Pie Atlantijas vaļņa 1943. gadā. 2865 km garā nocietinājumu mūra celtniecību un ieroču izvietojuma tīkla būvniecību pārraudzīja Hitlera galvenais arhitekts Alberts Špērs.
Pie Atlantijas vaļņa 1943. gadā. 2865 km garā nocietinājumu mūra celtniecību un ieroču izvietojuma tīkla būvniecību pārraudzīja Hitlera galvenais arhitekts Alberts Špērs.
Foto: AKG-IMAGES/SHUTTERSTOCK

Planētas noslēpumi: Trešā reiha galvenais gudrinieks 0

Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Lasīt citas ziņas

 

Ir vairākas lietas, tādas kā savdabīgas vēsturiskās patiesības, kas vienu no 20. gadsimta baisākajiem tirāniskajiem režīmiem Vācijas Trešo reihu raksturo arī kā savā ziņā unikālu, īpaši talantīgu un dažādos aspektos teju vai pārdabiski spējīgu personību uzplaukšanu. Un tas ir arī stāsts par skarbu likteņa lēmumu šos talantīgos cilvēkus neglābjami iesaistīt globālu kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci maksimāli efektīvā īstenošanā. Un katrā ziņā tas ir stāsts arī par Trešā reiha “galveno arhitektu” Albertu Špēru.

CITI ŠOBRĪD LASA

Arhitekts, plānotājs un būvnieks – tā neapšaubāmi ir ļoti radoša profesija. Un varētu šķist, ka tai nevajadzētu būt nekādai saistībai ar politiku. Tomēr jau kopš neatminamas senatnes tieši arhitektūra un valsts pārvalde gājušas roku rokā. Un tā tas lielā mērā ir arī mūsdienās, tiesa, varbūt vien ar to niansi, ka tagad ar jēdzienu “vara” jeb “valsts pārvalde” jāsaprot gluži konkrēta naudas vara vai vienkārši jebkāda darbošanās tās interesēs.

Šeit par izņēmumu nevarēja kļūt arī 20. gadsimta lielvaru uzsāktā cīkstēšanās – no alkatības uzvaras gājiena sākuma un pārmērīga turīguma dīžīgas plātīšanās Amerikā līdz totalitārajām Eiropas un Āzijas tirānijām. Tā, piemēram, sekmīgajam vācu arhitektam Albertam Špēram izdevās pat kļūt par vienu no visietekmīgākajām personām nacistu režīma pārvaldītajā Trešajā reihā un paša fīrera Ādolfa Hitlera uzticības personu. Lielā mērā par to pat nevajadzētu brīnīties, jo viņš patiešām bija radošs, atjautīgs, uzņēmīgs un katrā ziņā ļoti spējīgs cilvēks.

Piemēram, avotos dažviet minēta gluži vai leģenda par to, ka pašās 2. Pasaules kara beigās, kad padomju karaspēks jau bija neglābjami ielencis Berlīni un par kara iznākumu vairs nevienam, ieskaitot arī allaž apmāto Hitleru, nebija nekādu šaubu, Alberts, kurš uzturējās tobrīd puslīdz drošā vietā Dānijas pierobežā, vēl sadūšojās aizlidot līdz Berlīnei, nosēsties teju vai pie paša bunkura, ieiet tajā iekšā, pēdējo reizi pacietīgi mēģināt pierunāt Hitleru kopā ar viņu laisties prom un pēc tā, kad fīrers vienalga tomēr nav piekritis, atkal iekāpt šajā lidmašīnā un sekmīgi aizlidot. Joprojām neviens tā arī lāgā nav spējis paskaidrot, kā viņš to vispār varēja izdarīt totāli nobloķētajā un jau praktiski pilnībā sabombardētajā Berlīnē, kur ne tikai nebija vairs normālu lidlauku, bet arī platākās ielas bija gruvešu pilnas. Bet Alberts to esot paveicis. Arhitekts un administrators – neglābjams plānotājs un darītājs!

Likteņa un faktiski paša Hitlera iegribas rezultātā Alberts ne tikai īstenoja galvu reibinošu karjeru fašistiskajā Vācijā, bet viņš bija, iespējams, vispār vienīgais cilvēks, pret kuru Hitleram atraisījās kaut kas līdzīgs patiesām un siltām jūtām. Galvenokārt tāpēc, ka tieši Alberts spēja radīt to Trešā reiha impērisko kopīgo stilu, kas bezgala sajūsmināja Hitleru.

Alberta gadījums faktiski uzskatāms par klasisku minētās problēmas “ģēnijs un ļaunums” paraugu. Tiesa, kā jau tādos vēsturiski neviennozīmīgi vērtējamos momentos mēdz būt, daudzi mūsdienu pētnieki uzskata, ka diezin vai Alberts patiešām uzskatāms par ģēniju, lai gan ir skaidrs, ka talanta viņam bija teju vai vairāk nekā visiem viņa kritiķiem un vēlāko laiku vērtētājiem kopā. Viņš talantīgi projektēja un būvēja, talantīgi vadīja jebkuru uzticēto procesu un vēl jo talantīgāk spēja izvairīties no nāvessoda starptautiskajā Nirnbergas tribunālā.

 

Jaunība un sastapšanās ar nacionālsociālismu

Bertolds Konrads Hermanis Alberts Špērs dzimis 1905. gada 19. martā Vācijas pilsētā Manheimā. Gan viņa vectēvs, gan tēvs bija arhitekti, un dzimtā bija pieņemts, ka šo profesionālo virzienu turpina arī jaunās atvases. Pēc kāda laika Alberta vecāki pārcēlās uz Heidelbergu, kur viņš iestājās augstākajā reālskolā, kuru turpat arī sekmīgi absolvēja. Pēc tā, paklausot uzstājīgai tēva prasībai, viņš, protams, devās studēt arhitektūru Karlsrūes universitātē, bet vēlāk turpināja mācības arī Minhenes un Berlīnes augstākajās tehniskajās skolās. Īstenā un patstāvīgā pieaugušo dzīvē Alberts ienāca Vācijai ļoti tramīgajos un lielā mērā arī izšķirošajos 20. gadsimta trešās desmitgades beigu gados.

Un šeit uzreiz var piebilst, ka patlaban brīvi pieejamie avoti piedāvā ārkārtīgi skopu informāciju gan par Alberta senčiem, gan tostarp arī viņa paša ģimeni. Pat par Alberta dzīvesbiedri, ar kuru viņš apprecējās 1928. gadā, un visu sešu viņu bērnu, kurus, kā izskatās, gluži metodiski viņi sākuši laist pasaulē tikai kopš 1934. gada, likteņiem ir grūti sameklēt puslīdz uzticamu informāciju. Iespējams, šo un to vairāk varētu izlobīt vismaz no viņa paša autobiogrāfiskajām grāmatām vai citiem ar iedziļināšanos viņa biogrāfijā saistītiem mākslas un dokumentālajiem darbiem, taču to pamatīgāka studēšana tad varētu būt kāda cita pētījuma uzdevums. Turklāt apskatnieki pauduši, ka visi paša Alberta memuārdarbi pamatā veltīti centieniem nepārejoši pašattaisnoties vēstures tiesas priekšā, mazāk vēstījumiem par savu privāto dzīvi. Tāpēc arī šajā reizē acīmredzot ir iemesls vairāk runāt tieši par Alberta mūža veikumu un tā vispārējo izvērtējumu, privāto praktiski noliekot malā. Varbūt var vienīgi piebilst, ka Alberta vecākais dēls, kura vārds arī bija Alberts, ieturēja strikto dzimtas tradīciju – kļuva par itin atzītu arhitektu…

Iestājoties NSDAP, Albertam bija 26 gadi. Viņš tad jau bija daudzsološs arhitekts un, kā vēlāk pats neatlaidīgi apgalvoja, bija nevis nacistu ideoloģijas, bet gan personīgi paša Ādolfa Hitlera pamatīgi iespaidots. Alberts sapņoja kļūt par diženu radītāju, un viņš sajuta, ka piederība šai konkrētajai partijai, kuras vadībā viņš saskatīja tādus pašus diženus potenciālos radītājus, varētu nodrošināt lieliskas karjeras iespējas. Un var droši apgalvot – Alberta cerības šajā aspektā lieliski piepildījās.

