Pēteris Apinis: 100 gadu Miervaldim Birzem – dižākajam latviešu ārstam starp rakstniekiem un dižākajam rakstniekam starp ārstiem 10

21. martā 100 gadu aprit Miervaldim Birzem. Man ir bijis gods spalvas meistaru itin labi pazīt un – pat rediģēt un drukāt viņa stāstus. Manā ieskatā Miervaldis Birze bija latviešu Aksels Munte, un reiz – tālajā 1994. gadā viņš piekrita savas izjūtas un pārdomas par Akselu Munti uzrakstīt žurnālam „Sveiks un Vesels”, ko biju ņēmies izdot Ārstu biedrībā. Tādēļ savai atmiņu skicei pievienošu divus Miervalda Birzes atmiņu tēlojumus par to – kā viņš kļuva par ārstu.

AK
Atis Klimovičs
Ziņas
FOTO. Brutāli sadragāti galvaskausi un ribas dziļi ietriektas pie mugurkaula…Šaušalīgs, bet Latvijas vēsturei nozīmīgs atradums Tilžā 94
21 stundas
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Muļķīgi amatieriskie klipi, kurus Pavļuts nodēvējis par potēšanās aicinājumu, ir kārtējais ledusbluķis
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Viktors Ščerbatihs: “Es aizliedzu pirms olimpiādes vakcinēties!” 68
4 stundas
Lasīt citas ziņas

Neviens nevar aprakstīt Miervalda Birzes dzīves gaitas tēlaināk un literāri precīzāk kā Dr. philol. h. c.Ilgonis Bērsons to paveica 2012. gadā, kad man bija tas gods Ārstu biedrībā apkopot un grāmatā izdot Miervalda Birzes mazāk zināmo un grāmatās nepublicēto rakstu krājumu.

Tādēļ arī Ilgoņa Bērsona stāstījumu par ārstu un rakstnieku Miervaldi Birzi pievienošu šim savam ievadam, jo internets jau nav papīrs – spēj noglabāt mākonī, neaizņem vietu plauktā un varbūt vieglāk izlasāms, ja nudien kādam šāda vēlme un interese rodas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Un Ilgoņa Bērsona apcerējuma dēļ man nevajadzēs pārstāstīt Miervalda Birzes dzīves un darba pieturas punktus, vien pieskarties tiem, kas man šķiet būtiski.

Būtiskais, ko es vēlos pateikt – Miervaldis Birze bija Latvijas patriots un visa viņa dzīve bija viņa zeme un viņa tauta. Viņa ģimene bija drausmīgi cietusi otrā pasaules kara gados – tēvs un tēvabrālis bija nošauti, brālis Indulis dienējalatviešu leģionā, bet pēc kara aizbrauca uz Austrāliju, bet pats medicīnas students Augusts MiervaldisBērziņš nonācaapcietinājumā Valmieras cietumā, nometnē Valmiermuižā un Salaspils koncentrācijas nometnē, bet kopš 1944. gada 26. jūlija— Būhenvaldes koncentrācijas nometnē. Aizbēga, nonāca Padomju gūstā, čekas izmeklēšanā, bet tuberkulozes dēļ tika atlaists uz Latviju.

Atgriezies, studēja medicīnu kopā ar manu krusttēvu Georgu Šiliņu, kurš bija pārnācis no frontes.

Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti ārsts Miervaldis Bērziņš pabeidza 1949. gadā un kopā ar savu kundzi Liliju nonāca strādāt Cēsīs. Strādāja par Tuberkulozes slimnīcas galveno ārstu un ftiziatru. Esmu klausījies meistara mutvārda stāstus – kā viņš kopā ar vēlāko žurnāla „Veselība” galveno redaktoru, vēlāko ftiziatrijas docentu Edgaru Upīti ar tuberkulozi cīnījās, studiju ziemā dzīvodami zaru teltī priežu mežā pie Babītes un pēdējiem spēkiem gājuši uz nodarbībām, 1948. gadā Miervaldim Birzem gāzētas plaušas, vēlāk izņemtas 5 ribas. No slimnīcas gājis uz nodarbībām, bet vēlāk – tikai uz eksāmeniem. Šķiet, ka viņa kundze Lilija viņu vairākkārt izglābusi no nāves.

Spriežot pēc cēsinieku atmiņām, Miervaldis Birze bijis iejūtīgs un pacietīgs ārsts ar izcilām rentgenologa spējām.
Rakstījis daudz, bet galvenokārt publicistiku vai garstāstus, kuros publicistika mijas ar daiļliteratūru. Bija neticami nopietns, smaidu uz viņa lūpām ir redzējis tikai retais, bet rakstos dzirkstī humoram līdzīga skepse, ironija vai sarkasms. Kopš 1953. gada kļuvis par Miervaldi Birzi, un šis pseidonīms ticis pieņemts, jo Bērziņu latviešu literatūrā jau bija gana daudz. Aizsūtīts pat uz Maskavu mācīties rakstniecības pamatus kopā ar Zigmundu Skujiņu.

Un tagad nedaudz manu atmiņu. Bērnībā, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados nedēļas nogalēs un skolnieku brīvdienās tiku sūtīts uz lauku mājām divpadsmit kilometru no Cēsīm. Atceros, kā mans krusttēvs, kurš bija ne tikai cienījams endokrinologs un zinātniska institūta vadītājs, bet arī šaha federācijas prezidents, svētdienu vakaros gāja uz Cēsu tuberkulozes sanatoriju un atņēma savam draugam Miervaldim Birzem viņa pacientu Mihailu Tālu, kuru, atbilstoši tā laika ierašām, rehabilitēja sanatorijā.

Tiesa, pasaules čempions, kuru es saucu par onkoli Mišu, sanatorijā mēdza ārstēties, pārspīlējot stiprākus dzērienus. Jebkurā gadījumā šīs atmiņas ir par sešdesmito gadu vidu, un tuberkulozes pacientu vidū bija ne mazums pazīstamu cilvēku, un,kā itin labi atceros – arī pagājušā gadsimta otrās puses izcilākais latviešu tautas dzejnieks. Tagad šī slimnīca/sanatorija ir kļuvusi par „Villa Santa” viesnīcu ar SPA. Tiesa, laiks ir ieviesis korekcijas, jo vācu laikā Gaujas krasta meži bija izcirsti un no sanatorijas ēkām pāri jaunaudzēm varēja redzēt Gauju, bet šobrīd „Villa Santa” viscaur iekļāvusies dižā mežā.

Jau vēlāk – septiņdesmitajos gados pasaules šaha eksčempionu mans krusttēvs atrada arī rakstnieka mājās, Raiskuma pagasta „Birzēs”. Tā kā rakstnieks ar pasaules čempionu atradās pie šaha galdiņa, man ir pārliecība, ka šahu Miervaldis Birze spēlēja gauži labi, jo Tāls ar zemāku līmeni kā meistarkandidāts pie galdiņa nesēdās. Vai nu šahs Miervaldim Birzem deva analītiķa spējas vai analītiķa pieeja ļāva spēlēt šahu, bet būtiski – spalvas meistars nodien bija viens ļoti analītiski domājošs vīrs.

„Birzes” bija burvīga māja pašā Gaujas krastā ar milzu ozolu blakus. Atceros – mans krusttēvs bija noraizējies ne tikai par šahista, bet arī par rakstnieka veselību, tādēļ pats palika Birzēs, bet man nācās vest mazliet iereibušo šaha čempionu uz Cēsu staciju un neļaut viņam noklīst kādā krogā vai kafejnīcā, atļauts bija meistaru ielaist tikai Cēsu Šaha klubā, kas patiesībā bija arī kafejnīca „Uguntiņa”, taču Cēsu šahisti tad uzņēmās rūpi neaizlaist pasaules šaha zvaigzni pie letes.

Otra epizode, ko vēlos šodien pieminēt, ir tālajā 1988. gada 16. septembrī, kad tika dibināta Ārstu biedrība. Nevienam lāga nebija padoma – kādā telpā un vietā biedrību dibināt. Manuprāt, burvīgā ginekoloģe Anita Plūme bija tā, kas ne tikai izdomāja dibināšanas sēdi rīkot toreizējā Baltijas kara apgabala Oficieru namā (šobrīd Rīgas Latviešu biedrības nams), bet arī devās pārliecināt par šo ideju pašus oficierus. Ir droši zināms, ka arguments bija – galvenais runātājs būšot Tautas rakstnieks Miervaldis Birze, un viņu tad nu zināja pat atbildīgais oficieris. Miervaldis Birze uzstājās ar ļoti motivētu, argumentētu, medicīnisku runu, taču šajā runā bija vairāk patriotisma un brīvības alku nekā līdz tam vispār bija publiski pausts. Jādomā, ka oficieriem runas tulkotas netika.

Rakstīja Miervaldis Birze ar roku, un, lielākoties, pats pārrakstīja ar rakstāmmašīnu. Mūža beigās itin labi apguva rakstīšanu uz datora, bet mājās visur bija aprakstīti papīri – detaļas, piezīmes, atziņas, liela daļa – vākos, un, manuprāt – šajos vākos īstas kārtības nebija. Kad deviņdesmitajos gados man bija iespēja katrā žurnāla „Sveiks un vesels”, vēlāk „Veselība” numurā publicēt Miervalda Birzes īsstāstus un atmiņas, katru mēnesi braucu pie meistara pēc jaunā darba un arī – samaksāt par jau publicēto.

Tad arī man bija iespējas uzklausīt daudz pieredzējuša, dzīves pārbaudījumos cietuša, daudz zinoša ārsta pārdomas. Kaut kas jau ir palicis atmiņā, arī atziņa jau 2000. gadā – ka viņam nācies būt ārstam starp rakstniekiem un rakstniekam starp ārstiem, un tas nudien nav bijis viegls mūžs.

Man vēl jāpiemin, ka ilgus gadus esmu draudzējies ar gauži paštaisnu, bet labsirdīgu un empātisku kolēģi, anesteziologu un neatliekamās palīdzības ārstu Induli Bērziņu, kurš ir Miervalda Birzes dēls un mantojis no tēva labas valodas prasmes, analītisku prātu un itin ātru aizkaitināmību. Tā nu par godu viņa tēva simtgadei, mēs aprunājāmies un Induļa Bērziņa atmiņas esmu ievietojis Facebookā un Youtubē.

Bet vispār – internetā ar Googles palīdzību var itin viegli atrast gan paša Miervalda Birzes autobiogrāfiju, gan ļoti nopietnu paša stāstu par savu dzīvi, kas ierakstīts 2000. gadā. Un šobrīd būtu jēga tajā ieskatīties ŠEIT.

Šeit arī divas Miervalda Birzes atmiņu skices, rakstītas žurnālam „Sveiks un Vesels” 1994. gada numuriem un Ilgoņa Bērsona atmiņu tēlojums par Miervaldi Birzi.

Miervaldis Birze „Kā es kļuvu par ārstu”

Iespējams, ka tikai bagātu dižciltīgo bērni savā saulainā bērnībā nesapņo, par ko kļūt: viņi jau piedzimstot «kaut kas ir» — dižciltīgie. Citiem aroda izvēli bieži iespaido bērnībā vērota priekšzīme. Mums pirmās klasēs gadījās vairāki labi skolotāji, un tad savā bērna prātā ne viens vien sapņoja kļūt par skolotāju.

Kas vainas: arvien rūpīgi plisēti svārki vai bikšu vīles katru dienu naža asumā, cilvēks, kas visu zina, kam arī sava teikšana, kurai nepretojas pat skolas kaušļi, un skolotājiem bija pat rokas pulksteņi, toreiz retums. Zēni mēdz kāpt kokos, tādēļ mans draugs bija nolēmis izmācīties par telefonistu, jo telefonistiem izsniedz pie kājām piesienamus dzelzs kāšus, ar kādiem iespējams uzrāpties pat gludā stabā. Tagad atskatoties, mēģinu izprast, kādēļ vēlāk izvēlējos ceļu uz anatomikuma preparēšanas zāli, kur pievilcīgā visai maz. Varbūt ne izšķirošu, bet kādu tikšanos ar labu ārstu neesmu aizmirsis visu mūžu.

