“Tu nevari viņam atņemt mammu, tu nevari būt viņam mamma vai tētis…” Mitānu ģimenes stāsts par drosmi dot mājas 0
Putnu dziesmu ielokā un rāmā lauku mierā mūs sagaida Valmieras novada saimniecība “Jēru klubs”. Šeit, prom no pilsētas kņadas, saimnieko Ilze un Valters Mitāni. Viņu ikdiena ir piepildīta ar rūpēm par kuplu aitu ganāmpulku, lauku tūrisma attīstīšanu un latvisko tradīciju kopšanu. Taču līdzās šiem dabas diktētajiem darbiem Mitānu ģimene veic vēl kādu – daudz nozīmīgāku un smalkāku – sirdsdarbu. Viņi ir audžuģimene bērniem, kuriem dzīve liegusi iespēju augt savās bioloģiskajās ģimenēs.
Saruna ar Ilzi un Valteru, kas tapusi Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” ietvaros, atklāj, ko patiesībā nozīmē ielaist savās mājās un sirdī bērnu, kuram nepieciešams drošs patvērums. “Man kaut kur sociālajos tīklos ir ierakstīts – audzējam aitas un bērnus,” sarunas sākumā ar sirsnīgu smaidu saka Valters, iezīmējot ģimenes neparasto, bet mīlestības pilno ikdienu.
No veca kolhoza kluba līdz sapņu saimniecībai
Mitānu ģimenes ceļš uz dzīvi laukos sākās pirms piecpadsmit gadiem. Kā stāsta Valters, tas bija apzināts lēmums – doties prom uz laukiem un sākt audzēt aitas.
“Šeit atradās īpašums, kas piederēja maniem vecākiem, un tajā atradās arī vecais kolhoza klubs. Kad nopirkām pirmās aitas, mēs tās ielikām dzīvot tieši šajā klubā. Tā mēs kļuvām par “Jēru kluba” īpašniekiem,” saimniecības neparasto nosaukumu skaidro Valters. Šobrīd saimniecībā ir ap 60 aitu mātēm, un darba netrūkst ne mirkliTaču pāri visam saimniecības darbam stāv ģimene – savējā un tie bērni, kuriem viņi kļuvuši par miera ostu.
Sēkla, kas iesēta vēl pirms kāzām
Lēmums kļūt par audžuvecākiem Mitānu ģimenē nebija spontāns. Tā bija ideja, kas dzīvoja viņos vēl pirms gredzenu mīšanas.
“Šī doma mums abiem bija dzīva jau tajā brīdī, kad vēl nebijām precējušies, bet tikai tikāmies un iepazinām viens otru,” atceras Ilze. “Mēs spriedām, ka kādreiz dzīvē varētu uzņemties atbildību arī par kādiem citiem bērniem, ne tikai savējiem. Tā bija tāda abpusēja sapratne – o, jā, es arī tā domāju!”
Gadi ritēja, ģimenē pieteicās bioloģiskie bērni, un sākotnējā doma par bērniņa adoptēšanu pamazām ieņēma citus apveidus. Līdz kādā dienā liktenis burtiski pieklauvēja pie durvīm. Bāriņtiesas vadītāja jautāja: “Vai es nezinot kādu – draudzē, starp kaimiņiem vai draugiem –, kurš varētu uz brīdi uzņemt bērniņu, kuram steidzami nepieciešamas mājas, lai bērns nebūtu jāizrauj no bērna ierastās vides un skolas. Mēs sapratām – patiesībā tie esam mēs. Šis ir tas brīdis, kad mums ir jāsaka “jā” un jāsāk rīkoties arī praktiski.”
Kopš tās dienas viņu mājās mīlestību un pajumti raduši jau vairāki bērni. Šobrīd ģimenē līdzās četriem bioloģiskajiem bērniem (diviem pilngadīgiem jauniešiem, pusaudzim un četrgadīgai meitiņai) aug arī divi audžubērni – piecus un septiņus gadus veci, brālis un māsa.
