“Tas, ka līdz 40% mājsaimniecību varētu nespēt maksāt par apkuri, elektrību, ir nopietns signāls!” Saruna ar LPS priekšsēdi Gintu Kaminski 22
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko Saeimas vēlēšanu gadā vēlas Latvijas Pašvaldību savienība? Protams, ka vairāk saprātīgas reģionālās politikas un plašāku dialogu ar valdību pēc jaunā parlamenta ievēlēšanas. Par aktuālajiem tematiem intervija ar LPS priekšsēdi aucenieku Gintu Kaminski. Viņš organizāciju vada piekto gadu, ir Dobeles novada deputāts, Latvijas Zemnieku savienības ierindas biedrs.
Ko sakāt par valsts vadītāju uzrunām Vecgada vakarā? Iedvesmoja lieliem darbiem?
G. Kaminskis: Varbūt prasījās vairāk uzmundrinājuma un stabilāka skata nākotnē.
Vai tiesa, ka valdes kolēģi jums pārmet, ka esat pārāk pieļāvīgs, mazprasīgs sarunās ar valdību?
Man liekas, jāmeklē kompromiss ikvienā jautājumā, jo ne ar bļaušanu panāk iznākumu. To panāk sarunājoties, argumentējot, kāpēc tas un tas nepieciešams. Pašvaldību loma ir pārvaldīt visu lauku, bet katra nozare ir citāda. Ir eksperti, kas strādā, tad mūsu priekšlikumi nonāk attiecīgā ministrijā, pēc tam meklējam sapratni valdībā un parlamentā. Mēs, piemēram, pirmie nojautām krīzi, ka cilvēki nespēs norēķināties par gāzi, elektrību. Septembrī LPS vēstuli saņēma Ministru prezidents, to pāradresēja Ekonomikas ministrijai, kura darbojas, meklē risinājumus. Tāda man pieeja, konstruktīva.
Vai agrāk atsaucības un labvēlības valdības attieksmē pret pašvaldību vajadzībām nebija vairāk? Vai nav mazinājusies iespēja uzspiest, lobēt lauku viedokli, kopš ZZS vairs nav vadošajās pozīcijās?
Kad 13. Saeima sāka darbu, parādījās problēma, ka daudzi ievēlētie nāk no pašvaldību opozīcijas deputātu loka. Bijušie Rīgas domnieki vai reģionu pārstāvji, pārsvarā “KPV LV” frakcijas biedri, skatījās uz lietām lielā mērā caur opozicionāru prizmu. Bija sarežģīti cilvēkiem, kas nav vadījuši novadus, pierādīt pašvaldību nepieciešamību kā tādu.
Tika samazināta pašvaldību ieņēmumu proporcija no iedzīvotāju ienākuma nodokļa no 80 uz 75%, vēl šur tur apcirpts finansējums. Nebija viegli aizstāvēt pašvaldību pozīciju Rīgā, bet neizpratni pamazām dzēšam. Aizpagājušajā gadā neizdevās panākt kompensāciju pašvaldību ieņēmumu kritumam, taču finanšu ministrs mūs sadzirdēja un panācām vienošanos.
Pērn vienošanās par izlīdzinošiem maksājumiem nāca jau vieglāk. Mēs arī zinām, cik daudz uzticības bauda pašvaldības un cik – Saeima, valdība un partijas. Pēdējām ir knapi 7% iedzīvotāju uzticības, kabinetam, parlamentam apmēram 20% robežās, kamēr vietvarām atbalsts pārsniedz 50%.
Vai tad centra politiķi nav greizsirdīgi par augstu uzticības procentu līderiem uz zemēm?
Domāju, noteikti ir. Bet arvien uzsveru – iedzīvotāju uzticība ir jāizmanto! Ir vairāk jāstrādā ar pašvaldībām! Tas ir veids, kā celt arī Saeimas, valdības reitingus, jo atbalsta skaitļi nav tikai uz rūtiņpapīra savilkts grafiks. Pozitīvs reitings nozīmē – cilvēki saprot, ka rīcība bijusi pareiza.
Kā tulkojat zemo apmeklētības līmeni pašvaldību vēlēšanās, kur balsot devās trešdaļa iedzīvotāju?
Ietekmēja daudzas lietas. Kovida situācija. Tas, ka bija administratīvi teritoriālā reforma, pēc kuras daudziem likās, ka vara attālinās no cilvēka, un daļa nesaprata pārmaiņu pamatojumu. Trešā lieta – partiju līderi no Rīgas reklamēja, lai provincē cilvēki dodas vēlēt. Atkal uzticēšanās līmenis, kad septiņu procentu uzticību pelnījušie aicina balsot par tiem, kam 50% iedzīvotāju uzticēšanās.
Kā būs pēc deviņiem mēnešiem, izdarot izvēli nacionālā mērogā?