1932., savā vienpadsmitā dzīvības gadā nolikos uz gultas. Kā saka — tecēja deguns, bet puikas gados ziemā pie tā bija pierasts. Tad sāka durt labā, pēc nedēļas arī kreisā ausī. Ar katru dienu skaudrāk. Ar bailēm gaidīju vakarus, jo, dienai aiz loga mežvīnu stīgās dziestot, no aizkrāsnes ieradās nevis circenis, viens mums bija, bet sāpes. Pārsvarā raudāju klusi, bet pa brītiņam arī iekliedzos.

Dakteris Teodors Priede, mūsu mājas ārsts, piestaigāja vairākkārt, parakstīja dzeramu, pilināmu, skalojamu, pūta degunā ar balonu. Māte caurām naktīm mainīja linu drānas ar kumelīšu kompresēm. Kumelīšu smaržu pazinu no vasaras, bet nu to vairs nesajutu. Beigās pietrūka spēka ir raudāt, ir kliegt.

Toties raudāja māte, pats vairs tikai kunkstēju un smilkstēju kā ganu kucēns. Tad dakteris Priede ieteica palūgt savu kolēģi Nolteini. Ārstu pāris, vācieši Sofija Nolteine ar vīru dakteri Ērihu Jonu, pieminami kā patiesas cilvēcības posms Rūjienas medicīnas vēsturē, kāda te bija sākusies jau 19. gadsimta sākumā, kad mācītājs Gustavs Bergmanis savā draudzē sāka potēt pret baku sērgu.

Ziemā, barakai līdzīgā koka māja, kurā pieņēma abi ārsti, vēl šobrīd stāv Upes ielas galā. Šās mājas priekšā toreiz, pirmās republikas laikā, gaidīja gan lepnie, spoži lakotie vien- vai divjūgu apkārtējo muižas centru īpašnieku vai melderu atsperrati, gan tās pašas durvis tur vēra kūdras racēji ar praķī ievīstītu bērnu uz rokas.

Atraidīts netika neviens, arī tāds, kam naudas bija gaužām maz. Namā bez ambulances atradās vēl operāciju zāle un istabas ar pāris slimnieku gultām. Nolteine operēja, dakteris Jons asistēja, stingrā, vecīgā žēlsirdīgā māsa instrumentēja. Viņi bija vācieši, visi runāja arī latviski, jo nedz ārsts, nedz provizors, tirgotājs, mācītājs vācietis nevarēja iedomāties prasīt no latviešiem, lai ar viņiem runātu vācu valodā.

Jo bija ne tikai lietišķi, bet arī inteliģenti. Priekš tiem gadiem, kad Rūjienā vēl nebija pilsētas slimnīcas, operācijas bijušas visai nozīmīgas. Pilsētā kāda sieva, atpogājot blūzi, savām tuvākām draudzenēm rādīja Nolteines amputētās krūts vietu. Visi apbrīnoja tik lielu «griešanu». Biju vēl mazs puika, tādēļ šīs operācijas rētas redzēju kopā ar māti.

Rūjienā elektrisko gaismu baudīja tikai ar krēslas iestāšanos, un ielu apgaismojums tad dabiski bija tāds, ka visas spuldzes stabos varēja saskaitīt uz rokas pirkstiem. Uz Rūjas upes tilta atradās viena, lai braucēji trāpītu tilta galu un neiebrauktu upē. Tā gara, kalsna, zaļā pūkainā «lodenmantelī», ceļu pa sniegiem ar kabatas spuldzi apgaismojot, daktere Nolteine vēlu vakarā ieradās pie mums. Tēvs ieskrūvēja gaišāko, skapī glabāto sešdesmit vatu spuldzi un paņēma mani klēpī.

Dakteris Priede turēja pareizi manu galvu. Pusmaņā saskatīju apaļu spoguli un spilgtu staru virs Nolteines pieres, tad kaut kas traki sāpīgi iedūrās ausī. Pēc tam līdz nākošam rītam nesamanīju neko. Pamodos kurls, ar vaigu uz strutām notecējuša spilvena. Māte nu varēja uzelpot — man sāpju vairs nebija, bet viņa skuma: dēls varbūt būs kurls uz visu mūžu… Nekļuvu vis, esmu visumā saklausījis pasauli un apkārtni ne sliktāk par citiem, kam ausis nav operētas.

Tagad gan zinu, ka šī ārste Nolteine mani izglāba no strutojoša meningīta, sepses un no tā, kas sepsei tolaik parasti sekoja. Vēlāk, jau ārsts būdams, izlasīju aprakstu par labdzimušo anglieti Florensi Naitingeilu, kam lieli nopelni žēlsirdīgo māsu institūcijas tapšanā. Krimas kara laikā 1854. gadā viņa Skutari, pie Bosfora šauruma, angļu karalauka lazaretē, kas dvakoja no strutām, naktīs bieži esot apstaigājusi garu garās ievainoto guļasvietu rindas ar mazu spuldzi vai sveci rokā, mierinādama tos, kam taisni naktīs bieži vien palīdz kaut tikai laipns vārds vai ūdens malks. Viņa pat saukta par «kundzi ar spuldzi». Rūjienas ārste Nolteine man uz mūžu palikusi atmiņā kā «ārste ar spuldzi», kas arī naktīs ar gareno brūnas ādas ārstu čemodānu pie rokas devās pie sirgstoša cilvēka.
Tātad viņa būtu pirmā tai mediķu rindā, kuriem esmu vēlējies līdzināties.

❋❋❋❋❋❋

1937. gada rudenī, mācīdamies vidusskolas pēdējā klasē, no Valmieras pilsētas bibliotēkas rindas kārtībā dabūju grāmatu, kas, tāpat kā pārējās, bija iesieta zaļraibos, cietos vākos. Tās saturs gan bija pavisam īpašs, un tas mani aizveda plašā pasaulē gandrīz vai vārda tiešā nozīmē. Tā bija Aksela Muntes (1857—1949) «Grāmata par Sanmikelu». Pēc šās grāmatas izlasīšanas nodoms studēt medicīnu kļuva ciešs.

Kā gan ne: tur aprak­stīts karnevāliski raibais Latīņu kvartāls Parīzē, dons Gaetāno, kas no leijerkastes izvilina «Traviatas» lielo valsi un viņa diloņslimais pērtiķītis. Profesors Šarko un hipnozes brīnumainā vara. Paciente — skaista grāfiene, turklāt naktī, dārzā un mēnesnīcā. Difterijas žņaugtie bērni trīsošu sveču gaismā bandītu mītnē Neapolē un ārsts glābējs. Holera Itālijā, no kuras mūk filozofi, bet paliek ārsti. Un pāri visam Sanmikela Kapri salā, kas balta, marmorā un saulē vizēdama, paceļas virs zilā līča, naktī čukstēdama atmiņas par Romas imperatoru Tiberiju, kurš cilvēkos un varā vīlies, tepat sagaidījis mūža vakaru.

Šobrīd, savu ceļu visumā nostaigājis, paraugos, vai esmu kļuvis Aksels Munte, kā toreiz vēlējos — ārsts un rakstnieks? Nopūšos: ne ēnas. Būtu aplam teikt, ka tas nav sasniegts tikai tādēļ, ka Latvija maza un latvieši maza tauta. Raugi, ķirurgs Jānis Dzirne taču bijis par Abesīnijas ķeizara galma ārsts! Vienkārši — neesmu bijis tāds kā Aksels Munte, bet citāds. Arī dzīvoju citā laikā, piecdesmit gadus zem svešas varas, kādu pat tagad dzimušam zviedram neizprast. Aiz slēgtām robežām.

Un tomēr: man vismaz izdevies paraudzīties uz dažām Muntes vietām. Arī uz Sanmikelu Kapri salā. Tās durvis gan todien bija slēgtas, bet tāpat izjutu nama sienu spilgto baltumu un skatīju zaļās ēnas pergolā zem vecvecu vīnkoku sažuvušiem zariem, kas, gadsimtos nenoguruši, turēja svaigus lapu dzinumus un zilganus ķekarus. No jūras, no Zilās grotas puses, augšup raugoties, apjautu Muntes sakrauto balto kāpņu tiekšanos gar klinti tikai augšup, tuvāk saulei.

Jā, ievērojamu cilvēku manu pacientu vidū nav bijis. Neesmu bijis ne Zviedrijas karalienes, ne citu augstmaņu ārsts. Neesmu ārstējis tādus meistarus kā Gijs de Mopasāns, tādu virtuozu kā zviedru gleznotājs Anderss Corns, kas ar vienu otas vilcienu no krāsu tūbiņas izbūra vijīgu sievietes roku. Pie manis par pašnāvības iespējām nav konsultējies neviens, bet pie Muntes — tāds plašo kultūras apvāršņu zinātājs kā Stefans Cveigs. Turklāt ar panākumiem. Muntes prakse Romā norisa namā, kurā dzīvojis angļu dzejnieks Šellijs un Šellija sieva pa to laiku rakstījusi pasaulē pirmo šausmu romānu par Franken­šteinu.

Pat šo namu skatīju tikai pa gabalu, uz Spāņu kāpnēm starp milzum daudz ziedošu acāliju podiņiem stāvēdams. Manā istabā nekad nav atradušās nedz antīkas faunu galvas, nedz nimfu skulptūras. Kur nu! Kaut gan… gadiem ilgi stāv groziņš ar egļu čiekuriem. Arī tie, tāpat kā nimfas bronzas vaigs, ar katru gadu kļūst vecāki, tātad antīki. Un man ir Jāņa Zariņa darināts Blaumaņa atveids, kaut tikai krietnu sprīdi augsts, tomēr ļoti liels, jo ļoti liels bija pats Blaumanis.

Vēl skumjāk: arī «Grāmatas par Sanmikelu» man nav, lai gan šai ziņā Munte varētu būt piemērs tam, ka nekad nevar teikt, ka viss jau garām: viņš, izmantojot jau trīsdesmit gadu vecumā tapušās «Vēstules no Neapoles» un citu mūžā sarakstīto, pierakstīdams vienojošo, šo grāmatu pabeidza tikai 71 gada vecumā. Lai nu kā: šī grāmata man joprojām paliek kā bāka ostā, uz ko stūrēt, kamēr neesi pavisam gados noslīcis.

Vēl par ievērojamiem, lieliem cilvēkiem runājot: cik viss ir relatīvs… Man bērnībā ievērojams šķita pat tēva vecākais brālis Pēteris, jo viņš prata izgatavot pareizus izkapts kātus ar tajos pareizi iesietām izkaptīm, visi teica — cik viegli pļaut! Iespējams, ka vienā ziņā gan esmu Munti sasniedzis: tās līķu kaudzes, ko esmu redzējis un pats krāvis, bijušas vismaz tikpat augstas un drausmīgas kā tās, ko viņš skatījis Pirmā pasaules kara laikā.

Te nu jārunā par Muntes dzīvi, par neapšaubāmi liela cilvēka būtisko pazīmi: cik šis cilvēks savā dzīvē vārdos un darbos bijis, kā saka, cilvēcisks, humāns šā vārda plašā nozīmē, tik viņš arī liels. Šai ziņā Munte ir patiesi liels, un viņu par piemēru esmu izvēlējies pareizi. Ne velti vecs itāļu zvejnieks pirms nāves par viņu teicis: «Tu esi labs kā jūra…» Tāds tad arī palicis uzraksts Muntes kapakmenī: «Viņš bija labs kā jūra.»