Neaizstāt mammu, bet kļūt par drošu akmeni straumē
Sākotnēji Mitāni bija domājuši par adopciju – bērna pieņemšanu un uzaudzināšanu kā savējo. Taču reālā pieredze audžuģimenes statusā ātri vien viesusi būtiskas korekcijas viņu izpratnē.
“To mēs sapratām jau ar pirmo bērnu. Ja tas bērns ir salīdzinoši liels, viņam ir mamma, kuru viņš mīl. Tu nevari viņam atņemt mammu, tu nevari būt viņam mamma vai tētis,” stāsta Valters. “Tu vari būt viņa audžuvecāks. Tā ir lielākā atšķirība no adopcijas – tev ir jāfokusējas uz to, ka bērns pie tevis atnāk uz laiku.”
Šī izpratne prasa lielu emocionālo briedumu. Redzēt, cik ļoti bērns ilgojas pēc savas bioloģiskās ģimenes, neraugoties uz to, kādi ir bijuši apstākļi, sākotnēji bijis jaunums un izaicinājums. “Ne jau tāpēc, ka viņam te nepatiktu. Viņam vienkārši ir svarīga viņa mamma. Un tad tu saproti, ka nevari to atņemt. Tev ir jāpalīdz viņam, varbūt pat jāiesaistās tajā procesā, lai viņš varētu atgriezties pie savas mammas.”
Bieži vien laiks audžuģimenē ieilgst. Lai gan sākotnēji tiek runāts par pusgadu vai gadu, dzīves realitāte ir cita. Kāda meitene, kura Mitānu ģimenē ienāca pusaudzes gados, palika pie viņiem līdz pat pilngadībai. “Mēs to ļoti organiski pieņēmām. Nebija tādas domas – cik ilgi vēl man tas būs jāizcieš? Viņa vienkārši bija mūsu ģimenes daļa, dzīvoja kopā ar mums. Pēc pirmajiem pāris mēnešiem, kad izproti situāciju, tas laiks vairs neko nemaina.”
Kā atrast vietu vēl vienam? Četri lieki kartupeļi un divstāvu gulta
Daudzus, kuri apsver domu par audžuģimenes statusu, baida praktiski dabas jautājumi – vai mājās pietiks vietas, kā to uztvers bioloģiskie bērni? Ilze un Valters iedrošina ar savu pieredzi, uzsverot bērnu apbrīnojamo spēju pielāgoties.
“Mūsu bērni vienmēr ir bijuši ārkārtīgi saprotoši. Dažreiz tieši pateicoties viņiem, jaunā bērna iejušanās notiek daudz organiskāk un patīkamāk,” lepnumu par savām atvasēm neslēpj Ilze. Bērni nereti uzreiz sadraudzējas, paņem viens otru aiz rokas, parāda savu istabu un sāk čalot. Kad ģimenē ienāca pirmais audžubērns, kurš bija vecāks par Ilzes un Valtera bioloģiskajiem bērniem, bērnu reakcija bijusi neviltota prieka pilna: “Man tagad būs lielā māsa!”
Arī telpas trūkums nereti ir tikai šķērslis mūsu prātos, nevis realitātē. Ģimene atceras kādu zvanu, kad viņiem piedāvāts uzņemt uzreiz divus brāļus, kurus nedrīkstēja šķirt. “Sākumā likās – ārprāts, mums taču nav vietas diviem! Bet tad es sapratu, ka varu vienkārši nopirkt divstāvu gultu. Viss tika atrisināts vienas dienas laikā – gan gulta bija sadabūta, gan istaba pārkārtota. Lielākajai daļai ģimeņu pie galda vienmēr var atrasties vieta vēl vienam. Tas nav nekas traģisks – nomizot četrus kartupeļus ekstra! Tā nav problēma.”
Skola bez drāmas un valsts atbalsts
Audžubērnu ienākšana ģimenē nozīmē arī sadarbību ar izglītības iestādēm, jo bērniem bieži mēdz būt uzvedības vai mācību grūtības, ko atstājusi iepriekšējā dzīves pieredze. Ilze šajā ziņā ir atradusi ļoti veselīgu un pragmatisku pieeju.
