Foto: PolinaViljuna un “Shutterstock”, Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: Vai Rietumi grib iesaldēt Krievijas karu Ukrainā, un ko tas nozīmē Latvijai? 0

Nesen man tika piekarināta Trampa “fanes” birka. Tikai tāpēc, ka biju atļāvusies publiski apspriest nevis viņa frizūru, kaklasaiti un bieži vien muļķīgo izrunāšanos, bet novērtēt prezidentūras laikā paveikto.

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Lai nebūtu pārpratumu: nekad neesmu bijusi Trampa “fane”, drīzāk otrādi. Taču domāju, ka ir svarīgi zināt ne tikai viņa kļūdas un līdz nejēdzībai sakāpināto personiskā lieliskuma izjūtu, bet arī to, ka Tramps atcēla Obamas noteikto veto ieroču piegādei un sāka letālo ieroču piegādi Ukrainai. Viņa prezidentūras laikā notika kopīgas amerikāņu un ukraiņu militārās mācības, kuru ietvarā ASV iznīcinātāji patrulēja gar Krievijas robežu Sumu apgabalā. Rezultātā laikā no 2017. līdz 2021. gadam konflikti Krievijas okupētajos Ukrainas reģionos mazinājās un brīžiem pat pilnībā apsīka. Tie atsākās pēc 2021. gada 21. janvāra, kad Tramps pameta Balto namu.

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Karš Ukrainā ir apliecinājis, cik bīstami ir atrasties ilūziju un mītu varā. Kāds vieds vīrs nesen teica, ka gudri cilvēki par Trampu spriež pēc viņa darbiem un to rezultātiem, bet pārējie – pēc viņa bieži vien visai dīvainajiem izteikumiem. Manuprāt vienkārši nav pareizi, ka Latvijas sabiedriskie mediji četrus gadus ir pūlējušies, kā mācēdami, lai Latvijas sabiedrība piederētu pie tiem citiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tagad Trampa laiks ir beidzies. Un kaut arī viņš (tāpat kā Baidens) ir apliecinājis gatavību startēt nākamajās prezidenta vēlēšanās, ceru, ka 2024. gadā republikāņus tajās pārstāvēs pašreizējais Floridas gubernators Rons Desantiss. Bet līdz tam vēl jānodzīvo. Patlaban svarīgi ir saprast, kas īsti notiek Ukrainā un ko tas nozīmē mums.

Kas notiek?

Virkne Ukrainā populāru viedokļu līderu turpina solīt, ka lendlīzes likums rīt parīt sāks darboties, daži pat apgalvo, ka tas jau darbojoties.

Kara apstākļos maldināšana ir īpaši bīstama.

Tāpēc bijušais Katona institūta vecākais pētnieks, tagad Vašingtonas Drošības politikas centra vecākais pētnieks Andrejs Illarionovs 21. novembrī ir publicējis pētījumu “Lendlīze nedarbojas. Ukrainu mēģina pārliecināt par pretējo. Kādēļ?”, kur ar konkrētiem faktiem atspēko publiskajā telpā izskanējušās nepatiesības.

Pētījumā ir arī šāda zīmīga rindkopa: “Salīdzinājumam var minēt aplēses par ASV militārajām piegādēm Afganistānas armijai (neskaitot ASV militārpersonu izdevumus no 2001. līdz 2021. gadam Afganistānas kampaņas laikā): visa ASV militārā palīdzība Afganistānas armijai – 88 miljardi dolāru; ieroči, kas nodoti Afganistānas armijai – 18,6 miljardi dolāru; ieroči, ko ASV atstāja Afganistānā 2021. gada 30. augustā – 7,12 miljardi dolāru. Pašreizējā militārā palīdzība Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir aptuveni septiņas reizes mazāka nekā Afganistānas armijai sniegtā palīdzība, bet ieroču piegāde ir aptuveni trīs reizes mazāka. Turklāt jāņem vērā karadarbības rakstura, mēroga un intensitātes atšķirības abu šo karu gaitā.”