Pat šobrīd, zinādams vairāk, arī par Muntes gaitām, raksturu un skabargām, pat neiecietību, tomēr neatmetu sapņus par savu Sanmikelu. Kopš abiturienta gadiem dažus sprīžus tuvāk tai esmu ticis. Arī ārēji jau mazliet līdzinos Muntem, jo esmu zaudējis vienu aci. Kaut gan pat sapņos savu Sanmikelu neredzu baltu kā Tiberija mītni starp tumšzaļu ciprešu šautrām, bet kā namiņu, kas celts no priežu sveķainiem stumbriem, tādu, kādu to zīmējis latviskais mākslinieks Rihards Zariņš savā ciklā «Ko Latvijas meži šalc».

Ilgonis Bērsons „Saskares Miervalda Birzes mūžā”

Rakstnieka darbagalds Raiskuma «Birzēs» bija pārbagāts ar papīriem un papīrīšiem, ar mapēm un avīzēm, bet grāmatas mitinājās visur, arī uz grīdas. Manuskripti un piezīmītes — malu malās. Tā izpaudās Miervalda Birzes nerimtīgā garīgā dzīvošana, jūtu un domu viļņošanās. Aiz loga šalca uzticamais draugs — mežs, bet mājas lielistabā bija paša audzētā birztala: baltie papīri apauga ar burtiem un teikumiem, kas stāstīja par paša un tautas pārdzīvoto.

1994. gadā, pēc sanāksmes Rakstnieku savienībā, Birze man pēkšņi teica: «Zini, draugs, es vēlētos, lai tu pēc manas nāves visus manus manuskriptus un saraksti glabātu pie sevis un to pētītu.»
Pārsteigumā izsaucos: «Ko tu…!», domādams, ka viņš taču dzīvos vēl ilgi. Un tādu uzticību? «Es runāju nopietni,» manas šaubas atgaiņāja Miervaldis. Pagāja neilgs laiks un atklājās, ka šī vēlēšanās ierakstīta testamentā 1998. gada 9. jūnijā.

Miervalda Birzes arhīva (MBA) daudzajās materiālu mapēs glabājas arī vairāki dokumenti, kas dod iespēju izgaismot nezināmo. Vispirms jau par ārsta un rakstnieka uzvārda ‘Bērziņš’ rašanos un izplatību.

Kāds ciltskoka pētnieks noskaidrojis, ka 1826. gada 30. jūnijā Cēsu apriņķa Trikātas draudzes Trikātas muižas dvēseļu revīzijā notikusi uzvārdu pieņemšana vīriešiem un sievietēm un mājās «Auga» pierakstīti pieci Bērziņi (to vidū saimnieks Jānis, 56 gadus vecs, dēls Pēteris, 30 g. v.) un trīs Bērziņas (Bērziņ; to vidū saimnieka sieva Anna, 49 g. v.). Šie Bērziņi ir Birzes vecvecvecvecāki, tātad dzimtas sestā paaudze.

Viņu dēls Pēteris dzimis ap 1796. gadu turpat Augā (vāciski: von Auga), bet savukārt viņu dēla dēls Jānis nāca pasaulē 1832. gadā, kad mājas bija pārdēvētas jau par «Bērziņiem». Rakstnieka vecvecāki — Jānis un Kristīne Bērziņi (dzimusi Auniņa). Tēvs Jānis dzimis 1887. gada 11. septembrī Trikātas pagasta «Upītēs», māte Emma (dzim. Cīrule, 1892. gadā, arī 11. septembrī) Burtnieku draudzes Rencēnu muižā. Nedrošas, nepilnīgas ir ziņas par Cīruļu dzimtas ģenealoģiju. Birze katrā ziņā cēlies no tīriem vidzemniekiem.

Par saskarēm ar ļaudīm un laikmetu gaiša un dramatiska liecība ir tēva vēstule mātei, kas sūtīta 1918. gada 26. martā uz Rūjeni (Rūjienu) Emmai Bērziņ k-dzei Lauku ielā 18:

«Labu dieniņu, Labulīt!
Tagad tev rakstu no Rēzeknes Vitebskas guberņā. Cīnos uz mājas pusi. Pār robežu esmu jau pārkļuvis, kaut bija arī jāpiedzīvo daži grūtumi. Šodien pat mēs iebraucām še kopā ar Liepiņu no Jeru Staklītes. Tagad atrodamies vācu lēģerī un, kad tiksim ārā, to vēl nezinām.

Priekšā jau mums še bija arestētie no lieleniekiem: mācītājs Kārkliņš, Bahs, Kampus, Kovaļko, Bērziņš (bij. miesta vecākais), Baltiņš, Vilķins, Zumente un vēl daudzi citi latvieši. Bondars, Sīlis, Martinsons un Betaks aizgājuši kājām kādu dienu iepriekš. Augšā uzskaitītos laikam izsūtīs ātrāk uz dzimteni un tad pēc kādām dienām atkal mūs. Esmu pilnīgi spirgts un vesels un gaidu, kad sūtīs uz māju.
Uz redzi!

Tavs Jānis un vecis.»
Labulītei un vecim 1921. gada 21. martā, dienas vidū, turpat Rūjienā piedzima pirmais dēls. Dzimšanas apliecībā viņam ierakstīti divi vārdi: Augusts — Miervaldis. Laiku ritumā tie abi kļūs liktenīgi.
Rūjienas pamatskolas un Valmieras ģimnāzijas apliecībās jaunais Bērziņš ir tikai Miervaldis. Un tieši ar šādu parakstu, pieliekot klāt vietas norādi — Rūjienā, žurnāls «Jaunais Cīrulītis» 1931. gada 2. numurā rubrikā «Mazie rakstnieki» iespieda tēlojumu.

«Mežs ziemā ir kā izmiris. Putniņi tik reti palaidelējas, barības meklēdami. Egles un priedes drūmi šalc un stāsta savus garos, nebeidzamos stāstus par dažādiem likteņiem, kurus viss mežs ir redzējis savā garajā mūžā. Pa lielākai daļai likteņu beigas ir drūmas kā egļu un priežu šalkoņa. Kad rastos kāds, kas saprastu meža drūmos stāstus, tad tiem iznāktu biezas grāmatas. Bet mežs ne vienmēr ir drūms. Kad atbrauc Viesulis ar saviem vēja kumeļiem, tad mežs it kā atdzīvojas. Ziemeļa vējš uzspēlē maršu, un Viesulis pēc kārtas izdancina visas priedes un egles.»

Tēlainā sacerējuma autoram vēl nebija desmit gadu, un var jautāt, kāpēc viņš, žurnāla redaktora, sociāldemokrāta Kārļa Dziļlejas ievērots, nerakstīja vēl. Klusēšanu iespējams saprast pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma, kad gan Jānis Bērziņš (arī redzams sociāldemokrātu partijas darbinieks), gan Kārlis Tīfentāls (Dziļlejas īstais uzvārds) dažus mēnešus tika turēti Liepājas internēto nometnē. Atkal dzelžainais vārds — nometne.

Vienu gadu nostrādājis lauku darbos vecāku mājās — Valmieras apriņķa Kokmuižas pagasta «Austrumos», Miervaldis 1939. gada 15. septembrī iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Notika PSRS valstiskais, militārais iebrukums visā Latvijā, un okupācijas avīze «Padomju Latvija» 1941. gada 13. aprīļa numurā lasītājiem pasniedza politisku publikāciju «Komjaunieši gatavojas sarkanarmiešu pienākumiem», tajā arī Medicīnas fakultātes proforga (arodbiedrības vadītāja) Miervalda Bērziņa raksts: viņš ir gatavs rudenī stāties dienestā.

Mūža nogalē Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Miervaldis Bērziņš atcerējās, kā sākusies «deviņpadsmitgadīgā jaunekļa kļūdu virkne»: «1940. gadā meklēju iespēju sabiedriski aktīvi darboties, «būt pulkā»» (Autobiogrāfija, ne jau pirmā. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 20. jūnijā). Jau septembrī viņš devās pie LVU komsorga Paula Bāliņa, lai stātos uzskaitē (mašīnraksts «Nedaudz par diviem ķīmijas studentiem», 1972. gada 18. septembrī).

Uz Gundegas Repšes 1995. gada 1. decembrī uzdoto jautājumu par vārda rašanos un lietošanu Birze rakstveidā atbildēja: «Jāpiebilst, ka trīs gadus un desmit mēnešus nebiju Miervaldis, bet — Augusts. Ja vārdam savs liktenis, — tie ar Augustu bija mana mūža grūtie gadi. Kad 1941. gada 18. jūlijā mani apcietināja bruņoti vīri, kuri sevi dēvēja par latviešu drošības policiju un mani nogādāja Valmieras cietumā, man līdzi bija pelēcīgā Latvijas pase, bet tajā ierakstīti abi mani vārdi: Augusts — Miervaldis. Augusts par godu manam krusttēvam, tēvabrālim. Papīros ierakstīja pirmo — Augustu. Iebilst, ka jau divdesmit gadus esmu Miervaldis, nebija ieteicams, jo tai mirklī «šaujamās dzelzis bija vaļīgas», kā teiktu mežonīgajos rietumos. Augusts mani pavadīja tālās gaitās arī Vācijā, Neiengammē pie Hamburgas un Buhenvaldē pie Veimāras.»

Atcerēsimies Birzes ļoti bieži aprakstītos dramatiskos notikumus vācu okupācijas laikā.
Vispirms arestēja tēvu — 10. jūlijā. Tajā pašā cietumā ieslodzīja arī krusttēvu Augustu. 26. augustā pēc vārdiem, uzvārdiem un tēva vārdiem izsauca tos, kuri bija nolemti nošaušanai (apcietinātie to gan varēja nezināt). Atsaucās tēvs, atsaucās — vecais Augusts. Vai tā tiešām bija upurēšanās krustdēla dēļ? Politiski «vainīgāks» taču bija Miervaldis, un viņš, vienīgais liecinieks, vēlāk varēja stāstīt gan patiesību, gan radīt leģendu. Un visu mūžu pārdzīvot tēvoča bojāeju.

Ielūkojos «Austrumu» mājas grāmatā.
Uzvārds, vārds: Bērziņš Miervaldis.
Ienākšanas laiks: 1945. g. 17. sept.
Agrākā dzīves vieta: Grodņa.
Pase vai personas apliecība: Pēc pagaidu personas dokumenta ar № 28239. Apliecība № 255, izdota 1945. 16. X no Milicijas pārvaldes Valmieras apriņķī.
Kad, uz kurieni aizgājis: 1946. 1. IX uz Rīgu.
Tātad — Augusta vārda nav.

Pārdomām nocitēšu vēl vienu dokumentu — Latvijas Valsts arhīva izziņu Salaspils koncentrācijas nometnes biedrības priekšsēdētājai Dianai Blumenau kundzei — Par atrašanos apcietinājumā un koncentrācijas nometnēs:
MIERVALDIS BĒRZIŅŠ JĀŅA d., dzimis 1921. gada 21. martā Rūjienā, Valmieras apr., no 1941. gada 18. jūlija līdz 1943. gada 21. septembrim atradās apcietinājumā Valmieras cietumā un nometnē Valmiermuižā. No 1943. gada 21. septembra līdz 1944. gada 26. jūlijam atradās Salaspils koncentrācijas nometnē, bet no 1944. gada 26. jūlija līdz 1945. gada 9. aprīlim — Buhenvaldes koncentrācijas nometnē. Kad nometne evakuēta, 19. aprīlī no transporta izbēdzis. Uz Vāciju izsūtīts kā politiskais ieslodzītais.

Atgriežoties Latvijā, no 1945. gada 24. maija līdz 13. septembrim atradies Grodņas pārbaudes—filtrācijas punktā.
Pamatojums: arhīva lieta Nr. 7967.

Bēgli Bērziņu Polijā apcietināja, pratināja un turēja īslaicīgā arestā PSRS Valsts Drošības dienesta darbinieki.
Miervaldis Birze ieradās dzimtenē, saslimis ar plaušu tuberkulozi. Novembrī atjaunoja studijas Medicīnas fakultātē, vispārējā nodaļā. 1948. gada februārī sāka gāzēt viņa plaušu kreiso pusi.

