Romāns Meļņiks: Kāpēc valsti vada tādā kā “pastum, pastum, pietupies” stilā? 58
Romāns Meļņiks


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Timurs Subhankulovs

Ministru prezidentes Evikas Siliņas šajās dienās paustais, ka diskusijas par izmaiņām skolu tīklā līdzinās cīņai ar nezināmo, ļoti precīzi raksturo Latvijas politisko procesu. Vispirms tiek sabiedrībai darīta zināma politiskā griba, piemēram, samazināt mazo skolu skaitu, domājot, ka tā varēs ietaupīt līdzekļus, un tikai tad domā, spriež, lemj par stingrāku pamatojumu. Arī šajā gadījumā tā esot – programmu finansēšanas modelis vēl nav iesniegts valdībā, Ministru kabinetā nav notikušas arī diskusijas par kādiem konkrētiem nosacījumiem. Siliņas ieskatā nav iemesla baidīties no pārmaiņām, ir jāsagaida konkrētais IZM piedāvājums.

Reklāma
Reklāma
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
VIDEO. “Vai nu runājiet latviešu valodā, vai es nesaprotu!” Stingrs autobusa šoferis izpelnās pretrunīgu reakciju, atsakoties apkalpot sievieti ar bērnu
Lasīt citas ziņas

Tā varētu ļauties, ja vien… Esam vairākkārt bijuši liecinieki tam, ka politiķi palaiž ziņu par kādu radikālu ieceri, tad vēro, kā tauta uz to reaģēs. Ja neko nesaka, var iet tālāk, bet, ja cilvēki dikti sašutuši par paredzamo rīcību, lēmumu pieņēmēji gatavi paspert kādu soli atpakaļ, demonstrēt piekāpšanos. Jo nav jau argumentu, nav aprēķinu, nav cēloņu un seku izvērtējumu, ko likt galdā, lai strikti iestātos par savas rīcības pareizumu.

Spilgts piemērs no nesenās vēstures – elektrības piegādes tarifa celšanas mēģinājums. Vispirms pakalpojuma sniedzēji iesniedza vienus aprēķinus, tos noraidīja, tad koriģētos akceptēja, bet pēc tam, kad publiskajā telpā nerima sabiedrības sašutums, ciparus atkal pārbīdīja tā, lai tarifa kāpums būtu, bet jau daudz mazāks.

CITI ŠOBRĪD LASA

Līdzīgi ar samazināto PVN pārtikai – līdz gadumijai spēkā bija 5%, Finanšu ministrija jau rēķināja, cik varēs iekasēt, kad ar janvāri būs 21%, bet raisījās neapmierinātība sabiedrībā, tāpēc kā lielu labestības žestu mums pasniedza uz 12% samazināto PVN likmi. Nodoklis it kā samazinātais, taču pret iepriekšējo – palielināts. Vai kāds rēķināja un argumentēja, balstoties uz ietekmi uz vietējo ražotāju konkurētspēju vai cenām veikalos? Tikai samazinātās likmes prasītāji kamēr oponenti vien skaitīja naudu, ko pie lielākas likmes varētu īstermiņā iekasēt budžetā.

To piedzīvojām arī stāstā par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmumu ienākumu nodokli (UIN). Igaunija tādu bija ieviesusi, tas ļāva uzņēmumiem straujāk augt, uzkrāt kapitālu, lai vairotu savu konkurētspēju, nostiprinātu savas pozīcijas tirgū, tostarp arī lielā skaitā pirktu īpašumus Latvijā. Mūsu valsts šim piemēram sekoja ar krietnu aizkavēšanos.

Vēl sliktāk – pērnruden, kad ar likuma grozījumiem faktiski atcēla šādu pieeju attiecībā uz bankām, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs mums TV24 diskusijā tiešā tekstā atzina, ka viņaprāt bija kļūda neaplikt ar UIN reinvestēto peļņu, jo, lūk, valsts budžets no tā tikai ciešot. Latvijas biznesa konkurētspēja, kā noprotams, viņu maz satrauc. Tiesa, ja aplūkojam LDDK eksperta Jāņa Hermaņa šajās dienās publiskoto grafiku par nodokļu ieņēmumiem, redzam gan to, ka UIN ieņēmumi tāpat aug, gan to, ka budžeta dalījumā tā nav no lielākajām pozīcijām. Tātad vēlme atkal mainīt likuma normu ir vairāk stāsts par politisko gribu nevis izskaitļotu nepieciešamību.

