašam literātam jāspēj atbildēt: par ko man ir svarīgi runāt?
Jo rakstnieka atbilde ir viņa dzīvesziņa, bet vairāku rakstnieku “par…” – vidējais aritmētiskais, šī laika liecība.
Pagājušajā nedēļā noskatījos lielisku kinodarbu – vēsturisku drāmu “Pēdējais duelis”, kas, ja var ticēt ievadtitriem, balstīta uz patiesiem notikumiem viduslaiku Francijā. Tātad sava laika liecība. Neesmu pētījusi tieslietu vēsturi, bet atbildētu, ka šī filma ir par pasaules vēsturē pirmo zināmo izvarošanas gadījumu, kas nonāca līdz tiesai.
Vai vismaz pirmais kāzuss, kurā sieviete tika attaisnota, bet varmāka saņēma sodu. (Sacīt “pelnītu sodu” droši vien ir antihumāni – sazinkādsturatkal aizliegtais vārds un pat iedoma, bet ko lai dara, ja izveidojušās dabiskas antivielas pret “domāt likumpaklausīgi”. (Un arī tā ir laika liecība.))
Kā liecina filmas nosaukums, patiesība tika noskaidrota duelī, ko izsludināja tolaik mazgadīgais karalis Kārlis VI. Ej nu sazini – šova kāres vai sievas neuzkrītošā rokasspiediena vadīts. Varam tikai minēt arī, kas vadīja šo rokasspiedienu.
Iespējams – masas, kas pakļāvušās tā laika postulātiem, neticēja sievietei. Tikmēr mūsdienu skatītājs skaidri saprot, ka tiesa (jā, pirms dueļa bija tiesa) sprieda tumsonīgi. Procesa laikā tiesnesis sievietei un klātesošajiem sacīja: “Ir zinātniski pierādīts, ka no izvarošanas nevar palikt stāvoklī.”
Tieši šis teikums iespiedās manā atmiņā un nostiprināja vēlmi rakstīt par to, ka pēc pārsimt gadiem arī šībrīža zinātnes atklājumi, ko šobrīd masas nēsā uz rokām, būs viduslaiki.
Nav iemesla iedomāties, ka mūsu pēcteči nesaķers galvu par 21. gadsimta ļaužu tumsonību un šodienas “ir zinātniski pierādīts”.
Jo tikpat pārliecināti, kā mēs šodien zinām, ka no izvarošanas var palikt stāvoklī, viņi – pēc pārsimt gadiem – varēs paskaidrot, kāpēc 2021. gadā bijām tumsoņas. Lūk, par ko ir vērts rakstīt!
Pret ko es mainītu savu mīļāko gadalaiku? Pret īstu burziņu teātra garderobē un rindā pēc kafijas izrādes starpbrīdī. Pret sarunām ar cilvēkiem, kam nav jāpierāda izvarošanas fakts sazinkātur vārdā.
