6
Paredzēts, ka mainīsies Pašvaldību savienības vadība. Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt jaunajam priekšsēdētājam?
Ar stingru mugurkaulu. Latvijā izveidojusies stipra pašvaldību noslāņošanās, ir bagātie un nabagie novadi. Jaunajam vadītājam vajadzētu censties apvienot visu intereses, reizē esot noteiktākam, nepiekāpīgākam pret valdību.
Savukārt “lielajā” Latvijas politikā nepatīk pašreizējā kašķēšanās un šķelšanās, kad rodas daudzas sīkas latviskas partijas. Ja tas tā turpināsies, jau pēc nākamajām vēlēšanām Latvijā pie varas nonāks tie paši spēki, kas tagad valda Rīgā.
Kā tas ir – būt par priekšnieku vietā, kur pats esi piedzimis un uzaudzis?
Ir gan savi plusi un savi mīnusi. Labi ir tas, ka es patiešām ja ne personīgi pazīstu, tad vismaz zinu gandrīz visus vietējos, viņu dzīves apstākļus un vajadzības, to, kuram patiesi jāpalīdz un kurš vienkārši jāpaskubina meklēt darbu. Dažkārt gāja pasmagi. Piemēram, nu kā es varu kritizēt skolotāju, kura savulaik mācījusi mani pašu? Turklāt es jau nebiju ne tas labākais, ne centīgākais skolnieks. Atpazīstamībai ir vēl citas ēnas puses. Es to jokodamies dēvēju par “vīriešu striptīzu” – lai kur priekšnieks dotos, viņu pavada vērtējoši skatieni, cilvēki tev burtiski redz cauri. Par to, ka žvingulī varētu parādīties uz ielas, nav pat runas. Man bija iespēja strādāt pašvaldībā gan padomju laikos, gan jau brīvajā Latvijā. Bija cilvēki, kas teica – kā tad tā, vai tā nav “kažoka apmešana”. Uz to atbildēju – ja vēlaties zināt, ko es visos laikos patiesi esmu domājis, tad ieklausieties manu dziesmu tekstos.
Un kā tad radās dziesma “Aiviekstes ozoli”? Vai vispirms nāca melodija vai varbūt šīs rindas: “Nolaižas vakars pār Aivieksti rāmo, atmiņu ugunskurs liesmo un kvēl…”?
Melodija vienmēr nāk pa priekšu. Interesanti – gandrīz visas dziesmas un arī to vārdi sacerēti pie automašīnas stūres. Ceļš un kustība dod iedvesmu, vienīgā problēma ir visu atcerēties. Gadījies, ka visu ceļu līdz Rīgai dungoju jaunu melodiju, iebraucu pilsētā, un švirkst – no galvas ārā gan! Par laimi, pēc pāris dienām tā parasti atkal atgriežas. Pats īpaši labi nepārzinu nošu raksta smalkumus, tāpēc laiku pa laikam talkā nākuši citi. Vairākām dziesmām aranžējumu uzrakstījis pat Raimonds Pauls.
Bet ar “Aiviekstes ozoliem” bija tā. 1984. gada vasarā meita Jolanta nupat kā bija beigusi vidusskolu. Laikam biju iedvesmojies no skolas izlaidumā redzētajām smukajām meitenēm, jo, braucot no Madonas uz Lubānu pa Dzelzavas ceļu, pēkšņi kā uz sitiena prātā ienāca gan šī melodija, gan dažas rindas – tās par “meitenēm baltajās kleitās”. Biju tik pārņemts, ka tūlīt pat apturēju mašīnu un steidzu pierakstīt. Pirmatskaņojums notika pie Lubānas ezera, tieši pīļu medību atklāšanas dienā. Klausītāji bija sajūsmā, vajadzēja dziedāt pat vairākas reizes pēc kārtas.
Jūs dziedat: “Gadus kā dzīparus kamolā sienu, ne tur ko grozīt, ne atpakaļ saukt…” Vai ir kas tāds, ko vēlētos mainīt savā dzīvē?
Sīkumos varbūt, bet lielos vilcienos – neko. Pulk-steni pagriezt atpakaļ nav iespējams, tāpēc par tādām lietām labāk nedomāt. Gadi nāk un iet. Tikai nez kāpēc tie sāk ritēt aizvien straujāk. Pašvaldībā beidzu dienēt 2009. gadā. Liekas, pagājis jau krietns laiks. Bet šie pēdējie astoņi gadi paskrējuši kā viens mirklis. Varbūt tāpēc, ka aizvien vairāk laika pavadu savos laukos.
Atceros, reiz astoņdesmito gadu vidū pie manis “Lettēs” viesojās aktieris un režisors Gunārs Cilinskis. Starp citu, viņš bija vai traks uz ūdeņiem un laivām. Pa dienu izbraukājušies Aiviekstē ar motorlaivu un pamakšķerējuši, siltajā vasaras vakarā sēdējām tepat upes krastā pie klāta galda un konjaka pudeles. Ūdens kā spogulis, smaržo pļava, pilnīgs klusums, vien tālumā griež grieze. Pēkšņi Gunārs saka: “Miķeli, es zinu – te ir tas paradīzes stūrītis zemes virsū.” Jo ilgāk es dzīvoju, jo biežāk sēžu blakus saviem ozoliem un veros Aiviekstes straumē, jo vairāk pārliecinos par šo vārdu patiesīgumu. Paradīzē jau laiku neskaita.
