Latvijā
Pasaulē

Spokojas Ēdoles jumprava un viņas māsas. Vietējie drebinās, tūristi krīt ģībonī!5

Foto – Fotolia, edolespils.lv

Kopš cilvēce sākusi skaņas virknēt vārdos un teikumos, ļaudis stāsta teikas. Leģendas. Pasakas. Nostāstus. Tenkas. Pļāpas. Tāpēc – visam, ko melš, nevar ticēt uz vārda kā baltai patiesībai. Bet… ieklausīties gan allaž bijis un joprojām vēl būs interesanti…

Visjaunākās tenkas, ko esmu dzirdējis, attiecināmas uz laiku pēc gadu tūkstošu mijas, paužot par Ēdoles pili. To apmeklējusi kārtējā ārzemju tūristu grupa. Grupas dalībniece pils vecākajā daļā – kas tobrīd vēl nebija restaurēta – lielā sienas spogulī pēkšņi ieraudzījusi parādāmies spoku: dāmu senlaicīgā, zaļā kleitā. Ārzemju viešņai kļuvis slikti ap sirdi, viņa kritusi ģībonī. Pēc šāda skandāla “vainīgais” spogulis tūdaļ esot izmests mēslainē – lai nebiedētu citus apmeklētājus. Spoks vairs neesot rādījies.

Iespējams, tā tāda pļāpa vien būs. Jo mūsdienu krampīgie biznesmeņi, tagadējie pils īpašnieki, šādu ainavu ar spoku spogulī uztvertu kā debesu mannu – ak, kāda naudīga, publiku piesaistoša atrakcija! Gluži kā tās svētbildes, kas dažkārt baznīcās “raud īstas asaras”…

Tostarp par Ēdoli zināmas vairākas senas teikas un leģendas, no kurām viena ir galvenā. Raugi, Ēdoles pils pirmā īpašnieka, Kurzemes bīskapijas domprāvesta (16. gadsimtā) Ulriha Bēra mazdēli Johans un Frīdrihs abi samīlējušies vienā skaistulē, Dundagas barona Maidela meitā, straujajā Sibillā. Brāļi daudzkārt strīdējušies par pirmtiesībām uz jaunavas roku un sirdi, līdz kādā karstā strīdiņā Johans nodūris savu brāli, ar viņa asinīm notašķīdams sienu kādā no Ēdoles pils istabām. Asinis no sienas slepkava lūkojis nomazgāt, savukārt par brāļa nāves iemeslu uzdevis sirdstrieku. Tad Johans sasniedzis kāroto – apprecējis Sibillu. Iepazīstinot jauno sievu ar mājvietu Ēdolē, viņš to ievedis arī istabā, kur notikusi slepkavība. Kādas šausmas – tur uz sienas atkal spilgti rēgojies it kā nomazgātais asins traips! Savas vainas izpirkšanai Johans licis uzcelt baznīcu, zem kuras sliekšņa vēlējis savu ķermeni apglabāt pēc nāves, – lai baznīcā gājēji viņu, grēcinieku, mītu kājām. Asins traipa vietā 19. gadsimtā uzmūrēts kamīns, tomēr Sarkanā istaba (pēc izlietās asins krāsas) pastāv vēl šodien. Kā atcere par senām, postošām kaislībām. Šo kaislību dēļ mieru nevarot rast arī to cēlonis – skaistā Sibilla, kura klīst Ēdoles pilī zaļi tērptas jumpravas veidolā…



Leģendai punktu pieliekot, mūsdienu skeptiķis sacīs: izdomas un pasakas vien! Labi, lai tā būtu Ēdolē. Tikai… nezin kāpēc līdzīgi motīvi par spoku jumpravām skan arī citās Latvijas pilīs.

