“Skolotājs vēl nav novadījis nevienu stundu pirmklasniekam” – vairāku bērnu mammas pārdomas par ziedu un attieksmes nozīmi 1.septembrī 0
Sākoties jaunajam mācību gadam, saņēmām redakcijā vēstuli no kādas vairāku bērnu mammas Zanes. Viņa neslēpj – šīs pārdomas rakstījusi jau ilgāku laiku, jo šī doma nelaižot vaļā. Turpinājumā mammas rakstītais, bet pašā apakšā – aptauja, lai noskaidrotu jūsu viedokli par šo tēmu. Svarīgi piebilst, ka šīs ir konkētās mammas pārdomas, kas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
“Saposti bērni ar ziediem rokās – standarta bilde 1.septembrī. Kāpēc? Skolotāja/s vēl nav novadījis nevienu stundu pirmklasniekam, neko nav iemācījis. Kāds zemteksts ir šai puķu nešanai? Manuprāt, ļoti neveselīgs.
Tas ir vēstījums mazajam cilvēkam, ka turpmākos 12 gadus tev būs jānes puķes, dāvanas dzimšanas, vārda, sieviešu, skolotāju dienā, Ziemassvētkos un citos svētkos, lai saņemtu cilvēcīgu attieksmi. Vecākiem, lai nenokļūtu melnajā sarakstā, jādod nauda klases fondam, ekskursijām, lai skolotāja kopā ar klasi vizinātos uz tālām un tuvām vietām.
Šīs nav un nebūs līdzvērtīgas attiecības, jo pedagogs 1.septembrī tiek uzcelts uz pjedestāla, no kura nekad nenokāpj. Šāda nepamatota dievināšana viņu Ego uzpūš tik lielu, ka bērniem klasē atliek ļoti maza dzīves telpa. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc nepazūd korupcija, kāpēc nav personības. Katrā profesijā ir sava garoza, kas jānograuž. Kāpēc tiek izcelts skolotāju grūtums? Tāpēc, ka mūsu bērni ir ķīlnieki? Tas ir kā nerakstīts vēstījums –
ja pret skolotājiem nebūs īpaša attieksme, tad jūsu bērni saņems to pašu atpakaļ. Un tā viņi turpina skatīties uz mums no augšas.
Nu jau mans jaunākais bērns ir beidzis skolas gaitas un tāpēc varu atļauties publiski paust savu viedokli par psiholoģisko klimatu skolās. Man ir vairāku skolu pieredze un nevar pārmest vienpusēju skatījumu, sakot, ka nepaveicās. Tagad varu izelpot, jo nav jādomā, ka rīt atkal bērnam jādodas uz iestādi, kur neciena ne vecākus, ne bērnus.
12 gadu stress atstāj psiholoģiskas traumas gan bērniem, gan vecākiem. Beidzot skolu, bērns ir nevis gatavs dzīvei, bet noguris no šādām nelīdzvērtīgām attiecībām. Tāpēc daudzi jaunieši pēc vidusskolas vēlas paņemt 1 gadu atpūtai, ceļojumiem. Un secinājums ir šāds – jo “krutāka” skola, jo lielāka “Dzīvnieku ferma” un Patiesības ministrija.
Man gribas atzīmēt tikai vienu konkrētu faktu – seksuālās minoritātes nedrīkst strādāt skolās. Apzināti vai neapzināti tas izpaužas attieksmē pret bērniem. Jebkurā situācijā tiek pieminēts, ka viens dzimums ir pārāks par otru. Attiecīgi tiek liktas arī atzīmes un dalītas uzslavas.
Mūsu bērni nodrošina skolotājiem darbu. Demogrāfiskajā bedrē esot, drīz pedagogiem vajadzēs reklamēties un lūgties, lai nāk uz konkrētu skolu vai klasi. Bet notiek pretējais – nodokļu maksātājiem/vecākiem ir jālūdzas, lai saņemtu vienlīdzīgu, objektīvu attieksmi. Citreiz vecāki pat atbildi nesaņem uz vēstuli e-klasē (ar saziņu mobilajos sakaros neuzdrošinies traucēt nekronētos karaļus un svētos mocekļus!).
