“Tas nekas, ka tagad viss internetā…” Streips atzīstas, pēc kā joprojām ilgojas 0
Kad dodos ciemos pie māsām Amerikā, katru rītu ir viena konkrēta lieta, ko es izdaru.
Pieceļos, aizeju uz tualeti, uzaunu kurpes, paņemu atslēgas un dodos uz tuvējo veikaliņu nopirkt tās dienas Chicago Tribune numuru. Pirmajā rītā, kad pamostos pavisam agri, zinu, ka avīzes vēl nebūs atvestas un pagaidu.
Mana mamma man iemācīja lasīt divu vai trīs gadu vecumā. Kāri lasīju latviešu bērnu grāmatas. Angļu valodu nemācījos, jo mājās mēs tikai un vienīgi runājām latviešu valodā, un man visi draugi bija bērni no citām latviešu ģimenēm.
Kad apguvu angļu valodu, sāku lasīt Chicago Sun-Times, kas bija tabloida formātā kamēr Tribune tajos laikos bija ar lielām un plašām lapām.
Mājās mums pienāca bērnu žurnāls Highlights, kā arī trimdas latviešu laikraksts Laiks. Tajā es allaž lasīju lasītāju vēstules, kurās bieži vien notika liela kašķēšanās, kā arī nekrologus, lai paskatītos, vai tur ir kāds, ko es pazīstu.
Mani vecāki ilgus gadus bija atbildīgi par bērnu žurnālu Mazputniņš. Tur cita starpā bija dažādi atjautības uzdevumi, kurus izpildot varēja krāt punktus un kļūt vispirms par Gudro zīlīti, tad par Gudro strazdu un visbeidzot par Gudro pūci.
Negribu pārāk lielīties, bet es Gudrās pūces pakāpi sasniedzu ne tikai vienu, bet gan – divas reizes.
Kad paaugos, mans uzdevums Mazputniņa darbā bija salikt garumzīmes un mīkstinājuma zīmes tekstiem, kurus māte bija sacerējusi uz rakstāmmašīnas.
Atpakaļ skatoties, nav ne jausmas, cik mana rediģēšana bija vai nebija precīza. Žurnālam arī bija sava literārārā redaktore, kura noteikti visas pieļautās kļūdas izlaboja.
Vēlāk man uzticēja Mazputniņa abonentu saraksta pārvaldīšanu. Atceros, reizi mēnesī viens eksemplārs tika nosūtīts uz tālo un eksotisko Saūda Arābiju. Acīmredzot kāds letiņš strādāja arī tur.
Skolā pārtraukumu brīžos devos uz skolas bibliotēku un lasīju to pašu Sun-Times. Ārpus tā kāri arī lasīju grāmatas, bet laikraksti un arī žurnāli man bija centrāls dzīves elements.
Tāpat tas turpinājās arī vēlāk. Augstskolā mācoties studentu kluba telpās bija visādi laikraksti un žurnāli. Pirmā darba vieta man bija Ilinoisas štata mazpilsētā, kur bija vietējā avīzīte, bet arī varēja tikt pie lielāku pilsētu laikakstiem no apkārtējām lielākām pilsētām.
Kad 1989. gadā ierados Latvijā sastapos ar avīzēm gan latviešu, gan arī krievu valodā. To pēdējo nepārvaldīju un nepārvaldu, jo esmu latvietis un zinu, ka ar šo atziņu vienu daļu lasītāju nokaitināšu, bet kādreizējā okupācijas valoda man vajadzīga nav bijusi nekad.
Ja atmiņa neviļ, galvenā lasāmviela no laikrakstu pasaules bija pēcpusdienas avīze Rīgas Balss. Protams arī Tautas frontes apkārtraksts Atmoda, kas gan nebija avīze klasiskajā nozīmē. Tas bija vienas konkrētas organizācijas apkārtraksts, kas nav viens un tas pats. Arīdzan lasīju Kompartijas ruporu Cīņa, Komjaunatnes avīzi Padomju jaunatne, lauku lietu aptekalātāju Lauku Avīze.
Pēc gada Latvijā atgriezos Amerikā un dzīvoju Vašingtonā. Tur bija un ir laikraksts The Washington Post, kurš žurnālistikas pasaulē ir pazīstams kā kādreizējā ASV prezidenta Ričarda Niksona gāzējs. Tā dēvētā Votergeita skandāla laikā tieši Washington Post žurnālisti bija lielie racēji un skandāla atklājēji.
