6
Nesen Lubānā svinēja kapusvētkus. Kā jūs domājat, kāpēc Vidzemē un it īpaši šajā Malienas pusē tie izvēršas par bezmaz vai lielāko gada notikumu? Nevis Ziemassvētki kā Rietumeiropā, nevis Lieldienas kā Krievijā, bet tieši kapusvētki? Turklāt ar neiztrūkstošo zaļumballi vakarā!
Manuprāt, atbilde meklējama latviešu tuvībā dabai. Mēs joprojām esam tādi pa pusei pagāni. Arī daudzi šejienieši varbūt svētdienās vai lielākos svētkos iet baznīcā, bet dziļi ticīgu cilvēku kristīgās mācības izpratnē nemaz nav tik daudz. Pats esmu kristīts luterāņu baznīcā un piederu šai konfesijai. Tomēr, ja kāds man jautā, kam es ticu, tad es vienmēr saku – arī Pērkonam. Un es nebaidos no viņa, man pat patīk, ja apkārt zibeņo un dārd.
Lubāna ir viena no retajām vietām Latvijā, kur visus padomju gadus publiski bija redzama tā saucamā buržuāziskā simbolika – brīvvalsts laiku dzelzceļa emblēma, spārnotais ritenis ar trim zvaigznēm. Vai tiešām neviens par to nesāka interesēties?
Arī Brīvības iela te nekad nav pārdēvēta, ne padomju, ne vācu laikos. Bet par trim zvaigznēm uz dzelzceļa stacijas fasādes priekšniecībai Madonā vai Rīgā visdrīzāk neienāca prātā. Atceros, vienu vienīgu reizi kāds centīgs iebraucējs aizrādīja – kā tad tā, vai tad es neredzot, kas te notiek, kauna lieta! Uz to atbildēju, ka Rīgas centrā uz pašas Ļeņina ielas stāv Brīvības piemineklis ar trim zvaigznēm un tās nevienu netraucē. Tā šī lieta beidzās.
Kad es mācījos Lubānas vidusskolā, tajā bija vairāk nekā 500 bērnu. Šodien – ap 150…
Rēķinot uz iedzīvotājiem, šis bērnu skaits vēl ir tīri pieņemams. Pirms gadiem piecdesmit tagadējā Lubānas novadā un Ošupes pagastā, no kurienes arī nāk mūsu skolēni, kopā dzīvoja ap 6500 cilvēku, šodien – ap 3000. Diemžēl ģimenes vairs nav tik kuplas kā tolaik. Radušies citi kritēriji, citas vērtības. Pats uzaugu septiņu bērnu ģimenē, un par visiem kopā mums varbūt bija kādi četri velosipēdi. Toties tagad daudzās mājās ir vairākas automašīnas.
Padomju laikos bija tāda lieta kā bezbērnu nodoklis. Manuprāt, tādu derētu ieviest arī šodien, kaut vai tā simboliskās vērtības dēļ. Līdzīgi kā strādājošie nodrošina pensijas senioriem un veselie par saviem nodokļiem ārstē slimos, tā cilvēkiem bez bērniem vajadzētu kaut nedaudz solidarizēties ar ģimenēm, kas audzina nākamo paaudzi.
Domājot par Lubānu nākotnē – cilvēki jau te vienmēr dzīvos, vieta līdzena nepaliks. Kaut vai tādēļ, ka mežizstrāde un lauksaimniecība neapstāsies nekad. Tie, kuri šodien te būvē mājas, to dara ne jau dažu gadu perspektīvā. Arī man visus trīs bērnus izdevies noturēt tepat tuvumā. Divas meitas dzīvo Lubānā, dēls Lazdonā, bet strādā netālajā Madonā. Varbūt tā ir viena no mazpilsētu nākotnes iespējām – kalpot par lielāku centru guļamistabām. Jo dzīves kvalitāte, ko spēj piedāvāt mazpilsēta, patiesībā ir ļoti augsta. Bet tam visam nepieciešami labi ceļi. Agrāk daudz runāja par moderniem sakariem, par “virtuālo sasniedzamību” kā pirmo prioritāti. Tagad mums tas viss ir, mobilos sakarus un ātrgaitas internetu burtiski met pakaļ. Tas, kas joprojām pietrūkst, ir “fiziskā sasniedzamība”, tātad labi ceļi.