Diemžēl, kad jānoapaļo atzīme vai jāvērtē darbs, vai jāpieņem kāds cits svarīgs lēmums, tad pedagogs nekādi nevar atmest savu subjektivitāti pret bērniem, lielo patiku pret ziedu klēpju un dāvaniņu nesēju atvasēm.
Vēl viens aspekts – skolotāja kvalifikācija. Bērniem tiek pārmests mazkustīgums un aptaukošanās. Bet kā, piemēram, ar sporta skolotājiem? Latvijā par sporta skolotāju var strādāt pagājušā gadsimtā Fizkultūras institūtu beidzis neveselīga izskata pedagogs. Ja skolas direktors uzskata, ka šāds pedagogs tiek galā, tad viss ir kārtībā.
Vai tiešām sporta skolotājiem nevajadzētu kārtot kādus pārbaudījumus, veikt atestāciju, lai pierādītu, ka viņi ne tikai teorētiski, bet arī praktiski var vadīt sporta stundas?
Dubultā morāle sākas skolā un turpinās pieaugušo dzīvē. Ar skolu saistīts Kariņš, kurš būtu jātiesā ne tikai par privātajiem lidojumiem. Covid laikā, glābdams pensionārus (savu uzticīgo elektorātu, kurus parasti pirms vēlēšanām uzpērk ar pensiju paaugstināšanu), ar lēmumu par attālinātām mācībām sabojāja daudzu jauniešu dzīvi. Pēc tam nācās vākt ziedojumus, lai pabeigtu un nodotu ekspluatācijā bērnu psihiskās veselības centru.
Neviens par to neatbildēja un neatbildēs. Katra ģimene cīnījās un cīnās vēl joprojām savu materiālo iespēju robežās, meklējot psihoterapeitus un konsultācijas.
Pēc visa augstākminētā priecājos, ka tie, kas var atļauties, mācās ārzemēs. Bet vai viņi atgriežas atpakaļ? Diez vai. Daudzu lielāko vaimanātāju jaunā paaudze jau ir iesakņojusies svešā zemē. Daudziem vispār nav bērni, bet ir ērta dzīve ar ceļojumiem un mājdzīvnieku kā vecāku instinkta apmierinātāju.
Piekrītu 05.08.2025. rakstā Kas notiktu, ja visi aizbraukušie latvieši pēkšņi te vienā dienā atgrieztos? minētajam: “Tie, kas palikuši, jūtas aizskarti. Viņi ir šeit bijuši visus gadus. Viņi cīnījušies, maksājuši nodokļus, audzinājuši bērnus, palikuši uzticīgi valodai un zemei.”
Ja vecāks atsakās no sava bērna, par to nerūpējas, bet visiem stāsta, cik ļoti to mīl, tad mēs saprotam, ka tā ir liekulība. Bet, ja kāds izceļo uz ārzemēm dēļ ērtākas dzīves un labākiem materiāliem apstākļiem, tad tas ir pieņemami? Nē, man tas nav pieņemami, jo viņi ikdienā nerūpējas par Latviju, nekopj savu sētu. Arī senākās emigrācijas latviešu bērni, mazbērni var civilizēti atgriezties Latvijā, ja jau tik ļoti mīl savu tēvu zemi. Vienmēr jāklausās atrunas par iesakņošanos svešā zemē. Bet vai pametot Latviju pirms padomju okupācijas un pēc banku krīzes varējāt daudz paņemt līdzi? Pārdodiet savus īpašumus un dzīvojiet Latvijā. Neatstājiet vakances iebraucējiem, kuri maina Latvijas seju!”
Vai arī Tev ir kādas pārdomas par jauno mācību gadu? Priecāsimies, ja padalīsies, rakstot mūsu galvenajai redaktorei – [email protected]!
Kā vērtējat tradīciju, ka skolēni 1.septembrī skolotājiem nes ziedus?
