Sagaidīt pavasari plaukstošās ārēs. Idejas, kur aktīvi pavadīt brīvo laiku ārā 3
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizputē vēro putnus
Katru gadu dabas draugi izmanto iespēju apvienot pastaigas svaigā gaisā ar putnu vērošanu. Aizputes apkaimē ir izveidotas vairākas pastaigu takas tieši ar šādu mērķi. Atstājot automašīnu stāvlaukumā pie Tūrisma informācijas centra Atmodas ielā 16, var doties uz Misiņkalna dabas parku (ap 28 ha), kuru sāka veidot pagājušā gadsimta 30. gados kā jauktu koku parku, izceļot ozolus.
Misiņkalns ir Aizputes pilsētas augstākā vieta (95,4 m v. j. l.). Parkam cauri ved gājēju celiņi, tā teritorijā atrodas mototrase un piemiņas akmens represētajiem pilsētas iedzīvotājiem, rietumdaļā – arī kapsēta. Lai gan maršruta garums ir tikai pieci kilometri, putnu vērošanas pārgājiens var aizņemt pat trīs četras stundas, jo ornitologi te novērojuši 129 putnu sugas.
Pa ceļam būs ūdensdzirnavas, mazdārziņu apbūve un jāšķērso Tebras upes ieleja. Vairākās vietās ir stāvas reljefa formas un betona kāpnes.Desmit kilometrus attālajā Kazdangas muižas parka teritorijā ir izbūvēta 190 metru gara gājēju pontonu laipa pāri Dzirnezeram un jaunsskatu tornis (2,7 m) virs ūdens līmeņa dabas daudzveidības un putnu vērošanai.
Divi labiekārtoti celiņi, savienojoties ar pontonu laipu, izveido septiņus kilometrus garu dabas taku, kurai spēj piekļūt arī cilvēki ratiņkrēslos. Auto var novietot stāvlaukumos pie Kazdangas pils, pamatskolas vai veikala “Top”. Putnus te var vērot visu gadu, arī naktīs, kad savu balsi atklāj pūces un trokšņo dzeņi. Līdz šim muižas parkā novērotas 154 putnu sugas. Tuvumā atrodas arī Gaiļu dīķis, Tīdu ezers un Lažas ūdenskrātuve.
Nūjo Zemgalē
Jelgavas reģionālais Tūrisma centrs aicina doties vienas dienas pārgājienos Jelgavā un tās apkārtnē, iepazīstot gan vietējās dabas vērtības, gan vēsturi. Pagājušajā vasarā maršrutiem “Svētes upes līkloči” un “Lauku šarms – Mūrmuiža, Ziedkalne” piepulcējās vēl viens pārgājiena maršruts “Starp diviem tiltiem Ozolnieki”, kura apraksts atrodams mājaslapā “www.visit.jelgava.lv”.
Pārgājiena laikā varēs izzināt Ozolnieku rašanās vēsturi un interesantus faktus par šī ciemata dzīvi. Šķērsojot Iecavas upi pa neparasto trošu tiltu, atklāsies vietējās nozīmes arheoloģiskais piemineklis – Bluķu skansts – vairāk nekā divsimt gadus veci franču armijas nocietinājumu elementi, kas saglabājušies no Napoleona kara laika. Maršruts vedīs pāri vēl otram, vantīs iekārtam tiltam, pie kura uzstādīti informācijas stendi, kas iepazīstina ar Ozolnieku vēsturi un ciemata attīstībā svarīgiem cilvēkiem.
Netālu atrodas “Mazmušķu zirgi”, kur, iepriekš pabrīdinot, iespējams apskatīt saimniecību un pabarot zirgus. Pa ceļam arī vietējo iedzīvotāju iemīļota atpūtas vieta – Ozolnieku Mežaparks, kurā izveidotas vairākas pastaigu un nūjošanas takas. Parka teritorijā izvietoti stendi, kas stāsta par Latvijā sastopamajiem augiem un dzīvniekiem. Maršruts “Starp diviem tiltiem Ozolnieki” ir aptuveni vienpadsmit kilometrus garš, un tā iziešana aizņems apmēram trīs stundas. Tas ir vidējas grūtības pakāpes un būs piemērots arī cilvēkiem ar nelielu kājāmiešanas pieredzi.
Jelgavā, Sniega ielā, sākas pastaigu laipas pa Svētes upes palienes pļavām. Garās koka laipas 1,6 kilometru garumā ļauj sausām kājām paieties apmēram pusotru metru virs pārplūstošajām, mitrajām pļavām, vērojot upi un caurceļojošos ūdensputnus. Gājēju drošībai laipas aprīkotas ar margām, kurās iemontēts speciāls siets, lai pasargātu mazus, neuzmanīgus bērnus no nokrišanas.
Laipu 1,8 metru platums dod iespēju te braukt arī ar bērnu un invalīdu ratiņiem. Laipas ir savienotas ar trim grantētām takām, bet īpaša pastaigu maršruta gan nav. Staigāt var visos virzienos, un uzkāpt uz laipām iespējams jebkurā vietā, kur ir kāda no astoņām uzejām. Sniega ielas stāvlaukumā apskatāmi trīs koka vides objekti – “Jelgava 755”, koka sols un skulptūra ar kokā grieztiem mīlniekiem. Informācijas stendos var uzzināt par Svētes palienes pļavām, to augiem un dzīvajām radībām, kā arī Svētes pavasara palu laiku.
