Pastaigas ir vislabākais līdzeklis prātam – tās ievērojami mazina negatīvo domu daudzumu 18
Vilma Veldre, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādās, vēl bez faktiski acumirklīgas labsajūtas un miera sajūtas iestāšanās, ko allaž izraisa uzturēšanās dabā, pastaigas svaigā gaisā spēj ievērojami mazināt ruminācijas līmeni. Daudzi mēdz regulāri atrasties smagu un nepārejošu domu varā, un tas savukārt liedz iespēju baudīt konkrēto dzīves mirkli, rezultātā iedzenot depresijā un nepārejošā trauksmes stāvoklī. Visjaunākie pētījumi apliecinājuši, ka laika pavadīšana brīvā dabā spēj pat ļoti ievērojami mazināt uzmācīgo negatīvo domu daudzumu.
I
Vispirms jāpiebilst, ka zinātnē ar rumināciju saprot galvenokārt zīdaiņu atvemšanu, lai gan vienlaikus to lieto arī psihiatrijā, runājot par domu atgremošanu, kas pārņem cilvēku arī tajā gadījumā, ja viņš pats ļoti vēlas no tā atbrīvoties. Acīmredzot saistībā ar šo materiālu mums nākas runāt tajā otrajā aspektā. Vēl gan piebilstot, ka runa ir par nepārvaramo noslieci visu pārdomāt neskaitāmas reizes, ko mēdz dēvēt arī par domāšanas košļājamo gumiju. Vai arī tā: nepārejoši pārdzīvojumi, kas rodas saistībā ar to, ka cilvēks mēdz bezgalīgi galvā aplūkot vienu un to pašu situāciju, realitātē atgādina procesu, kad govs gremo zāli…
Avotos vēstīts, ka attiecīgā eksperimenta veikšanai pētnieki salīdzināja uzmācīgo domu daudzumu tiem eksperimentā iesaistītajiem brīvprātīgajiem dalībniekiem, kuri veica pārgājienus kājām vai nu brīvā dabā, vai vismaz pilsētas apstākļos. Un nācās secināt: tie, kuri pastaigājušies vismaz 90 minūtes dabā, ziņoja par ievērojami zemāku ruminācijas līmeni, kā arī viņiem fiksēja datus par samazinātu neironu aktivitāti prefrontālajā garozā – galvas smadzeņu apgabalā, kas saistīts ar psihiskajām slimībām. Savukārt tie, kuri bija pastaigājušies pilsētas vidē, vispār neko neziņoja par ruminācijas līmeņa samazināšanos.
Pētnieki savos gala secinājumos uzsvēruši, ka urbanizācijas pieaugums ir ļoti cieši saistīts ar depresijas un citu psihisko slimību gadījumu skaita ievērojamu palielināšanos. Savukārt, ja cilvēks rod iespēju regulāri attālināties no trauksmainās pilsētvides un vairāk laika pavadīt brīvā dabā, var pat ievērojami uzlabot savu psiholoģisko un tostarp arī fizisko pašsajūtu.
II
Kādā citā pētījumā zinātniski konstatēts, ka kājāmgājieni nolūkā atrauties no tehnoloģiju nepārtrauktas lietošanas ļoti lielā mērā sekmē jebkādu problēmu maksimāli radošu risinājumu atrašanu. Pētījumā, ko veikuši psihologi Ruta E. Ečlija un Deivids L. Streiters, gūta pārliecība par to, ka radošo uzdevumu risināšanas process uzlabojas, tieši pateicoties rastajai iespējai maksimāli uzturēties svaigā gaisā un brīvā dabā, pilnībā atraujoties no neglābjami postošās tehnoloģiju lietošanas ik solī, kas mūsdienās jau ir vairāk nekā tradicionāla parādība.
Šajā gadījumā eksperimenta dalībnieki devās četru dienu pārgājienā brīvā dabā, un tajā laikā dažiem no viņiem bija liegta iespēja izmantot vispār jebkādas tehnoloģijas. Visus dalībniekus aicināja izpildīt konkrētus uzdevumus, kas prasa radošu domāšanu un spēju risināt sarežģītas problēmas. Pētniekiem nācās konstatēt, ka problēmu risināšanas rezultāti uzlabojās vismaz par 50% tieši tiem eksperimenta dalībniekiem, kuri šajā vairākdienu pārgājienā bija spiesti piedalīties, iztiekot vispār bez jebkādām tehnoloģijām, ieskaitot viedierīces.