Rundāles pilī tās esot veselas divas – Melnā dāma un Baltā dāma, kuru abas saglabātās nevainības gan būtu tā kā jādēvē par jumpravām. Baltā dāma esot kāda zemnieku meitene, kura, pili ceļot, iemūrēta sienā – lai mūri stāvētu nesagrūstot. Iemūrēšanai bijis vajadzīgs iegansts, un par tādu uzdota meitenes it kā netiklība, ko viņa esot dzinusi ar kādu jauneklīgu grāfu. Iemūrēšana nodēvēta par grēku izpirkšanu. Sacīts – darīts. Kopš tā laika meitene staigājot pa pili savā baltajā linu kreklā, sak, it kā meklējot pieminētā grāfa pēctečus, kuriem tad būs jāapstiprina viņas nevainība.

Melnā dāma joprojām pilī parādoties vēlās vakara stundās. Viņa bijusi nabadzīga meitene, kurā iemīlējies pils īpašnieks Valerians Zubovs, ķeizarienes Katrīnas favorīts. Katrīna atradās tālu – Pēterburgā, turklāt tolaik bija jau vecene, bet meitene jauna un skaista. Kad ķeizariene uzzinājusi par sava mīļākā jauno mīlestību, tad likusi Zubovam nocirst galvu un pasniegt viņai to uz zelta paplātes. Valdnieces kalpi tā arī izdarījuši, bet meiteni izmetuši pa otrā stāva logu. Meitene nositusies, taču kapsētā nav apglabāta. Kopš tā laika viņa klīstot pa pili, mūžīgo mieru meklēdama. Restauratori stāsta, ka redzējuši Melno dāmu. Viņa parādās no kolonnas, neko nerunājot, uzkāpj pa trepēm, iziet cauri telpām un tad pēkšņi atkal ieiet kādā kolonnā. Vēl restauratori darbu gaitā atraduši asins plankumus uz āra kāpnēm…

Šlokenbekas muižā jumprava klīst sava mīļotā pavadībā. Īpašnieka barona fon der Rekes dēls Matiass iemīlējis muižas dzirnavnieka meitu. Abi slepeni satikušies uz dzirnavu dambja. Vecais barons tomēr uzzinājis par dēla sānsoļiem un pārskaities zilās zēvelēs. Paķēris bisi un meties uz ezermalu, lai meiteni nošautu. Mīlētāji, redzot nāvīgo šķiršanos, nevēlējušies zaudēt kopīgo laimi. Viņi sadevušies rokās un ielēkuši ezerā. Barons nonācis uz vājprāta robežas, licis dēla bojāejas krastā uzcelt pieminekli. Tas ar iekaltu uzrakstu Matiass 1867 vēl tagad atrodams iepretim dzirnavām, tikai ieslēpts krūmos, un tam priekšā uzcelta ķieģeļu būve. Arī mūsdienās jaunlaulātie itin bieži atrod ceļu uz šo vietu, lai nelaimīgo mīlētāju piemiņai nestu kādu ziedu.



Rēzeknes pilsdrupās bieži spēlējušies bērni. Tas noticis pirms Otrā pasaules kara. Bērni sapulcējušies drupās tieši spoku stundā – bula laikā, pusdienā. Pēkšņi no drupām pacēlusies baltās drēbēs ģērbusies skaista sieviete ar izmazgātu drēbju nastu. Viņa devusies no pilskalna lejup uz upi un sākusi skalot drēbes. Skalojusi, skalojusi, apskatījusies apkārt un sākusi žēli raudāt. Bērni nobijušies un bēguši prom. Vēlāk kāda veca māmiņa zinājusi stāstīt, ka baltā sieviete bijusi pils apburtā īpašniece Rūžeņa, kas gaidot kādu, kurš spētu viņu atpestīt no burvestības. To piedzīvojusi aculieciniece Ieviņa Pastarova.

Jaunmoku pilī Pirmā pasaules kara laikā apmetusies kāda vācu karaspēka daļa. Muižnieces istabmeita Jūlija iemīlējusi vienu no štāba virsniekiem. Mīlestība bijusi abpusēja, taču jaunais virsnieks aizklīdis kara ceļos. Jūlija, palikusi viena, kritusi izmisumā. Dvēseles pārdzīvojumus panest vairs nespēdama, tā metusies pils dīķa dzelmē. Okulti raksti vēstī, ka nelabā nāvē mirušie viņsaulē nerodot miera. Tie rādoties dzīvajiem nelaimes vietā līdz to dabiskās dzīves beigām. Tā noticis arī šoreiz. Pils darbinieki stāsta, ka pils telpās jūtamas vibrācijas, reizēm stiprākas, reizēm vājākas. Darbinieki uzskata, ka nelaimīgā meitene apmetusies mansardā – starp griestiem un jumtu. (Pierakstījis Jānis Arvīds Plaudis.)

