Kas notiktu, ja visi aizbraukušie latvieši pēkšņi te vienā dienā atgrieztos? 3
Iedomājies, ka kādu parastu rītu Latvija pamostas neparastā klusumā, pirms visa sākas. Saule uzlec pār jūru, laukiem, pilsētām, un tad notiek kas neredzēts — miljoniem soļu, miljoniem balsu, miljoniem atgriešanos. Vienā dienā, bez brīdinājuma vai sagatavošanās, visi latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas, atgriežas mājās.
Mākslīgajam intelektam ir redzējums kāda patiesībā būtu realitāte, ja tā notiktu.
Viņi izkāpj no lidmašīnām Rīgā, Ventspilī, Daugavpilī, viņi brauc ar automašīnām pāri robežām, viņi stāv prāmju rindās, kamēr mugursomās skan bērnu smiekli — bērnu, kas dzimuši svešumā, bet atved sev līdzi vārdu “latvietis” kā zīmi, ko paši vēl īsti nesaprot.
Ielas piepildās ar valodu, kas skan latviski, bet ar svešu elpu. Daži bērni saprot vecvecākus tikai pusei. Daži nekad nav bijuši šeit, tikai dzirdējuši par “Latviju” kā mītu vai leģendu, kas dzīvo vecāku acīs. Daudzi no viņiem atved sev līdzi kultūru, idejas, pasaules redzējumu — un viņi vēlas dzīvot šeit, ne tikai nostalģijas dēļ, bet tāpēc, ka tic, ka Latvija ir vieta, kur var elpot dziļāk, klusāk, patiesāk.
Pirmajā dienā ir apskāvieni, prieks, asaras un zeme, kas šķiet pazīstama, kaut sen aizmirsta.
Taču drīz sākas otrā diena, un līdz ar to — sadursme. Ne tikai loģistiska, bet eksistenciāla. Kur šie cilvēki dzīvos? Darba vietas nav bezgalīgas. Mājokļi nav brīvi. Izglītības sistēma nav gatava skolēniem, kuri nerunā latviski, bet jūtas latvieši.
Medicīnas iestādes pārpildītas, sociālie dienesti neizprot atgriezušos pieredzi. Bet vēl sarežģītākā sadursme notiek ne starp dokumentiem, bet starp domāšanām. Tie, kas atbraukuši, atved sev līdzi citus dzīves ritmus — viņi jautā, nevis klusē; viņi vēlās mainīt, nevis pielāgoties. Viņi atklāti saka, ko domā. Un tas daudziem liekas drauds — kā svešums savā zemē.
Tie, kas palikuši, jūtas aizskarti. Viņi ir šeit bijuši visus gadus. Viņi cīnījušies, maksājuši nodokļus, audzinājuši bērnus, palikuši uzticīgi valodai un zemei. Viņi skatās uz atgriezušos brālēnu, kurš strādājis ārzemēs, sakrājis naudu, uzvedas brīvi, un domā — “Vai viņš ir vairāk latvietis par mani?” Un vienlaikus — “Varbūt viņš patiesībā vairs nav mūsējais?” Šī iekšējā pretruna kļūst par spoguli — kurš vispār šodien ir latvietis?
Bet tad pienāk trešā diena, un sākas kustība. Tā vairs nav masu atgriešanās, bet kolektīva pārveide. Daži no atgriezušajiem atver mazas kafejnīcas ar citādu pieeju — ar cilvēku centrā, ne peļņu.
Citi piedāvā izglītības metodikas, kas bērnus māca domāt, nevis tikai atcerēties. Tiek radīti jauni uzņēmumi, kas apvieno rietumu pieredzi ar vietējo sakņu izjūtu. Viņi nekonkurē, viņi rada.
Vietējo skatījums mainās – viņi vairs neredz šos cilvēkus kā svešiniekus, bet kā savienojošus tiltu veidotājus. Un arvien biežāk rodas doma: varbūt palikšana Latvijā prasa ne mazāk drosmes kā atgriešanās.
Un šis viss pārvēršas nevis par nacionālu kustību, bet par garīgu satikšanos. Pirmo reizi daudzu gadu desmitu laikā latvieši ir ne tikai fiziski kopā, bet arī spoguļo cits citu.
Tie, kas palikuši, saprot, ka Latvija nav jāaizsargā kā trausls porcelāns — tai jāļauj elpot, mainīties, augt. Un tie, kas atgriezušies, saprot, ka īstas mājas nav ideālas — tās ir nepilnīgas, bet tajās mēs esam pieņemti, ja spējam pieņemt arī citus.
Vai mēs būtu gatavi?
Nē. Ne infrastruktūra, ne politika, ne mēs paši. Bet varbūt tieši tāpēc šis domu eksperiments ir vajadzīgs. Varbūt tas nav aicinājums “visiem atgriezties”, bet gan aicinājums dzīvot tā, it kā katru dienu kāds atgrieztos — ar cerību, ar citu skatu, ar vēlmi būt šeit. Varbūt mums jāveido Latvija ne kā valsts, kas gaida savus bērnus atpakaļ, bet kā vieta, kas vienmēr ir viņiem gatava.
Jo Latvija nav tikai māja. Tā ir saruna, kas turpinās. Tik ilgi, kamēr kāds vēl atgriežas. Un vēl svarīgāk – kamēr kāds vēl sagaida.