1930. gada 4. decembrī Hitlers uzstājās Hāzenhaides parkā ar kvēlu runu Berlīnes studentiem, pasniedzējiem un profesoriem, un šī runa, kā Alberts pats vēlāk paudis memuāros, atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Jau 1930. gada pavasarī Alberts bija kļuvis par Berlīnes rajona Vanzē nacionālsociālistiskā automobiļu korpusa vadītāju. 1931. gada martā viņš iestājās NSDAP (ar 474481. kārtas numuru) un vienlaikus arī partijas triencienvienībā, bet jau pēc nepilna pusgada “pārcēlās” uz SS. Drīz viņš Manheimā atvēra pats savu arhitektu biroju un 1932. gadā saņēma pirmos partijas pasūtījumus, kas gan vēl bija saistīti tikai ar salīdzinoši nenozīmīgu atsevišķu NSDAP objektu pārbūvi.

1933. gada martā Alberta birojs beidzot saņēma nopietnāku pasūtījumu: pats propagandas ministrs Jozefs Gebelss vēlējās pamatīgi pārbūvēt savas ministrijas ēku. Tajā pašā gadā jaunajam arhitektam piedāvāja piedalīties arī Tempelhofā notiekošās NSDAP rīkotās 1. maija svētku demonstrācijas un faktiski jau tūlīt pat arī NSDAP kongresa Nirnbergā noformēšanā. Šajos noformējumos Alberts dāsni izmantoja gigantiskus audeklus ar svastiku un ērgļa figūru, kura spārnu vēziens sasniedza 30 metrus, un lieki piebilst, ka rezultātā tas patiešām izskatījās iespaidīgi. Jo sevišķi uz ekrāna: šā kongresa atklāšanu kinolentē iemūžināja ne mazāk leģendārā Alberta laikabiedre Lenija Rīfenštāle, veidojot dokumentālo filmu ar iestudējuma elementiem “Gribas uzvara”.

Aptuveni ap to laiku Albertu bija pamanījis arī pats Hitlers, kurš novērtēja viņa organizatorisko un administratora talantu. Visbeidzot, notika viņu personīgā iepazīšanās. Un viņi jau kopš pirmajiem mirkļiem savstarpēji lieliski sapratās. Iespējams, arī tāpēc, ka fīrers pats savulaik bija cerējis kļūt par mākslinieku, joprojām saglabājot neviltotu interesi par visu veidu mākslām, tostarp arī arhitektūru. Viņš pret jauno un neapšaubāmi spējīgo censoni izturējās maksimāli labvēlīgi, ieceļot par sava personīgā arhitekta Paula Ludviga Trosta tehnisko asistentu. Alberts sāka nodarboties ar Reihskancelejas pārbūvi un NSDAP galvenās mītnes rekonstrukciju Minhenē.

1934. gada janvārī Trosts pēkšņi nomira un Alberts acumirklī kļuva par viņa aizstājēju fīrera personīgā arhitekta postenī, tādējādi it kā automātiski iekļaujoties tā dēvētajā Hitlera tuvākajā lokā. Alberts strauji rausās augšup pa karjeras kāpnēm: personīgais fīrera arhitekts, Berlīnes ģenerālinspektors būvniecības jautājumos, reihstāga deputāts, reihsministrs, ar kolosālām radošo ieceru īstenošanas iespējām, slavu un ievērību, bagātību un augstiem valsts amatiem apveltīts “jaunais speciālists”. Alberts līdz sirds dziļumiem bija iepaticies Hitleram, un šis bija tieši tas gadījums, kad mākslinieks neviltotā katarsē pilnībā pārdevis dvēseli velnam.

Taču nacisma būtību tomēr veidoja nevis arhitektūra, bet gan karš, un Albertam, kurš absolūti nebija agresīvs un kaujinieciski noskaņots cilvēks, tomēr nācās pilnā mērā kalpot sava aizgādņa kopīgās “diženās misijas” nolūkā. Kopš mirkļa, kad 1937. gadā Alberts kļuva par impērijas galvaspilsētas ģenerālinspektoru būvniecības jomā, viņa viens no galvenajiem uzdevumiem tagad bija kardināla Berlīnes rekonstrukcija. Nevis tā vienkārši, bet gan neslēpti politiski – nolūkā to padarīt par vācu iekarotās visas pasaules galvaspilsētu.

 

Teorija par drupu ideoloģisko vērtīgumu

Katrā ziņā realitātē Alberts tomēr nebija tik ļoti jau nu “partijai pilnībā nejaušs cilvēks”, kā pats vēlāk mēģināja to uzsvērt. Kopš iestāšanās NSDAP viņš bija nopietni pastrādājis nacisma būvniecības laukumā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kādā brīdī Alberts vārda vistiešākajā nozīmē apbūra Hitleru ar pašizdomāto “Teoriju par drupu vērtīgumu”. Proti, pagātnes monumentu drupām jāiedvesmo jauno laiku varoņi, un itin visam, ko būvē diženajā reihā, pat ja gadsimtu gaitā tas kaut kad nākotnē būs apsūbējis, vienalga jāspēj satriekt un iedvesmot pēcnācējus. Alberts pietiekami ambiciozā manierē visus savus šedevrus pielīdzināja antīkajiem sasniegumiem, bet sevi pašu – diženajiem Senās Romas būvniekiem. Savukārt fīrers par virkni Alberta romantiskāko uzmetumu teju vai sāka liet sajūsmas asaras – vēl pat neuzbūvētās pompozās ēkas jau bija attēlotas pēc vairākiem gadsimtiem pilnībā pamestas un laika zoba jau pamatīgi skartas, taču vienalga joprojām sevī glabāja nepārprotamu bijušās varenības auru.

Turklāt nenostrādāja arī pieglaimīgāko līdzgaitnieku mēģinājumi pārliecināt Hitleru par to, ka tikko izveidotā Tūkstošgades reiha ideju apgāna doma par tā kaut kad sagaidāmo norietu. Fīrers pārsteidzošā kārtā to tomēr uzskatīja par visnotaļ loģisku un pat lielā mērā pamācošu, tāpēc deva rīkojumu turpmāk jebkuru būvniecību aplūkot, jau uzreiz ievērojot Alberta izgudroto “drupu vērtību”.

Savukārt pats Alberts šo principu pilnā mērā iemiesoja, uzbūvējot partijas kongresu teritorijā Cepelīna tribīni – Trešā reiha galveno tribīni, leģendārajam Pergamas altārim līdzīgu gigantisku būvi. Šis vienīgais no visiem kongresu teritorijā ieplānotā zāļu, piļu, tempļu, stadionu un laukumu kompleksa pilnībā pabeigtajiem projektiem patiešām spēja pārsteigt jebkuru iztēli: no tribīnē paslēptās Zelta zāles vadonis pacēlās uz Fīrera katedru, skanot mūzikai un bungu rīboņai un fonā notiekot brīnumainai gaismas spēlei – gluži kā senā kulta priesteris. Hitlers esot bijis nevaldāmā sajūsmā un nodēvējis to par Gaismas templi: pa perimetru izvietoto jaudīgo prožektoru radītais gaismas plīvurs imitēja nepieejamu sienu…

Alberts arī pārstrādāja Vernera Marksa Olimpisko stadionu, lai to pielāgotu 1936. gada olimpiskajām spēlēm: atbilstoši Hitlera vēlmei stikla fasādi nomainot ar akmens būvi. Un katrā ziņā zīmīgs ir arī Alberta ieguldījums Vācijas paviljona projektēšanā Vispasaules izstādei 1937. gadā Parīzē, saistībā ar kuru savās atmiņās viņš aprakstījis savdabīgo epizodi, kurā iesaistīts leģendārais boļševiku lolotās padomju valsts simbols – Veras Muhinas skulptūra “Strādnieks un kolhozniece”, kas bija izlikta Vispasaules izstādē Parīzē 1937. gadā. Hitlers juties teju vai nomākts no jaudas, ko izstarojis šis monuments, tāpēc pieprasījis arī no vācu puses likt pretim kaut ko tikpat varenu un iespaidīgu. Un šā uzdevuma izpildi uzticēja Albertam.

