Atziņas 0
Lūk, Kērka Duglasa atziņas par dzīvi, mākslu, mīlestību un slavu.
Ļaudis vienmēr runā par vecajiem, labajiem laikiem. Viņi saka, – vecās filmas bija labākas, vecie aktieri bija tik izcili. Es gan tā nedomāju. Vienīgais, ko varu pateikt par vecajiem, labajiem laikiem ir tas, ka tie ir pagājuši.
Lai jel ko sasniegtu, jābūt drosmei izgāzties.
Tikums nav fotogēnisks. Ko nozīmē būt labajam zēnam? Neko, lūk, tā. Lielu, apaļu nulli, kas uzsmaida ikvienam.
Kādēļ sievietes nevar būt līdzīgākas suņiem? Tik maigas, mīlošas, uzmanīgas…
Ja gribi kaut ko uzzināt par vīrieti, ļoti daudz var noskaidrot, paskatoties, ko viņš ir apprecējis.
Zināt, lai cīnītos ar likstām, nepieciešama iekšējā filosofija.
Ko mani vecāki domātu par Ameriku, ja ierastos tajā šodien? Vai viņi maz gribētu braukt šurp? Nudien nezinu.
Lai cik slikti būtu, vienmēr var būt vēl sliktāk. Nu, un ja insults būtu man radījis runas traucējumus? Mozum tie bija, un nekādas vainas!
Mani četri dēli zināja, ka esmu ebrejs, bet es viņiem ļāvu būt, kas vien viņi vēlas. Vienīgais, kas man vienmēr bijis svarīgi, – lai viņi būtu labi cilvēki, kuri palīdz citiem, jo visām reliģijām būtu jācenšas padarīt cilvēkus labākus un iejūtīgākus. Ja reliģija to dara, tā ir laba reliģija.
Es domāju, reliģija pasaulē radījusi daudz katastrofu.
Es nācu no galējas nabadzības. Nebija cita ceļa kā vien augšup.
Kļūstot vecākam, mīlestībai ir vairāk dziļuma.
Slava tikpat lielā mērā atkarīga no veiksmes kā talanta, varbūt pat vairāk.
Kļūstot par zvaigzni, tu pats nemainies – mainās visi citi.
Bailes ir šausmīgas. Tā liek darīt briesmu lietas.
Ja es par kādu domātu, ka viņš nekad nav grēkojis, nezinu, vai vēlētos ar viņu runāt. Cilvēks ar trūkumiem ir daudz interesantāks.