“Man vienmēr ir bijis ļoti viegli sadarboties ar skolu,” viņa skaidro. “Bieži vien audžubērniem ir vairāk problēmu nekā bērniem, kuri auguši stabilā ģimenē. Taču es emocionāli norobežojos no vainas apziņas. Es zinu, ka šīs nav problēmas, ko esmu radījusi es. Līdz ar to, ejot uz skolu, tur nav nekāda kauna vai drāmas. Es vienkārši saku: labi, mums tagad ir problēma, domājam, kā mēs to kopīgi risinām.”
Skolotāji to ļoti novērtē un labprāt sadarbojas, saprotot, cik nozīmīgu darbu audžuģimene veic. Turklāt šodien situācija ar atbalsta saņemšanu ir nesalīdzināmi labāka nekā tad, kad Mitāni uzņēma savu pirmo bērnu.
“Sākotnēji atbalsta centru nebija. Brīžiem likās, ka man pašai vajag psihologu, bet tu pat nezināji, pie kā vērsties,” atceras Ilze. “Tagad viss ir mainījies. Mums ir SOS bērnu ciematu atbalsta centrs “Airi” Valmierā. Tur strādā ārkārtīgi atsaucīgi speciālisti, kuri pazīst mūs un bērnus. Pietiek ar vienu zvanu, un viņi palīdzēs atrisināt visu – sākot no medicīniskas palīdzības un psihologa, beidzot ar juridiskām konsultācijām. Viņi, kā saka, “zemi otrādi apgriezīs”, bet atradīs atbildi un palīdzēs.” Arī finansiālais atbalsts no valsts pēdējā gada laikā ir ievērojami pieaudzis, kas nozīmīgi atslogo ģimenes budžetu, īpaši inflācijas apstākļos.
Miljona darbs, ko mūža galā nenožēlosi
Ko Ilze un Valters vēlētos pateikt tiem, kuri šobrīd klusiņām apsver iespēju kļūt par audžuvecākiem, bet vēl baidās spert izšķirošo soli?
“Pirmais – nevajag baidīties. Baidīties var tikai no nezināmā, un sākumā tā nezināmā būs daudz, taču nevajag domāt, ka būs traki,” drošina Valters. Viņš norāda, ka katrai ģimenei ir objektīvi jāizvērtē savas iespējas, resursi un dzīvesveids. Ir jābūt zināmai elastībai ikdienā, lai vajadzības gadījumā “nodzēstu kādu ugunsgrēku”, ja bērnam pēkšņi nepieciešama palīdzība.
Taču gandarījums un apziņa par padarīto atsver jebkuras grūtības. “Šo nevar ierakstīt nevienā normālā darba stāžā. Tas ir, varētu teikt, “miljona darbs”, jo šim bērnam tevi reāli vajag. Bērns bieži vien ir tik sačakarēts, ka maz neliekas, un jūs esat viņa vienīgā iespēja atrast tajā straujajā, vārīgajā dzīves upē, kas viņu rauj prom, vismaz kaut kādu atbalsta akmeni, pie kura pieķerties.”
“Tas, ka tas nebūs viegli, ir fakts. Bet ar laiku vienmēr paliek vieglāk. Nekad nav bijis tā, ka paliktu grūtāk. Iezīmējas gaisma tuneļa galā, un cilvēks pielāgojas,” saka Ilze. “Sākumā mēs esam neziņā, bet jau pēc pāris mēnešiem tieši mēs esam tie cilvēki, kuri šo bērnu pazīst vislabāk – labāk par institūcijām, skolām vai pat bioloģiskajiem vecākiem.”
Un tieši tas ir šī procesa skaistākais kodols – dot miera ostu, siltu gultu un stabilu pamatu kādam, kura pasaule līdz šim ir bijusi tikai sabrukuši mūri. “Ja tu spēj būt šis akmens straumē, tad mūža beigās tev noteikti nebūs jānožēlo, ka neko sakarīgu šajā dzīvē neesi izdarījis.”
