Kuplā Zeimaņu ģimene: tētis Jānis ar Rūtu, Samanta, Matīss, Toms, mamma Indra un Amanda.
Kuplā Zeimaņu ģimene: tētis Jānis ar Rūtu, Samanta, Matīss, Toms, mamma Indra un Amanda.
Foto: Karīna Miezāja

“Svarīgākā ir saruna ar bērnu gan mājās, gan skolas solā!” Kāpēc vecāki pieteica skolotāju, piecu bērnu tēvu Jāni “Latvijas lepnumam” 2

Arta Ciša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Lasīt citas ziņas

Ja Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas angļu valodas skolotājam Jānim Zeimanim, kurš pieteikts “Latvijas lepnuma 2020” balvai, būtu jāveido sava vizītkarte vai fails ar datiem par darbu, interesēm, izglītību un citām lietām, kas raksturo personību, tad tajā būtu vieta arī sensitīvajiem datiem par ģimeni. Jo bez mīļo cilvēku klātbūtnes fails nebūtu pilnīgs.

Zeimaņu ģimene mūs ar fotogrāfi sagaida rudenīgā Zolitūdes mikrorajona pagalmā. Tētis Jānis ar sievu Indru, vecākais dēls Toms, māsiņas Samanta un Amanda, Matīss un mazā Rūta. Viņai rīta agrumā ratos vēl nāk miedziņš, taču brāļu un māsu čalas drīz vien ieinteresē pat vairāk nekā ziņa, ka būs jāfotografējas.

CITI ŠOBRĪD LASA
Jānis gan uzreiz atzīst, ka brīnījies, par ko tik liela atzinība. Zeimaņu ģimenei vienkārši patīk tā dzīvot: savā lokā palīdzēt cits citam un veidot attiecības ieinteresētā un labestīgā garā.

“Sapratām: ja kāds to ievēro tik īpaši, kā noticis šogad, tad acīmredzot viss ir pareizi,” sarunu ar dēlu Tomu atstāsta Jānis. Taču viņi domā, ka apkārt ir daudz citas lieliskas ģimenes, kas atzinību pelnījušas vairāk.

Ar laiku un pieredzi Zeimaņi ieguvuši pārliecību, ka lielā ģimenē ir ļoti svarīgi vienam otru pa­stutēt. Tam ir nozīme visās ģimenēs, bet kuplajās, kur krustu šķērsu notiek nemitīga rosīšanās, ir grūtāk pamanīt kādu, kuram vajadzīga palīdzība vai atbalsts. Lielā ģimenē ir sarežģīti atrast klusu vietu pārdomām, ja tas ir nepieciešams. Matīsam palaikam ir vajadzība aizvērt aiz sevis durvis un būt vienam. Tad pārējie cenšas netraucēt.

Bez liekas uzbāzības atbalstošu vidi var panākt, sakārtojot atbildības jomas sadzīvē. Katrs ģimenes loceklis vienu nedēļas dienu nodrošina, piemēram, trauku mazgāšanu. Ja neesi akurāt atbildīgais, tad vismaz pieradīsi, ka pēc ēšanas traukiem “jāsatiekas” virtuvē pie izlietnes.

Un, ja tavs šķīvis ir vienīgais, tad, lai tam nebūtu skumji tādam netīram… var jau arī nomazgāt. Apzināti vai ne, bet veidojas izpratne par atbildību. Kopīgi veidotas sakārtotas vides gaisotnē izbrīvējas vairāk laika attiecībām.

Laiks kopā ar bērniem

Vīrusa izraisītā krīze ieviesusi būtiskas izmaiņas ikdienā, ko Zeimaņu ģimenes kontekstā var raksturot ar vārdu – kolosāli. Tagad ir laiks daudz vairāk būt kopā ar bērniem, vērot un saprast, kas notiek viņu prātos, kā viņi redz lietas, par ko satraucas.

“Saruna šobrīd ģimenē ir svarīgākais. Interesanti redzēt, kā bērni darbojas skolā, kas šobrīd ir ienākusi mājās. Vairāk apzinos, kas viņus nodarbina, kā viņi mācās, kā komunicē ar skolu.

Jo parasti tādā ikdienas skrejošajā solī nebija laika par to aizdomāties. Mūs vairāk interesēja bērnu cipariskie rādītāji, sekmes, un reizēm saruna turpat arī beidzas. Šobrīd sarunai ir laiks,” vērtē Jānis.

Visvairāk prieka no tā tiek jaunākajai Rūtai. Īpaši apstākļos, kad bērniem jāmācās mājās un tas ne vienmēr patīk: mazajai vajag tikai iepīkstēties, kad visi četri lielie bērni ir gatavi nolikt malā mācības un traukties izklaidēt māsu.

