Ne vienmēr psihiska saslimšana 0
Aplūkojot pasaules pašnāvības indeksus, šāda rīcība kā fenomens pastāv jebkurā kultūrā, neatkarīgi no tās attīstības un iespējām. Tā eksistē visos laikos un visās sabiedrībās. Agrāk pašnāvība tika cieši saistīta ar psihisku saslimšanu, tomēr, attīstoties psihiatrijai, psiholoģijai un psihoterapijai, kļuvis skaidrs, ka ne visi pašnāvnieki ir psihiski slimi ļaudis.
No socioloģiskā viedokļa grūti izprast indivīda uzvedību, tā vairāk saistīta ar psiholoģiju. Cilvēki apkārt var būt priecīgi, bet viens starp viņiem šo prieku var neizjust. It kā konteksts viens un tas pats, tomēr reakcijas dažādas. Šādu stāvokli var veicināt krīze, kas radusies kāda nozīmīga zaudējuma rezultātā vai depresija.
Nav iespējams ilustrēt vai saprotami izstāstīt iekšējos pārdzīvojumus, kas pārņem cilvēku, jūtot bezcerību, bezjēdzību, kā dēļ nereti viņš pašnāvību redz kā beigas savām mocībām. Tādējādi pašnāvība parādās nevis kā problēma, bet kā risinājums. Jāpiebilst gan, ka ne visiem, kuriem ir depresīvs noskaņojums, parādās domas vai idejas par miršanu, tomēr visi, kuriem tās ir, jūtas nomākti.
Lai gan uz pašnāvības aktu var skatīties kā uz psihisku stāvokli, kurā cilvēks paveic neiedomājamo – pats sev atņem dzīvību, tas nav saprātīgi. Tomēr no eksistenciālisma viedokļa, kas uztver cilvēka absolūto izvēli dzīves priekšā, pašnāvība var būt kā viņa pēdējā iespējamā izvēle ciešanu apstākļos. Cilvēks pašnāvību var izvēlēties kā pēdējo līdzekli, lai saglabātu savu pašcieņu neizbēgamas nāves un ciešanu priekšā. Šeit arī var būt ietverts mūžīgi diskutablais jautājums par eitanāziju.
Jāpiemin, ka kristīgā pasaule pašnāvību viennozīmīgi redz kā iejaukšanos Dieva kompetencē, tāpēc tas ir grēks un pašnāvnieki tiek izstumti. Nav ļauts atņemt sev to, ko pats sev neesi devis. Agrākos laikos pašnāvnieki netika izvadīti un viņus neapglabāja kapsētu teritorijās. Tai pat laikā citās reliģijās ir cits skatījums, un šeit būtu jāizceļ Konfūcisms, kas vairāk vai mazāk saistās ar japāņu kultūru. Japānā jau kopš samuraju laikiem pret pašnāvību izturas ar toleranci un sapratni. Šis akts pat var tikt skatīts kā cieņu attīrošs un vainu izpērkošs.
No Japānas, kā arī Senās Grieķijas šī prakse bija iesakņojusies arī armijas rindās, kur zaudējošā puse ir gatava veikt individuālu vai kolektīvu aiziešanu no dzīves, lai atmazgātu savas nācijas kaunu par zaudējumu kaujā.