Bija zināms, ka izstādē padomju un vācu paviljoni būs izvietoti tieši viens otram pretim, un, kā izskatījās, izstādes franču direkcija bija gluži apzināti sarīkojusi tādu provokatīvu konfrontāciju. Kādā brīdī Alberts izstādes laukumā it kā nejauši esot ieklīdis kādā telpā, kur uzreiz ievērojis slepenu padomju paviljona iekārtojuma plānu: divas desmit metrus augstas figūras uz liela pjedestāla platā uzvaras solī devās tieši virsū… vācu paviljonam. Tieši tajā acumirklī Alberta galvā dzimusi ideja par masīvu kubu, kas arī pacelts uz stiprām kolonnām un tādējādi it kā atvaira šo uzbrukumu, bet no šā torņa karnīzes augšas uz padomju skulptūras tēliem lepni noraugās ērglis ar svastiku savos varenajos nagos. Turpat savā grāmatā Alberts ar lepnumu piebildis, ka par šo savu darbu esot saņēmis izstādes rīkotāju piešķirto zelta medaļu. Tiesa, to pašu saņēma arī padomju kolēģi. Tātad šīs konfrontācijas rezultāts – neizšķirts.

Bet Hitlers, protams, atkal jutās maksimāli apmierināts, vienlaikus vēl vairāk pieķeroties Albertam. Lai gan, objektīvi raugoties, gluži mākslinieciskā aspektā fašistiskais ērglis uz kuba tomēr būtiski piekāpās Veras Muhinas radītajam šedevram.

 

Nojaucamā Berlīne

Nacisti jau partijas VI kongresā Nirnbergā bija apstiprinājuši “NSDAP kultūras programmu”. Un tajā cita starpā bija pausts: “…Tā kā mēs domājam par Impērijas mūžību, arī mākslas darbiem jākļūst mūžīgiem; tiem vajadzētu, kā mēdz teikt, būt lieliskiem ne tikai ar savas koncepcijas diženumu, bet arī ar sava plānojuma un savu formu atbilstības harmoniju. Šīs spēcīgās būves kļūs arī par vācu nācijas politiskā spēka iemiesojuma attaisnojumu.”

Vispirms tas bija attiecināms tieši uz arhitektūru. Līdz 1939. gadam Alberts bija praktiski pilnībā izstrādājis Impērijas galvaspilsētas rekonstrukcijas plānu. Hitlera iecere paredzēja, ka pilnībā pārbūvētajai Berlīnei jākļūst par visas jaunās pasaules galvaspilsētu, kas labiekārtota monumentālās arhitektūras stilā. Šo gigantisko megapoli, vispasaules reiha centru, bija paredzēts nodēvēt par Germāniju. Hitlers braši pauda: “Berlīni kā pasaules galvaspilsētu varēs salīdzināt tikai ar Seno Ēģipti, Babilonu vai Romu! Londona un Parīze salīdzinājumā ar to – nekas!”

Pēc vēsturiskās apbūves un dzīvojamo masīvu novākšanas pilsētas centram cauri vestu divas galvenās asis – ziemeļi–dienvidi un austrumi–rietumi –, no kurām galvenā būtu piecus kilometrus gara un 120 metrus plata, un ar jaunām ideoloģiskas nozīmes ēkām abās pusēs, piemēram, Rasu zinātņu un Pasaules kara muzejiem, Impērijas ministrijām, milzīgām stacijām, teātriem, stadioniem, laukumiem, triumfa arkām, kolonnām, ūdenskrātuvēm, tuneļiem, augstskolu un klīniku pilsētiņām, arī guļamrajoniem.

Par reiha galveno ēku bija pasludināts Tautas nams (jeb zāle), ko bija paredzēts aprīkot ar 300 metru diametrā lielu (pasaulē lielāko) kupolu un kurā varētu satilpt līdz pat 180 000 cilvēku – tur fīrers katru gadu saviesīgos apstākļos satiktos ar tautu. Attiecīgais stils diktēja nosaukumus: Fīrera pils, lekciju zāle Auditorium maximum, Lieliskuma bulvāris un tamlīdzīgi… Fīreram esot ļoti paticis ilgi stāvēt pie šā projekta maketa, vērot to un sajūsmināties. Var piebilst, viņš turpināja cītīgi sekot arī visām PSRS arhitektūras novitātēm, un pēc 1941. gada 22. jūnija iebrukuma boļševiku pārvaldītajā valstī esot dzēlīgi iečukstējis, ka tagad jau nu gan diezin vai “krieviem izdosies uzbūvēt savu grandiozo padomju pili”.

Vēl bija arī grandiozais “Lielā apļa” projekts, kas paredzēja aptvert teritoriju no Norvēģijas līdz Āfrikai un no Atlantijas okeāna līdz PSRS. Pa tā apli bija iecerēts uzbūvēt virkni augstceltņu, kas līdzinātos dievnamiem un mauzolejiem. Visi šie projekti bija izlikti apskatei 1938. un 1939. gadā Minhenē notiekošajās arhitektūras izstādēs.

Alberts pietiekami labi saprata sava patrona estētiskos kritērijus, un visi viņa piedāvātie projekti izcēlās ar neticamu vērienu un gigantomāniju. Pētnieki pauduši, ka būtībā tieši Alberts pilnā mērā noformējis un iemiesojis realitātē Trešā reiha vizuālo stilu visā tā nežēlīgajā jaudā, nomācošajā grandiozumā un pompozumā. Visās šajās “zālēs” un “pilīs”, laukumos un prospektos praktiski nebija vietas cilvēkam, individualitātei. Tā bija telpa masām – bezsejainam pūlim impērijas ērgļa spārnu ēnā.

Berlīnes pārbūves projektu bija paredzēts pilnībā īstenot līdz 1950. gadam. Vispār jau krietni vien pārdroši un varbūt pat kādu nieku avantūristiski bija šie solījumi. Taču Alberts ļoti apņēmīgi ķērās pie darba, un – šo un to viņš patiešām paspēja īstenot, turklāt pārsteidzoši neilgā laikā. Kaut ko tur katrā ziņā nojauca un kaut ko arī uzbūvēja. Un kāds no tā visa arī nežēlīgi cieta…

 

Ebreju izmitināšana

Saistībā ar grandiozo Berlīnes pārbūvēšanas ieceri var piebilst, ka atbilstoši situācijai 1938. gada aprīlī galvaspilsētā pietrūka vismaz 190 000 dzīvokļu, taču Alberta projekts vienalga paredzēja nojaukt aptuveni 17 000 dzīvokļu pilsētas vēsturiskajā daļā. Vienlaikus bija arī labi zināms, ka jauno ēku būvniecībai nepietika ne materiālu, ne darbaspēka. Un tad kādā sanāksmē 1938. gada septembrī Alberts nāca klajā ar priekšlikumu par “ebreju piespiedu izmitināšanu”, paziņojot, ka šo jautājumu pats personīgi apspriedīšot ar Hitleru. Tas pilnā mērā atbilda antisemītiskajai politikai, kas tobrīd viņam acīmredzami šķita visnotaļ pieņemama un normāla. Pēc tā, kad Hitlers šo priekšlikumu apstiprināja, faktiski acumirklī sākās īres līgumu laušana tieši ar ebreju tautības iemītniekiem, viņu piespiedu izmitināšana un nogādāšana tā dēvētajos “ebreju namos”, kā arī ebreju nekustamā īpašuma “āriskošana” atbilstoši “Rīkojumam par ebreju īpašuma izmantošanu”.

Tiesa, lielāko daļu izsūtīto cilvēku mitekļu patiesībā nemaz nenojauca, un tie nonāca priviliģēto reiha amatpersonu, tostarp arī būvniecības ģenerālinspekcijas darbinieku, rīcībā. Taču katrā ziņā jāpiebilst, ka šo masveida izsūtīšanas ideju piedāvāja tieši Alberts, turklāt 1941. gadā viņa vadītā dienesta izveidotie bijušo atbrīvoto dzīvokļu iemītnieku saraksti kļuva par pamatu vismaz 75 000 Berlīnes ebreju deportēšanai, tostarp arī uz Rīgu.

Var piebilst, ka 1939. gada septembrī, iesākoties karadarbībai Polijā, Alberts izdeva rīkojumu apturēt esošo Berlīnes dzīvojamo platību nojaukšanu. Taču tas nepārtrauca ebreju izlikšanu no savām dzīvesvietām un īpašumu atņemšanu ebreju īpašniekiem. Vēlāk viens no tuvākajiem Alberta līdzgaitniekiem un draugiem Rūdolfs Volterss kādā vēstulē ziņojis, ka kopumā no ebrejiem Berlīnē atbrīvoti precīzi 23 765 dzīvokļi.