Bet, ja nopietni paraugās uz vajadzību palīdzēt pieskatīt Rūtu, tad Indra izrēķinājusi, ja dienas laikā katrs veltītu tam tikai desmit minūtes, tiktu nodrošināta nedalīta uzmanība Rūtai stundas garumā. Attiecības ir dažādas: Matīss prot uzjautrināt – kā māsa ierauga brāli, tā zina, ka būs jāsmejas. Ar Tomu kopā ir mierīgi, un reizēm mazajai vajadzīga tieši tāda klusa līdzāsbūšana.

Reklāma
Reklāma

Jānis ir jauninājumu ieviesējs ģimenē, viņam patīk izaicinājumi. Pēdējais no jaunievedumiem ir “Virtuālais restarts”: internetā atrasts kalendārs ar īpašiem ieteikumiem katrai dienai saistībā ar mobilā tālruņa lietošanas paradumiem.

Piemēram, neizmantot telefonu vakariņu laikā. Izdzēst visas neizmantotās lietotnes. Uzdevumi pielikti pie ledusskapja, un ģimene sapratusi, ka lielu daļu no ieteikumiem Zeimaņi jau pilda tāpat. Indra stāsta, ka tikai loģiski šķitis neļaut mazajiem pie gultām turēt tālruņus, jo ir bijušas tādas reizes, kad zilie ekrāni guļamistabās spīdinās vēl pulksten 11 vakarā.

Visi bērni ir apmeklējuši attīstošo mākslas un mūzikas studiju, kas devis impulsu atklāt un saprast savas intereses, kas turpmāk iespēju robežās netiek bremzētas. Jā, tas ir dārgi, bet bērnos ir jāiegulda, uzsver vecāki.

Tiek dota iespēja, tad seko pārrunas, vai patīk, un, ja diemžēl intereses nav, tad vienīgais nosacījums būtu pabeigt iesākto līdz gada vai vismaz semestra beigām. Toma mīļākais muzikālais piedzīvojums ir dalība skolas korī, Matīss aizrāvies ar karatē, bet meitenēm māksla ir kas īpašs kaut vai izklaides līmenī.

Patīk urķēties ­informācijas klāstā

“Kad nodzīvo līdz pusmūžam, tad sāc izvērtēt prioritātes. Labāk saprast, ka skriešana diemžēl nebeidzas. Apziņas līmenī jāuzdod sev jautājums – cik lietderīgi ir skriet tur, kur skrien. Gados pieredzējušāki kolēģi palaikam atgādina: padomā par to, ko ģimene zinās un atcerēsies par laiku kopā ar tevi. Ieklausos viņos, jo, ja patin bildi atpakaļ, tad ir sajūta, ka esmu skrējis, mēģinot paveikt darbā, ko vien varu, jo – jā… karjera man ir nozīmīga,” atzīst Jānis.

Viņš izmanto iespējas pilnveidot profesionālās zināšanas dažādās izglītošanās programmās ārpus Latvijas. Pusotru gadu strādājis Amerikā apmaiņas pro­grammā, kur bija iespēja palikt ar visu ģimeni, tomēr atgriezies mājās.

Studējis kritisko domāšanu un starpkultūru kompetences attīstīšanu svešvalodu mācību kontekstā.

Vadījis nometnes angļu valodas skolotājiem, kā izmantot modernās tehnoloģijas mācību procesā, integrējot tās darbā ar skolēniem.

Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēni ir mērķtiecīgi un cits citu izaicina uz pozitīvu konkurenci mācībās. Tas motivē arī skolotāju būt gan zinošam, gan radošam savā specialitātē. Sprieduši kopā ar audzēkņiem, ka šajā laikā nav iespējams prognozēt, kura būs finansiāli ienesīgākā profesija pēc 10 vai 15 gadiem. Tad nu lielākais gandarījums ir darīt un padziļināti mācīties to, kas patīk, nemitīgi meklējot iespējas pilnveidoties.

“Patīk urķēties informācijas klāstā, mēģināt izprast lietu kopsakarības un izdomāt metodiku, lai no tā ko vērtīgu iegūtu mani skolēni,” stāsta Jānis – skolotājs.

Paņemot rokā interesantu grāmatu (arī daiļliteratūru), viņš paralēli satura baudījumam mēģina satvert un analizēt, kā lasīto adaptēt mācību procesā.

Klātienes nodarbība klasē no attālinātās internetā atšķiras ar iespēju gūt emocijas: “Tu tās it kā redzi datorā vai mēģini nolasīt, bet ar tām nevar spēlēties, lai izmantotu darbā ar klasi. Klātienē klases iekšējie jociņi sanāk organiski, bet attālinātā procesā būtībā vienlaikus runā tikai viens cilvēks.