1947. gada vasarā Bērziņš strādāja par ārstu—praktikantu Valmieras apriņķa slimnīcā, bet nākamā gada vasarā — Rūjienas un Mazsalacas novadu slimnīcā, kur, starp citu, pieņēmis trīs dzemdības.

1949. gadā M. Bērziņš bija to 164 LVU absolventu vidū, kuri ieguva ārsta diplomu. Latvijas PSR veselības ministrs A. Krauss 17. jūnijā­ parakstīja pavēli krievu valodā № 217/12, ar kuru jaunais mediķis sūtīts darbā Valsts tuberkulozes sanatorijā Cēsīs.

Manā personiskajā arhīvā (IBA) ir vērtīgs pieraksts «Miervalda Birzes nakts saruna ar Jāni Stradiņu par Paulu Stradiņu un Medicīnas fakultāti (1985. gada 26. aprīlī pēc Latvijas Padomju rakstnieku savienības plēnuma, kas veltīts tautas likteņgaitām Lielajā Tēvijas karā)». Ir vērts pašķirstīt medicīnas vēstures lappuses, kas tapušas t. s. pārbūves laikā. Runā tikai Bērziņš.

«Profesors Stradiņš kopš 1940. gada skaitījās izcilākais medicīnas profesors Rīgā, īpaši pēc 1944. gada, kad bija palicis būtībā vienīgais. [..] Asistenti Stradiņam bija no vislabākajiem operētājiem, arī Ezerietis, kam visvairāk padevās skaistas trumu operācijas, arī mans kursa biedrs Slaidiņš, kurš paglābās no izdoto leģionāru likteņa. Mēs, protams, sapratām, ka Stradiņš glābj arī leģionārus. Bet viņa asistentu skaitā bija arī žīdi, — Dubinskis. [..] Izcils cilvēks bija Egons Dārziņš, kurš laikam cēla gaismā arī mūsu vēsturi, mikrobiologs. Ļoti taktisks cilvēks bija Bruno Jirgensons, kurš nekad nedemonstrēja lielo distanci starp sevi un studentu, atšķirībā no Aleksandra Liepiņa, kurš ar ūsām, stalts, allaž beidza lekciju ar efektīgu sprādzienu un kādu žestu, kas pasvītroja viņa pārākumu. Pie Dārziņa liku bakterioloģiju, pie Jirgensona — ķīmiju.»

Šķiet, ka 1947. gadā Miervaldis Bērziņš sāka draudzēties ar mediķu kursa biedreni Liliju Boni, kas dzimusi 1922. gada 27. maijā Rīgā. Valdis dzīvoja Kocēnu pagasta «Austrumos», strādāja Valmieras slimnīcā, Lija bija praksē Jelgavas slimnīcā. Satikties bieži nebija iespējams, attiecības attīstījās galvenokārt ar vēstuļu palīdzību. Jau tad parādījās Miervalda dzīves lielākais «bet», ko mīļā nosodīja — gan pamatoti, gan arī nepamatoti. 1947. gada 6. jūlijā Lilija raksta: «Tu savā vārda dienā droši [vien] iebaudīsi ko stiprāku, Tev būs ciemiņi utt. Man atkal nepatiktos, ka Tu dzer, un tāpēc būs labāk, ja es to neredzēšu un Tu nejutīsies traucēts no manas nosodošās klātbūtnes. Vai ne? Tā taču būs labāk? Es braukšu 4. vai 5. aug. Ja?»

Uzreiz, 9. jūlija vēstulē, Miervaldis atbildēja: «Mīļā Lija, pat ja es gribētu, es nevarētu negodīgi dzīrot. Jo mazu iedzeršanu es neatzīstu par grēku (un, ja tas ir grēks, tad es grēkoju ļoti reti, jo algas otrā puse nav izmaksāta). Bet pats galvenais grēks pēc Bībeles vārdiem esot sievietes. Un, lai rakstītu par to, tad jāpaliek nopietnam. Mīļais draugs! Nē, nē, esmu godīgs, jo pret Tevi negodīgs nevar būt!»

1948. gada eksāmenu laikā viņi bija laimīgi kopā. Parādījās mīļvārdiņi «vanadziņš» un «Tava velna sliece».
Miervaldis bija aizgājis uz rentgena caurskati un saņēmis šausmīgas tbc ziņas. 2. februārī vēstulē viņš par to vispirms pavēstī savam «zelta putniņam»: «Varbūt es vairs nebūšu pēc pāris mēnešiem, bet varbūt arī vēl nocīnīšos daudzus gadus. [..] Pārdomā un izšķiries. Tavs lēmums, lai viņš arī kāds būtu, būs labs, jo arī gadījumā, ja Tu aizej no manis, man nav tiesības ļaunoties, jo katrs cilvēks (un to es jūtu jo spilgti) grib dzīvot. [..] Mīļā, mīļā Lija! Ar Tevi es biju tik laimīgs!
Tavs vanadziņš (ar pavisam zemu nolaistiem spārniem)».

Lija nepameta Valdi, bet devās kopīgā cīņā pret ļauno slimību, kaut arī pašai bija veselības sarežģījumi. 1948. gada 16. oktobrī abi iesāka laulības dzīvi.

1949. gada 3. martā vēstulē sievai stāstīja par to, kā iepazinies ar savu šefu — dakteri Spilneru. «Tomēr labāk, ja man Cēsīs būtu arī sargeņģelis, kas dzīvo Rīgā, tad vairāk sakārtotu arī savus nerviņus. Jāatzīst, ka labākais nervu ārsts tomēr Dr. Bērziņa.»

3. jūnijā Bērziņu ģimenē piedzima Ieva, un Miervaldis kādā vēstulē lietoja uzrunu «Manas mīļās puķītes». No 1949. gada arī sieva strādāja par ārstu Valsts tuberkulozes sanatorijā, kopā ar vīru, kurš darbu pārtrauca 1966. gadā, kad darbojās tikai rakstniecībā. Viņiem piedzima vēl meita Zane (1953. 17. II) un dēls Indulis (1956. 11. I).
1956. gadā, kad M. Birzi uzņēma par biedru Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, viņš autobiogrāfijā krievu valodā vēstīja: «manu brāli Induli 17 gadu vecumā vācu okupanti 1944. gada rudenī aizveda uz Vāciju, un kopš tā laika par viņu man nekādu ziņu nav» (izraksts, IBA). Beigu beigās Indulis bija nokļuvis Austrālijā, un brāļi vēlāk sarakstījās.

Pienācis brīdis no radu rakstiem pievērsties rakstniecībai. Tā sākās ar atmiņām.
Pirmā publikācija parādījās šauram lasītāju lokam — Miervalda Bērziņa «Zeme bez sirds» iespiesta Valmieras apriņķa avīzē «Liesma», 1945. gada 2., 3. un 4. oktobra numuros (par redakciju tad atbildēja Alberts Paegle, bijušais pagrīdes kustības darbinieks, kas «Liesmā» iespieda arī savus dzejoļus). Birze stāstīja par savām gaitām Vācijas koncentrācijas nometnēs. Autors saņēma pirmo honorāru — divsimt četrdesmit rubļus.

MBA glabājas 123 lappušu garš rokraksts bez nosaukuma. Sākums ir līdzīgs: «Vagonus Salaspils stacijā aizvēra ar pusdienas laiku.» Pirms tā ir satura plāns. Daži meti: Cilvēku šķirošana. Pirmā iepazīšanās ap gāzes kameru. Buhenvalde no ārpuses. Vācu meistari — civilisti. Darba metodes un izdzīvošanas veidi. Darbs slimnīcā. Nometnes komandanta sentimentali­tāte. Kanibālisma gadījums. Līķu aprakšana. Izbēgšana. Slēpšanās. Brīvība. M. Birze pēc daudziem gadiem pie šī darba piesprauda zīmīti: «Uzrakstīts 1946. g. pavasarī. Nepublicēts». Kāpēc — nav zināms.

1953. gada 25. jūlijā mūsu rakstniecībā ienāca Miervaldis Birze — ar «Padomju Jaunatnē» iespiesto stāstu «Gadījums ar zivīm». Lai nepazustu starp daudzajiem literātiem Bērziņiem, viņš izvēlējās seguzvārdu, kas apzīmē bērzu kopu.
Jau 1953. gada oktobrī M. Birzi aicināja uz jauno autoru semināru, kurā apsprieda Gunāra Priedes, Ojāra Vācieša un vēl septiņu iesācēju darbus. Pēc tam turpat Rakstnieku savienībā vērtēja viņa krājuma «Pirmie stāsti» manuskriptu. Referēja Ēvalds Vilks un Zigmunds Skujiņš, notika arī diskusija.

Pēc tam Anna Sakse aizsūtīja īpašu vēstuli, kurā aizstāvēja autoru pret nepamatotiem uzbrukumiem, jo daži runātāji «nebija izpratuši to smalko zemtekstu, kas ir Jūsu īpatnība», un ieteica izdomāt labāku virsrakstu (1956. gadā iznāca grāmata «Pirmie ziedi»). 1956. gada janvārī Birzi aizsūtīja uz jauno rakstnieku semināru Maskavā (tieši tad piedzima Indulis).

Miervaldim Birzem Latvijā izdotas vairāk nekā trīsdesmit grāmatas (izlases ieskaitot). Ieskatīsimies dažās, kā arī dažos neiespiestajos manuskriptos.

Lasītāju atzinības kalnā, okupētās Latvijas oficiālajā novērtējumā un cittautu interešu lokā Birze nokļuva ar garstāstu «Visiem rozes dārzā ziedi…» (Karogs, 1957, 10, 11).

Saņēmis aicinājumu no redakcijas uzrakstīt recenziju, es, topošais literatūras kritiķis, sadomāju pajautāt autoram, kā šis darbs veidots. M. Birze atsūtīja garu atbildi par komjauniešu cīņu 1942. gadā Valmierā, par prototipiem, par dokumentalitāti un atvirzēm no tās stāsta sižeta labad. Uzrakstīju atsauksmi «Varoņstāsts» (Literatūra un Māksla, 1958. gada 21. jūnijā).

11. jūlijā Birzem par garstāstu piešķīra LPSR Valsts prēmiju. Šai gadā «Rozes» sāka doties arī pie citām tautām. Iespiedumi ir 1958. gadā latviešu, krievu (Maskavā, ar nosaukumu «Un zem ledus upe tek»), igauņu valodā. 1959. gadā — latviešu, krievu (Maskavā), franču (žurnālā) valodā, 1960. gadā — krievu (Maskavā), igauņu, lietuviešu un ukraiņu valodā, 1961. gadā — krievu (Rīgā, citā tulkojumā), angļu (Maskavā), moldāvu valodā, 1962. gadā — bulgāru, čehu, holandiešu, uzbeku valodā, 1963. gadā — latviešu, armēņu valodā. 1961. gadā Birze sarakstījās ar Vieno Zlobinu (Petrozavodskā), kas tulkoja «Rozes» somu valodā, taču par viņas darba rezultātu ziņu nav.

Rakstnieks saņēma ļoti daudzu lasītāju atzinības vēstuļu. Viņš saglabājis arī tādas, kurās bija kritiski vārdi. P. Praudiņš 19. oktobrī no Rīgas rakstīja: «Ar savu stāstu «Visiem rozes dārzā ziedi» Jūs, kļūdams laureāts, esat pievērsis sev pastiprinātu sabiedrības uzmanību. Nenoliedzami Jums ir krietns rakstnieka talants, tikai žēl, ka tas ir iestiepts sarkanajā Prokrusta gultā… Jums ir tieksme samērā daudz rakstīt par gestapo baismīgajām cilvēku apšaušanām, piem., raksts «Zvaigznē» par Valmieras Ķelderleju. [«Arī tāds bija rīts», 1957, Nr. 12]. Tad zināt, ka arī mans tēvs tika varmācīgi nobendēts, tikai viņu, atšķirībā no Jūsējā, nobendēja čeka. [..] Šķirojot cilvēkus Frickalnos un Apenājos [personas garstāstā. — I. B.], neko labu nepanāksim. Ir jārod citi ceļi miera iegūšanai un cilvēces atpestīšanai. Varbūt piedomājot pie vienkāršā jēdziena — cilvēcība.»