Būs slikti, ja nekas nemainīsies. Apelēt pie pilsoņa pienākuma izpildes ir par maz. Iztiekot ar saukļiem – cilvēki nenāks, tādā veidā protestējot. Lai paceltu cilvēkus uz vēlēšanām, jābūt kompleksai pieejai. Jāstrādā visai pārvaldes sistēmai kopā, lai viens saprastu, ko otrs dara, un atkārtošu – pašvaldības ir primārais, uz ko jābalstās.
Lielākā daļa vietējo vadītāju tika pārvēlēti amatos, neskatoties uz iestāstīšanu, cik tas slikti. Nevajag domāt, ka vēlētājs nesapratīs, ka viņu var apmuļķot. Nē, cilvēki saprot. Arī propagandēto “pašvaldību vadītāju aizsēdēšanos”. Tik ilgstoši, trīs, piecus sasaukumus nedrīkstot vadīt. Vecajā Eiropā – jo pilsētas mērs ilgāk pelnījis iedzīvotāju atbalstu, jo ir cienījamāks.
Administratīvi teritoriālā reforma skāra apmēram piektdaļu valsts pārvaldes. Aicinu ķerties klāt atlikušajām četrām piektdaļām – administrācijai valsts pusē arī nepieciešamas pārmaiņas! Kad pēdējoreiz reformēta valsts pārvalde, lai to iedarbinātu pa jaunam? Šī Saeima nepaspēs, bet jaunajai gan jāpadomā par sistēmas efektivizēšanu, un ne jau populistiskā līmenī – davai, mazināsim ministriju skaitu līdz astoņām vai sešām.
Taisnība, visur pie varas palika vecie līderi, izņemot Latvijas lielāko pašvaldību, kurā notika radikālas izmaiņas. Kā raugāties uz Rīgā notiekošo – iedzīvotāji nereti iebilst, pretojas pārāk straujām pārmaiņām?
Jāskatās, cik ir protestētāju. Viens vai trīs neapmierinātie sataisīs lielāku troksni nekā simts klusējošu pārmaiņu piekritēju. Rīgā varas uzstādījumi ir skaidri, pamatojoties uz ekspertu slēdzieniem, lēmumi ir jāpieņem. Bet lēmumi jāizskaidro! Kā Norvēģijā notiek municipālās reformas? Pirmkārt, saprotot, ka tās veiks. Otrkārt, izstrādājot virzienus, kādā veidā darīs. Trešajā solī pieņemot nepieciešamos normatīvos aktus, un no 1. janvāra sistēma sāk strādāt pa jaunam. Tas ievelkas pat desmit gadu garumā, bet visos posmos notikušas publiskas apspriešanas. Visiem viss skaidrs.
Rīgā notiekošo vērtēs pēc diviem darba gadiem. Nomainoties vadībai galvaspilsētā, ne visur pēkšņi mainījās virziens, strādā iepriekš pieņemtie lēmumi, vecā izpildvara. Daudzkur vietā nācis vien nākotnes redzējums, pēc kura spriest, ka notiks pagrieziens. Atsakoties, piemēram, no gāzes apkures, pilsētniekiem piedāvā pietiekami ilgu buferzonu laika ziņā. Rīga pieskaņojas Eiropas nostādnēm. Manuprāt, pareizi.
Kā vērtējat valdības vadības spēju krīzes situācijā? Vai zemāko līmeņu vadītājiem, cilvēkiem reģionos, vienmēr saprotama Kariņa kabineta politika, cīnoties ar pandēmiju?
Krīzei sākoties, bija daudz nezināmā. Bija vērojama valdības vilcināšanās lemt, zināma neuzticība pašvaldībām, kamēr mēs teicām – ļaujiet mums strādāt, būt proaktīviem, palīdzēt cilvēkiem. Toreiz aizbildinājās ar personas datu aizsardzību. Tagad var dabūt senioru telefonu numurus, aicinot uz vakcināciju. Plašāka iesaiste, paļaušanās uz pašvaldībām būtu lietpratīgāka rīcība. Laiks pagājis, sapratne augusi.
Ko teiksiet par spītniekiem, kas nevēlas vakcinēties?
Vakcinēšanās ir mūsu kopējā atbildība par sevi un apkārtējiem, lai dzīvotu drošā vidē. Nekad visi vienādi nedomāsim. Būs pieci, desmit procenti, kurus nekad nepārliecinās potēties. Varbūt nevajag uzbāzties šiem pieciem procentiem.
Iedzīvotāji iepazinušies ar jaunajiem gāzes, elektrības tarifiem un ar pieaugušajām cenām veikalos. Pašvaldību savienība uzskata, ka 40% ģimeņu pakļauti nabadzības riskam – ko jūs iesakāt darīt valdībai, sniedzot atbalstu cilvēkiem?