Klātienē bērni mācās papauzēt kādā brīdī, dzīvā sarunā viņi iemācās mazliet pagaidīt, pateikt savus argumentus pārliecinošāk, saprotamāk. Bet, kamēr gaidi savu kārtu attālināti, vai nu pagūsti ļoti labi pārdomāt sakāmo, vai arī pilnībā aizmirsti, ko gribēji teikt!”

Kur audzēkņi redz savu skolotāju attālināto mācību laikā? Tomēr klasē. Tāds ir Jāņa uzstādījums: darbs ir darbs, un mājas ir mājas. Turklāt ir labi, ja skolotājam fonā ir pazīstamā skolas vide, kas rada lielāku klātbūtnes efektu.

Ieguldījumu skolotāja izaugsmē sniedz arī audzēkņi. Piemēram, iemācījuši Jānim rast ko vērtīgu futūristiskā literatūrā, kur aprakstītie notikumi pēc kāda laika tiešām varētu kļūt realitāte. Patīk vēsturiskās ievirzes grāmatas. Redzot vecāku piemēru, arī Jāņa un Indras bērni labprāt lasa. Ir grāmatas, ko viņi izvēlas lasīt visi, piemēram, viens no mīļākajiem autoriem ir Dzintars Tilaks. Tīņu auditorijai tēmētās grāmatas lasa arī septiņgadīgās dvīņumāsas.

Un, ja atgriežamies pie ģimenes, tad kovidlaiks ienesis viņu mājas vidē vēl vienu jaukumu – ne tikai kopābūšanu, bet arī smaržas un garšas: Jānis iemācījies gatavot ēst. Līdz šim viņa kulinārais ampluā aprobežojies ar kūku cepšanu. Ja garšo saldumi un Indrai to pagatavošanai nav laika, tad jācep vien pašam. Bet šobrīd kulinārie eksperimenti ar garšām un aromātiem tiecas tālu pāri kūkām vien. Un kāpēc ne, ja esi mājās un vari iepriecināt savus mīļos.

Sakņojas lielās ģimenēs

Zeimaņu ģimene: (no kreisās) Rūta ar tēti Jāni, Samanta, Toms, mamma Indra, Matīss un Amanda.
Foto: Karīna Miezāja

Gan Jānis, gan Indra nāk no kuplām ģimenēm. Jānim ir divi brāļi, bet Indra uzaugusi piecu bērnu ģimenē. Un, kad radi sapulcējas godos, tad kopā sanāk ap 60 cilvēkiem. Laikam tāpēc Zeimaņu bērni ir atvērti cilvēkiem un viegli sāk draudzēties. Jo pieraduši, ka apkārt vienmēr daudz ļaužu un visi ir savējie.

“Tā ir noticis, ka sakņojamies lielās ģimenēs, un arī mūsu ģimene turpina šo tradīciju,” spriež Jānis.

“Kad sākām draudzēties ar Indru un jutām, ka kopā varētu ko veidot, saruna bija arī par bērniem. Plānojām, ka ģimenē būs vairāk nekā viens bērns. Trīs likās ideālais skaitlis, taču ir noticis daudz lieliskāk.”

Toreiz arī vienojušies – noteikti jāizrunā tās lietas, kas traucē un krīt uz nerviem. Lai nekrājas un ar laiku nenosmacē attiecības. Jānis saka: “Tas ir viens no mazajiem trikiem, kas palīdz mums iet uz priekšu. Varu būt kopā ar cilvēku, kas ir man piemērots. Un priecājos, ka tāds varu būt arī otram.”

Indra piebilst, ka ģimenes spēku lielā mērā nosaka vecāku attiecību kvalitāte. Ja tētis un mamma saprotas, viens otru atbalsta un viņiem kopā ir labi, tad bērni šādā vidē arī jūtas droši un pasargāti.

Paraugs jaunajiem cilvēkiem

“Apbrīnojama ir kārtība, mīlestība un ētika, kas mājo šajā ģimenē. Man patīk, kā viņš sarunājas ar saviem bērniem. Acīmredzama ir viņa precizitāte, lakonisms, mīlestība, vienkāršība. Jānis ir paraugs jaunajiem cilvēkiem, kā burtiski izlauzt savu ceļu uz mērķi – labu izglītību, labu darbu un kuplu ģimeni šeit, Latvijā.

Vēlos pievērst uzmanību ģimenēm, zēniem, jauniešiem, ka Latvijā trūkst talantīgu, aizrautīgu skolotāju – vīriešu. Vai tā nav? Varbūt skolu solos sēž nākamie skolotāji, kuriem vajadzīgs iedrošinājums,” tā par Jāni Zeimani vēstulē raksta Ligita Jirgensone, piesakot viņu “Latvijas lepnuma” balvai.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.