Reklāma
Reklāma

Lendlīzes un ieroču piegādes jautājumus detalizēti un kompetenti komentē arī Gerijs Tabahs, atvaļināts ASV jūras spēku pirmās pakāpes kapteinis, bijušais NATO virsnieks, sarunā ar ukraiņu izcelsmes amerikāņu uzņēmēju, analītiskās platformas “Protect Ukraine Now” dibinātāju Sergeju Ļubarski. Secinājums: patlaban ASV dod Ukrainai minimālu ieroču daudzumu, kas ļauj noturēties pašreizējās pozīcijās, taču

nedod uzbrukuma ieročus (tankus, haubices, lidmašīnas, tālā rādiusa darbības raķetes), kas ļautu Ukrainas Bruņotajiem spēkiem pilnībā sakaut agresoru un padzīt to no savas valsts teritorijas.

Diemžēl arī artilērijas piegādes pēdējā laikā ir samazinājušās: līdz 4. oktobrim tika piegādāti caurmērā 5000 lādiņu dienā, kopš 4. oktobra – ap 2000. Salīdzinājumam: Krievija dienā izlieto ap 15 000 lādiņu, bet kara darbības aktīvā periodā pat ap 60 000.

Precīzas ziņas par to, kāda kopš kara sākuma ir visu valstu sniegtā militārā palīdzība Ukrainai, atrodamas “Protect Ukraine Now” mājaslapā. Pēdējās divās nedēļās ASV ir piegādājušas Ukrainai četras tuvā darbības rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmas “Avenger” un simt augstas mobilitātes daudzfunkcionālus riteņu transportlīdzekļus, sarunvalodā sauktus par “humvī”, Spānija ir piešķīrusi divas pretgaisa aizsardzības sistēmas un Horvātija četrpadsmit helikopterus MI-18. Tas arī viss.

Jautāts, kāpēc “Protect Ukraine Now” analītiķi nesniedz piegāžu pārskatus biežāk, Sergejs Ļubarskis ir lakonisks: biežāk nav ko ziņot.

Par to, ka Ukrainai nepietiek ieroču, nu ir sācis runāt arī Ukrainas prezidenta padomnieks, militārais komentētājs Oleksijs Arestovičs: “Mums vajag vairāk ieroču un militārās tehnikas, lai nodrošinātu taisnīgumu.” 

Negaidīts pavērsiens

Uz šā fona vēl kāda svarīga ziņa. Kopš novembra publiskajā telpā arvien biežāk izskan pamudinājums Ukrainai sēsties pie pārrunu galda ar Krieviju.

Lūk, tikai daži virsraksti lielākajos medijos: “ASV neoficiāli lūdz Ukrainu parādīt, ka tā ir gatava sarunām ar Krieviju” (“Washington Post”, 5. novembris); “Baidena amatpersonas lūdz Zelenski izrādīt gatavību sarunām ar Putinu” (“The Telegraph”, 6. novembris); “Augsta Baltā nama amatpersona iesaistīta neizpaužamās sarunās ar augstākajiem Putina palīgiem” (“The Wall Street Journal”, 7. novembris); “Turcija cenšas panākt Ukrainas miera sarunas, neskatoties uz Rietumu rīcību, sacīja Erdogans” (“Reuters”, 12. novembris); “Kamēr Ukraina atgūst Hersonu, ASV meklē diplomātiskus risinājumus, pirms ziema apturēs militārās aktivitātes” (“The Wall Street Journal”, 13. novembris); “ASV cenšas nomierināt Ukrainu pēc ģenerāļa Milleja komentāriem par sarunām” (“Politico”, 14. novembris); “ASV mudina Kijivu apsvērt reālistiskas prioritātes sarunām ar Krieviju” (“Al Mayadeen”, 14. novembris); “CIP direktors tiekas ar Krievijas kolēģi, kamēr ASV noliedz slepenas miera sarunas” (“The Guardian”, 16. novembris).