Kamēr dzīvoju Amerikā, Latvijā tapa nodibināts laikraksts Diena. Pašā pirmajā numurā un pirmajā lappusē ir materiāls no speckorespondenta Vašingtonā Kārļa Streipa par to, kas Amerikas Ārlietu ministrijai bija sakāms par Latvijas neatkarības centieniem un Maskavas vēlmi tā kaut ko apturēt.
Kad atgriezos tēvzemē, Diena turpināja rullēt, Cīņa bija pārtapusi par Neatkarīgo Cīņu, Padomju jaunatnes vietā bija Latvijas jaunatne, un Lauku Avīze cenšoties izpatikt plašākam autoru lokam kļuva par Latvijas Avīzi.
Abonēju tās visas. Paralēli tam kaut kad pagājušā gadsimta 90. gados ar mani sazinājās trimdas latviešu laikraksta Laiks redaktore ar jautājumu, vai būtu gatavs tur rakstīt komentārus. Biju gatavs un tā darīju daudzu, daudzu gadu garumā.
Viens konkrēts lairkakstu abonēšanas posms bija laikā, kad man bija tulkošanas darbu klients no Amerikas pārvaldes sistēmas, kura man uzdeva monitorēt saturu, kas tai būtu interesants un tad to pārtulkot un ievietot sistēmā. Tur bija iekļauta Diena, Necīņa, Latvijas Avīze un arī Dienas Bizness.
Paralēli tam visam 25 gadu garumā arī biju mācībspēks Latvijas universitātē. Tajā skaitā un konkrēti studentiem mācot žurnālistikas rakstīšanas pamatprincipus. Mazliet ironiski, ka tieši es – raidorganizāciju žurnālistikas speciālists, mācīju rakstīšanu laikrakstu un žurnālu vajadzībām, bet tieši tā es arī darīju, un, lai arī post-sovjetiskajā Latvijā ar žurnālistikas profesionalitāti vai tās trūkumu kā bija tā bija, vismaz viena semestra garumā topošie kolēģi dzirdēja informāciju par to, kā žurnālistikas tekstus raksta pareizi un profesionāli.
Tiesa, tas man arī apliecināja maiņu mediju patērēšanas jomā, kura sākās tad, kad pasaulē uzradās internets. Katru gadu semestra sākumā studentiem pajautāju, cik daudz no jums vismaz puslīdz regulāri izlasāt kādu no Latvijas avīzēm?
Ar katru gadu pacelto roku skaits samazinājās. Turklāt krietni samazinājās.
Mūsdienās turpinu strādāt televīzijā, bet reizi nedēļā arī rakstu komentāru šī portāla vajadzībām. Zinu, daudzi lasītāji ir neapmierināti ar faktu, ka zem maniem komentāriem darba ļaudīm komentārus rakstīt nav atļauts. Tas ir tāpēc, ka pilnīgi neatkarīgi no tā, par ko ir komentārs, būs viena sabiedrības daļa, kura ir audzināta šķūnī un līdz ar to vienkārši nespēj atturēties no pārliecības, ka pareizais variants ir Streipu nosaukt par ”p*daru” (ar zvaigznīti tā, lai profesionālie satura pārbaudītāji, iespējams, to nepamanītu) un miers un Bērziņš.
Taču laikrakstus es vairs neabonēju. Ilgu laiku konkrēti Dienai arī bija abonēšanas serviss, kur varēja pasūtīt laikrakstus, kuri katru rītu pavisam agri tapa atnesti uz māju Avotu ielā, kur es dzīvoju, uzstiepti visu ceļu līdz sestajam stāvam, un iestūķēti vēstuļu spraudziņā, kāda bija ārdurvīs. Tas bija ļoti izdevīgi, jo no rīta pēc kafijas vai tējas tases uzbrūvēšanas, varēju mierīgi atvērt durvis un tur atrast avīzes, kuras lasīt un izmantot darba vajadzībām.
Klients Amerikā pazuda pandēmijas laikā. Ap to pašu laiku Latvijas universitāte atteicās no maniem pakalpojumiem, un ziņu žurnālistikas rakstīšanu mūsdienās tur māca kāds cits. Pirmajā gadā, kad tas tā bija, man atstāja otra semestra lekcijas par dziļāku žurnālistikas prasmi, kur mērķis bija rakstīt nevis ikdienas ziņas, bet gan plašākus pētniecības un informatīvus materiālus. Tādus, kādi tiktu publicēti nevis laikrakstā, kuru cilvēks lasa ātri un ēdot brokastis, bet žurnālā, kurš uz kafijas galdiņa vai tualetes telpā var stāvēt ilgi un kalpot kā interesants izziņas materiāls.
