“Kāpu ārā no mašīnas, bet tā sāka ripot,” Kristaps Janičenoks pirmo reizi atklāti dalās stāstā par izraisīto avāriju
0
Pagājis jau 1,5 gads kopš brīža, kad izskanēja ziņa par Kristapa Janičenoka pārkāpumu – Rīgas centrā bija notikusi sadursme starp viņa vadītu automašīnu kādu citu stāvēšanai novietotu spēkratu. Negadījumā cilvēki necieta, taču sportista izelpā tika konstatēts alkohola reibums.
Pats Kristaps par šo tēmu līdz šim publiski izteikties atturējies, joprojām norit arī tiesvedība, un viņš mēģina sevi likt kopā pa gabaliņiem, taču pamazām radis spēku sākt runāt par notikušo, jo cer, ka viņa kļūda kādam citam var kļūt par mācību, kā noteikti nedarīt.
Kristaps stāsta, kas īsti notika liktenīgajā vakarā:
“Es piedzēros… Es braucu… Man ir grūti to atcerēties, bet nevis tādā nozīmē, ka es to neatceros, bet tādā, ka šīs ir nepatīkamas atmiņas.
Es biju pie stūres, braucu pa Rīgas centru. Noparkojos ielas malā, taču piemirsu nospiest P. Kāpu ārā no mašīnas, bet tā sāka ripot uz priekšu un diemžēl ieripoja aptuveni 30 cm priekšā esošajā automašīnā. Tajā bija vīrietis un sieviete. Kamēr ar vīrieti sarunājos, sieviete sazvanīja policiju. Viņi ieradās operatīvi. Es savu vainu sapratu un atzinu uzreiz. Es nekur nebēgu un nekam nepretojos, kā daži mēdz izgudrot. Visas puses rīkojās korekti, arī policija. Kaut ko pārmest varu tikai pats sev.”
Pēc notikuma viņš nonācis īslaicīgās aizturēšanas vietā Čiekurkalnā jeb “septītajās debesīs”, kur bija jāpaliek 26 stundas, ko viņš joprojām atceras kā murgu, kas īsā laikā maina domāšanu.
“Tās 26 stundas tur man iedeva vairāk, nekā es jebkad spētu iztēloties. Tevi tur ieliek, tu esi izolēts, tu ne ar vienu nevari sazināties, tu pat nesaproti kā jūties. Ja šī vieta kādu cilvēku nesalauž, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā.
Lai gan profesionālajā sportā Kristaps jau kādu laiku vairs nav, taču sportista pieeja un fiziskā slodze bija viens no faktoriem, kas palīdzēja pamazām atgūties, atzīt savu vainu un turpināt dzīvot. Nozīmīgs bija arī draugu un sievas atbalsts, kā arī dziesma, kuru viņš klausījies neskaitāmas reizes, – “Prāta Vētras” “Krāces”.
Nu jau Kristaps uz notikušo sācis skatīties plašāk un izvērtējis, ka varbūt tas, kas patiesībā ir slikts un briesmīgs, kaut kādā ziņā ir nesis arī ieguvumus.
“Mana kļūda, mana bezatbildība maksāja un turpina maksāt ļoti daudz, bet es kaut kādā mērā ar to sadzīvoju. Šodien es tev tā saku, bet rīt, iespējams, būšu atkal nokritis atpakaļ sevis līmēšanā. Tomēr, ja tagad skatos uz notikušo tā ezotēriski, tad tam, iespējams, bija jānotiek. Protams, es pārdzīvoju, kas un kā notika, pārdzīvoju, cik daudz zaudēju, bet varbūt esmu ieguvis pat vairāk nekā pazaudēju? To rādīs laiks.
Iespējams, es šo saku pārāk skaļi, bet varbūt šis viss man tajā konkrētajā brīdī bija vajadzīgs.”
Mainījies kopš minētā notikuma ir viss – gan attiecības ģimenē, gan domāšana, gan nedaudz arī vērtības un, protams, karjera. Iepriekš Kristaps aktīvi darbojās Latvijas Basketbola savienībā, taču pēc notikušā no šī amata atkāpās. Tagad viņš ir pateicīgs, ka var strādāt Latvijas Olimpiskajā komitejā, kur, piemēram, šobrīd ar viņa gādību tiek rīkota Latvijas Jaunatnes X olimpiāde Valmierā.
Plašāk par iekšējām transformācijām, par notikušo un sportisko raksturu, lasiet intervijā ŠEIT.