Un visbeidzot Ians Bremmers, amerikāņu politologs, kam cieši sakari Baltajā namā, 16. novembrī tviterī ir ierakstījis: “ASV valdība tagad skaļi pasaka to, par ko visi savā starpā ir runājuši jau vairākus mēnešus. Krievijas karaspēka pilnīga izvešana no Ukrainas teritorijas (lasi: īpaši Krimas) ir ārkārtīgi maz ticama. Patlaban sarunas ir labākais risinājums.”

Tas liecina, ka sabiedrība tiek gatavota konflikta iesaldēšanai, bet Krievijas karš Ukrainā ir iegājis jaunā attīstības fāzē. Baltais nams samazina letālo ieroču piegādi un dara visu, lai piespiestu Zelenski sākt miera sarunas ar Putinu. Un tā nebūt nav laba zīme. Jo

ikviens pamudinājums sēsties ar Putinu pie sarunu galda sāpīgi trāpa gan Ukrainas sabiedrību, gan arī mūs.

Atbildot uz to, Arestovičs feisbukā raksta: “Sarunu priekšlikumi Ukrainai izklausās kā nodevība pret Rietumu vērtībām, nodevība pret tiem, kas aizsargā sevi un savus bērnus, pret tiem, ko, nežēlīgi mokot, nogalināja un turpina nogalināt Putina barbari Ukrainas pilsētās un ciematos. Ko jūs gribat panākt? Vēl vienu Buču? Jo tieši tas slēpjas aiz pamudinājuma sēsties pie sarunu galda ar slepkavām un izvarotājiem.”

Vai Baltais nams nesaprot, ka šajā situācijā “miera” sarunas ir reāls drauds Eiropas un pasaules drošībai?

Tas nozīmē, ka var iebrukt suverēnā valstī, slepkavot, izvarot, laupīt, sagraut skolas, slimnīcas un dzīvojamās ēkas, iznīcināt civilo infrastruktūru, pievienot teritorijas un tad sēsties pie “miera” sarunām.

Augustā Zelenskis teica, ka netic miera sarunām kā risinājumam, kamēr Krievija “turpina runāt ultimātu valodā”.

“No pašreizējā Krievijas prezidenta es neesmu dzirdējis neko, izņemot ultimātus. Kopš 24. februāra ir bijuši vieni vienīgi ultimāti – denacifikācija, demilitarizācija. Viss sākas ar “de” – viņi vienmēr grib kaut ko mums atņemt. Vardarbīgi, mūsu zemē,” uzsvēra Zelenskis. “Tāpēc es arī teicu, ka nevēlos runāt ar personu, kas sankcionē un rīko fiktīvus “referendumus”. Es sacīju – tāda rīcība nozīmētu necieņu pret mūsu cilvēkiem, mūsu tiesībām, mūsu brīvībām. Par ko tad ar viņu lai runā? Bet es neesmu aizvēris durvis sarunām. Es teicu, ka mēs būsim gatavi runāt ar Krieviju, bet ar citu Krieviju.”

Novembra sākumā pēc Baidena nacionālās drošības padomnieka Džeika Salivana vizītes Kijevā Zelenskis vairs nenoliedz miera sarunu iespēju, taču ar pieciem noteikumiem: 1) Ukrainas teritoriālās suverenitātes atjaunošana, 2) drošības garantijas Ukrainai, 3) reparāciju izmaksa, 4) kara noziedznieku sodīšana, 5) ANO statūtu ievērošana.

Tikai tad, ja tiek īstenoti šie notikumi, Zelenskis ir gatavs sēsties pie miera sarunu galda.
Savukārt Kurts Volkers, bijušais ASV vēstnieks NATO, kas prezidenta Trampa laikā bija ASV īpašais pārstāvis Ukrainā, uzsver, ka ASV nevajadzētu publiski virzīt Kijivu uz sarunu galda pusi, vismaz ne tagad: “Nav šaubu, ka Putins netaisās nopietni apspriest vai pieņemt šos noteikumus. Putins ir apņēmies turpināt cīņu un iznīcināt Ukrainas pilsētas.