1959. gada 2. janvārī Birze skumji domāja: «Žēl, ka šīs piezīmes nevar būt pilnīgas. «Tādi laiki»» (Dienasgrāmata).
1960. gada 19. jūnijā M. Birze uzrakstīja scenārija «Augstākā dziesma» skici un 21. jūnijā — pieteikumu Rīgas mākslas un dokumentālo filmu kinostudijas direktoram. «Filmas galvenā ideja — mūsu humānisms, palīdzība cilvēkam. [..] Tēlojamo vidi pazīstu, jo pats kā ārsts tuberkulozes sanatorijā esmu nostrādājis vairāk kā desmit gadus.»
Jau 27. jūnijā Gunārs, t. i., Kinostudijas Scenāriju daļas vadītājs G. Priede, atbildēja: «Pieteikums nu ir tieši tāds, kādam tam jābūt. Līgums parakstīts. [..] Nosaukums… Sakarā ar nepieciešamību to tūlīt pārtulkot, es atļāvos — lūdzu, neuztraucies, Tavās rokās­ ­visas veto tiesības —: «Augstā dziesma». Песня песней. 28. decembrī direktors apstiprināja Scenāriju daļas atsauksmi par scenārija «Smilšu pulkstenis» (Augstā dziesma») pirmo variantu, otrais jāiesniedz 1961. gada 15. februārī. Pie režijas scenārija «Smilšu pulkstenis» ir datējums: 1961. 20. X.

Pirms rakstīšanas Birze bija apjautājies par vesela cilvēka kaulu smadzeņu transplantēšanu ar iekšējās injekcijas palīdzību un saņēmis prof. M. Duļcina atbildi, ka šis jautājums ir tikai pētīšanas sākuma stadijā.
Dienasgrāmatā 1962. gada 3. aprīlī: «Rīgā skatu [filmas] materiālu. Rudzītis vietām steidzas. Ir tā gludinājis, ka nupat paliek par gludu. Šķiet, viņam parastā padomju filmu nelaime — visu gludināt.»

Filmu — nu jau ar nosaukumu «Diena bez vakara» Rīgā sāka rādīt 5. novembrī. Režisors inscenētājs Māris Rudzītis. Tēlotāji: A. Videnieks (Egle), L. Freimane (Gārša), V. Zandbergs (Bērsons), V. Līne (Herta), A. Kalējs (Muraška), J. Filipsons (Janelis), H. Avens (Vagulis), V. Artmane (Kaire), V. Skulme (Vedings), L. Pupure (Lazda), K. Sebris (direktors).

Miervaldis Birze ar filmu nebija apmierināts, tāpēc 1963. gada oktobra beigās sāka rakstīt garo stāstu «Smilšu pulkstenis». Pirms tam uz atsevišķas lapiņas atzīmēti personu biogrāfiskie dati. Naski veidojās teikums aiz teikuma ar sīkiem burtiem — sākumā uz lapu abām pusēm, vēlāk uz kāda mašīnteksta otrās puses, visbeidzot uz režijas scenārija lapām. Rakstīja arī Ziemassvētku dienās un 1964. gada 17. janvārī pielika pēdējo punktu: Finis (beigas). Turpat arī atzinums: «Bēdīgi. Domāju, ka ļoti daudz labu vietu. Nav laika rakstīt, jo trūkst naudas.»

M. Birze vēlāk atzīmējis, ka stāstam par moto izvēlējies latīņu teicienu «Quid stas, transit hora! (Ko stāvi, paiet laiks!), kas bijis uzrakstīts uz sena Romas smilšu pulksteņa. Ziņu paņēmis no Ulmaņlaiku avīzes «Tēvijas Sargs». Redaktore Valentīna Eisule 1964. gada 25. jūnija vēstulē autoram vēstīja: ««Smilšu pulkstenis» nu laimīgi izbraucis cauri cenzūras slūžām, gandrīz nemaz neaizķerdamies. Jāizdara pavisam niecīgs labojums. Viņiem nepatīk, ka Egle savu mašīnu atstāj pie Doma baznīcas. Teica, lai liekot pie Doma koncertzāles, jo tas taču esot 1962. gads. Bet to koncertzāli atkal negribēju es un domājams — negribētu arī Jūs. Tādēļ vienojāmies par Doma laukumu. [..] Vēl diezgan kategoriski pieprasīja, lai apliecinu, ka F-37 neesot īstais nosaukums kādam konkrētam medikamentam, jo tad esot vajadzīga nez kāda tur atļauja.»

«Smilšu pulksteni» 1966. gadā izdeva krievu un lietuviešu valodā.
«Pulkstenis» Birzem bija tuvu pie sirds, un 1973. gada manuskriptu mapē atrodas uzmetums muzikālas drāmas «Smilšu pulkstenis» libretam. Mašīnraksts 7. lappusē beidzas ar kora dziedājumu «Ko stāvi, paiet laiks». Tās liktenis man nav zināms. Jāteic, ka komponisti šad un tad Birzi lenkuši: dodiet libretus!

Mūža beigās, kad Miervaldis kārtoja un vētīja savus papīrus, mudināju pārlūkot labākos, agrāk rakstītos darbus, — vai kaut kas nav pielabojams. Viņš uzrakstīja man tekstoloģisku pilnvaru «Smilšu pulksteņa» atkārtotai izdošanai.

Ilgonim Bērsonam
Ja gadījumā manu stāstu «Smilšu pulkstenis» izdotu atkārtoti, vēlos, lai (1964. gada izdevums) 40. lpp. no sarunas Egle—Bērsons tiktu izmesta rindkopa par to, ka Bērsons ies uz partijas sapulci un kā viņš partijā iestājies.
Lai 249. lapaspusē tiktu izmesti divi teikumi:
— Vai tad dilonis ar likumu tiks atcelts?
— Jā, ar sociālisma, ar komunisma likumu.

[Pēc teikuma «Bērsons nolaida uzlocītās piedurknes» izlaižams šāds teksts:
— Labi, tad es tieku uz partijas sapulci.
— Tu sen esi partijā?
— Tev, kā iestādes vadītājam gan mana biogrāfija bija jāzina no galvas. Trīsdesmit devītajā mani no mediķu ceturtā kursa iesauca armijā. Tad ar latviešu strēlnieku korpusu es nokļuvu Savienībā. Strādāju, un četrdesmit ceturtajā mani uzņēma partijā.
— Kādēļ?
— Kādēļ? Partijas uzdevums toreiz bija sasist fričus. Mans uzdevums arī.
— Un tagad?
— Pēdējie lēmumi: pēc malārijas tuberkuloze ir ienaidnieks numur viens. Man arī…]
Jāpiezīmē, ka šie svešķermeņi stāstā ieradās no kinoscenārija, bet tur scenārija pieņēmēji, tāpat vēlāk izdevniecība visa scenārija vai stāsta izdošanas likteni pasludināja gandrīz vai par atkarīgu no tā, lai tur būtu kaut kas «mūsdienīgs, kas liecinātu, ka tas notiek padomju laikā». Esmu piekāpies, ko šodien uzskatu par aplamu. Šodien, bet toreiz pārvarēja kārdinājums stāstu izdot, jo tajā ir arī daži labi teikumi.

Jāpiezīmē, ka Bērsona liktenis aptuveni noskatīts no mana kursa biedra, vēlāk Eksperimentālās medicīnas institūta direktora vietnieka, zinātnieka Georga Šiliņa likteņa, kurš, būdams iesaukts armijā atkāpjoties tika parauts līdz, kopā ar mani beidza fakultāti un, lai neapdraudētu godīga zinātnieka karjeru, iestājās partijā.
4. X 99. Miervaldis Birze

M. Birzes piezīme pēc 1962. gada 24. novembra: «Mūsu literatūras bieža nelaime — attēlojam konstruētu cilvēku. Bieži arī vadošajos norādījumos runa ir par konstruētu cilvēku.»

Rakstnieks bija iekārtojis īpašu mapi «Tuvinieki meklē», kurā bija vēstules par Valmieras, Salaspils un Vācijas koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem. Ilgus gadus Birze daudziem palīdzēja ar ziņām un liecībām, tikās ar likteņbiedriem, kuru vidū bija vairāki cittautieši.

Pēkšņi Birze saņēma vēstuli no austrumiem, no bijušā Staļina nometnē ieslodzītā, kas formāli bija atbrīvots, bet nedrīkstēja atgriezties Latvijā. Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis taigā pie Sivakas, Amūras apgabalā, 1963. gada 28. oktobrī rakstīja:
«Cienījamo Rakstniek!
Izlasot «Salaspils nāves nometni» [Kārļa Sausnīša sastādītu atmiņu krājumu], man ienāca prātā aizsūtīt kādu mazu dzejoļu ciklu. Dzirdēju pa radio Buhenvaldes zvanus skanam, un man toreiz [1958. gadā] ienāca prātā, ka būtu jāpaceļ šie zvani augstākos torņos, jo ir bijušas pasaulē ne tikai Hitlera nāves nometnes…

Ļoti gribas ticēt tai gaišajai dienai, kad pasaule, atbrīvojusies no visiem aizdomu un šausmu rēgiem, izberzīs vēstures murgus no acīm. Un — lai tāda diena pienāktu, cilvēkiem patiesi vajadzētu būt modriem un mācīties nemocīt vienam otru ar sprostiem. Un būtu jāpastāsta pasaulei allaž par šo ceļu caur nakti uz rītausmu. Tā, kā to darījis Solžeņicins, kā to brīžam darāt Jūs. Tas nekas, ka esat atradušies katrs savā zemeslodes pusē — Buhenvaldes zvana skaņas var apvienot cilvēces ciešanu gājienu uz Rītdienu. (..)

Piedodiet traucējumu!»
M. Birze atbildēja cienīgi, taču piesardzīgi, jo zināja, ka valstiskie drošībnieki aploksnes uzplēš: «Jūsu vēstulē ir pareizas domas par humānismu. Arī man patīk Solžeņicina patiesā grāmata. Neapstrīdot faktu, ka nometnes atradušās dažādās zemeslodes vietās, tomēr domāju, ka nebūtu pareizi starp visām nometnēm novilkt vienlīdzības zīmi» (vēstules uzmetums, MBA). Pēc gadiem trīsdesmit Birze teiks, ka tas ir iespējams.

1965. gadā, maijā vai mazliet vēlāk, M. Birzes grāmatu cienītājs P. Kairišs, izlasījis rakstu «Uzvaras diena — dzimšanas diena» («Karogs» , Nr. 5) sūtīja vēstuli, kurā viņš, kas arī piedzīvojis hitleriešu zvērības, rosina literātu domāt arī par ko citu: jāatceras arī briesmīgie noziegumi Padomju Savienībā. «Staļina kliķes valdīšanas laikā gāja bojā veselas tautas. Arī latviešu tautai bija nolemta bojāeja, to pierāda masveidīga latviešu apcietināšana Pad. Sav. no 1934. līdz 1937. gadam, to pierāda 36 tūkstoši necilvēciskā kārtā aizvestie latvieši 1941. gadā.». M. Birze uz vēstules malas pierakstījis klāt vērtējumu: «Daudz taisnības.»

Šajā pašā gadā, decembrī, M. Birze uzraksta drāmu «Kādā nomaļā stacijā». Autors beigās secināja: «Rakstīts ļoti intensīvi, bet tādā veidā — nepabeigts. Varbūt stāstu? Kaut — to jau tāpat neiespiedīs, kā neizrādīs lugu. Tomēr — sev» (Piezīmīte).

