Pēc nedaudzām dienām simtajā jubilejā pieminēsim ārstu, rakstnieku MIERVALDI BIRZI (Augusts Miervaldis Bērziņš). Viņš pats pieredzēja 79 dzimšanas dienas, un, iedziļinoties rakstnieka dzīvesstāstā, tas šķiet tīrais brīnums.
Pēc nedaudzām dienām simtajā jubilejā pieminēsim ārstu, rakstnieku MIERVALDI BIRZI (Augusts Miervaldis Bērziņš). Viņš pats pieredzēja 79 dzimšanas dienas, un, iedziļinoties rakstnieka dzīvesstāstā, tas šķiet tīrais brīnums.
Foto no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma

Miervaldis Birze- mūsu nenovērtētais latviešu Hemingvejs 4

Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Pēc nedaudzām dienām simtajā jubilejā pieminēsim ārstu, rakstnieku Miervaldi Birzi (Augusts Miervaldis Bērziņš). Viņš pats pieredzēja 79 dzimšanas dienas, un, iedziļinoties rakstnieka dzīvesstāstā, tas šķiet tīrais brīnums.

 

LE
LETA
Ziņas
Pavļuts skaidro, kas būs nepieciešams, lai pagarinātu Covid-19 sertifikātu 162
19 stundas
AD
Artis Drēziņš
Stāsti
“Viņam nozaga visu, bija palicis vien apakšbiksēs, aizvedu uz savām mājām, parādīju skapi, sieva vēl naudu iedeva!” Madars Kupičs – nesavtīgs un cilvēcīgs policists, kuru apbrīno 21
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Gobzems izstāsta par protesta akciju “Rododendrs” un ir pārliecināts, ka tā pulcēs tūkstošiem cilvēku 156
5 stundas
Lasīt citas ziņas

1967. gadā Miervalda Bērziņa ārsta halāts tika nolikts malā, un rakstnieks Miervaldis Birze varēja nodoties tikai literārajam darbam. Kā rakstnieks viņš bija vērotājs, analizētājs un smalkjūtīgs ieraudzītā fiksētājs. “Izrādījās, ka patiesa rakstnieka spējas man pavājas: par maz fantāzijas, viss manis rakstītais dibināts tikai uz paša pieredzēto, pārdzīvoto, redzēto, uzklausīto.

Šodien tāda rakstība tiek uzskatīta par vecmodīgu,” mazliet rūgti raksta Miervaldis Birze savā autobiogrāfijā, piebilstot, ka viņam trūcis filozofiskās izglītības un sirreāli ievirzītas domāšanas, iztēles, lai līdzinātos prozaiķiem, kuri brīvi orientējas Džoisa vai Prusta apziņas plūsmas nepārskatāmajos viļņos, lasītāju bieži atstājot vientuļā krastā. Miervaldis Birze ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kurš mums būtu jāatklāj no jauna – šķiet, pagaidām viņa devums vēl nav ticis pienācīgi novērtēts.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet Cēsīs, vārda tiešā nozīmē uz dzīvību un nāvi cīnoties ar tuberkulozi – gan savu, gan pacientu –, uzplauka Miervalda Birzes literārais talants. Humānisma caurstrāvots, iejūtīgs, tikpat klusi neatlaidīgs kā pats rakstnieks. Iespējams, tieši tādēļ tik maz pamanīts un it kā nomaļus stāvošs gan dzīves laikā, gan arī tagad.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš kodolīgi raksturojis Birzes likteņa gājumu: “Es katrā ziņā domāju, ka tā bija ļoti liela laime latviešu literatūrai un latviešu tautai vispār, ka Miervalža Birzes (Bērziņa) mūžs nebeidzās ne Valmieras Ķelderlejā, ne Hitlera Vācijas sabrukuma dienās, ne piecdesmito gadu sākumā, kad kara un nometņu izvārdzinātais Miervaldis, jaunais tuberkulozes ārsts, uz vairākiem gadiem kļuva par šķietami nedziedināmu tuberkulozes pacientu. [..] Un Miervaldis Birze, vairākkārt skatījies nāvei acīs, dzīvoja īstu dzīvi. Varbūt neīstā laikmetā. Būdams nacisma represiju upuris, viņš komunisma režīma apstākļos varbūt varēja atļauties vairāk nekā citi un cerēt savas brīvdomības redzēt arī publicētas.”

