“Protams, ar šādiem begemotiem nav iespējams neko apstrīdēt!” Streips par Facebook, viendzimuma pāru likumu un Ziemassvētkiem 0
Esmu atvaļinājumā. Divas nedēļas, kuru centrā būs Ziemassvētki un pēc tam jaunais gads. Ziemassvētkus svinēšu kopā ar pusmāsu un pusbrāli un viņu ģimenēm. Dāvanas jau sarūpētas, tādā nozīmē esmu bijis čakls.
Jaungada vakarā nekur neiešu. Nav vairs tie gadi, kad gribas īpaši tusoties arī tad, ja iepriekšējos divus gadus tusošanās nebija iespējama pandēmijas dēļ. Gaidīšu, kad sāksies privātā kārtā saorganizēta salutēšana un cerēšu, ka vismaz dažos gadījumos varēšu to redzēt no sava dzīvokļa logiem.
Būt atvaļinājumā pirmkārt, protams, nozīmē, ka man nav jāraksta ikdienas teksts raidījumam “Vēlais ar Streipu.” Šorīt daudz kas man šķita diskusijas vērts, bet tam būs pāris nedēļas jāpagaida.
Normālā kārtā es ārpus raidījuma konteksta savus viedokļus paužu Feisbukā. Tur man radusies klapata.
Pirms nedēļas es tur uzrakstīju šādus vārdus: “Ukrainai vajag sākt dronus sūtīt iekšā Krievijā un sākt bombardēt elektroinstalācijas un iekārtas. Lai krievi sāk sajust to, ko viņu fašists dara Ukrainā!”
Neilgi pēc tam no Feisbuka pienāca paziņojums, ka šis teksts neatbilstot portāla “kopienas standartiem,” un līdz ar to mana pieeja portālam tapa bloķēta 30 dienu garumā. Šodien bija 24 dienas palikušas.
Protams, ar šādiem begemotiem nav iespējams neko apstrīdēt. Uzrakstīju sūdzību, un burtiski pēc piecām minūtēm pienāca teksts “esam vēlreiz aplūkojuši Jūsu izvietoto tekstu, un tas neatbilst mūsu kopienas standartiem.”
Tas “esam” mani šajā teikumā nodarbina. Vai tiešām kāds tic, ka Feisbukā sēž ļaudis kuri nakti un dienu pavada saņemot apelācijas no lietotājiem un tad rūpīgi izanalizē, kas ir noticis, pirms lemt par bloķēšanu vai nebloķēšanu?
Nu, nē. Atbildi par “esam vēlreiz aplūkojuši” garantēti sacerēja kāds no Feisbuka algoritmiem. Neticu, ka tur bija iesaistīts kaut viens dzīvs cilvēks.
Jo vai es tur kaut ko nepareizu pateicu? Ukraina jau ir uzbrukusi Kremļa fašista iestādījumiem, tajā skaitā tiltam, kas ved no Kremļa fašista valsts uz nelikumīgi okupēto Krimu.
Kāda vaina būtu nosūtīt dronus Krievijas iekšzemē un tik tiešām atstāt kādu ciematu vai apdzīvotu vietu bez elektrības, apkures un tekoša ūdens?
Kremļa fašists tieši tā ir darījis Ukrainas pilsētās un ciematos un nekādā ziņā nav par to atvainojies. Tieši pretēji, viņa režīms ir solījis bombardēt vēl un vēl un vēl.
Tādos apstākļos, manuprāt, Ukrainai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums sist pretī. Jo Kremļa fašists un viņa klēpja sunīši var muldēt vēl un vēl, ka tiekot bombardēti tikai militāra rakstura iestādījumi, bet visa pasaule zina, ka tā tas nav.
Visa pasaule ir redzējusi to prātam neaptveramo barbarismu, kāds atklāts ikreiz, kad ukraiņiem izdevies atbrīvot kādu teritoriju no okupantu kontroles. Izvarošana, spīdzināšana, slepkavība, masu slepkavība. Kara noziegums pēc kara nozieguma, noziegums pret cilvēci pēc nozieguma pret cilvēci.
Vajag dot pļauku pret. Jo Kremļa fašista mērķis, ja to tā nosaukt, acīmredzot ir iznīcināt Ukrainu un tās tautu pavisam. Pasaule tā kaut ko nedrīkst pieļaut, jo apetīte aug ēdot, un mūspusē ir pietiekami daudz citu teritoriju, kurām fašists varētu pievērst savu asiņaino un rēgaino skatu.