Lugā darbojas farmaceits Gustavs Zāle [komunistu partijas biedrs], viņa sieva Ingrīda, čekists Ernests Tilaks, bijušais ierēdnis Brunavs, bijušais pulkvedis — leitnants Vente, viņa sieva Annemarija, lauksaimnieks Nokalns, mežzinis Dālderis, bijušais tirgotājs, viņa sieva Lonija, jaunākais leitnants [sarkanarmietis], divi kareivji [apsargi]. Notikumi risinās 1941. gada jūnijā, kādā ešelonā.

Notikumi ap lugu savērpās virpulī.
2. janvārī dramaturgs un Dailes teātra režisors Pēteris Pētersons, būdams Dubultos, Rakstnieku jaunrades namā, priecīgi pacilāti sūta šādus vārdus:
«Sveiks, Miervaldi!
Izlasīju šorīt. Vienā elpas vilcienā. Rakstu Tev kā Tilaks Zālem: Tu esi uzrakstījis ļoti labu darbu. Savu labāko. Tā ir īsta drāma. Pie tam — absolūti gatava. Nobeigta.» [Tilaks drāmas beigās Zālem paziņo, ka viņš esot nepamatoti apvainots un ievietots izsūtīto personu ešelonā, bet farmaceits tad jau ir miris.].
13. janvārī vēstuli raksta teātra kritiķis un literatūras zinātnieks Viktors Hausmanis: «Lilija Dzene mūs informēja, ka saņēmusi jaunu, ļoti interesantu lugu. Kā Kultūras ministrijas pārstāve [Mākslas un mācību iestāžu pārvaldes priekšniece] viņa ierosināja šo lugu pārrunāt Dramaturģijas sekcijā [Rakstnieku savienībā], ko ar lielu prieku mēs labprāt darīsim.» Vai piekrītat?

Nākamajā dienā «Literatūras un Mākslas» numurā, nodaļā «Rakstnieku ieceres» Birze stāsta: «J. Raiņa Valsts Akadēmiskā Dailes teātra mākslinieciskās padomes sēdē šajās dienās paredzēts apspriest manu drāmu, kuras pagaidu nosaukums ir «Kādā nomaļā stacijā». Tajā attēloti traģiski notikumi personības kulta gados ne vien latviešu, bet arī pārējo tautu dzīvē.»

Saraustītā stilā, grūti salasāmā rokrakstā, Birze dienasgrāmatā atspoguļo 30. janvāri, pirmdienu. «No rīta 2 lpp. «Fjodors» [stāsta rakstīšana — I. B.]. Uz Rīgu Rīgā: RS. «Vagona» apspriešana Drāmas sekcijā. Džesija [RS tehniskā sekretāre, arī rakstniece]: lieliski! «Lit. M.» red. [īstenībā kritikas nodaļas vadītājs] Melnis izliekas neredzam. Žēl. Tomēr pārāk iedomīgs, varkārīgs.

Apspriede. Vecumniece: esot «Vagons» atlikts uz gada beigām (?!), tomēr uzņemts repertuārā. Vai tad komēdiju nevajadzēs? Jānoskaidro, tad jāmaina plāni. Vecumniece par aktieriem (Pūcīti). Neder! Referē Pētersons. Plaši. [..] Grigulis ienāca ar nodomu zāģēt. Un to darīja. [..] Priede, — iespaids, ka sāk uzmanīties no manis, tādēļ nenoteikti pozitīvs, neitrāls. Izteikti pozitīvs Liniņš, arī Augstkalna, Zaķe (Kult. min-ā esot lasījis arī [ministrs] Kaupužs), Pētersons, Hausmanis. Rezumē: labs, pat ļoti. Bet ko tas dos?… Lai lasa, lai runā daudzi, varbūt kas iznāk.»

Gunārs Priede, atcerēdamies, ar kādām grūtībām līdz izrādēm nokļuva viņa un Laimoņa Pura lugas, rakstīja: «Bija arī lugas, kas līdz skatuvei neaizkļuva un pazuda bez pēdām. No tādām atceros Miervalda Birzes «Kādā nomaļā stacijā». Birze mūs ieveda aizrestotā lopu vagonā, ar kuru 1941. gada jūnijā uz Sibīriju ved vairākus Latvijas armijas virsniekus.

Citos ešelona vagonos atrodas viņu ģimenes. Sižeta pamatā paradoksāla situācija: sācies karš, vācu izpletņlēcēju desants ieņem apdzīvotu vietu tālu Krievijā, kur nav padomju karaspēka daļu, un vietējā vara sauc palīgā latviešus no vagona, kopš Pirmā pasaules kara strēlnieku laikiem pretvāciski noskaņotus profesionāļus, karavīrus, piedāvājot viņiem ieročus… RS drāmas sekcijā, ja pareizi atceros, iebildes radās pret akcentējumu, ka viens tajā vagonā, ne no virsniekiem, tiek izsūtīts bez kāda pamatojuma. Tikai viens? Visi! Taču mēs sapratām arī, kāpēc autoram tas tā bija vajadzīgs. Lugu Dailes teātrī iestudēt vēlējās Venta Vecumniece, bet…» (Tautas traģēdija un mēģinājumi runāt par to dramaturģijā no 1954. līdz 1989. gadam. — Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A. — 2000, 54. sēj., 1./2. nr., 76. lpp.). Rezams, ka Priede ne visai precīzi atcerējies lugas tekstu.

1967. gada 20. jūnijā Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieks V. Agafonovs vēstulē LKP CK ziņoja, ka jāaizliedz Dailes teātrim šo lugu rādīt (sk. fotokopiju Heinriha Stroda sastādītajā grāmatā «PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940—1990. 2. d. 2011, pēc 96. lpp.).

1967. gada janvārī, strādādams par vienu no Rakstnieku savienības valdes sekretāriem, es gatavoju valdes pieteikumu PSRS Ļeņina un Valsts prēmiju komitejai par balvas piešķiršanu Miervaldim Birzem — par grāmatām krievu valodā «Smilšu pulkstenis» (1966) un «Kā radās stāsts» (1962). Prēmiju nepiešķīra. «Smilšu pulkstenis» 1965. gadā bija ieguvis žurnāla «Дружба народов» («Tautu Draudzība») prēmiju.

1967. gada oktobrī M. Birzem piešķīra titulu Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
M. Birze daudz strādāja pie tekstiem. Piemēram, 1965. gada jūlijā—septembrī uzrakstīja komēdiju «Plikas recepšu blankas», oktobrī veidoja otro variantu, novembrī — trešo. Tad mainīja virsrakstu «Sasistā pirksta dēļ jeb strīds par divām vistām». Beidzot Dailes teātrī to izrādīja ar nosaukumu «Sākās ar melno kaķi» (1966).
1970. gadā Miervaldi Birzi lūdza pastāstīt jauno literātu seminārā par savu rakstnieka pieredzi. Viņš sagatavoja plānu, atzinumu kopu deviņdesmit minūtēm. Lūk, daži izvilkumi.

• Jo tālāk rakstu, jo atrodu, ka dzīves sižeti smaržīgākie.
• Mūsdienu lasītāja mentalitāte, tiešums prasa ticamību kā tiesas prāvas protokolā.
• «Smilšu pulkstenis» — daudzu atsevišķu sižetu kopa, tomēr visur patiesi sanatorijas dzīves vērojumi, raksturi, cilvēki.
• Katrs stāsts ir kamols, kura galu grūti atrast.
• Nav mācīta ķermeņa un psihes mijiedarbība, tipoloģija. Baidīdamies no psihoanalīzes, atsakāmies no psihes analīzes.
• Nevajag būt naturālistam, bet nevajag arī plivināties nenoteiktā telpā, ja to neprasa žanrs, piemēram, pasaka.
• Bēgt no samākslojuma, kā tāds tas svarīgs vienīgi humoreskās.
• Patiesība plus forma ir prozas lieluma un ilga mūža mērs.

1974. gadā Birze uzrakstīja satīrisku romānu «Rozā zilonis». 1976. gadā tas iznāca grāmatā un tad pat rakstnieks iesniedza Kultūras ministrijai pieteikumu līguma slēgšanai par lugu «Rozā zilonis» Jaunatnes teātrim. Iestudēšanas laikā nācās piedzīvot sarūgtinājumu: režisors Uldis Pūcītis pārāk daudz iejaucās tekstā — rakstīja klāt, pārcēla ainas. Autors protestēja. Galu galā 1977. gada 26. aprīlī notika pirmizrāde. Autors uz to neieradās. To liecina teikums galvenā režisora palīdzes (literārajos jautājumos) Maijas Augstkalnas 12. oktobra vēstulē: «Ceru, ka kādreiz parādīsities teātrī, lai paskatītos uz savu “gara bērnu”.» Autors to redzēja 16. oktobrī. Uzvedumam, īpaši galvenajai personai Bērtulim Sunepam Edgara Liepiņa atveidojumā, bija izcili panākumi, un 1979. gada 11. janvārī «Zilonītis» piedzīvoja jau simto izrādi.

Diezgan mīklains ir priekšstats par nepublicēto M. Birzes lielās prozas darbu «Eiridike».
Izdevniecība «Liesma» izsludināja garo stāstu un romānu slēgto konkursu un aicināja tajā piedalīties arī Birzi. Tas bija nosacīti slēgts, acīm redzot, lai izvairītos no grafomāniem. Birze atsaucās, 1973. gada 29. aprīļa vēstulē lūdza noslēgt ar viņu līgumu par garo stāstu «Eiridike». Darbā tikšot izmantotas «dažas reālas to jauniešu biogrāfijas, kuri nonākuši konfliktā ar likumu, sabiedrību un atradušies speciālajās audzināšanas iestādēs. Bet — fragmentu romānu (tāds ir autora žanra apzīmējums) Birze sāka rakstīt tikai 1978. gada 3. aprīlī, pabeidza 6. decembrī (vēlāk to labos).

Ir saglabājusies reklāmas lapiņa, lai Rakstnieku grāmatnīcā veiktu iepriekšēju parakstīšanos uz topošo grāmatu, kas (1979. gadā ?) iznākšot 50 tūkstošu eksemplāru lielā metienā. «Stāsts par mūsdienu jauniešiem, par viņu ikdienas dzīvi, maldiem un cīņu ar sevi, par savu personību. Reljefi iezīmēts pozitīvais varonis. Šis jaunietis, tāpat kā grieķu teiksmas tēls Orfejs izved no pazemes — no maldiem savu Eiridiki, savu mīlestību.»

Kad vēlāk apvaicājos Miervaldim par šī darba likteni, viņš no tiešas atbildes izvairījās. MBA saglabājies rokraksts, arī mašīnraksts (223 lappuses).

Meklēsim skaidrību viņa dienasgrāmatā, kaut arī grūti saprast, izlasīt daudzus vārdus.
1978. 29. IX. Visu laiku ap II d. Intensīvi, bet lapaspuses, aprakstītās, nekrājas. Materiālu par maz…

19. X. Sametu papīrīšus plānā pa vietām. Gausi iet. Nevaru iesākt intensīvi. Jūtu, ka nebūs, kā vēlējos — dziļuma, sabiedrības kritikas ziņā. Nebūs par melu jūru apkārt. Bet jāpabeidz.

26. X. Pārlasu I d. Pavāja. Aplams darbs…

14. X. Nevaru strādāt. Nespēks. Reima[tisms]. Un pārdomas: nekad taču nedrīkstēs rakstīt, kā gribu!.. Ko darīt atlikušajos gados? Ātri pabeigt šo. [..]. Un — patiesu autobiogrāfiju.

8. XI. E — laikam nevarēšu — nepazīstu jaunatnes dzīvi, tās psihi. Bez tās nedrīkst.

18. XI. No jaunības, bērnības atceros 18. XI. Vēstures taisnīgā un netaisnīgā gaita. [..] Grūti ķerties pie darba.
1979. 1. I. Gribētu šai gadā pabeigt E[iridiki].