 

Puikas gadi

Nākamais rakstnieks piedzima salīdzinoši privileģētā ģimenē. Gan tēvs Jānis, gan tēva brālis Augusts par cīņām Latvijas Neatkarības karā bija tikuši pie saimniecībām, tēvs turklāt bija Rūjienas pilsētas galva (Birze pats ironizēja, ka “mēru” Latvijas pilsētām tolaik vēl nebija, tie no Francijas ievesti vēlāk, nemaksājot muitu), bet māte, kā nodrošinātu pilsoņu sievām 20. gadsimta 20. gados bija pieņemts, uzturēja māju un audzināja abus puikas – Augustu Miervaldi un viņa jaunāko brāli Induli.

Bērnību atceroties, Miervaldis Birze atzinis, ka bijis visai draisks – stundās mēdzis kustināt ausis, par ko pavisam tieši, nevis pārnestā nozīmē no skolotāja dabūjis pa ausīm, daudz smējies un kā ikviens puika darījis nedarbus. Nosacītā turība un tēva cienījamais stāvoklis pilsētiņā gan nenozīmēja nekādu pārākuma apziņu vai visatļautību. Augustu Miervaldi apcēla klasesbiedri, jo viņš no savas klases zēniem bija augumā vismazākais – kaitinot puikam sacīts, ka tēvs gan ir pilsētas galva, bet viņš pats – tikai aste. Tad nu, godu aizstāvot, nācās kauties – un lielākoties diemžēl zaudēt. Savukārt vasarā tēvs dēlu “izsūtīja” darbā pie krusttēva, kur viņš dabūja rīksti rokā un ganāmpulku līdzās. No sešu līdz astoņu gadu vecumam vēl varēja rītos pagulēt, jo cūkas gan ir neganti lopi, kuri, sajūtot brīvību, jož katrs uz savu pusi, un mazajam ganiņam jāprotas tos sadzīt kopā, taču gans netiek celts uzreiz pēc rīta slaukšanas…

Savukārt, kad Augusts Miervaldis hierarhijā bija paaugstināts par govju ganu un jau pāris vasaru nocīkstējies ar katra gana lielāko bubuli – nekad neizguļamo agro rītu miegu –, Bērziņu ģimenes situācija – līdz ar visas Latvijas politisko iekārtu – būtiski mainījās.

Miervalža tēvs Jānis Bērziņš bija pārliecināts sociāldemokrāts – no “Raiņa sociāldemokrātiem”. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma tik apšaubāmiem personāžiem vairs varas tuvumā nebija ko meklēt: tēvs tika apcietināts, sešus mēnešus pavadīja Liepājas koncentrācijas nometnē, bet pēc viņa atbrīvošanas ģimene pārcēlās uz savulaik piešķirto saimniecību, Kocēnu pagasta Austrumiem.

Dzīve kļuva fiziski grūtāka – gana rīksti pārņēma mazais brālis Indulis, bet Augusts Miervaldis no skolas brīvajos brīžos tika likts pie ecēšām, siena vešanas, maisu nešanas un garā zāģa otrā galā. “Kad man bija pilni piecpadsmit, tēvs manās rokās ielika izkapts kātu un mācīja to pareizi vicināt. Tas notika veldrainā sarkanā āboliņa laukā, kas tikai ar rokām pļaujams. Vakarā biju līks greizs, jo nepratu galodu pareizi pielaist pie izkapts zobiem un pļāvu ar trulu. Blakus logaritma tabulām, Tita Līvija grāmatai par pūniešu karu un brīvās krišanas likumībām apguvu māku pareizi satvert labības maisu, to uzraut stāvus un nešanai uz muguras īstā vietā noguldīt,” rakstnieks atcerējās krietni vēlākos gados, pieļaujot – tieši ar tēva palīdzību iegūtais fiziskais rūdījums, lauku puiša muskulatūra palīdzēja izdzīvot visgrūtākajā dzīves periodā.