Protams, pagaidām nekas neliecina, ka ukraiņi gatavojas padoties, un slava viņiem par to. Šorīt lasīju par jaunu un interesantu veidu, kādā tie lieto dronus, kādi ir to rīcībā.
Proti, droni ir apgādāti ar skaļruņiem, caur kuriem var pavēstīt, grib kāds no okupantiem, kas dronu ir ieraudzījis padoties ukraiņiem?
Laipni lūdzu! Ja drona kontrolieri redz, ka okupantu karavīri ir pacēluši rokas gaisā, tad drons momentā pagriežas otrajā virzienā un ved šos cilvēkus tur, kur viņus sagaidīs Ukrainas pārstāvji.
Viņi ir solījuši, ka pret šāda veida kara cietumniekiem viņi izturēsies atbilstoši Ženēvas konvencijas standartiem, un materiālā, kuru lasīju par šo procesu, atsevišķi padevušies karavīri tā arī pateica – mūs trīsreiz dienā baro, varam iet dušā, varam sazināties ar tuviniekiem mājās, viss kārtībā.
Protams, nebūtu viss kārtībā, ja šie nelaimīgie cilvēki būtu padevušies bez Ukrainas iesaistes. Lode pakausī allaž ir bijis mūsu lielās kaimiņvalsts “risinājums” tādos gadījumos, kad kāds ir gribējis dezertēt.
Bet ko citu tiem nabaga puišeļiem no Krievijas iekšzemes iesākt? Viņi nepārprotami ir nosūtīti uz Ukrainu kā lielgabala gaļa bez pienācīga apģērba, bez pienācīga apbruņojuma, bez pienācīga ēdiena – bez jebkā.
Arī tad, ja prom braucot puisis uzskatīja, ka viņš brauc glābt Ukrainu no “nacistiem,” reiz ierodoties tur, pat visneaptēstākais no cilvēkiem sapratīs, ka viņa valsts vienkārši ir melojusi.
Ukrainas valdība ir teikusi, ka viens iemesls, kāpēc tā pret sagūstītajiem ienaidnieka spēka pārstāvjiem izturēsies civilizēti ir tā, lai tos varētu ar laiku apmainīt pret Kremļa fašista valstī sagūstītajiem ukraiņiem.
Varam būt par simts un tūkstoš procentiem pārliecināti, ka tur neviens par tādiem “sīkumiem” kā Ženēvas konvencija nedomā. Nav tāda dokumenta, kuram Kremļa fašists nav bijis gatavs uzspļaut, uzčurāt un uzkakāt.
Sākot jau ar viņa paša valsts 1994. gadā parakstīto līgumu, zem kura Ukraina piekrita atteikties no kodolieročiem, un pārējās parakstītājas valsts solīja garantēt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un robežu neaizskaramību.
Tad alkoholiķis Jeļcins nolēma savā vietā atstāt nerekonstruēto čekas virsnieku Kremļa fašistu. Un tas, kas patlaban notiek Ukrainā, ir pa vistiešāko šī lēmuma rezultāts. Ukrainai un pasaulei ir jādara viss iespējamais, lai tam pieliktu punktu.
Tajā skaitā sūtot dronus bombardēt Krievijas energoresursus. Feisbuks varbūt uzskata, ka šāda doma neatbilst tā “kopienas standartiem,” bet gribu cerēt, ka visiem šī teksta lasītājiem ir skaidrs, ka tādā gadījumā “kopienas standarti” ir par labu genocīdam.
Šajā kontekstā šonedēļ arīdzan gribu parunāt par pagājušās nedēļas Saeimas sēdi. Vispirms konstatējot, ka likumdevējā valdīja pilnīga vienprātība attiecībā uz tām 14 personām, kuras nākušas pulciņā tāpēc, ka kāds cits deputāts nolicis mandātu sakarā ar kļūšanu par ministru.
Visos 14 gadījumos visi klātesošie deputāti balsoja par labu jauna kolēģa akceptēšanai. Acīmredzot, tiesa, torīt deputāti bija miegaini un darbā ieradās ar nokavēšanos.
Pirmais apstiprinātais kadrs ar mīksto mandātu bija Ģirts Lapiņš no Nacionālās Apvienības. Par viņu nobalsoja 79 deputāti.
Bet tad pakāpeniski tālāk skatoties balsu skaits pieauga. Arnolds Jātnieks, arīdzan no Nacionālā apvienības, saņēma 82 balsis, kamēr pats pēdējais no apstiprinātajiem mīkstā mandāta turētājiem, Andrejs Svilāns no Apvienotā saraksta, saņēma visas 92 balsis par un nevienu pret.