5. II. Zvana Smite [grāmatu redaktore]: jāizvēlas — 15 l[loksnes] tulk[ojuma] vai E. Plāni mainās.

M. Birze dienasgrāmatā žēlojas, ka pārāk maz laika atliek rakstniecībai un dzīves apgūšanai. Nomāc daudzie fiziskie mājas darbi, mātes slimība, vispār ģimenes gaisotne saspriegta, saspiesta. Sieva cenšas viņu izolēt no sabiedrības. Paša vainas viņš gan neatzīst, tās tikai nosauc. Iedzeršanas, paģiras, nervozitāte u.tml.
1978. 20. VII. «Iešāvu grīdā. Varbūt gribējās arī sevi sakropļot, jo grūti panesu mana darba neizpratni. Kas notiks?» (Dienas grāmata)

Šādos apstākļos «Eiridike» palika kā nepabeigts darbs, kā radoša neveiksme.

Dienasgrāmatu un piezīmju vērtīgā daļa ir daudzās laikmeta apsūdzības.

Latvijas Kultūras sakaru komitejas konferences dalībnieks 1974. gadā neko nepierakstīja par tur dzirdēto, bet blociņu izmantoja savu atziņu pierakstīšanai vēlāk. Dažas no tām.

«Mūsu rakstniekiem rupji nolaupīts viens no rakstnieku pamatuzdevumiem — patstāvīgi meklēt dzīves un mākslas patiesību. Viņiem ne tikai pasniedz, bet uzspiež to vienīgo un gatavo.»

«Manas paaudzes laikā tik daudz reižu mainījusies oficiālā taisnība, ka taisns cilvēks mūsu dienās ir kā trīsreiz liekta un trīskārt taisnota nagla.»

Dienasgrāmata. 1976. 24. II. «Sākas lielais pļāpāšanas maratons — 25. kongress.»

1979. 1. I. «Sākas vēlēšanu komēdija. Pazemojoša. Bet tikmēr laukos mirst badā un salst lopiņi. Mokošā birokrātiskā centralizācija, lai turētu paklausībā. Saimnieciski tā rada milzu atpalicību un spēku iespēju neizmantošanu.»
1978. 9. XI. «Vēstule no Laganovska. Mani lasot arī emigranti. Neesmu nolamāts, tātad bīstami… Kādi laiki — nav labi, ja nelamā.»

Padomju propaganda tiešām ar ļaunām aizdomām skatījās uz tiem mūsu literātiem, kuru darbus pārdrukāja vai cildināja latviešu trimdinieki. Iespējams, ka arī tāpēc Birzes sešdesmitgades aprites laikā galvenā avīze «Cīņa» 1981. gada 11. marta numurā bija ievietojusi tikai anonīmu informāciju un O. Lūša foto — Birze istabā ar atvērtu bisi rokās… Republikas vadības apsveikuma nebija.

Imants Ziedonis atsūtīja telegrammisku divrindi:
Latviešiem birzes ir vienmēr bijušas smalka lieta,
Tu tas esi, un Tev ir tā vieta.
Māris Čaklais telegrafēja no Liepājas uz Rīgu, uz Rakstnieku savienību, kur notika svinības: «Jūs man vienmēr esat bijis rakstnieka cieņas un goda atgādinātājs. Lai Jums veselība un veicas darbs!»

Būdams Kultūras sakaru komitejas literatūras sekcijas biedrs, Birze guva iespēju draudzēties ar trimdas literātiem. Velta Toma viņam no Toronto vasarā atsūtīja zviedru ārsta un rakstnieka Aksela Muntes pasaulslaveno autobiogrāfisko grāmatu «Stāsts par Sanmikelu» angļu valodā. 31. novembra vēstulē Birze atvainojās, ka atbild tik vēlu («Gadījās visādas personiskas likstas»). Sacīja paldies arī par Tomas dzejas izlasi «Maize no mājām». Komiteja aicināja Birzi uz Rīgu 1981. gada 21. maijā, 9. jūlijā un 10. decembrī, kad bija tikšanās ar Vitoldu Kalniņu (ASV), Moniku Zariņu (Lielbritānija), Valdi Krāslavieti (ASV), Olafu Stumbru (ASV).

Fotoattēli liecina, ka tā paša gada 1. septembrī Birze bija ieradies Rakstnieku namā, kur pēc Komitejas uzaicinājuma viesojās Leivas kunga vadītā kultūras biedrība (tās sastāvā bija bijušie latviešu leģionāri un viņu sievas — vācietes). Redzami Vācijas Federatīvās Republikas Bērziņi un Leivas, no mūsu puses — Miervaldis Bērziņš, Bērsoni, Dripes, Kalnači (A. Vējāns ar sievu), Radziņa un Šalkonis, Strodi u. c.

Izbrīnu rada tas, ka Amerikas Latviešu apvienības Latviešu institūta izdotās Latvju enciklopēdijas pirmajā sējumā A—J (1983) šķirkļa «Birze Miervaldis» nav. Ir gan daudzi citi okupētās Latvijas literāti — Ādamsons, Akurātere (Laima), Auza, Auziņš (Imants), Bels, Belševica, Bendrupe, Bērsons, Birkerts (Antons), Čaklais, Delle, Dorbe, Egle (Kārlis), Ezera, Goba (Alfreds), Grēviņš (Valdis), Hausmanis.

1982. gada 19. maijā nomira Birzes māte Emma Bērziņa, un drīzi vien dēls viņai un citiem sirdscilvēkiem veltīja eseju «Tie tikai izgājuši» (Karogs, 1984, 2. nr., arī grāmatā «Ar dzērvju kāsi», 1984). Šis darbs saviļņoja ļoti daudzus lasītājus, un daži no viņiem rakstīja vēstules.

11. februārī jaunā dzejniece, skaitļošanas centra programmētāja Anna Rancāne: «Sen neviens mūsdienu prozas darbs mani nav tik spēcīgi satraucis, līdz asarām, un nevienam rakstniekam es neesmu rakstījusi vēstuli. Jūsu darbi man ir patikuši jau sen — laikam tāpēc, ka tajos ir bijis tas, ko es tik ļoti meklēju — patiesīgums un dzīvesgudrība, skumja ironija». Anna domāja par savu māti un pāragri mirušo tēvu, par savu vietu dzīvē, mūža atbildības smagumu.
11. februārī rīdziniece Irma Lukse: «Esmu nu tīra no visiem sārņiem. To izdarīja Jūsu vārdi».
20. februārī mag. phil. Zelma Niklase: «Aiz apvaldīta vārdu rituma plūst dziļu jūtu straume. Tā tiešām var rakstīt tikai īsts rakstnieks».

23. februārī skolotāja (arī rakstniece) Adina Ķirškalne: «Tik dziļi latvju mātes vienkāršo, darbīgo, pacietīgo un grūto, bet sirdsgaismā starojošo mūžu neviens līdz šim nav izgodājis».

M. Birze necieta lētu slavināšanu, bet šajos vārdos bija paustas īstas jūtas. Iebilda pret izdevniecības ieceri izdot monogrāfiju par viņa dzīvi un literāro darbību, tas esot darāms tikai pēc rakstnieka nāves. Pašu galveno no savām mūža gaitām viņš jau bija izteicis daudzos rakstos un esejās. Taču no atzinības izvairīties neizdevās, un, protams, nav tādu, kam kādi procenti no slavas nepatiktu. 1985. gadā Birzem piešķīra Žaņa Grīvas literāro prēmiju, 1986. gadā — ordeni «Goda zīme», 1987. gadā — Andreja Upīša literāro prēmiju.

1987. gadā Miervalda Birzes dzīvē sākas jauns posms — viņš raksta publisko dienasgrāmatu, kopš oktobra to reizi mēnesī pats lasa radiofonā, kopš 1988. gada nodod iespiešanai periodikā, laiž klajā trīs grāmatās (1990, 1991, 1991). Tas ir maratonskrējiens krietnu gadu vecumā, četru gadu garumā (beidzas 1991. gada novembrī). Rakstnieks satraukti pauž savu garīgo bagātību, ikdienas mirkļus sasaistot ar spožām pagātnes ainām. Viņš kļūst par sabiedrības atmodas un neatkarīgās Latvijas atgūšanas tulku (ai, Miervaldi, piedod man par slavas vārdu lietošanu!).

Lai atkal runā fakti.
1989. gadā pateicības Birzem sūta gan rakstnieks Andrejs Irbe no Stokholmas, gan vairāki mūsmāju pensionāri, kas izdzīvojuši valsts varu maiņas. Bet Birze saglabājis arī pārmetumu un draudu vēstules. Kāds «Okupācijas [vācu — I. B.] laikā cietušais» saskata pat nodevību: «Tagad Jūs sākat apraudāt latviešu leģionārus, mieru nedod kapi Litenē utt.» Vēl vairāk — draudētājs izdomā, vai tikai tajos laikos apcietinājumā Bērziņš nav bijis pakalpiņš.
Kāds anonīmais no Rīgas ar izdomātu adresi — Slazdu ielā 4 — 7, izvēlējies aploksni ar A. Pelšes attēlu (pasta zīmogs: 10.8.89.), raksta šādi:
L. M. BIRZE!
JA JŪS NEPĀRTRAUKSTIET PILДĪT LTF SUŅA LOMU TUVĀKAJĀ LAIKĀ JŪS UZ RAISKUMA PUSI NE BRAUKSIET, NE STAIGĀSIET AR SAVU GIMENI. IZLASIE UN RŪPĪGI PĀRДOMĀJIE SAVĀ GIMENĪTĒ! LAICĪGI, VAR BŪT PAR VĒLU.
AR CIEŅU JŪSU KALENДĀRA KLAUSĪTAJS.

Vai ievērojāt, cik kļūdu šajā «telegrammā»? Pēc burta D nelietošanas var domāt, ka rakstītājs nav latvietis.
Katrā ziņā mētāšanās ar «augstiem» vārdiem neko nepierāda. Jāsaprot arī tas, ka jebkurš rakstnieks, ja viņš grib publicēties, t. i., runāt ar tautu, varmācības apstākļos ir spiests rēķināties ar kompromisiem. MBA ir daudz ziņu par Birzes darbu patvarīgiem īsinājumiem, pat par propagandas papildinājumiem pēdējā brīdī no malas. Savukārt nevar noliegt arī cilvēka uzskatu attīstību, nobriedumu, uzzinot agrāk noslēpto.

1989. gadā Birze ir Latvijas Tautas frontes Cēsu rajona domnieks.

Un vēl viens pēriens/spēriens: «Domāju, ka turpmāk Jums diezvai ir tiesības runāt par ētiku un morāli». To 15. martā raksta literatūrzinātniece, M. Birzes un Z. Mauriņas apcerniece Ingrīda Sokolova tikai tāpēc, ka Birze piekritis izdevniecībai sastādīt Zentas Mauriņas kopotus rakstus (patiesībā: eseju izlasi «Domu varavīksne», kas iznāk 1992. gadā ar M. Birzes priekšvārdu un E. Mucenieka komentāriem.

1990. gada 6. decembrī pēc akadēmiķa un domu biedra Jāņa Stradiņa ierosinājuma Miervaldi Birzi ievēl par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli (literatūrā), tāpat tad godināti vēl rakstnieki Jānis Peters un Imants Ziedonis.
1991. gada martā ir nodzīvoti septiņdesmit gadi. Bieza mape glabā ap simt rakstveida apsveikumu.

«Augsti godājamais rakstniek un dakter!
Personīgi savā un visu medicīnas darbinieku vārdā Jūs sirsnīgi sveicu 70. dzimšanas dienā ar Leonardo da Vinči vārdiem: «Slava atrodas darba rokās». Lai arī turpmāk katrs Jūsu pasaulē raidītais vārds, pabijis Jūsu sirdī, rod visdziļāko atbalsi lasītāju sirdī! Vienlaikus vēlu stipru veselību. Latvijas Republikas veselības aizsardzības ministrs Platkājis» (Telegramma).