Tādas ir nedaudzas teikas un leģendas. Gribat – ticiet, bet, ja negribat, – neticiet. Es arī ilgāk nekā pusgadsimtu nekam tādam paranormālam neticēju, bet nesen gribot negribot biju spiests noticēt. Notika tā, ka pērnruden aizsaules ceļos aizgāja mans labākais draugs, talantīgs un visu mīlēts gleznotājs Dailis Rožlapa. Nespēju saņemties, lai dotos uz bērēm, uz izvadīšanu – gribēju saglabāt Daili savā acu priekšā tik dzīvu un dzirkstošu, kāds Viņš diendienā bija – nevis zārkā gulošu. Bēru stundā savās mājās aizdedzu sveci un lēju glāzē piemiņas malku. Tad – tieši tajā brīdī! – no sienas ar troksni nokrita tur piestiprinātā Viņa glezna. Gadiem tur atradusies iekārta īpaši stiprā stieplē, kas nu bija pārtrūkusi kā tievs diedziņš… Ko Viņš gribēja ar to sacīt? Vēlējās pārmest, ka neesmu gājis piedalīties Viņa pēdējā gaitā? Jeb varbūt tomēr pieskandināt pēdējo no mūsu kopīgajām glāzītēm – uz mūžīgām atvadām?

Saistītie raksti

Leģendas nobeidzot, pienācis laiks darīt zināmus dažus vēsturiskus faktus, kas rosinājuši Ēdoles pils leģendu. Jo katram podiņam savs vāciņš…

“Notikumi patiesi risinājušies, tikai ar laiku mainījusies darbības vieta un darbojošās personas. Izsekojot bijušo Ēdoles pils īpašnieku biogrāfiskos datus, varētu domāt, ka leģenda iesākusies ap 1623. gadu, kad pilī dzīvoja nevis Ulriha Bēra mazdēli, bet gan viņa brāļadēli Verners un Johans. Verners Bērs patiešām noslepkavots, taču to izdarījis nevis viņa brālis, bet gan dēls Filips. Toties Johans, atbilstoši leģendai, pēc brāļa nāves apprecējis Sibillu Maidelu, tikai ne Dundagas, bet Cīravas Hermaņa meitu. Nostāstā aplam minētā Dundagas Sibilla patiesībā bija turienes barona Oto Maidela sieva, nevis meita, dzimusi Osten-Zakena. Un zem baznīcas sliekšņa apglabāts nevis leģendā minētais Johans, bet gan viņa brāļa Ulriha mazdēls, kuru arī sauca par Johanu un kurš mira daudz vēlāk – 1722. gadā. 17. gadsimtā pilij bijis pavisam cits plānojums: Sarkanā istaba atradusies pavisam citā vietā.”
(G. Erdmanis “Kurzemes viduslaiku pilis”)

Tikmēr Zaļā jumprava joprojām klīst – nav dūmu bez uguns…

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
“Cilvēks vienkārši pazūd.” Pie viesnīcas piebrauca divas policijas ekipāžas un viņu aizveda… Cietumā Itālijā nokļuvusi mūziķe Dženifere Rumpāne 3
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Latvijā
Minimālo algu palielinās līdz 500 eiro, ārstiem un skolotājiem dos, radošajiem atņems – cik “biezi” nākamgad būs mūsu maciņi 5
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Ogrē apskatāma apbrīnojama strūklaka: tajā “ieausta” Lielvārdes josta
18 minūtes
MB
Madara Briede
Praktiski
Mājas Latvijā sāk zaudēt savu identitāti: kāpēc māju nosaukumus nomaina uz ielām ar numuriem?
12 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Negaidīti notikusi Lukašenko inaugurācijas ceremonija
14 minūtes