Tas nozīmē, ka vienalga astoņi no mūsu ievēlētajiem tautas pārstāvjiem seboja un procesā nepiedalījās, bet ne par to šonedēļ stāsts.
Ārpus tā bija kārtējais mēģinājums no opozīcijas deputātiem grozīt pievienotās vērtības nodokļa likumu, lai nodokli samazinātu līdz nullei dažāda veida koksnes kurināmajam.
Varbūt laba doma, bet to spriest individuāli un ārpus kopējā valsts budžeta konteksta – nu, nav pirmā un noteikti nebija pēdējā reize, kad opozicionāri centīsies tā kaut ko bīdīt, bet tāpat kā pagājušajā nedēļā balsojums bija 39 par un 53 pret, tā tas arī būs turpmāk.
Tas pats sakāms par lēmuma projektu “Deklarācija par 13. Saeimas un tās izveidotās valdības pieļautajiem pārspīlējumiem, cīnoties ar Covid-19 infekcijas izplatību.”
Atkal no opozicionāriem, un šis lēmuma projekts ir hrestomātisks piemērs par demagoģiju. Kaut viens piemērs. Fakts, ka pandēmijas apstākļos pati Saeima bija spiesta strādāt attālināti?
Tas šo opozicionāru prātiņos esot nozīmējis, ka “parlamentāru debašu kultūra 13. Saeimā tika degradēta un parlamentārais dialogs tika iznīcināts.”
Tiešām? Man kaut kā atceras, ka attālināto sēžu laikā 13. Saeima cita starpā pieņēma masīvu administratīvi teritoriālo reformu paketi. Jā, arī tobrīd bija deputāti, kuri blēja, ka tā kaut ko izskatīt attālināti ir kaut kā nekonstitucionāli un nepareizi.
Tā tas, protams, nebija. Ārpus tā opozīcijas deklarācija pieprasa atzīt, ka viss tas, ko valsts darīja reaģējot uz gadsimta garumā nepiedzīvotu epidēmiju bija “nesamērīgi” un “nepārdomāti” un “pārspīlēti.”
Nekāda pārsteiguma, ka šādu dokumentu deputāti mierīgi noraidīja ar 29 balsīm par un 62 pret.
Tomēr bija divi būtiski politikas jautājumi, kurus vēlos paanalizēt.
Pirmkārt, kārtējo reizi Latvijas Republikas Saeima pierādīja, ka vairākums Latvijas Republikas Saeimas deputātu ir pilnīgi gatavi ignorēt Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumu.
Lai arī likumā par Latvijas Republikas Satversmes tiesu melns uz balta ir rakstīts šādi:
“Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām.”
Par šo lietu jau rakstīju iepriekšējā nedēļā, kad deputāti noraidīja iesniegumu no portāla Manabalss.lv par “visu ģimeņu” aizsardzību, ar to saprotot – ne tikai tos, kuri ir “pareizi” salaulājušies valsts acīs.” 15. decembra sēdē bija pēdējais centiens reanimēt tā dēvēto Civilo savienību likumu, bet arī tam deputāti pateica nē.
Satversmes tiesa jau pasen pateica, ka ir vajadzīgs likums par cita veida pāriem mūsu valstī, un visu laiku kopš tam mūsu “gudrās” galvas ir izrādījušās pārāk dumjas, lai, pirmkārt, saprastu, ka konstitucionālās tiesas spriedumi nav gadījuma rakstura rekomendācijas vai ieteikumi.
Un, otrkārt saprast, ka tas patiesībā Latvijai ir liels kauns, ka tā paliek tikai viena no četrām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurās viendzimuma pāriem nav pilnīgi nekāda statusa un aizsardzības vispār.
21. gadsimtā tas šķiet visnotaļ kretīniski, vēl jo vairāk, ja tas nozīmē, ka šādējādi deputāti ignorē paši savu likumu par Satversmes tiesu. Nožēlojami.
Otrs jautājums pagājušās ceturtdienas plenārsēdē bija likumprojekts “Valsts aizsardzības dienesta likums.”
Varam atcerēties, ka vēl 13. Saeimas laikā Aizsardzības ministrija paziņoja par šāda aizsardzības dienesta nepieciešamību un uz parlamentu atsūtīja nepieciešamo likumprojektu paketi.
13. Saeima paguva tos apstiprināt pirmajā lasījumā. Tas bija 29. septembrī un rezultāts bija 66 par un 18 pret.
Pret balsoja visi klātesošie deputāti no politiskā jēdziena Saskaņa Sociāldemokrātiskā partija izņemot Ingu Goldbergu, kura sēdē bija piereģistrēta, bet nebalsoja, kā arī četri tā dēvētie frakcijām nevajadzīgie deputāti.