Nupat šajās dienās nerimst sabiedrības sašutums par Latvijas Pasta vēlmi šogad slēgt vai reorganizēt 105 no 176 pasta nodaļām visā valstī, jo nesot vien zaudējumus. Sanāk, ka līdz šim gadam zaudējumus nenesa, bet nu nes? Vai varbūt beidzot sākuši rēķināt, cik kas izmaksā. Bet ļoti iespējams, ka tā ir jau ar preses piegādēm izmēģinātā taktika, kā izspiest papildu dotāciju no valsts budžeta – vispirms visus šokējoši draudi, kas rada klientu nemierus, tad valdības dāsna pretimnākšana? Ne velti jau izskanējis, ka Latvijas pasta nodaļu pastāvēšanai līdzšinējā formātā 2024. gadā nepieciešamais papildu finansējums būtu aptuveni 2,1 miljons eiro.

Jāsaka – ļoti ticams scenārijs, ka pasts šo dotāciju saņems un kādu laiku būs miers. Kādu laiku, jo vēlāk pie pasta nodaļas tāpat klusi mierīgi vienu pēc otras slēgs.

Vispār, ja par Latvijas pastu runājam, ir tiešām aizdomas, ka liela daļa pasta nodaļu vismaz Rīgā tiek uzturētas mākslīgi. Ja atceramies, vēl pavisam nesen Latvijas pastam bija reklāmas kampaņa, kurā lielījās ar 200 paku skapjiem, ko klienti varot ērti lietot. Vai pats pasts šo sūtījumu izplatīšanas rīku pietiekami intensīvi izmanto? Šķiet, ka nē. Vismaz tāds iespaids rodas, redzot, cik daudzi savus sūtījumus no interneta veikaliem saņem pasta nodaļās un cik reti redz kādu piestājam pie Latvijas pasta paku skapja.

Reklāma
Reklāma

Taču šī raksta kontekstā svarīgākais šķiet jautājums: vai par Latvijas pasta darbību atbildīgajai Satiksmes ministrijai ir skaidra sapratne par to, kādam vajadzētu būt Latvijas pastam nākotnē? Valsts dotētam, bet ar saglabātu spēju ātri izplatīt sūtījumus visām mājsaimniecībām visā Latvijā? Kas būtu svarīgi, piemēram, krīzes gadījumā, kad kādā Latvijas daļā pārtrūkst elektrosakari un jāatgriežas pie sabiedrības informēšanas drukāta teksta formātā. Vai varbūt izvēle būs par to, ka Latvijas pastam nākotnē jāspēj konkurēt brīvajā tirgū, atmetot nerentablos pakalpojumus, tostarp nodaļu tīla uzturēšanu?

Lai kuru no šiem scenārijiem pieņemtu, tam vajadzētu būt ar precīziem datiem, argumentiem pamatotam, izvērtējot visus ieguvumus, zaudējumus, riskus. Un, ja izlemj par kādu rīcību, lai tad redzams, ka konsekventi uz to iet, nevis lavierē vai pasper kādu soli uz priekšu, tad atkāpjas. Tas, ko šobrīd rosina Satiksmes ministrija – pārskatīt nodaļu slēgšanas laikus – ir vien laika vilkšana, problēmas atlikšana, zinot, ka bez skaidra risinājuma tā samilzīs vēl vairāk.

Ir vēl saprotams, ja pirmsvēlēšanu laikā politiķi sola to, ko vēlētāji grib dzirdēt, taču pilnīgi cita lieta, kad valsts vadības stūre ir tavās rokās – tā ir dota ne jau tāpēc, lai bezmērķīgi vizinātos, kur acis rāda, bet gan lai jēgpilni virzītos uz visiem skaidri saprotamu un akceptētu rezultātu.

Līdzībās runājot – brauc uz darbu, lai pelnītu naudu, brauc uz veikalu, lai pirktu pārtiku. Tātad, ja rosina slēgt kādu skolu, uzreiz jāspēj atbildēt uz daudzum daudziem jautājumiem. Kāds pamatojums? Kādas alternatīvas bērniem? Vai būs transports? Vai tas neveicinās emigrāciju un attiecīgi strādājošo un nodokļu maksātāju skaita samazināšanos gan attiecīgajā reģionā, gan valstī kopumā? Vai, ņemot vērā visus ieguvumus un apgrūtinājumus, rezultāts nebūs valstij finansiāli neizdevīgāks? utt. Un tieši tāpat visos citos lēmumu pieņemšanas gadījumos – nevis jāgatavojas atkāpties jau pirmā sabiedrības sašutuma priekšā, bet gan jāspēj precīzi argumentēt kāpēc jādara tieši tā nevis citādāk.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.