Ģimene kļuva arī krietni trūcīgāka – tieši šajā laikā Augusts Miervaldis stiepās garumā, tādēļ apģērbs ātri kļuva par mazu, bet apavi palaikam tika nēsāti līdz plīšanai un reizēm arī vēl pēc tās, arī grāmatas nereti bija lienētas, jo pats visas nopirkt nevarēja atļauties. Skolas naudu – 120 latus gadā – arī nācās nopelnīt pašam, tiesa, pusi kā Neatkarības kara dalībnieka dēlam viņam atlaida. Augusts Miervaldis bija nolēmis studēt, proti, medicīnu, jo viņam bija galvu sagrozījis Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu”.

Ar pirmo mēģinājumu iestāties augstskolā neizdevās, turklāt visu Rīgā pavadīto laiku mocīja pašpārmetumi, kā vecāki un mazais brālis vieni tiks galā ar visiem vasaras lauku darbiem. Ar otro piegājienu viņš iestājās augstskolā, un pirmajā studiju gadā, kā pats ironizē, apguvis divas lietas – studētmāku, proti, prasmi mācīties, neviena nemudinātam, un skūpstīšanos anatomijas muzejā aiz krāsns, tā ka skapjos iesprostotie vairs nevienam neko pastāstīt nevarēja…

Anatomijas institūta 20. gadadiena. 1939. gads.
Foto no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma

Trešā jaunā pieredze izrādījās krietni neveiksmīgāka. 1940. gadā, iebraucis tēva mājās uz cukurbiešu retināšanu, Augusts Miervaldis vēroja garām braucošos noputējušos padomju tankus. Jaunā vara tēvu iecēla par Kocēnu pagasta vecāko, bet vēl vairāk – dzīves skarbumu pieredzējušais puisis cerēja, ka komunisti atjaunos Ulmaņa apturēto Satversmi. Naivums, protams, taču komunistiskie ideāli sagrozījuši arī pieredzējušākas galvas. Jaunais Bērziņš nolēma iestāties vispirms medicīnas studentu arodbiedrībā, bet tad – arī komjaunatnē. Tiesa, pieredzējis jaunās varas solītās vienlīdzības īstenošanas veidu un paņēmienus, savu iesniegumu viņš 1941. gadā labprāt būtu paņēmis atpakaļ, taču jau bija par vēlu – mēnesi pirms kara saņemta biedra karte…

 

Nāves pļauja

Kad 1941. gada jūnijā, dodamies uz Rīgu gatavoties eksāmenam fizioloģijā, Miervaldis Augusts Bērziņš atvadījās no tēva, ne viens, ne otrs nenojauta, ka tā ir pēdējā reize, kad abi redzēsies. Pēc vāciešu ienākšanas viņš ar pirmo vilcienu devās uz mājām, taču ne tēvu, ne krusttēvu vairs nesatika – abus bija apcietinājuši vācieši. Tajā pašā vakarā patruļa – divi bruņoti kocēnieši – atnāca pakaļ arī pašam Augustam Miervaldim. “Braucu līdzi bez briesmu sajūtas – ko man jābaidās? Bet bija sākušās apcietināšanas orģijas, kādas paredzēt varētu tikai tie, kuri šai gadsimtā bija dzīvojuši jau 1917., 18. vai 19. gadā, kad apcietinājuši jau pirmie vācu okupanti un pirmie boļševiki,” vēlāk atcerēsies rakstnieks.

Valmieras cietuma sešvietīgajā kamerā, kur kā siļķes mucā bija viens pie otra saspiesti pavisam 35 apcietinātie, Augusts Miervaldis satika krusttēvu. Kaut arī ieslodzītie lielā skaita dēļ varēja gulēt tikai uz sāniem, viņi nepriecājās, kad 25. jūlija naktī kamerā pēkšņi kļuva daudz brīvāk – ap saules lēktu pa diviem, pa trim grupiņās ieslodzītos veda ārā, uz nošaušanu. Arī tēva brāli – kad izsauca Augustu Miervaldi Bērziņu, viņš paspēra soli uz priekšu, liekot krustdēlam palikt vietā. Tā no Augusta Miervalda Bērziņa palika tikai Miervaldis Bērziņš.

Tēvs tajā pašā rītā tika aizvests uz nošaušanu no citas kameras, un līdz pat mūža galam Miervaldim Birzem sāpēja sirds par viņa neziņu, ka dēls palicis dzīvs.