 

Fīrera favorīts, kurš nebija lasījis grāmatu “Mana cīņa”

Savās atmiņās Hitlera personīgā sekretāre Traudla Junge paudusi, ka Alberts, iespējams, bijis faktiski vienīgais cilvēks, pret kuru Hitleram patiešām bijušas vispār kaut kādas jūtas un ar kuru viņš ne tikai regulāri tāpat vien sarunājās, bet arī klausījās viņa teiktajā. Cits ir jautājums: vai arī patiešām ieklausījās? Tiesa, jāsaprot, ka šīs sarunas galvenokārt tomēr bija saistībā ar dažādiem arhitektūras projektiem un epohāliem nākotnes plāniem. Fīrera adjutanti pat esot lūguši Albertam, lai viņš neņem līdzi pārāk daudz zīmējumu un būvniecības plānu, jo to apspriešanai fīrers allaž velta daudz laika, aizmirstot pat par pirmās pakāpes nozīmīguma valsts jautājumiem. Savukārt Alberts teicis, ka dažkārt Hitlers pat neesot naktī gulējis, lai no rīta nepacietībā varētu savam arhitektam uzrādīt pats savas skices un uzmetumus.

Lai arī Albertam vēlāk lāgā negribējās to atzīt, taču faktiski šī pieķeršanās ar laiku kļuva abpusēja. Katrā ziņā laikabiedri vēstījuši, ka Hitlers un Alberts nav skopojušies ar dažādiem komplimentiem viens otram. Arhitekts pauda sajūsmu par sava patrona pamata idejām, kuras savukārt citi kolēģi čukstot nereti dēvēja par neprātīgu sentimentalitāti retro stilā. Savukārt caurkritušais Vīnes Mākslas akadēmijas students Hitlers varēja stundām ilgi tīksmināties par talantīgā Alberta radītajiem uzmetumiem un prasmīgi izgatavotajiem maketiem. 1938. gadā Hitlers pašrocīgi pasniedza Albertam vienu no visaugstāk vērtētajiem apbalvojumiem Trešajā reihā – NSDAP partijas Zelta nozīmīti. Tas bija ļoti augsts gods: laureātu bija nedaudz, visas nozīmītes numurētas, un pasniedza tās tikai pats fīrers.

Vārdu sakot, to dēvēja par stabilu iekļaušanos Hitlera tuvākajā lokā. Albertu vienmēr aicināja pie fīrera uz dažādām pasēdēšanām, pusdienām, leģendārajiem nakts kinoseansiem, turklāt gan Berlīnē, gan kalnu rezidencē Oberzalcbergā. Jau drīz fīrers burtiski uzstāja, lai Alberts ar visu ģimeni pārceļas uz turpat netālu no rezidences speciāli viņam iekārtotu māju ar lielisku darbnīcu. Tādā veidā faktiski Alberts kļuva nomināli par ceturto svarīgāko pēc paša Hitlera, Gēringa un Bormana “oberzalcburgieti”, saņemot brīvu piekļuvi pašai Trešā reiha svētnīcai.

Un šajā šaurajā kompānijā intelektuāli mēreni pārākais galma arhitekts spīdēja visā savā spožumā – viņš bija tā dēvētais aristokrāts–tehnokrāts, apveltīts ar nevainojamu humora izjūtu, diplomātiski taktisks un lielā mērā arī harismātisks, pievilcīgs un valdzinošs. Un, kā jau pieklājās īstenam ārietim, Alberts uzturēja ārēji stabilu laulību ar vairākām atvasēm, lai gan jau tajā laikā visi, kuriem tas bija jāzina, zināja, ka viņš nav īpaši vienaldzīgs arī pret pikantām ārpuslaulības izklaidēm. Var piebilst, ka Alberts bija precējies ar Margaretu Vēberi (1905–1987), un no 1934. līdz 1942. gadam viņiem piedzima seši bērni: Alberts (1934–2017), Hilde (1936), Margrēta (1938), Arnolds (sākotnēji Ādolfs, 1940–?), Fricis (1941–?) un Ernests (1942–?).

Tāpat vēstīts, ka Alberts bija, iespējams, praktiski vienīgais no fīrera tuvākajiem līdzgaitniekiem, kurš nebija lasījis viņa leģendāro grāmatu “Mana cīņa”. Kāds reiha augstāko aprindu pārstāvis reiz teicis Albertam, ka viņš esot “Hitlera bezatbildes mīla”. Turpat līdzās bijis arī Gērings, kurš tūlīt pat piebildis: “Pirms dažām dienām fīrers runāja ar mani par manu misiju pēc viņa nāves. Viņš man piešķir pilnu rīcības brīvību. Un tikai vienu lietu viņš man lika svēti apsolīt: nekad ne ar vienu citu nenomainīt tieši jūs, neiejaukties jūsu plānos un visu atstāt pilnā jūsu pārziņā. Un vēl man allaž jāpiešķir jebkādi līdzekļi, kādi vien jums varētu izrādīties nepieciešami.”

Pats Alberts apgalvojis, ka esot bijis absolūti neiespējami nacisma laikā palikt vienkāršam tehniskajam speciālistam. Proti, autoritārā sistēmā ikviens, kurš vēlas saglabāt savu vietu varas aprindās, neizbēgami nokļūst politisko kauju laukumā. Tie nosacījumi, kādos tolaik nācies dzīvot, piespieda cilvēkus slēpt savas patiesās jūtas un liekuļot. Cilvēki maksimāli izvairījušies savstarpēji runāt godīgi un atklāti, jo vienmēr bija jābažījas par to, ka viņu vārdus izkropļotā veidā nodos personīgi pašam Hitleram. Visi visapkārt esot pinuši nesaudzīgus intrigu pinekļus, visi allaž rēķinājušies ar Hitlera nepastāvīgumu, taču grūti pateikt, vai viņi šajās spēlēs vairāk uzvarēja vai tomēr zaudēja. “Un es šajā nenoskaņotajā korī savu partiju izpildīju tikpat neprincipiāli, kā visi citi.”

Lai kā arī būtu ar tām politiskajām jūtām, bet gluži reāli 1939. gada septembrī Alberts saņēma pasūtījumu no Gēringa par militārās aviācijas rūpniecības objektu būvniecību un pārveidošanu, kā rezultātā viņa birojam līdz gada beigām bija jāpārrauga vismaz 200 būvlaukumu, bet darbos iesaistīto darbinieku skaits sasniedza 54 000 cilvēku. Viņa darbību rādiuss aptvēra faktiski visu reiha teritoriju. Turklāt vienlaikus Alberts ļoti cieši sadarbojās ar Impērijas bruņojuma ministra Friča Todta būvniecības organizāciju, kas kopš 1938. gada būvēja tā dēvēto Rietumu valni. Bet 1940. gada 1. maijā Alberts uzsāka arī Pēnemindes izmēģinājumu poligona būvniecību. Tajā pašā gadā viņam jau bija uzticēta arī pretgaisa aizsardzības objektu būvēšana un ienaidnieka uzlidojumu laikā veikto postījumu likvidēšana. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada jūnijā Todts uzticēja Albertam arī okupētās Ukrainas fabriku un dzelzceļa līniju atjaunošanas darbus.

Un vēl var piebilst, ka 1940. gada 23. jūnijā Alberts kopā ar arhitektu Hermani Gīzleru un skulptoru Arno Brekeru tādā kā gida statusā pavadīja Hitleru viņa vizītes laikā Francijā, apmeklējot pakļauto Parīzi.

 

Bruņojuma ministrs

Atliek vien tikai mēģināt iedomāties to, kādus karjeras augstumus tieši arhitektūras un būvniecības jomā vēl būtu sasniedzis Alberts, taču pēc Tod­ta nāves 1942. gadā fīrers lēma viņu iecelt par Impērijas bruņojuma reihsministru. Un tieši viņam ar savu neparasto uzņēmību un darba spējām patiešām izdevās pat ļoti ievērojami paaugstināt militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu ražīgumu. Tiesa, lielā mērā to izdevās sasniegt, nežēlīgi izmantojot karagūstekņu un koncentrācijas nometņu ieslodzīto piespiedu darbu, par ko viņš vēlāk nopelnīja itin bargu sodu starptautiskajā Nirnbergas tribunālā…

Tostarp saistībā ar izejvielu un darba spēka trūkumu valstī jau bija iestājusies nopietna ekonomiskā krīze. Alberts centās pārliecināt Hitleru pārtraukt karu, lai vismaz izglābtu valsts ekonomiku, kā arī gribēja aiziet no reihsministra posteņa, taču Hitlers pats personīgi veltīja daudz laika un pūliņu, lai pierunātu viņu palikt savā vietā.