Ukrainai ir jāuzvar, jāatgūst tās teritorija, un ASV ir jācenšas palīdzēt ukraiņiem to darīt pēc iespējas ātrāk.” Citādi ar Krimu var notikt tā, kā tolaik, kad Volkers auga: “Kartēs Baltijas valstīm bija pieliktas zvaigznītes ar piebildi, ka ASV neatzīst Igaunijas, Latvijas un Lietuvas piespiedu iekļaušanu PSRS teritorijā,” raksta izdevums “Politico”. 

Tos, kas ir pārliecināti, ka Baidens un viņa administrācija visu dara labi un pareizi, iekams kārt mani pie lielā zvana, lūdzu atbildēt uz trim jautājumiem: 

  1. Kāpēc Baidens joprojām nav iedarbinājis lendlīzes likumu?
  2. Kāpēc Baidens rīkojumu par ieroču piegādi Kijivai no PDA (Presidential Drawdown Authority) fonda parakstīja nevis 30. septembrī, bet gan 4. oktobrī, kad bija jau sācies jaunais finanšu gads, un no 2022. gadam atvēlētajiem 11 miljardiem dolāru vairāk nekā 2 miljardi šīs vilcināšanās dēļ palika “neapgūti”? Kaut gan jau septembra vidū, kad noskaidrojās, ka ieroči no PDA fonda ir piešķirti tikai par nepilniem 9 miljardiem dolāru, daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki, arī kongresmeņi un senatori, demokrāti un republikāņi, vērsās pie Baidena ar lūgumu paātrināt ieroču piegādes tempu, lai pagūtu izmantot šim gadam piešķirtos līdzekļus. 
  3. Kā ukraiņiem trūkst, lai pilnībā sakautu un padzītu agresoru no savas valsts teritorijas – drosmes, pašaizliedzības, gudras un tālredzīgas militārās vadības vai uzbrukuma ieroču šā uzdevuma veikšanai? 

Varētu būt arī ceturtais jautājums: Kā jums šķiet, vai ir kāds sakars starp to, ka demokrātu partijas lielākais sponsors ir Džordžs Soross, un to, ka viens no pētniecības centra “Re:Baltica” sponsoriem (iespējams, lielākais) arī ir Džordžs Soross? Taču tas, drīzāk, ir retorisks jautājums.   

Ko darīt?

Latvijas valdībai ir jāturpina no visām augstajām tribīnēm skaidrot Rietumu līderiem, ka valsts, kas sponsorē terorismu, ir jāsakauj, jo tikai tā iespējams garantēt mieru Eiropā.

Ukrainā patlaban izšķiras Latvijas, Eiropas un pasaules liktenis.

Medijiem jāmēģina godprātīgi īstenot tiem likumā noteikto uzdevumu “nodrošināt viedokļu daudzveidību, ievērot objektivitāti, pienācīgu precizitāti un neitralitāti”. Runāt patiesību – tas arī ir patriotisms.

Bet mums visiem jāpatur prātā un sirdī ģenerāļa Radziņa, Latvijas pirmā Lāčplēša, 1923. gadā teiktais: “Tas ir ļoti skaisti un tālredzīgi, kad valsts un tauta atrod par vajadzīgu godināt un cildināt kareiviskas īpašības. Vēl lielāku vērtību iegūst šo kareivisko īpašību cildināšana mūsu modernajā laikmetā, kad visplašākajos apmēros tiek dzīta internacionālā propaganda, kura vienmēr savienota ar propagandu pret kareivisku garu varbūtējā ienaidnieka zemē.”

SAISTĪTIE RAKSTI