Par šīm vācu okupācijas laikā veiktajām “tīrīšanām” Miervaldis Birze izteicās skarbi: “Šodien par šiem notikumiem runāt nepieder pie labā toņa, jo tajās dienās visu izšķīra un veica pašnosauktā “latviešu drošības policija”. Šodien raksta – “esot bijuši atsevišķi gadījumi, kad nošauti daži komunistu līdzskrējēji”. Ja atraktu Ķelderleju vien, tur no 1941. gada 26. jūlija guļ 145, no 9. augusta 90 “atsevišķi līdzskrējēji”.” Akadēmiķis Jānis Stradiņš vēlāk teiks: “Mēs diezgan negribīgi runājam par ebreju holokaustu Latvijā, kur hitleriskās okupācijas laikā gājuši bojā 65 līdz 80 tūkstoši cilvēku. Bet mēs vēl mazāk un vēl negribīgāk runājam par tiem 15 tūkstošiem latviešu, kas gāja bojā Hitlera okupācijas laikā. Tos sauca par sarkanajiem latviešiem. Nu, tā varētu arī teikt, bet es domāju, ka viņu vidū bija ļoti daudzi nevainīgi cilvēki. Būtībā Miervaldis Birze ir vienīgais, kas uzcēlis šiem cilvēkiem paliekamu pieminekli.”

Un tas bija tikai šausmu sākums. Divus gadus jauneklis pavadīja Valmieras cietumā, darīdams visādus darbus, lai tikai izdzīvotu. Brīžiem dzīve bija mierīgāka – kā periods, kad viņš pieteicās, ka prot pīt kartupeļu grozus, ar cita ieslodzītā palīdzību šo prasmi patiešām apguva un lika lietā. Brīžiem – un šādu brīžu diemžēl bija daudz – nācās sadzīvot ar ciešu nāves klātbūtni, gan katru nedēļu raugoties, kā vienu pēc otra uz neatgriešanos aizved citus ieslodzītos, gan cenšoties iztikt ar niecīgo pārtikas devu: “Mācījāmies “flečerēt” – katru maizes kumosu sakošļāt reizes piecdesmit, tā varot izdabūt pēdējo kaloriju. Diez vai.”

1943. gada rudenī jaunekli aizsūtīja uz Salaspils nometni, kur ieslodzītie “Ostland-Film” vajadzībām tēloja sanitārus, apmazgājot un tīrās – ebrejiem atņemtās – drēbēs pārģērbjot no Baltkrievijas uz Latviju atdzītos bērnus. “Bērnus pēc tam vecajās drānās aizdzina atpakaļ uz viņu baraku. Palika kadri, cik labi vācieši apietas ar evakuētajiem bērniem. Kopš tā laika dažkārt par filmām šaubos – ko un kā gan visu var sadabūt uz lentes!…” – vēlāk teiks Miervaldis Birze, taču kino uzņemšanā viņš būs iesaistīts atkal – tiesa, jau pavisam citā dzīves posmā.

Pēc īsa atelpas perioda Spilves lidostā, kur ieslodzītie cēla angārus vācu transporta lidmašīnām, atkal Salaspils, pāris vasaras mēneši Jumpravmuižas lidostā, bet 1944. gada vasaras vidū, kad kara veiksme sāka arvien vairāk nosvērties Sarkanās armijas pusē, sākās ceļš uz Vāciju – Neingammes, Būhenvaldes, Langenšteinas nometne…

Savā autobiogrāfijā, kuru Miervaldis Birze rakstīja pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas, šī laika skopais, taču tik ietilpīgais apraksts liek uzdot jautājumu, kā iespējams dienu no dienas pieredzēt tādas šausmas, saglabājot tomēr cilvēcību un dziļi humānistisku dzīves izjūtu, kuru Miervaldis Birze vēlāk apliecinās savos stāstos.