Vēlāk savā grāmatā “Atmiņas” (dažkārt lietots arī nosaukums “Trešais reihs no iekšpuses”) Alberts ar krietnu daļu ironijas paudis: “Var tikai pabrīnīties par to netālredzību un vieglprātību, ar kādu Hitlers mani iecēla tik svarīgā valsts amatā. Es biju pilnībā nejaušs cilvēks gan armijai, gan partijai, gan rūpniekiem. Vēl nekad dzīvē man nebija darīšanu ar ieročiem, jo nekad neesmu dienējis armijā, pat nekad ne reizi neesmu izšāvis no medību ieroča. Lai gan vispār šāds solis pilnā mērā atbilda Hitlera paradumam par līdzstrādniekiem izraudzīties neprofesionāļus. Visbeidzot, viņš jau bija iecēlis vīna tirgotāju (domāts Joahims fon Rībentrops) par ārlietu ministru, partijas ideologu (Alfrēds Rozenbergs) par okupēto austrumu teritoriju lietu ministru, bet bijušo iznīcinātāja pilotu (Hermanis Gērings) par ekonomikas ministru. Nu un tagad viņš par bruņojuma ministru izvēlējās arhitektu.”

Laikā no 1941. un līdz pat kara beigām 1945. gadā Alberts bija arī reihstāga deputāts. Vēl bez Impērijas bruņojuma un militārās rūpniecības reihsministra amata pienākumiem Alberts vienlaikus pildīja arī ceļu un ūdens un energoresursu ģenerālinspektora pienākumus. Turklāt ikviens, kam vien ar to bijusi jebkāda saistība, atzinis, ka visos savos posteņos Alberts bijis lielisks. Piemēram, viņš esot izrādījies patiešām izcils militārās rūpniecības ministrs, spējot neticami ātri tvert jebkuras lietas dziļāko būtību un būt vienādi kompetents gan konstruktoru darba jautājumos, gan saistībā ar saražoto ieroču piegādēm gaisa un jūras spēkiem un visu tamlīdzīgo.

Pat pēc tā, kad karā jau bija iestājies izšķirošais lūzums, un neskatoties uz neglābjami cietušo vācu infrastruktūru un problēmām apgādē ar izejvielām, līdz 1944. gadam Albertam bija izdevies pat ļoti ievērojami paaugstināt bruņojuma ražošanu. Vēlāk pētnieki teju vai vienprātīgi atzinuši: tieši Alberta lieliskās administratora un rīkotāja spējas patiešām palīdzējušas Vācijas ekonomikai noturēties līdz 1945. gada pašam sākumam, kad beidzot tā tomēr pilnībā sagruva, un kopš tā mirkļa jau gan vairs nevienam domāt spējīgam cilvēkam, jo sevišķi no Impērijas pārvaldītāju augstākajām aprindām, nebija ne mazāko šaubu par to, ka arī šo karu Vācija jau ir zaudējusi.

 

Piespiedu darba apoloģēts

Foto: VIDA PRESS

Ražošanas racionalizācija, standartizācija un bruņojuma pašizmaksas samazināšana deva teicamus rezultātus, kas maksimāli iepriecināja fīreru. Taču visnozīmīgāko ieguldījumu tā visa nodrošināšanā tomēr deva kāds cits Alberta jaunieviesums. Tā bija karagūstekņu, koncentrācijas nometņu ieslodzīto un piespiedu darbaspēka (kopumā aptuveni septiņi miljoni cilvēku) faktiski bezmaksas jeb tātad vergu darba izmantošana.

Par visiem citiem sevi par pārāku pasludinājusī āriešu rase praktiski nemaz nedrīkstēja izjust kara izraisītās grūtības. Bet attiecīgie apstākļi lielākajā daļā šo militārajā rūpniecībā iesaistīto darbavietu bija tādi, ka pat fiziski spēcīgs jauneklis tur tikai ar pārcilvēciskām grūtībām spēja noturēties vairāk par vienu gadu. Cilvēki masveidā mira tieši savās darba vietās. Tostarp bruņojuma ražošanas apjomi nepārtraukti pieauga, ievērojami un vairākkārtīgi, turklāt pat vēl 1944. gadā, kad valdīja sabiedroto īstenotā vācu rūpniecības objektu masveida bombardēšana.

Tiesa, tagad ir skaidrs, ka šis vergu darbs tikai mazliet paildzināja Trešā reiha pastāvēšanas laiku. Tāpat kā speciālistiem tomēr nācies atzīt arī to, ka sabiedroto veiktā bombardēšana diemžēl nespēja nodarīt praktiski nekādu būtisku kaitējumu Vācijas militārajai ražošanai, un tās rezultātā cieta galvenokārt sabiedriskie objekti un pietiekami lielā daudzumā bojā gāja pārsvarā civiliedzīvotāji. Par to gan britus un amerikāņus neviens joprojām nav saucis pie kriminālās atbildības kā kara noziedzniekus.

Šī piespiedu darba īstenošana nebija iespējama bez visciešākās sadarbošanās ar Heinriha Himlera organizāciju SS. 1942. gada 15. septembrī Alberts aktīvi piedalījās apspriešanā par “Osvencimas koncentrācijas nometnes baraku sistēmas paplašināšanu saistībā ar austrumu migrāciju”. Zem jēdziena “austrumu migrācija” bija nomaskēts ebreju deportēšanas un iznīcināšanas process atbilstoši Vanzē konferences lēmumiem. Nolūkā izmantot ieslodzīto piespiedu darbu savu mērķu sasniegšanai Alberts kā ministrs apstiprināja “Osvencimas baraku nometnes paplašināšanu pilnā apjomā”, projekta īstenošanai piešķirot papildu līdzekļus 13,7 miljonu reihsmarku apmērā.

Attiecīgās sanāksmes gaitā jo īpaši uzsvērta neatliekamā nepieciešamība “plaši izmantot esošo darbaspēku militārās rūpniecības interesēs”. Un Alberta piešķirtie līdzekļi esot ļāvuši Osvencimas nometnē uz pastāvīgu izmitināšanu nogādāt papildu vēl vismaz 132 000 cilvēku. Tāpat plāns paredzēja arī pakāpenisku darbaspēka “rotāciju” atbilstoši tā “nolietojumam” jeb tātad faktiski bojāejai no pārstrādāšanās, nepietiekama uztura un katastrofāli nepiemērotiem dzīves apstākļiem. Saistībā tieši ar šo normu sanāksmes protokolā aizplīvurotā veidā esot teikts: “Austrumu migrācijai paredzētajiem darba spējīgajiem ebrejiem tādējādi nāksies pārtraukt savu ceļojumu un pastrādāt militārajā rūpniecībā.” Un: kad būs “nolietojušies”, viņi jānogalina, vietā atgādājot nākamos…

Par Alberta koncentrācijas nometņu apmeklējumiem un viņa tikšanos ar ieslodzītajiem un piespiedu darbaspēku esot saglabājušies dažādi dokumenti un atskaites, taču praktiski neesot nevienas foto liecības. Iespējams, tieši tas vēlāk viņam deva iespēju kategoriski noliegt, ka vispār jebko būtu zinājis par cilvēku ekspluatācijas un iznīcināšanas detaļām. Lai gan esot pilnībā precīzi fiksēts, ka tikai vienas nedēļas laikā no 1943. gada 30. marta līdz 7. aprīlim viņš pamanījies apmeklēt 13 rūpnīcas un fabrikas, kurās nodarbināti piespiedu darba veicēji. Savukārt 1943. gada 4. aprīlī tanku rūpnīcas un citu uzņēmumu apmeklējuma laikā kopā ar Hitleru un vēl vienu baiso nacistu figūru Ādolfu Eihmanu bija arī Alberts.