Daudzās Eiropas valstīs analizē situāciju, cenšas pieņemt pareizākos lēmumus, palīdzot iedzīvotājiem energokrīzē. Arī mūsu valdībai jāreaģē aktīvāk. LPS aicināja rīkoties no septembra, taču rēķini joprojām aug, un tas, ka līdz 40% mājsaimniecību varētu nespēt maksāt par apkuri, elektroenerģiju, ir nopietns signāls.
Pagājušonedēļ nosūtītajā vēstulē Ministru prezidentam aicinām pārskatīt enerģētiskās nabadzības definīciju, paredzot atbalstu mājsaimniecībām, kuru izdevumi par energoresursiem pārsniedz 10% no kopējiem izdevumiem un maksa par siltumu gada laikā augusi par 25%.
Dažviet tarifi nav kāpuši tik strauji, tomēr tas nav lokāls jautājums, problēma ir visaptveroša. Runājam par visu valsti. Pabalsts pienākas tiem, kas apsilda mājokli kā ar elektrību, tā gāzi, jo rīt nepāriesim gāzes pavarda vietā uz malkas apkuri. Vēl viens risinājums, kam valdība pagaidām nepiekrīt, ir PVN samazinājums uz apkures sezonu. Taču šo iespēju neizslēgsim.
Kāda situācija ar mājokļu pabalstiem – pieprasījums pēc tiem pašvaldībām pieaug?
Trūcīgo ģimeņu skaits gada laikā pieaudzis par 40%, un pabalsti būs vajadzīgi vairāk. Valsts nāk talkā, sedzot 50% no atbalsta, pašvaldībām arī jāiegulda papildu līdzekļi. Runa ir ne tikai par mājokļu pabalstu. Apvienojoties pēc teritoriālās reformas, jādomā, kā nepasliktināt stāvokli iedzīvotājiem, kas dzīvoja dažādās lokālajās teritorijās uz vietas. Arī tas uzliek izdevumu slogu.
Šis laiks absolūti nav vienkāršs. Strauji palielinoties cilvēku skaitam, kuriem nepieciešama palīdzība, pie valsts var nākties meklēt atbalstu garantētā minimālā ienākuma līdzekļu nodrošināšanai jau šogad, nevis 2023. gadā, kā paredzēts.
Ārkārtas stāvokļa ierobežojumi, palīdzība ģimenēm energokrīzē būs tēmas Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā. Kādu lietišķu piedāvājumu LPS sagaida no partijām, startējot uz nākamo Saeimu?
Mums priekšā sarunas par nopietniem procesiem izglītības jomā, jo izglītība ir puse no visiem mūsu budžeta izdevumiem. Nevarēsim ar dažu skolu slēgšanu kompensēt gaidāmo pedagogu algu paaugstinājumu. Jāsaprot, kā mūsu jaunatne izglītosies, jāgādā, lai liela daļa neaizbrauc prom. Pasarg Dievs, ko tad darīsim!
Reģionālās attīstības ziņā ir milzīga atšķirība starp centru un perifēriju. Cilvēki Latvijā dzīvo ne tikai pilsētās, bet joprojām visā valsts teritorijā. To nedrīkstam pazaudēt. Jo tālāk no centra, jo dzīve dārgāka. Protams, būtu ekonomija, ja visi saietu dzīvot pilsētās, Rīgā – tā būtu daudz efektīvāk. Bet tā dzīvē nenotiek. Jau esam pazaudējuši daudzus lauku iedzīvotājus, vērojami novecošanās procesi – reģionālā politika ir viens no virzieniem, kuru es labprāt redzētu apskatītu partiju programmās.
Viens no rādītājiem, kādēļ politiskie spēki gūs vai negūs atbalstu vēlēšanās, būs stāsts, kā iziesim no spriedzes ar enerģētisko krīzi. Rezultātu redzēsim pavasarī, un – kā notiks priekšdarbi, sagatavojoties nākamajai ziemai? Jābūt skaidram redzējumam – būs, nebūs palīdzība tiem, kas nespēj samaksāt, un tiem, kas vēlas pārkārtoties uz lētāku, zaļāku apkuri. Un – kurš maksās par zaļās enerģijas attīstību? Vēl viens faktors, cik būs kvalitatīvi izstrādātu projektu, lai Latvija spētu apgūt Eiropas līdzekļus.
Vai novadu iedzīvotāji sagaidīs kandidātus priekšvēlēšanu kampaņas periodā? Cik cilvēkiem vispār svarīgi uzzināt politiķu viedokli nepastarpināti?
