Šausminošs eksperiments: ārsts upurē sešus cilvēkus un nogalina vairākus suņus, cenšoties pierādīt, ka cilvēkam ir dvēsele 0
20. gadsimta sākumā amerikāņu ārsts Dankans Makdugals nolēma ar eksperimenta palīdzību pierādīt, ka cilvēkam ir dvēsele. Eksperimenta laikā nomira seši cilvēki, un tā vajadzībām tika apzināti nogalināti vairāki suņi. Neskatoties uz to, ārsts apgalvoja, ka viņam izdevies noskaidrot, cik sver cilvēka dvēsele. Zinātnieki gan šī šaušalīgā eksperimenta rezultātus drīz vien apgāza, raksta “IFLScience”.
Makdugals uzskatīja, ka dvēselei piemīt fiziska masa, kuru iespējams izmērīt ar īpaši precīziem svariem.
Viņa loģika bija vienkārša – brīdī, kad dvēsele atstāj ķermeni, tam vajadzētu kļūt vieglākam.
Tādējādi svara starpība pirms un pēc nāves, viņaprāt, bija dvēseles masa, kas, iespējams, dodas uz debesīm.
Lai īstenotu eksperimentu, ārsts izgatavoja īpašu gultu, kas faktiski bija lieli svari. Viņš atrada sešus brīvprātīgos – neārstējami slimus cilvēkus, kuri mira no tuberkulozes.
Šie pacienti netika izvēlēti nejauši; viņi pirms nāves bija gandrīz pilnīgi nekustīgi, kas nozīmēja, ka svariem vajadzētu uzrādīt precīzu ķermeņa svaru pirms un pēc nāves.
Kad mirstošo cilvēku noguldīja uz gultas, svaru rādījumu noregulēja uz nulli.
Pēc tam ārsts uzmanīgi novēroja ķermeņa svara izmaiņas līdz pat pacienta nāves brīdim.
Eksperimenta laikā tika novērots, ka vienam pacientam nāves brīdī ķermeņa svars samazinājās par 21,3 gramiem. Arī citi mirušie zaudēja līdz pat 20 gramiem svara.
Balstoties uz šiem rezultātiem, ārsts secināja, ka ir pierādījis dvēseles esamību un ka tās svars ir aptuveni 21 grams.
Pēc tam viņš nolēma veikt arī kontroles eksperimentu.
Šim nolūkam ārsts izmantoja piecpadsmit suņus, no kuriem dažus apzināti nogalināja, nosverot tos pirms un pēc nāves.
Makdugals apgalvoja, ka dzīvniekiem nav dvēseles, ko zaudēt, tādēļ pēc nāves tiem nevajadzētu kļūt vieglākiem. Un patiešām – saskaņā ar ārsta mērījumiem suņu svars pēc nāves nemainījās.
Savas atziņas ārsts publicēja vietējās avīzēs un pat zinātniskā žurnālā. Tomēr zinātnieku sabiedrība viņa dīvainos eksperimentus nekavējoties apstrīdēja.
Metodoloģija tika atzīta par nepilnīgu un kļūdainu jau pašos pamatos.
Pats Makdugals bija spiests atzīt, ka precīzi noteikt nāves brīdi ir ārkārtīgi grūti. Turklāt nelielu svara zudumu varēja izskaidrot daudz vienkāršāk – ar pastiprinātu svīšanu un mitruma iztvaikošanu no organisma.
Savukārt suņiem svīšanas mehānisms atšķiras – tie zaudē šķidrumu galvenokārt caur ķepām, tāpēc arī iespējamais svara samazinājums būtu minimāls.
Turklāt cilvēki ne vienmēr mirst pilnīgā miera stāvoklī, un izmantotie svari varēja nebūt tik precīzi, kā ārsts uzskatīja.
Lai kā arī būtu, ārsts kļuva par apsmieklu zinātnes aprindās.
Viņam tā arī neizdevās pierādīt dvēseles esamību, taču viņš iegāja vēsturē kā cilvēks, kurš, apšaubāma zinātniska mērķa vārdā, bija gatavs upurēt cilvēkus un dzīvniekus.