1943. gada 30. martā, apmeklējot koncentrācijas nometni Mauthauzenē, Alberts esot konstatējis nepieļaujami izšķērdīgu materiālu izmantošanu, tāpēc tūlīt pat pārmetis to Himleram, piebilstot, ka 1944. gada “būvniecības plāni” esot “pat ļoti ievērojami” lielāki par plāniem 1943. gadā. Tāpēc Alberts pieprasījis “koncentrācijas nometņu paplašināšanai jaunu plānošanu maksimāli lielākās efektivitātes aspektā”, kā arī nekavējoties pāriet uz “vēl primitīvāku būvniecību”. Avotos piebilsts, ka šie Alberta pārmetumi Himlera pārvaldītajā iestādē raisījuši pārsteigumu un neizpratni, jo vispār jau Alberts pats 1943. gada 3. februārī visus šos plānus bija apstiprinājis…

Turklāt zināms, ka Alberts allaž tiecās bilst kādu vārdu saistībā ar koncentrācijas nometņu projektēšanu, tāpēc periodiski nosūtīja savus līdzstrādniekus veikt dažādas pārbaudes. Kādas pārbaudes laikā 1943. gada 21. maijā Alberta dienesta līdzstrādnieki apskatīja Osvencimas koncentrācijas nometni. Inspektori uz Berlīni aizveda dokumentiem un fotogrāfijām pildītas mapes, un burtiski pēc dažām dienām Alberts piešķīris Himleram būvmateriālus Osvencimas nometnes turpmākai izbūvei.

1943. gada 2. septembrī Alberts kļuva par reihsministru apvienotajā visu viņa pārvaldīto dienestu Impērijas bruņojuma un militārās ražošanas ministrijā. Un tieši kopš tā mirkļa ārkārtīgi strauji palielinājās no ārvalstīm ievestā darbaspēka apjoms, kas 1944. gada augustā bija sasniedzis 7,6 miljonus. Kopumā, kā lēsuši pētnieki, 2. Pasaules kara laikā Trešā reiha teritorijā ārvalstu darbaspēks, koncentrācijas nometņu ieslodzītie un karagūstekņi pārsniedza 13,5 miljonus. Bet vispār kopējais piespiedu darbos iesaistīto pašu vāciešu un ārvalstnieku skaits līdz 1944. gada 20. septembrim esot sasniedzis… precīzi 28 913 634 cilvēkus. Pilnībā droši esot zināms, ka no viņiem šajā piespiedu darbā bojā gājuši aptuveni 500 000 no ārvalstīm ievesto cilvēku, neskaitot karagūstekņus.

Tostarp jau tā paša 1943. gada beigās Alberts bija skaidri sapratis, ka karš faktiski ir zaudēts, un par to pat uzdrošinājās runāt ar Hitleru, kurš gan atkal kategoriski noraidījis iespēju to pārtraukt. Bet 1944. gadā smagi saslimstot, pēc vairākus mēnešus ilgas veseļošanās Alberts centās situāciju izmantot arī tādējādi, lai no visa norobežotos, tāpēc lūdza fīreram atļauju demisionēt. Taču toreiz viņš šādu atļauju vēl nesaņēma. Tas notika vēlāk, faktiski – vairāk nekā novēloti. Proti, 1945. gada 29. aprīlī jeb tātad savas pašnāvības priekšvakarā Hitlers par savu politisko mantinieku iecēla admirāli Kārli Dēnicu, vienlaikus savā testamentā arī beidzot no amatiem atceļot Albertu (pēc viņa atkārtota lūguma). Taču Dēnics šo norādi noignorēja, tāpēc Alberts formāli saglabāja reihsministra amatu līdz pašam sava aresta mirklim.

Bet 1944. gada 8. maijā, atgriezies Berlīnē pēc slimošanas, Alberts atkal atsāka aktīvu darbošanos. Turklāt vēstīts, ka šī viņa atgriešanās jau pati par sevi veikusi vispārēji mobilizējošu iedarbību. Katrā ziņā tieši kā efektīvs administrators viņš līdz pat pašām kara beigām turpināja gan ar savu tiešo darbību stiprināt režīmu, gan ar personīgo piemēru iedvesmot citus darboties tāpat. Tieši kara pēdējā gada laikā Alberts atsāka aizvien biežāk apmeklēt Hitleru viņa rezidencē Oberzalcbergā, lai atkal skaidri un gaiši apliecinātu savu “tuvību fīreram”, kā arī sekmīgāk risinātu virkni dažādu ieceru.

 

Tuvojoties kara beigām

1944. gada jūlijā Vācijas specdienestiem izdevās novērst kārtējo valsts apvērsuma mēģinājumu. Sazvērnieku dokumentos atklājās nodoms Albertu pārvērst par vienu no ministriem jaunajā valdībā. Varētu šķist, ka nebija cerību izvairīties no aresta un potenciālās izrēķināšanās, taču Albertam spīdoši un nevainojami izdevās pierādīt, ka ar šo konkrēto sazvērestību viņam nav bijis nekādas saistības un viņš nav uzturējis nekādus sakarus ar tās plānotājiem. Un tā, visdrīzāk, ir patiesība, turklāt tikai vēl vairāk apstiprina vienoto uzskatu par savā ziņā neviltoto Alberta talanta novērtējumu, jo savā lokā sazvērnieki nespēja saskatīt nevienu kandidātu, kurš šādā postenī savai valstij varētu būt visnoderīgākais. Vārdu sakot, bruņojuma reihsministrs savā postenī palika līdz Trešā reiha pilnam sabrukumam un pat vēl kādu laiku pēc tā. Tiesa, zināms, ka pašos pēdējos kara mēnešos Alberts šaurākā lokā jau izteicies par Hitleru kā par “noziedznieku un bezprāti”.

Tostarp patiesībai gluži noteikti atbilst fakts, ka jau faktiski kopš 1945. gada janvāra vidus Alberts – gluži tāpat kā daudzi citi vairāk vai mazāk saprātīgie Hitlera tuvākie līdzgaitnieki, izņemot pašu fīreru, protams, – sācis ļoti nopietni gatavoties neglābjamajai sakāvei karā un aizdomāties par savu lomu un vietu nākotnes Vācijā. Tiesa, Alberts vairākkārt centies pierunāt Hitleru labprātīgi pārtraukt karu. Piemēram, vēl 1945. gada 15. martā viņš iesniedza fīreram dienesta ziņojumu, kurā bija uzsvērts, ka “pēc 4–5 nedēļām iestāsies neglābjams vācu rūpniecības krahs”, pēc kā “vairs nebūs iespēju karu turpināt ar militāriem paņēmieniem”.

Un tieši pēc tā Hitlers atbildēja ar rīkojumu, ko mēdz dēvēt arī par “Nērona pavēli”, proti, par reiha rūpniecības uzņēmumu un infrastruktūras iznīcināšanu, lai to nevarētu izmantot ienaidnieks. Tiesa, šis rīkojums nebija adresēts tieši Albertam, jo par visiem norādītajiem objektiem bija atbildīgas vai nu militārās komandējošās iestādes, vai gauleiteri. Taču vēlāk Alberts centīgi uzsvēra, ka viņam izdevies ļoti ievērojami mīkstināt šā rīkojuma normas.

1945. gada 20. aprīlī, tāpat kā daudzas citas nacionālsociālistu amatpersonas, Alberts atlidoja uz aplenkto Berlīni, lai piedalītos Hitlera 56. dzimšanas dienas svinībās. Bet 23. aprīlī, kā jau minēts šā materiāla ievadā saistībā ar kādu leģendu, kas pauž par viņa it kā pārcilvēcisko varonību, Alberts vēl pēdējo reizi personīgi ieradās pie fīrera. Avoti vēstī par individuālu tikšanos, pēdējiem mēģinājumiem pierunāt bēgt prom un paša atteikšanos ne tikai no piedāvājuma kļūt par fīrera mantinieku varas tronī, bet arī no visiem tā brīža amatiem reihā. Lai gan pētnieki cenšas kliedēt heroisko mitoloģiju, paužot uzskatu, ka patiesībā apdomīgais un allaž tālredzīgais Alberts pēdējā brīdī ieradās Berlīnē, lai sakārtotu tikai un vienīgi savas personīgās lietas saistībā ar ģimeni un īpašumiem un vienotos par kaut kādu puslīdz vienotu rīcības plānu pēc jau burtiski drīz sagaidāmajām kara beigām, vienlaikus no fīrera izlūdzoties formāli oficiālu “brīvlaišanu”.