Ārste Mairita Rozenberga: «Veselību, saulainību, dzīves prieku!» Lūdz, lai nepārtrauc radio lasījumus, tiem «ir kāda netverama, burvīga aura».

Jubilāru sveic Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidijs un pētnieku saime, Latvijas Rakstnieku savienības valdes sekretāri, arī Bijušo fašistisko koncentrācijas nometņu padome.

Diemžēl veselība nav stipra… 1992. gada 14. jūnijā, kādā neprāta mirklī, ārsts mēģina doties pašnāvībā, bet rokas dreb, un bises skrotis sabirst kreisajā plecā. No Cēsu slimnīcas var atgriezties 10. jūlijā. «Lai gan esmu cietis garīgas traumas sekas, tomēr ceru, ka manas rakstīšanas spējas, cik tās vēl bija atlikušas, nav īpaši cietušas» — no 29. jūnija vēstules (IBA).

Birze strādā tiešām daudz un kļūst par vienu no spožākajiem publicistiem — esejistiem polemiķiem Latvijas neatkarības atgūšanas sākumposmā. Atjauno iespiežamo dienasgrāmatu rakstīšanu (1994—1995). Šis posms izdots grāmatā «Trīspadsmit mēneši» (1996).

Mūža nogalē Birze saņem arvien jaunus augstus sava darba novērtējumus. 1993. gada oktobrī maz pazīstama organizācija «Latvian Intelligent Systems» (Siguldā) piedāvā katru mēnesi maksāt rakstniekam stipendiju — ­divdesmit piecus latus. Vēlāk viņš uz vēstules malas piezīmējis: «1993. gada jūnijā vēl sūtīja… 30 — mēnesī. Kādi cilvēki!»
Vienā pašā 1996. gadā trīs reizes republikā īpaši noskan Birzes vārds: februārī viņam piešķir Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Medicīnas akadēmijas goda doktora nosaukumu (doctor honoris causa medicinae), martā — Cēsu goda pilsoņa nosaukumu). Ir taču septiņdesmitpiecgadnieks. Apsveicējos arī Fraternitas Metropolitana konvents un LSDSP Akadēmiskais klubs.

1997. gada 10. februārī «Neatkarīgā Rīta Avīze» publicējusi Sirdsapziņas parlamenta sastāvu, divdesmit piecas personas, kuras sabiedrības balsojumā ieguva visvairāk punktu. Pirmais desmitnieks ir šāds: Jānis Stradiņš (4618 punkti), Eduards Pāvuls, Raimonds Pauls, Miervaldis Birze (3417 punkti), Visvaldis Lācis, Ilmārs Lazovskis, Imants Ziedonis, Daina Bruņiniece, Vizma Belševica un Māra Zālīte.
1998. gada janvārī Cēsīs Birzem izsniedz politiski represētās personas apliecību. Vēlu. 1999. gadā viņš saņem Kultūras ministrijas stipendiju autobiogrāfijas rakstīšanai. Tad pat arī Kultūrkapitāla mūža stipendiju. Pārāk vēlu.

Pirms tam — 1998. gada 18. februārī — atnāk nelaimes diena: beidz pukstēt slimās sievas Lilijas sirds. Nu ir bēdu bēdas. Tikai 4. martā Miervaldis spēj pieķerties dienasgrāmatai: «Daudz raudu… Itin kā vieglāk. Bija vajadzīgs L., nu vairs nevienam. Ne arī sev. Jo nav spēka nokārtot dzīvi, atlikušo. Vieglāk mirt pirmajam. Mammīt, mammīt…» 1999. gada 14. septembrī izteikta paškritika: «Visa pamatā traģiskā, par vēlu [iegūtā] atziņa, ka neesmu centies izprast L. pēdējos gados, viņas grūtības, kuras mainīja raksturu, un dažkārt netaisno izturēšanos pret mani. Ne viņa bija vainīga, bet viņas slimība. Un es — ne katrreiz izpalīdzīgs, un vajadzēja vairāk pieciest. Bet es palīdzēju, cik spēju un ­pratu.»

SAISTĪTIE RAKSTI

Pēdējos gados daudz sarakstījāmies, un 2000. gada 23. maijā Miervaldis lūdza mani pie sevis uz «Birzēm». Balss bija vārga, bet viņš, gultā gulēdams, gribēja daudz ko vēl izstāstīt — par tēvu, par dzīvesbiedri, kas sengados viņu divas reizes izglābusi no tuberkulozes baciļu nāvējošiem uzbrukumiem, par abiem būtu atsevišķi jāuzraksta, bet 6. jūnijā rakstnieks vairs nepiecēlās.

Skumjo dzīves stāstu beidzot, vēlos uzsvērt, ka Rakstnieks ar daudziem labajiem darbiem un viedajām domām baudīja lasītāju un skatītāju sirsnīgo uzticību. Lutināšanu viņš negaidīja, tikai — sapratni, sirds inteliģenci. Lielais vientuļnieks cīnījās ar sevi, bet sabiedriskajā stājā visos laikos — pret atpalicību, tumsonību. Uzticības smago nastu nesa salīcis, bet ar dziļdomīgu smaidu sejā. Vai viņā nebija kaut kas no rentgena? Prasme redzēt cauri. Dakteris taču, ne tikai rakstnieks.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
AK
Atis Klimovičs
Ziņas
FOTO. Brutāli sadragāti galvaskausi un ribas dziļi ietriektas pie mugurkaula…Šaušalīgs, bet Latvijas vēsturei nozīmīgs atradums Tilžā 94
21 stundas
MZ
Monika Zīle
Ziņas
Monika Zīle: Muļķīgi amatieriskie klipi, kurus Pavļuts nodēvējis par potēšanās aicinājumu, ir kārtējais ledusbluķis
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Viktors Ščerbatihs: “Es aizliedzu pirms olimpiādes vakcinēties!” 68
4 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
“Mūs cenšas sanaidot! Saeimas deputāti augstprātīgi dzen cauri likumus, izplatot maldus un naidu!” Varakļānu novada iedzīvotāju atklāta vēstule latgaliešiem 59
9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Bokseris Kristaps Zutis uz ielas skarbi “pārmāca” tiktokeri un video ievieto soctīklos 34
6 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
Ringolds Balodis par obligāto vakcināciju pedagogiem: “Baidos, ka nebūs labi!!!”
30 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Viktors Ščerbatihs: “Es aizliedzu pirms olimpiādes vakcinēties!” 68
4 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Mārtiņš Trons: “Principā mēs esam viena no tām retajām Eiropas valstīm, kurā ir tik liels PVN pārtikas produktiem…” 53
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Sieviete un bērniņš mira pēc dzemdībām. Viena no “skaļākajām” lietām Latvijā: tiesa atsāk skatīt lietu par Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes darbības izbeigšanu
3 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Sieviete un bērniņš mira pēc dzemdībām. Viena no “skaļākajām” lietām Latvijā: tiesa atsāk skatīt lietu par Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes darbības izbeigšanu
17:42
LA
LA.LV
Ziņas
Ringolds Balodis par obligāto vakcināciju pedagogiem: “Baidos, ka nebūs labi!!!”
17:14
LE
LETA
Ziņas
Latvijai atkal tuvojas tveice. Cik ļoti uzkarsīs gaiss? 3
15:39
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Bokseris Kristaps Zutis uz ielas skarbi “pārmāca” tiktokeri un video ievieto soctīklos 34
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijai atkal tuvojas tveice. Cik ļoti uzkarsīs gaiss? 3
2 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Olga Kambala: “Divu mēnešu laikā es pārvērtos par ļoti skaistu, “sakačātu” sievieti!” 15
6 stundas
AJ
Anita Jaunbelzere
Laukos
“Varam teikt, ka esam pasaules līmenī” Latvijā ražotie disku arkli pieprasīti Kanādā un pat Islandē
2 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
“Mūs cenšas sanaidot! Saeimas deputāti augstprātīgi dzen cauri likumus, izplatot maldus un naidu!” Varakļānu novada iedzīvotāju atklāta vēstule latgaliešiem 59
9 stundas
KL
Kristīne Liepiņa
Ziņas
Latvijā precējies šobrīd katrs otrais vīrietis. Vai pandēmija mudināja mīt gredzenus? 37
9 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Vietās, kur lijis mazāk, koki dārzā un mežā jau cīnās par izdzīvošanu! Kā palīdzēt lielajiem kokiem? 1
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijas džudo cīkstonis Jevgeņijs Borodavko Covid-19 dēļ nevarēs startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs 12
7 stundas
Tokijas olimpiskās spēles
LE
LETA
Ziņas
Latvijas 3×3 basketbolisti Tokijā olimpiskā turnīra otrajā mačā piekāpjas Beļģijai 2
3 stundas
LE
LETA
Uncategorized
Latvijas riteņbraucējiem Tokijas olimpiskajās spēlēs 22. un 33.vieta grupas braucienā, zelts – ekvadorietim Karapasam 2
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
Latvijas džudo cīkstonis Jevgeņijs Borodavko Covid-19 dēļ nevarēs startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs 12
7 stundas
IS
Ilmārs Stūriška
Ziņas
“Jāķer prieks, un viss būs kārtībā!” Māris Štrombergs novēl olimpiešiem un stāsta, kā Latvijā bauda harmonisku ģimenes dzīvi 8
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā degvielas cenas samazinās, Latvijā – pieaug 9
7 stundas
AK
Atis Klimovičs
Ziņas
FOTO. Brutāli sadragāti galvaskausi un ribas dziļi ietriektas pie mugurkaula…Šaušalīgs, bet Latvijas vēsturei nozīmīgs atradums Tilžā 94
21 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
“Noskaņojums mums ir ļoti profesionāls!” Volejbolistes Graudiņa un Kravčenoka par savām pirmajām olimpiskajām spēlēm 5
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
FOTO. “Kā uzkāpšana uz septītā mākoņa!” Ostapenko un Čavars dalās emocijās 13
18 stundas
ME
Medības
Ziņas
VIDEO. “Sajūta nepatīkama, ka vilks praktiski staigā gar māju!” Sandis par pārsteigumu Talsu pusē 38
21 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Titavs: “Nav cerību, ka tiksim pie vēl vienas Vairas Vīķes-Freibergas!” 96
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ārsti – slepkavas!” Alūksnē pret vakcināciju izplata dezinformācijas skrejlapas; policija ierosina lietu 164
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Jāsaprot, ka būt neatkarīgai valstij nav bezmaksas pasākums!” Kariņš par to, vai valsts sektorā tiks celtas algas 225
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna un Kristiāns 1
6 stundas
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Ceturto atmodu gaidot: par kolektīvo intelektuālo degradāciju un jaunu vēlēšanu sistēmu, kas varētu mūs izglābt 90
2 dienas
LA
LA.LV
Ziņas
Petraviča: Pilnībā saprotu tos cilvēkus, kas izvēlas nevakcinēties 302
2 dienas
LA
LA.LV
Ziņas
FOTO: “Tie var būt bīstami jūrā esošajiem!” Baltijas jūrā pamanīti vairāk nekā 20 ūdensstabi 9
2 dienas
IT
Iveta Tomsone
Laukos
“Kur mūsu nauda?” Gaļas liellopu audzētāji ziņo par iespējamu krāpšanu organizētā grupā 46
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Karaliene varētu atcelt Harija un Meganas ielūgumus uz platīna jubilejas svinībām. Kas šoreiz sadusmojis Bekingemas pili? 28
2 dienas
LK
Linda Krāģe
Kokteilis
Būsi gatavs aizstāvēt savu taisnību, iespējami konflikti ar autoritātēm! Horoskopi no 26. jūlija līdz 1. augustam 3
7 stundas