Māris Zanders: Lēmumu pieņēmēji turpina dzīvot ilūzijās un kļūdās 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības sēdē parlamenta deputāti kopīgi ar pieaicinātajiem ekspertiem un amatpersonām apsprieduši 9.–10. maija notikumus Rīgā. Lasot pārrunātā atstāstu medijos, īsais secinājums – šie cilvēki dzīvo ilūzijās.
Esot “jānomainās paaudzei”. Es varētu ātri aizpildīt komentāriem paredzēto teksta apjomu, vienkārši uzskaitot piemērus pasaulē, kas liecina – paaudzes mainās, vēstures interpretācija nemainās. Mīti, ienaidnieka tēli tiek pārmantoti. Galu galā atliek pavērties uz vizuālo informāciju tepat Latvijā – starp Kremļa politikas atbalstītājiem netrūkst gados jaunu cilvēku, kuri dzimuši jau pēc PSRS sabrukuma, uzauguši vidē ar plašāku latviešu valodas lietojumu, gana daudz ceļojuši.
Grūti apstrīdēt izglītības iestāžu un informatīvās vides lomu, kas sēdē vairākkārtīgi minēta, tomēr arī to nevajadzētu pārvērtēt. Mēs redzam, ka Rietumeiropā vai ASV skolās gājuši, brīvu informācijas plūsmu apstākļos auguši personāži pat ar Vācijas, Lielbritānijas vai ASV pilsonību saglabā lojalitāti Putina režīma propagandai.
Tātad, manuprāt, patiesais jautājums ir par impēriski noskaņoto īpatsvaru. Savukārt tas vienmēr būs bīstami liels tikmēr, kamēr Krievija būs tāda, kāda tā šobrīd ir. Tik vienkārši un nepatīkami vienlaikus. Var mēģināt aizliegt/ierobežot simbolus, propagandas plūsmas, bet pats impēriskās Krievijas pastāvēšanas fakts baros augstprātību un naidīgumu impēriski noskaņotajos, lai kur viņi dzīvotu.
Vai nav tā, ka Krievija var būt tikai impēriska (ar visiem no tā izrietošiem secinājumiem mūs interesējošā jautājumā)? Jā, ir tāds viedoklis. Galu galā, pat “internacionālists” Vladimirs Uļjanovs, saukts arī par Ļeņinu, dūšīgi kritizēja “lielkrievu šovinismu”, tomēr nekad neaizmirsa uzsvērt, ka bez “krievu proletariāta” nekas labs nav sagaidāms. Boļševiki jau bija ņēmuši virsroku, tomēr cariskās Krievijas sūtņi turpināja likt sprunguļus Baltijas valstu centienos iegūt starptautisku atzinību.
No PSRS izsūtītais dzejnieks Josifs Brodskis jau PSRS sabrukuma periodā noliedza neatkarīgas Ukrainas valsts pastāvēšanas tiesības un demonstrēja savu impērisko domāšanu bēdīgi slavenajā diskusijā ar rakstnieku Milanu Kunderu. Krievija potenciāli var būt mazāk impēriska tikai periodā, kad tai iekšējo problēmu ir tik daudz, ka pat ārējā ienaidnieka konstruēšana un mesiānisma kurbulēšana nepalīdz, jo, tēlaini izsakoties, ledusskapis ir pārāk tukšs un pilsonim nav laika ideoloģijai.
Tātad vēlreiz jautājums ir tikai par šovinistu īpatsvaru. Ar šo segmentu neko nevar un nevarēs iesākt, ja neskaita varas rīcībā esošo instrumentu lietošanu, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un novērstu apdraudējumus valsts drošībai.
Ko darīt, lai šis īpatsvars būtu pieņemami neliels? Atbilde ir vienlaikus vienkārša un grūti īstenojama reālajā dzīvē – jācenšas vērtēt cilvēku kā personību. Cilvēki, kuri palīdz bēgļiem no Ukrainas, pirmkārt, ir cilvēki, kuri palīdz bēgļiem. Tas, ka viņiem ir viena etniskā izcelsme ar impēriski noskaņotiem personāžiem, ir otršķirīgi, un viņiem par to nav jātaisnojas, jājūtas vainīgiem. Šī tēze attiecas uz visām nācijām, bet problēma ir tā, ka cilvēkam ir raksturīgi ikdienā rīkoties ar vispārinājumiem, jo tā banāli ir vienkāršāk un no evolucionārās bioloģijas viedokļa pat lietderīgāk.
Tomēr jāmēģina dažas sekundes apdomāties pirms lietojam šos stereotipus. Man nav un nevar būt iebildumu pret 20. maijā plānoto gājienu Rīgā, tomēr būtu labi iztikt bez publiskajā telpā zināmu popularitāti ieguvušajiem aicinājumiem kaut ko “atkrievot”. Cits pēdējo mēnešu laikā parādījies apzīmējums, “rašisms”, šajā ziņā ir zīmīgi precīzāks, jo tas norāda uz ideoloģiju, politisko režīmu, nevis nacionalitāti.
Rezumēju. Ja es izvirzu hipotēzi, ka lēmumu pieņēmēji turpina dzīvot ilūzijās un kļūdās, tad iemesls šādam vērtējumam ir viņu vēlme redzēt nevis indivīdus, bet vispārinātas grupas – “cittautiešus”, “krievvalodīgos” un līdzīgus. Ar kurām tad nu strādās, integrēs un aicinās dzīvot draudzīgi. Nav tādu grupu. Ir indivīdi, kuru gadījumā čubināšanās ar demokrātijai it kā piestāvošiem “baltiem cimdiem” ir pilnīgi lieka. Tādi, starp citu, ir arī starp etniskajiem latviešiem. Un ir, atvainojos par sarunvalodu, forši indivīdi, kuri vienkārši nav latvieši.