Nepilnu nedēļu pēc šīs tikšanās, 1945. gada 29. aprīlī, Hitlers savā politiskajā testamentā cita starpā oficiāli atbrīvoja Albertu no visiem ieņemamajiem amatiem, viņa vietā par bruņojuma reihsministru ieceļot Karlu Otto Zauru. Tiesa, šis nozīmējums gan nestājās spēkā, jo vēl pēc nedēļas reihs vienkārši sabruka. Savukārt Alberts, 1945. gada 1. maijā uzzinot par Hitlera pašnāvību, tomēr esot teju vai apraudājies. Vēlāk viņš to komentēja šādi: “Tikai tajā momentā es sapratu, ka visas mani ar viņu noturošās saites beidzot ir pārtrūkušas. Tikai tad migla izgaisa, maģija izkliedējās.”

 

Ministrs arī Dēnica valdībā

Albertu 1945. gada 23. maijā kopā ar citiem tā dēvētās Flensburgas valdības locekļiem arestēja antihitleriskās koalīcijas rietumu sabiedroto spēki. Vispirms viņu nosūtīja uz Mondorfu le Benu Luksemburgā, kur bija izveidots speciāls nopratināšanas centrs, ko dēvēja par “Ashcan” (Atkritumu trauks). Līdz pat pēdējam momentam Alberts dzīvoja nesatricināmā pārliecībā, ka viņa spējas kā parasti novērtēs neparasti augstu un katrā ziņā iesaistīs sagrautās valsts un ekonomikas atjaunošanā, turklāt noteikti kādā pietiekami augstā amatā, kur viņš atkal varēs pilnā mērā īstenot visus savus talantus.

Šeit var piebilst, ka Flensburgas valdība, kas pazīstama arī kā “Flensburgas kabinets” un “Dēnica valdība”, bija īslaicīga Vācijas valdība, kas mēģināja pārvaldīt vēl neokupēto Vācijas teritoriju 1945. gada maijā. Admirālis Kārlis Dēnics uzstājās saistībā ar Hitlera testamenta norādījumiem. Flensburgas vārds šim veidojumam piekabināts tāpēc, ka šī netālu no Dānijas robežas esošā pilsētiņa bija vieta, kur tajā laikā bija izmitinājies Dēnics un viņam pietuvināto personu loks. Saistībā ar reālo situāciju visās frontēs šīs valdības jurisdikcija pašā Vācijā izplatījās jau vairs tikai uz patiešām ļoti šauru zemes strēmeli – no Austrijas robežas līdz Berlīnei un tālāk līdz Dānijas robežai. Gluži formāli tās ietekmē vēl gan bija arī okupētās teritorijas pašā Dānijā, Norvēģijā un tostarp arī Kurzemē. 1945. gada 8. maijā šī valdība jau kontrolēja faktiski vairs tikai pašu Flensburgu un nelielu teritoriju tās apkārtnē. Savu pastāvēšanu tā beidza 1945. gada 23. maijā, kad to visu pilnā sastāvā arestēja.

Var piebilst, ka Hitlers savā testamentā Dēnicu iecēla nevis par fīreru, bet gan par reihsprezidentu, kas kā amats faktiski bija likvidēts 1934. gadā tūlīt pēc sava priekšgājēja Hindenburga nāves, kad Hitlers kļuva vienlaikus gan par Vācijas reihsprezidentu, gan reihskancleru (tātad par prezidentu un valdības vadītāju vienlaikus). Saistībā ar Hitlera testamentu šajā jaunajā Vācijas pārvaldības orgānā par reihskancleru bija iecelts Gebelss, savukārt Gērings un Himlers jau bija apsūdzēti nodevībā un izslēgti ne tikai no valdības, bet arī no nacionālsociālistu partijas. Gluži fiziski Gērings tajā laikā stingrā SS uzraudzībā jau atradās mājas arestā Bavārijā, savukārt Himlers ar savu štābu arī jau rosījās tās pašas Flensburgas apkaimē.

Par Hitlera pašnāvību un savu iecelšanu par reihsprezidentu Dēnics uzzināja 1945. gada 1. maijā. Tajā pašā dienā pašnāvību veica Gebelss, savukārt par Bormanu vēstīja, ka viņš pamanījies netraucēti aizbēgt no fīrera bunkura un pazust nezināmā virzienā. Tad Dēnics lūdza bijušo Trešā reiha finanšu ministru (kurš šo amatu bez pārtraukumiem pildīja kopš 1933. gada) Ludvigu Šverinu fon Krozigu pieņemt kanclera amatu. Sākumā Krozigs esot kategoriski atteicies, taču drīz personīgās sarunās ar Dēnicu piekrita kļūt par “galveno ministru” (Leitender Minister). Alberts šajā valdībā bija iecelts par ekonomikas reihsministru, vienlaikus joprojām saglabājot arī bruņojuma ministra amatu (Dēnics atteicās ņemt vērā Hitlera rīkojumu par Alberta atbrīvošanu).

Naktī uz 1945. gada 2. maiju Dēnics uzstājās ar savu pirmo nācijai adresēto radio uzrunu, kurā vēstīja par Ādolfa Hitlera “varoņpilno bojāeju” un to, ka karš turpināsies “nolūkā glābt Vāciju no uzbrūkošo boļševiku izpostīšanas”. Tiesa, visdrīzāk jau pirms stāšanās pie sava jaunā amata pienākumu pildīšanas Dēnics labi apzinājās, ka Vācija atrodas uz reāla kraha robežas, savukārt vērmahts vairs nav spējīgs nekur un nekam izrādīt reālu pretošanos. Līdz ar to faktiski vienīgais, ko savas superīsās valdīšanas laikā Dēnics patiešām mēģināja izdarīt, bija centieni panākt separātu mieru ar Rietumu sabiedrotajiem nolūkā pretdarboties PSRS masīvajam spiedienam. Zināms, ka pilnībā neatkarīgi no Dēnica ar līdzīgām iniciatīvām vēl mēģināja uzstāties arī Himlers, kā arī citi atsevišķi pietiekami augsta ranga Trešā reiha personāži…

No Luksemburgas arestēto Albertu nogādāja vispirms uz Versaļu un tad vēl caur Manheimu arī uz Kransbergas pili netālu no Frankfurtes pie Mainas. Kransbergas pilī Rietumu sabiedrotie bija ierīkojuši otru speciālo nopratināšanas centru, kam arī bija līdzīgs zīmīgais nosaukums – “Dustbin” (Atkritumu tvertne). Tur Rietumu sabiedroto pārstāvētie militārie spēki bija savākuši vienkopus visus, kurus uzskatīja par Trešā reiha militārās ekonomikas un tehnikas ie­stāžu vadītājiem, acīmredzami nolūkā saprast, vai šo speciālistu lokā atradīsies ļaudis, kas viņiem pašiem varētu izrādīties noderīgi – vai nu kā speciālisti, vai vismaz slepenie aģenti. Visu šo laiku ar Albertu ļoti nopietni un pamatīgi strādāja gan britu, gan amerikāņu specdienesti, jo sevišķi tie pēdējie. Pētnieki pauduši, ka ir pamats uzskatīt: šajās sarunās Alberts un amerikāņi tomēr par kaut ko ir spējuši vienoties. Iespējams, vismaz par to, kā prasmīgāk aizstāvēties starptautiskajā tribunālā, lai izvairītos no maksimālā iespējamā soda mēra, proti, nāvessoda. Sak, vēlāk tad jau skatīsim, kādu sadarbību varētu veidot…

 

Izdzīvošanas tehnoloģija tribunālā

Tostarp var droši apgalvot, ka Alberts, labi apzinoties Trešā reiha krahu, nezin kāpēc neticēja, ka tās vienlaikus ir arī viņa spīdošās karjeras beigas. Viņš esot kategoriski ieteicis Dēnicam nolikt savas pilnvaras, savukārt sevi gribēja izvirzīt kā pārrunu vedēju ar PSRS, turklāt šim nolūkam kārtējo reizi pieprasot attiecīgu līdzstrādnieku štatu un krietnu materiālo nodrošinājumu. Pat pēc aresta viņš esot bijis ilūziju varā par to, ka viņu ātri vien un neizbēgami iesaistīs sagrautās valsts ekonomikas atjaunošanā un pilsētu būvniecībā.