Šāda veida rakstīšanā pamata principi par žurnālistiku nepazūd, un šajā gadījumā studenti man uzrakstīja pirmo plašāko materiālu. Izrādījās, par minētajiem principiem viņi nezināja pilnīgi neko, un nācās ārkārtas kārtā piedāvāt vienu fiksu lekciju par pamatprincipiem, kādi tomēr arī mūsdienās ir būtiski, ja žurnālistika vēlas saglabāt profesionālismu.
Pavisam nesen minētā trimdas laikraksta Laiks redaktore deva saprast, ka Laika vairs nebūs, jo abonentu skaits bija samazinājies līdz minimumam. Laiks dibināts tālajā 1949. gadā un sākumā iznāca divreiz nedēļā. Nu arī tā vairs nebūs.
Reizi mēnesī saceru komentāru Čikāgas latviešu sabiedrības žurnālam Čikāgas Ziņas. Tā ilggadīgā redaktore nupat ir pārcēlusies uz Latviju uz palikšanu un visus Čikāgas Ziņu arhīvus pārveda šurp un atdeva arhīviem. Nezinu, kas ar to notiks tālāk.
Bet jau tagad zinu, kad pienāks brīdis aut kājas, doties uz lidostu, un braukt ciemos pie māsām Čikāgā, pirmajā rītā es nudien pamodīšos ar domu, ka vajag doties uz vietējo veikaliņu un nopirkt tās dienas Chicago Tribune numuru.
Tajā skaitā un konkrēti svētdienā, kad laikraksts būs milzīgi plašs ar daudziem pielikumiem un papildmateriāliem. Izlasīšu ziņas. Paskatīšos, kā veicies manai mīļajai Chicago Cubs beisbola komandai. Izpildīšu krustvārdu mīklu, kas ir lieta, kas man visa mūža garumā ir lieliski patikusi kā smadzeņu trenēšanas paņēmiens.
(Te piebilstot, ka runa ir par krustvārdu mīklām angļu valodā; lai man piedod latviešu mīklu sacerētāji, kuri, esmu pārliecināts, tā dara ar pilnu atdevi un profesionalitāti, bet norāde “apdzīvota vieta Āzijā” man allaž ir šķitusi tāda maķenīt nespecifiska).
Jā, gan ziņas, gan informāciju par beisbola komandu, gan arī Chicago Tribune krustvārdu mīklu varu atrast internetā, un ir arī citas interesantas vārdu spēles, kuras atrodamas tikai tur.
Bet vai zināt, es pensijas vecumā tomēr būtu laimīgs, ja arī šobrīd katru rītu kāds man atnestu avīzes un vismaz ieliktu pastkastītē lejā. Manām pašreizējām durvīm vēstuļu spraugas nav. Acīmredzot centra mājā, kas būvētā 1912. gadā, bija izpratne, ka ļaudis no rīta gribēs aplūkot Jaunākās Ziņas, Valdības vēstnesi vai laikrakstu Sociāldemokrāts.
Māja Purvciemā būvētā PSRS okupācijas laikā, kad acīmredzot tā tas vairs nebija. Lai gan labi atceros, kā atmodas laikā cilvēki stāvēja milzīgās rindās, lai tiktu pie kārtējā Atmodas numura, un rindas arī bija pietiekami garas pie kioskiem, kad iznāca jaunākais Rīgas Balss numurs.
Te atceroties, kādas bija mediju un informatīvās iespējas. Televīzijā bija centrālais saturs no Maskavas, kur lieki teikti nekāda īpaša atbalsta nerātnās tautas vēlmēm no turienes iet prom nebija.
Latvijas Televīzija un tās Panorāma visai ātri saprata, kādā virzienā vējš pūš, un ļoti ātri kļuva par īstenu neatkarības centienu ruporu.
Televīzijā arī bija raidījums Labvakar, kurš bija šokējošs ar tā gatavību atklātā tekstā runāt par lietām, kuras Padomju iekārtā skaitījās esam absolūts tabu.
Centrāls elements cilvēku dzīvē bija radio. Centra dzīvoklī bija konkrēts pieslēguma punkts konkrēti radioaparātam, lai iedzīvotāji varētu tikt pie informācijas tad, kad sistēmai tas bija vajadzīgs.
Kaut kas līdzīgs mūsdienu šūnu apklājuma paziņojumiem mobilajos telefonos. Te atzīšu, nebūt neesmu pārliecināts, ka es būtu īpaši svētlaimīgs, laukos saņemot īsziņu trijos naktī un dziļā tumsā, ka kaut kur tuvākajā vai tālākajā apkārtnē ir konstatēts kaut kas aizdomīgs, varas iestādes par to ir lietas kursā, un tad, kad drauda vairs nebūs, telefons iepīkstēsies vai iebļausies vēlreiz. No tā, ka es tajā brīdī piecelšos, atvēršu aizskaru un blenzīšu tumsā cerībā saskatīt kādu dronu? Nu, piekritīsim, ka no tā kaut kā nekāda labuma nebūtu vispār.