Vienlaikus pētnieki arī fiksēja, ka tehnoloģijas un jo īpaši pilsētvidei raksturīgais troksnis realitātē tomēr ir neticami postošas parādības, kaut vai tāpēc, ka tās nepārtraukti pieprasa cilvēka uzmanību un traucē koncentrēties, kas rezultātā var ļoti negatīvi iespaidot kognitīvās funkcijas. Savukārt kvalitatīva un salīdzinoši gara pastaiga kājām var ievērojami attālināt prāta mazspējas iestāšanos, nomierināt to un aktivizēt radošās domāšanas spēju potenciālu.
III
Tāpat jaunākajos pētījumos konstatēts, ka pastaigas svaigā gaisā spēj bērniem palīdzēt pārvarēt bēdīgi slaveno uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS), kas burtiski pēdējā laikā kļuvis ļoti izplatīts teju visā pasaulē, galvenokārt gan tieši Rietumos. Ar UDHS sirgstošajiem bērniem ir ļoti grūti kontrolēt savus impulsus un koncentrēt uzmanību, viņus var ļoti viegli novirzīt no jebkādiem mērķiem, un viņi allaž uzrāda ārkārtēju hiperaktivitāti. Šādi sirgstošu bērnu audzināšana mēdz būt ļoti liels pārbaudījums viņu vecākiem, savukārt tradicionālais risinājums, proti, mediķu izrakstītu medikamentu lietošana, spēj nodarīt lielāku kaitējumu nekā dot labumu, lai gan ir zināms, ka virkne dabisko risinājumu var iedarboties pat ievērojami labāk.
Vēstīts, ka attiecīgo pētījumu veikuši filozofijas doktori Frensiss Kups un Andreass F. Teilors, un viņi savā darbā secinājuši, ka ar UDHS sirgstošo bērnu iesaistīšana “darbībās brīvā dabā” pat ļoti ievērojami spēj samazināt attiecīgos simptomus. Katrā ziņā šā pētījuma rezultāti liecina par to, ka uzturēšanās brīvā dabā var dot labumu praktiski visiem, kam nākas izciest grūtības ar uzmanības noturēšanu vai nespēju savaldīt savu impulsīvo uzvedību.
IV
Un katrā ziņā modernā zinātne pauž, ka kājāmgājieni un uzturēšanās brīvā dabā vienlaikus ir arī lieliska nepieciešamā slodze, kas attiecīgi paaugstina smadzeņu darbības jaudu.
Praktiski jau ikviens kopš bērnības labi apzinās, ka fiziskie vingrinājumi ļoti kvalitatīvi spēj būt noderīgi labas pašsajūtas uzturēšanai. Pārgājieni kājām tostarp ir arī lielisks līdzeklis, kā stundā sadedzināt 400–700 kaloriju – atkarībā no cilvēka auguma un pārgājiena sarežģītības pakāpes. Šādi pārgājieni ir arī vieglāki locītavām un saitēm, ja salīdzina ar citiem fizisko vingrinājumu veidiem, piemēram, to pašu skriešanu. Tāpat tagad pētījumos ir pierādīts, ka tie ļaudis, kuri ar sportu nodarbojas tieši brīvā dabā, ar lielāku varbūtības iespēju turpinās būt mērķtiecīgi un pieturēsies savām izvirzītajām programmām, līdz ar to pastaigas kājām kļūs par lielisku izvēli tiem cilvēkiem, kuri vēlas regulāri saglabāt savu aktivitāti.
Un vēl vēstīts, ka pētnieki savos jaunākajos pētījumos secinājuši: aerobās nodarbības palielina par telpisko un epizodisko domāšanu atbildīgās smadzeņu daļas, ko dēvē arī par hipokampu, apjomu tiem cilvēkiem, kuri pārsnieguši 70 gadu vecumu, jo sevišķi tas esot attiecināms uz sievietēm. Tādas nodarbības ne tikai mazinot atmiņas zuduma iestāšanos, bet faktiski pat sekmējot vispār tādas parādības novēršanu. Un tāpat secināts, ka tas var mazināt stresa un trauksmainības līmeni, paaugstināt tā dēvēto pašvērtējumu un attiecīgi ļaut organismam saražot vairāk par laimes hormoniem dēvēto endorfīnu. Realitātē joprojām ir daudz cilvēku, kuri šo problēmu pārvarēšanas nolūkā lieto daudz dažādu medikamentu, taču tagad ir skaidrs, ka to visu var risināt daudzkārt vienkāršākā un visos aspektos noderīgākā veidā.