Langenšteinas nometnē 1944. gada rudenī ieradās 250 latvieši, pēc astoņiem mēnešiem, kara beigās, bija palikuši dzīvi vairs tikai 50… “Man atkal laimējās. Kad jau biju caurejas pagalam novārdzināts, pieteicos pie nometnes vecākā: esmu studējis medicīnu un varu izpildīt sanitāra vietu nometnes ambulancē, ko te sauca par revīru. Palīdzēja arī skolā apgūtie vācu vārdi,” atceras Miervaldis Birze. 1945. gada maija sākumā nometni “evakuēja” – ieslodzītos, kuri vēl spēja paiet, kājām dzina tālāk uz rietumiem. Viņam līdz ar otru aptuveni vienaudzi izdevās izbēgt un slapstīties līdz Sarkanās armijas atnākšanai. Otro reizi Miervaldis Birze cerēja uz atbrīvotāju augstsirdību un otro reizi tajā vīlās – atceļā pieredzēja gan padomju kareivju šausminošo vardarbību pret poļu un vācu sievietēm, gan nokļuva filtrēšanas nometnē Grodņā, no kuras beidzot – pēc četru gadu neziņas – spēja nosūtīt mātei ziņu, ka ir dzīvs.

 

Vīra gadi

Pēc atgriešanās Latvijā nākamajam rakstniekam paveicās. Rīgā viņš gan nonāca atkārtotā filtrācijā, nācās pierādīt, ka tiešām šeit dzīvojis – iespējams, tas bija brīdis, kad kādu nieku palīdzēja pirms kara iegūtā komjaunieša apliecība un kara sākuma dežūras fakultātē. 1949. gadā tobrīd jau 38 gadus vecais Miervaldis Bērziņš pabeidza medicīnas studijas. Martā abi ar sievu, kursabiedreni, slapstījās – nakšņoja kādā malkas šķūnītī Elijas ielā, jo bija padzirdējuši, ka atkal izvedīs cilvēkus, un pēdējā studiju gadā atklāja, ka ilgā bada un smagā darba iespaidā kļuvis uzņēmīgs pret tuberkulozi. Tomēr spītnieks nepadevās – tēva iedīdītā pārliecība, ka slinkot ir lielākais kauns, bija vismaz tikpat spēcīga kā tuberkulozes vīruss. Pēdējais eksāmens tika nolikts, un kopā ar dzīvesbiedri un pēdējā kursa laikā piedzimušo meitiņu ceļš veda uz Cēsīm, kur jaunais ārsts varēja gan ārstēt citus, gan saņemt nepieciešamo ārstēšanu pats.

Kaut gan pats teicis, ka par rakstnieku viņu padarīja karš, to, ka zināmas literāras ambīcijas piemitušas jau bērnībā, apliecina publikācija žurnālā “Jaunais Cīrulītis” 1931. gadā. Tieši divdesmit gadus vēlāk stāsta formu iegūst atmiņas par nakti Valmieras cietumā – kā ironizē pats rakstnieks, nosaukums uzrakstītā vērtību neceļ, tas netiek iespiests, taču iesācējs rakstnieks tiek pamanīts un uzaicināts uz semināru, top pirmais iespiestais stāsts. Par tā honorāru autors nopērk čehu kurpes, uz viļņa top pirmais stāstu krājums, kuru gan autors pēc tam vairs nekad nepārlasa, lai nesarktu līdz pat ausīm…

Ap šo pašu laiku Miervaldim Birzem vēlreiz jāspēkojas ar tuberkulozi – ko operēt vairs nav, piecas ribas izņemtas jau iepriekšējā saasinājumā, atliek paļauties uz dzelžainu pašdisciplīnu un augstākiem spēkiem. Tie nepieviļ – turklāt šis slimības uzliesmojums izrādās arī pēdējais. Kā 1997. gadā pajoko pats rakstnieks, “līdz šai dienai tuberkulozes baciļi mani apsmādējuši kā pārāk liesu”.

Un 1958. gadā iznāk garais stāsts “Visiem rozes dārzā ziedi…” – dziļi izjusts piemineklis laikmeta upuriem. Var jau teikt, ka Krūtaiņi bija “pareizie” upuri, kurus aprakstīt 20. gadsimta 50. gadu padomju Latvijā, taču šos notikumus Miervaldis Birze pieredzēja pats uz savas ādas.