Atmodas laikā konkrēti Latvijas Radio bija centrālais informācijas izplatīšanas tīkls. Brīdī, kad mirstošā Padomju Savienība raustījās savā pēdējā un agresīvajā agonijā, tieši Latvijas Radio bija tas, kurš ļaudis informēja par puču Maskavā un tā izgāšanos un tad par triumfālo brīdi 1991. g. 21. augustā, kad okupētās Latvijas Augstākā Padome varēja pieņemt konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Komentāru rakstu 4. maijā, kas ir brīvdiena sakarā ar tās pašas okupētās Latvijas Augstāko Padomi, bet gadu un pāris mēnešus pirms minētā lēmuma par neatkarības pilnīgu atjaunošanu. Ar dienu, kad padome pieņēma pirmo deklarāciju ar tekstu klau, mēs vairs negribam būt PSRS sastāvā.
Vēl šobaltdien uzskatu, ka no brīvdienas 4. maijā vajag atteikties, jo no todien pieņemtās deklarācijas tomēr nekāda būtiska efekta nebija. Savukārt nākamā gada 21. maijā izsludinātā deklarācija saņēma universālu atbalstu no ārpasaules, un Latvija pēc pusgadsimta okupācijas varēja atgriezties civilizēto valstu saimē ar pilnu starptautisku atzinību un spēju iestāties mūsu pasaules galvenajās starptautiskajās organizācijās.
Zinu, sērot par nebūtībā aizgājušajām avīzēm ir tikpat “lietderīgi,” cik just skumjas par laikapstākļiem un jebko citu, kas skaitās nenovēršams esam. Patlaban es abonēju žurnālus Nezināmā Vēsture un Nezināmā Kara Vēsture, kur abos gadījumos reizi mēnesī ir fantastiski interesanti materiāli par dažādām tēmām.
Regulāri ieskatos žurnāla Ir saturā, bet jau sen tas piedāvā iespēju abonēt tā digitālo saturu un fizisko žurnāla eksemplāru ne. Laiki mainās, mainos arī es.
Zinu, šodien viena saruna ir par to, kā šo dienu nosaukt. Tajā skaitā ar domu, ka šodien vajag klāt baltu galdautu uz galda un deklarācijas pieņemšanas momentu godināt tādējādi.
Man skapī stāv divi galdauti, viens zils, viens sarkans, un te vienkārši gribu piedāvāt domu, ka ne jau tajā galdautā ir 4. maija stāsts. Bet no otras puses, grib kāds šodien klāt to balto galdautu – nekad un nevienā brīdī es nebūšu tas, kurš pateikts, ka tā nevajag.
Bet pēc pāris mēnešiem desmit dienu garumā es atkal būšu Chicago Tribune pircējs un lasītājs. Zinu, māsa uz to skatīsies ar drusku šķību aci, bet tas nekas.
Nezinu, cik man vēl ilgi lemts atrasties šajā grēcīgajā pasaulē, bet ceru, ka Chicago Tribune pēdējais eksemplārs tiks publicēts konkrēti tajā dienā, kas būs mana pēdējā diena dzimtenē pirms atgriešanās tēvzemē.
Jo manā izpratnē joprojām tandēms klubkrēsls (jeb māsas gadījumā dīvāns uz balkona), krūze tējas un jaunākie laikraksti ir topā. Zinu un saprotu, mana dzīve un mans darbs lielākoties ir internetā. Tajā skaitā raidījumā “Streips pārlūko pasauli” mans uzdevums ir vēstīt par to, kas ziņots ziņu medijos citās valstīs. Lieki teikt, abonēt centrālo laikrakstu no Bolīvijas vai Angolas būtu nenormāli dārgi (plus vēl internetā var uzlikt sistēmu, kura automātiski tekstu pārtulkos attiecīgi no spāņu vai portugāļu valodas).
Laikam mums visiem dzīvē ir visādas lietas, kuras kādreiz bija, nu vairs nav, un drusku par to sāp sirds. Nostalģija par kādreiz piedzīvoto. Ar prieku, ka vismaz Čikāgā vēl joprojām un daudzus gadus vēlāk man būs iespēja pakasīt savu informatīvo niezi ar fizisku laikrakstu, kurš kādreiz maksāja 10 centus un mūsdienās maksā piecus dolārus.
Bet tas nekas.