Drīz vien izrādījās, ka ministrijas iesniegtais likumprojekts bija visai brāķim līdzīgs. Līdz ar to Saeima pirms jaunā, 14. Saeimas sasaukuma sākuma, nepaguva to izskatīt galīgajā lasījumā.
Saeimas Kārtības rullī ir paredzēta procedūra, caur kuru iepriekšējā sasaukumā izskatītu likumprojektu var reanimēt nākamajā sasaukumā, ja iepriekš tas jau bijis apstiprināts vismaz vienā lasījumā.
Tā tas bija ar Civilo savienību likumu. Tā tas arīdzan bija ar likumu par valsts aizsardzības dienestu. Jautājums deputātiem pagājušajā ceturtdienā bija par šī jaunā un, jācer, uzlabotā varianta nodošanu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai.
Un vai zināt, arī šoreiz mūsu valsts likumdevējā atradās ļaudis, kuri balsoja pret!
Saskaņas Saeimā vairs nav, un minētie frakcijām neadekvātie deputāti arī 1. oktobrī tika nosūtīti mājās, iespējams, ar sarkano kartīti (ja reiz rakstu dienu pēc Pasaules kausa fināla; priecājos par Mesī, citādi par to īpaši neinteresējos).
Šajā gadījumā, pirmkārt, pret balsoja deputāti no partijas Stabilitātei! Tur īpaša pārsteiguma nebija. Šķiet skaidrs, ka Stabilitātei! vēlas kļūt par tādu Saskaņu 2.0, vien radikālāku un pret Latvijas patiesajām interesēm noskaņotu.
Taču nē arīdzan balsoja deputāti no kādreizējā mūsu valsts politikas lielā buldozera jaunākā politiskā biznesa projekta, partijas Latvija pirmajā vietā.
Divi Šleseri, tēvs un dēls, divi Krištopani, tēvs un dēls, plus vēl Burovs, Jencītis, Liepiņa, Petraviča un Zivtiņš.
Debatēs Šlesers vecākais norunāja deviņas minūtes un piecas sekundes. Kolēģis Zivtiņš četras minūtes un 35 sekundes.
To neredzēju, jo debates bija pēcpusdienā, un es pēcpusdienā biju TV24 studijā ierakstīt raidījumu.
Taču arī īpaši neinteresē, kādus “argumentus” šie divi džentlmeņi piedāvāja, lai apgalvotu, ka mūsu valstij papildu aizsardzība acīmredzot nav vajadzīga.
Un ar to atgriežos pie tā, ko rakstīju sākumā. Patlaban pavisam netālu no mūsu robežām plosās prātam neaptverama kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci sērija. Katru dienu uzzinām, ka vēl un vēl un vēl un vēl un vēl.
Vai šādos apstākļos izlikties, ka ar Latvijas aizsardzību viss ir labākajā kārtībā ir prāta darbs?
Pačukstēšu klusiņām: Nav gan. Kauns par partiju Stabilitātei! Kauns par Šlesera kārtējo demonstrējumu, ka viņam interesē nauda un vara un nekas cits nē.
Šīs nedēļas beigās būs Ziemassvētki. Ka minēju, būšu ciemos pie pusmāsas, būs jauki. Kaut kad pēc svētkiem tad uzrakstīšu jaunu komentāru šim portālam, visticamāk jaungadam par godu aplūkojot iepriekšējo 2022. gadu ar aci uz to, kas ir gaidāms 2023. gadā.
Vēlu visiem LA.LV lasītājiem gaišus un laimīgus Ziemassvētkus. It kā laika prognozē paredzēts atkusnis šīs nedēļas garumā, kas uz ielām nozīmēs vienkārši ārprātīgu jezgu. Bet uz svētkiem kā tādiem it kā prognozēta balta sniega sega. Lai tā būtu.
Un nobeigumā, ceru, ka ikkatrs lasītājs un lasītāja zem eglītes atradīs to, ko sirsniņa visvairāk ir vēlējusies.
Mans vectētis mammas pusē, kad taujāts par to, ko viņš gribētu saņemt Ziemassvētkos vai dzimšanas dienā, allaž atbildēja: “Mazus sarkanus ratiņus ar koka ass ritentiņiem.”
Ar to vectētis gribēja pateikt to, kas dzirdams Ziemassvētku dziesmā “Jūs bērniņi, nāciet”:
“Tu negribi mantas, ko pasaule rod, bet sirdi it šķīstu, kas godu tev dod.”
Priecīgus Ziemassvētkus, mani lasītāji! Priecīgus, priecīgus, priecīgus!