Deputātu tikšanās, ministru vizītes reģionos turpinās, bet ne tādā apmērā kā iepriekš. Pašvaldību vēlēšanu apmeklētību ietekmēja arī tas, ka kandidātiem nebija iespējas tikties ar vēlētājiem. Esmu pretinieks sarunām “caur televizoru”. Vajadzīgs cilvēciskais kontakts. Tā neesamība sabiedrībā vairo negācijas, neapmierinātības, neizpratnes sadaļu. Arī uz vēlēšanām var organizēt tikšanās pasākumus. Vēlētājiem jāskatās, kurš politiskais spēks atmet tam ar roku vai sapulcina cilvēkus, ievērojot drošības ierobežojumus. Tas, kas to pratīs, pratīs arī strādāt.
Kāpēc pašvaldības konfliktē ar priekšniecību VARAM ministra Pleša personā? Jūrmala un Ķekava vērsušās Satversmes tiesā, lai atceļ ministrijas lēmumus. Jūrmalas gadījumā par liegumu iekasēt auto caurlaides maksu, bet Ķekavā – neļaujot aizliegt novada robežās rīkot azartspēles. Spēļu namus vēlas slēgt arī Rīgā, Salaspilī…
Ar ministru vienojāmies par tikšanos ar pašvaldību vadītājiem februārī, kurā viņš izskaidrotu par tā vai cita lēmuma pieņemšanu. Bet, ja pašvaldība pieņēmusi saistošos noteikumus un uzskata, ka tie nepamatoti apturēti, tad vienīgais ceļš ir vērsties Satversmes tiesā, lai noskaidrotu, kam taisnība.
Pret pārkārtojumiem teritoriālajā reformā atsevišķos novados iebilda pat 95% aptaujātās tautas. Arī azartspēles nevēlas 80% ķekaviešu. Ar kādām tiesībām viņu viedokli noraida?
Kas ir pašvaldība? Tā ir teritorija, kurā pašu valdību ievēlē vietējie iedzīvotāji, kurā pieņem pašu lēmumus un rīkojas, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas labāk. Ja 80 procenti pateikuši, ka nevēlas spēļu namu novadā, loģiski, dome arī izšķiras pret. Ir jāuzklausa un jārespektē iedzīvotāju vairākuma domas. Eiropas Savienībā daudzviet spēļu zāles ir izraidītas vai iekārtotas speciālās vietās – pēc pašvaldību lēmuma.
No Latvijas Pašvaldību savienības izstājušās Daugavpils un Jūrmala. Vai piemēram būs sekotāji?
Skumji, ka Jūrmala gada nogalē šķīrās – 15. decembrī atsūtīja Ziemassvētku apsveikumu, 16. decembrī dome nebrīdinot pieņēma lēmumu pamest mūsu organizāciju. Ko gribu teikt? Tikai kopā varam ko izdarīt. Pašvaldību savienība nozīmē katra dalībnieka viedokli – apkopojumā.
Gadās, kāda pašvaldība paliek mazākumā ar savu uzskatu pret pārējo pozīciju, bet vienalga tā ir iespēja līdzvērtīgi piedalīties pašvaldību politikas veidošanā un normatīvo aktu izstrādē. Neskatoties uz panāktajiem rezultātiem, mums ir viens no labāk vērtētajiem sarunu procesiem partnerībā ar valdību Eiropas Savienībā. Vietvaras ir dažādas. Ir aktīvākas, kas izsaka domas pilnīgi par visu, ir mazāk aktīvas. Ir tādas, kurās ir speciālisti īpašās jomās. Arī Jūrmalas gadījumā bija 18 deleģēti pārstāvji, kuri darbojās mūsu komitejās un apakškomitejās.
Es ceru, ka abi promgājēji pēc laika atgriezīsies. Lielo pilsētu asociācija nodarbojas ar savas specifikas jautājumiem, dalība tajā esot lētāka. Mums ir proporcionāla iemaksa katram organizācijas biedram. Par līdzekļiem algojam ekspertus, kas strādā ar ministrijām, valdību, Saeimu, cenšoties nosegt visu laukumu. Jūrmalai daudz saistību ar vides aizsardzību, piekrastes apsaimniekošanu – žēl, ka kūrortpilsēta nepiedalīsies viedokļa paušanā par būtiskajiem jautājumiem.
Kā skatāties uz to, ka pašvaldību vēlēšanās liegts startēt bezpartijisko vēlētāju apvienību sarakstiem?
Tas noteikti pabīdīja vienu daļu entuziastu nost no politikas, cilvēki kļuva mazaktīvāki. Man liekas, ar to zaudējam. Zaudējam normālus cilvēkus, kas nāca ar idejām, kas palīdzēja ģenerēt idejas. Valsts tikai iegūtu, ja pavērtu ceļu kandidēt vēlēšanās ne tikai partijām. Varbūt nākamajai Saeimai jāstrādā pie vēlēšanu sistēmas maiņas.