 

Nopietni un ar smaidu

Miervaldis Birze pie Cēsu rehabilitācijas slimnīcas 2. nodaļas (bijusī vasarnīca Villa Corola). 1984. gads.
Foto no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma

Par garstāstu “Visiem rozes dārzā ziedi” rakstnieks 1958. gadā ieguva Valsts prēmiju – togad vienīgais no latviešu rakstniekiem – un kolēģu atzinību. Iespējams, rakstnieku aprindās klīda skepse par ārstu, kurš pievērsies rakstniecībai – ne jau velti Laimonis Purs rakstīja, ka Miervaldis Birze visupirms ir rakstnieks, kurš sagadīšanās pēc arī ārstē, turklāt “Miervaldim Birzem piemīt brīnumjauka humora izjūta, un rakstnieks šo savu smaidīgo attieksmi pret cilvēkiem, lietām un parādībām prot iekausēt arī savos literārajos darbos, ļaujot tai izvērsties stāstos visā skalas plašumā – no labsirdīga smaida līdz, ja tas nepieciešams, sarkastiskam smīnam.”

SAISTĪTIE RAKSTI

Iepriekš pieminēju, ka pēc Salaspils nometnē pieredzētā Miervaldis Birze īpaši neuzticējās kinomākslai, tomēr 1962. gadā tapa filma ar viņa scenāriju “Diena bez vakara”. Kā Birzem parasts, viņš aprakstīja to, ko labi pazina – ārsta nebeidzami garo un smago darbadienu un pacientu izmisīgās cerības uz atveseļošanos. Jauniņās pacientes lomā filmā iejutās Lidija Pupure.

Sagaidot rakstnieka 75. jubileju, par kolēģa literārā talanta savdabību visai trāpīgi izteicies Pēteris Apinis: “Es uzskatu, ka Birze šobrīd ir labākais latviešu vārda meistars. Īsā teikumā, frāzē viņš prot ietvert ļoti plašu domu, turklāt to precīzi formulēt. Pasaules literatūrā tāds meistars, manuprāt, ir Hemin­gvejs.” Un ļoti iespējams – tieši ārsta profesija, kas prasa lielu precizitāti un godīgumu, šādi noslīpējusi Birzes talantu.

 

Uzziņa

Miervaldis Birze

• 1921. g. 21. marts – 2000. g. 6. jūlijs.

• Saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

• Bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis.

• Bijis Latvijas PEN kluba biedrs.

• Latvijas Medicīnas akadēmijas Goda doktors un Cēsu Goda pilsonis.