Latgalē brauc ar divriteni
Velomaršrutu izvēle Latvijā ir iespaidīga, tos var atrast katrā novadā, taču Latgalē viens no ainaviski skaistākajiem ir “Tepenīcas aplis: Viļaka–Tepenīca–Vēršukalns”, kas sākas no Viļakas Tūrisma informācijas centra Klostera ielā 1 (bijusī kapucīnu klostera ēka) un pa senajām, mazāk zināmajām pilsētas ieliņām ved gar Viļakas katoļu baznīcu pa veco Marienhauzenas liepu aleju.
Garām Viļakas ezeram ceļš turpinās uz seno Tepenīcas ciemu, kur atrodas Senlietu un retro motociklu kolekcija “Cīrulīši”, pa ceļam ļaujot apskatīt Vēdeniešu dzirnavu drupas un seno Mītrakalnu. No Tepenīcas ciema garām Tepenīcas ezeram un vairākām zemnieku saimniecībām var aizripot līdz kultūrvēsturiskajai lauku sētai “Vēršukalns” un netālajai mototrasei “Baltais briedis”.Velomaršruts lielākoties iet cauri Susāju pagastam, un kopējais garums ir trīsdesmit kilometru, no kuriem apmēram puse ir grants segums, tādēļ grūtības pakāpe vērtējama kā vidēja, jo jārēķinās ar ceļa kvalitāti mainīgo laikapstākļu ietekmē.
Tiem, kuri vēlas paņemt kārtīgu atvaļinājumu un pavadīt kādu nedēļu divriteņa sedlos, būs piemērots velomaršruta “EuroVelo 11” Latgales posms, kas no Zarasiem Lietuvā ved pa dabas parku “Medumu ezeraine” gar Sventes ezera krastu uz Daugavpili, tālāk pa dabas parka “Daugavas loki” teritoriju uz Krāslavu, Aglonu un Dagdu, turpinoties cauri Rāznas Nacionālajam parkam uz Ludzu un Rēzekni, kur aiz novada robežas tas pieslēdzas velomaršruta EV11 Vidzemes posmam. Protams, tā ir tikai tāda iesildīšanās “dzelzs cilvēkiem”, jo “EuroVelo 11” maršruts Eiropā ved no Atēnām dienvidos uz Ziemeļu galējo punktu Nordkapu Norvēģijā. Sekojot attiecīgā marķējuma zīmēm, velobraucēji var pa reģionālo maršrutu Nr. 11 doties no Rēzeknes līdz Gulbenei un turpināt ceļu uz Igauniju. Izņemot atsevišķus posmus, šī maršruta lielākajā daļā ceļi ir asfaltēti.
Laivo Vidzemē
Šogad palu laiku piedzīvojām divreiz – janvārī un marta vidū, un visas Latvijas uzmanība bija pievērsta Daugavai un Vidzemes Centrālās augstienes upēm, kuras izgāja no krastiem, pārplūdinot laukus, pļavas un ceļus. Laivojot pa lielajām upēm, vairāk vai mazāk zināms, kas aiz katra līkuma sagaidāms, tādēļ interesantāk izmēģināt mazās upes, pie kurām pieskaitāma arī Brasla.
Iepazīšanos ar šo upi sākot Rozulā, tai būs jāatvēl abas nedēļas nogales dienas, ieplānojot nakšņošanu brīvdienu mājā “Vējiņi” netālu no unikālajiem pazemes ezeriem. Braucienu pa Braslu neaizmirstamu padarīs arī daudzie stāvo krastu smilšakmens atsegumi. Tie ir aizsargājami ģeoloģiski dabas pieminekļi, kurus nedrīkst postīt.
“25 km garajā Braslas posmā līdz ietekai Gaujā nav daudz mazajām Latvijas upēm tik raksturīgo dabas radīto laivotāju šķēršļu – koku aizgāzumu, saskalojumu un bebru dambju. Lielākais šķērslis ir Braslas ūdenskrātuves aizsprosts, kuram laivas var apnest apkārt pa labo pusi.
Jārespektē zivaudzētavas apkaimē izvietotās informējošās zīmes, jo te ir privātīpašums, taču likumā noteiktās ūdenstūristu tiesības ir brīvi pārvietoties tauvas joslā. Upes posmā lejpus HES dambja līdz Gaujai ir vērā ņemama straume un straujteces.
Augstākā ūdens līmenī sēres, akmeņi un salas ir zem ūdens, bet pie zema līmeņa atsevišķās vietās šie šķēršļi var traucēt pārvietošanos, un jābūt gataviem uz brīdi izkāpt no laivas un to pastumt,” brīdina Gaujas Nacionālā parka darbinieki.
Tā kā pie Braslas ietekas nav iespējama laivu transportēšana, brauciens jāturpina pa Gauju līdz Siguldai (vēl 15 km) vai arī jāpaliek kādā no Gaujas ūdenstūristu apmetnēm. Laivošana mazūdens periodā te vērtēta kā viegla, lielos palos – vidēji grūta.