• Saņēmis Žaņa Grīvas prēmiju un Andreja Upīša prēmiju.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts skaidro, kas būs nepieciešams, lai pagarinātu Covid-19 sertifikātu 162
19 stundas
AD
Artis Drēziņš
Stāsti
“Viņam nozaga visu, bija palicis vien apakšbiksēs, aizvedu uz savām mājām, parādīju skapi, sieva vēl naudu iedeva!” Madars Kupičs – nesavtīgs un cilvēcīgs policists, kuru apbrīno 21
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Gobzems izstāsta par protesta akciju “Rododendrs” un ir pārliecināts, ka tā pulcēs tūkstošiem cilvēku 156
5 stundas
MB
Madara Briede
Praktiski
Zvana nezināms vai privāts numurs: vai atbildēt ir droši? 2
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Interneta publiku sajūsmina haskijs, kas nepacietīgs lēkā, gaidot startu sniegotam skrējienam suņu pajūgā 9
9 stundas
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
FOTO. Rīgas pasažieru stacijā kafejnīcā iegruvuši griesti; 100 cilvēki evakuēti 15
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Latvijā turpina sarukt Covid-19 saslimstības rādītājs. Jau nedēļu jauno gadījumu skaits nesasniedz tūkstoti 53
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Piektdien Latvijā snigs, daudzviet snigs spēcīgi, vietām arī puteņos
45 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
“Man bija saruna ar vienu pedagoģi, nu šausmīga saruna.” Šadurskis par pedagogu izglītotību 40
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
“Zāles pret Covid-19 neaizstās vakcināciju.” Pētnieks Kloviņš par medikamentiem un to riskiem
16:36
IP
Ilze Pētersone
Stāsti
“Tautumeitas” grib teju visi! Saruna ar etnogrupas tautumeitām Asnati un Aurēliju Rancānēm
16:13
VK
Vita Krauja
Ziņas
“Tas ne mans, Dieva nopelns.” Mūžībā aizgājušā Mārtiņa Brauna piemiņai
16:09
IP
Ilze Pētersone
Stāsti
“Tautumeitas” grib teju visi! Saruna ar etnogrupas tautumeitām Asnati un Aurēliju Rancānēm
17 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Sniega dēļ visā valsts teritorijā ir apgrūtināta braukšana un palēnināta satiksme 7
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Prokuratūra paziņo, vai traģiski bojāgājušā vārtsarga Matīsa Kivlenieka lietā uzrādīta apsūdzība 11
3 stundas
VK
Vita Krauja
Ziņas
“Tas ne mans, Dieva nopelns.” Mūžībā aizgājušā Mārtiņa Brauna piemiņai
21 minūtes
SR
Sandra Ruska
Praktiski
Acālijai čokuras un kalst lapas: kas augam nepatīk un kā to izglābt?
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Gribam termiņus!”, “Kā tādam melīgam ministram lai uzticas?” – soctīklotāji par to, ka sertifikātam varētu būt termiņš 58
6 stundas
UN
Uldis Neiburgs
Stāsti
Ebreju masu slepkavība Rumbulā: upuriem lika nogulties ar seju uz leju virsū uz jau nogalinātajiem un mirstošajiem 24
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“NATO ļoti labi saprot, ka Krievija netaisās karot.” Deputāts par NATO un Krievijas saspīlējumu 86
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Jaunākajai meitenei bijuši deviņi gadi. Izvarošanā apsūdzētam Latvijas pilsonim Lielbritānijā piespriež 18 gadus cietumā 9
2 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Izcili garšīgas vistas gaļas kotletes: kā pagatavot?
2 stundas
MB
Madara Briede
Praktiski
Ārzemēs miris tuvinieks. Kas sedz repatriācijas izmaksas?
3 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Aktieris Alekss Boldvins izplūst asarās un paziņo: viņš neesot izšāvis no ieroča filmēšanas laukumā, kas nogalināja operatori 5
4 stundas
AD
Artis Drēziņš
Stāsti
“Viņam nozaga visu, bija palicis vien apakšbiksēs, aizvedu uz savām mājām, parādīju skapi, sieva vēl naudu iedeva!” Madars Kupičs – nesavtīgs un cilvēcīgs policists, kuru apbrīno 21
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Zavadska: Latvijai nav jāgaida uz Eiropu, lai lemtu par vakcinācijas sertifikāta derīguma termiņu 86
10 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Interneta publiku sajūsmina haskijs, kas nepacietīgs lēkā, gaidot startu sniegotam skrējienam suņu pajūgā 9
9 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Iebilst pret latgaliešu valodas uzspiešanu: unikālā ceļa zīme sašķeļ vietējo sabiedrību 266
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts skaidro, kas būs nepieciešams, lai pagarinātu Covid-19 sertifikātu 162
19 stundas
LA
LA.LV
Stāsti
FOTO: Viņš nokļuva pasaules mediju uzmanības centrā, “izvēloties īsto brīdi”. Kas ir NATO rudais kaķis? 26
23 stundas
AK
Atis Klimovičs
Ziņas
Atis Klimovičs: Liela uzbrukuma gadījumā Kremlis var neizturēt milzīgo zārku skaitu 81
20 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Kāpēc Ziemassvētku kaktusam lūst zariņi?
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. TV un radio personība Sanda Dejus: “Mans vīrs nav seksīgākais vīrietis, noteikti nē!” 7
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Mēs esam diezgan slima populācija!” Zavadska skaidro, kāpēc Latvijā tik liels mirušo skaits no Covid-19 195
1 diena
DB
Dace Baltruma
Ziņas
Lasītāja: Plaisa starp “mēs” un “viņi” plešas platumā. Vai kāds parēķinājis, cik nonākuši kapu kalniņā tikai tādēļ, ka laikus netika pie ārsta? 64
1 diena
KA
Kristīne Akmentiņa
Kokteilis
Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts. Šo principu ievēro šajā laikā! Horoskopi no 2. līdz 15. decembrim
5 stundas