Bet tā vietā viņš tomēr nonāca uz kara noziegumos apsūdzēto sola starptautiskajā Nirnbergas tribunālā. Un tur gan viņš laikam beidzot pilnā mērā atskārta, kāda ir reālā situācija un ar ko tā viņam draud. Taču faktiski acumirklī tapa kārtējais jaunais viņa projekts, kas, kā vēlāk secinās pētnieki un speciālisti, atkal bija teju vai nevainojams un savā ziņā pat spīdošs. Proti, Albertam pietika prāta laikus mest visus kažokus uz otru pusi un Nirnbergā noformēt sev veidolu par noburtu ideālistu, kurš tikai pildījis pavēles un nav pat nojautis par kara noziegumu patiesajiem apmēriem.

Tostarp Alberts kļuva faktiski par vienīgo, kurš necentās noliegt nacisma kolektīvo vainu un pat pauda publisku nožēlu. Vēl vairāk – viņš pat sadomāja stāstīt, ka jau pašās kara beigās esot plānojis veikt individuālu terora aktu un saindēt Hitleru, ielaižot bunkura gaisa sistēmā indi, taču to iztraucējis skumjais fakts, ka vajadzīgajā mirklī nekādi neesot izdevies atrast piemērotas trepītes, un bez tām plāns nav bijis īstenojams. Tiesa, šī laikam bija vienīgā epizode viņa taktiskajā un stratēģiskajā shēmā, kas absolūti izgāzās. Par to liecina kaut vai fakts, ka šā stāstījuma laikā pārējie uz apsūdzēto sola sēdošie nav spējuši novaldīties un sākuši skaļi smieties, cits citam bikstot sānos un rādot uz Albertu ar pirkstu. Pēc tā viņš vairs neko tamlīdzīgu nekad nav atļāvies.

Albertam izvirzītā apsūdzība tribunālā pamatā balstījās viņa paša liecībās, ko viņš sniedza (un, iespējams, arī iepriekš saskaņoja) amerikāņu specdienestu pārstāvjiem pēc arestēšanas, un tās pauda, ka Albertam nav bijušas nekādas īpašās pilnvaras un viss viņa veikums Trešajā reihā bija saistīts tikai ar tehnisku un ekonomisku darbību, absolūti nemaz neskarot politiku, par ko viņš pats labākajā gadījumā uzzinājis tikai no publikācijām laikrakstos. Turklāt viņa ilggadējā sadarbošanās ar SS un līdzdalība tā dēvētā “ebreju jautājuma” risināšanā apsūdzībās vispār nebija pat pieminēta.

Savā pēdējā vārdā tribunālā Alberts teica: “Hitlera diktatūra bija pirmā industriālas valsts diktatūra mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tāda diktatūra, kas tehnoloģisko instrumentāriju noveda līdz pilnībai, lai pārvaldītu savu tautu… Ar tādu tehnisko līdzekļu palīdzību kā, piemēram, radio un skaļruņi astoņdesmit miljoniem cilvēku bija atņemta patstāvīgā domāšana.” Tas pēdējais gan mazliet jau tā kā velk arī uz mūsdienām, taču laikam jau tieši tāpēc šīs atziņas izklausās tik patiesas, jo lielā mērā patiešām ir universālas, spējīgas ne tikai būt spēkā dažādos laikmetos, bet arī tos pārdzīvot un atkal un atkal atdzimt no jauna.

Daudzi uzskata, ka Alberta uzstāšanās un rīcība Nirnbergas tribunālā vēsturē saglabājusies pat nesalīdzināmi spilgtāk par viņa veikumu arhitektūrā. Kaut vai ar to vien, ka Alberts patiešām bija vienīgais no apsūdzētajiem, kurš pilnā mērā atzina nacistiskās vadības kolektīvo atbildību par pastrādātajiem noziegumiem. Tātad par vainīgu viņš atzina arī pats sevi. Vēstīts, ka viņa patiesumam esot noticējis pat procesa tiesu psihologs Gustavs Gilberts un vēlāk arī slavenais Erihs Fromms.

Publiska nožēla, Hitlera un visa režīma nosodīšana, visdrīzāk, arī izglāba Alberta dzīvību, jo līdz pat pēdējam brīdim par viņa sodīšanu pakarot uzstāja apsūdzības PSRS pārstāvji. Rezultātā no astoņiem tribunāla tiesnešiem, kuri pieņēma lēmumu par soda mēra noteikšanu Albertam, trīs izteicās par labu nāvessodam, viens – par mūža ieslodzījumu, bet atlikušie četri – par brīvības atņemšanu uz pietiekami ilgu termiņu. Diskusijas ilgušas divas dienas, kā rezultātā tapa kompromisa lēmums un 1946. gada 1. oktobrī Starptautiskais Nirnbergas tribunāls atzina Albertu par vainīgu kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci saistībā ar cilvēku piespiedu iesaistīšanu vergu darbos, piespriežot 20 gadu ieslodzījumu cietumā.

Pētnieki uzsvēruši, ka kinohronikas kadri skaidri un gaiši uzrādot – pēc sprieduma nolasīšanas Alberts esot neslēptā atvieglojumā uzelpojis. 20 gadi ieslodzījumā neapšaubāmi bija lieliskāks risinājums par nonākšanu karātavās. Turklāt gan jau amerikāņi bija pasolījuši kaut kādā veidā parūpēties arī par šā termiņa samazināšanu, kā tas vēlāk izpaudās gadījumos ar daudziem citiem notiesātajiem nacistiem, kuri tādējādi no ieslodzījuma iznāca pat burtiski tikai pēc dažiem gadiem.

Taču uzreiz var piebilst, ka Alberts tomēr bija kaut kā ļoti iekritis padomju apsūdzētāju redzeslokā, un viņi konsekventi parūpējās par to, lai viņš cietumā pavada visus 20 piespriestos gadus, tāpēc tā tas arī notika. Kopā ar vēl sešiem citiem tribunālā notiesātajiem Albertu ievietoja bijušajā militārajā cietumā Špandavā, kas atradās Rietumberlīnes teritorijā, un no turienes Alberts vairākkārt rakstīja apelācijas par apžēlošanu, taču padomju puse tās visas allaž noraidīja.

 

Ieslodzījums un pārdomas

Pilnā mērā izciešot visu Nirnbergas tribunālā piespriesto 20 gadu cietumsodu, Alberts no Špandavas cietuma iznāca 1966. gadā, kad viņam bija 61 gads. Ieslodzījumā pavadīto laiku Alberts bija veltījis tam, lai nostiprinātu mītu par sevi kā “labsirdīgo nacistu”.

1969. gadā Alberts publicēja jau ieslodzījumā sarakstīto memuāru grāmatu “Atmiņas”, kas pēc publicēšanas baudīja nesliktus panākumus. 1975. gadā iznāca viņa sarakstītā grāmata “Špandava: slepenā dienasgrāmata”. Bet 1981. gadā dienasgaismu ieraudzīja vēl viena Alberta sarakstītā grāmata “Vergu valsts. Manas domstarpības ar SS”. Var piebilst, ka visos šajos sacerējumos Alberts sevi rādījis kā pilnībā apolitisku tehnokrātu un intelektuāli, kurš gandrīz vai vispār neko nav zinājis par fašistiskā režīma noziegumiem un ikdienā “vienkārši pildījis savu pienākumu”. Alberts rakstīja: “Hitleru uzturēja ideālisms un tādu cilvēku, kāds biju es, uzticība.”

Pēc iznākšanas brīvībā Alberts par 150 000 vācu marku pārdeva viņam atdoto Berlīnes nekustamo īpašumu un galvenokārt dzīvoja villā Heidelbergā, ko viņa piedzimšanas 1905. gadā bija uzbūvējis viņa tēvs un kas joprojām esot Špēru ģimenes īpašumā. Protams, viņa grāmatas bija maksimāli ienesīgas, nodrošinot autoram ne tikai nesliktus honorārus, bet arī teju vai nepārejošu plašsaziņas līdzekļu ievērību, kas vienubrīd padarīja viņu pat par tādu kā publikas mīluli. Kopš laika viņam par ekskluzīvu interviju maksāja vairākus desmitus tūkstošu vācu marku lielus honorārus. “Labsirdīgā nacista”, Hitlera piemānītā intelektuāļa un mākslinieka, kurš neko nav zinājis par nacistiskajiem noziegumiem un bijis uzticīgs tikai savam vadonim, izveidotais tēls vāciešiem izrādījās ārkārtīgi pieņemams, jo daudzi vēl joprojām sirdī jutās tādi paši. Alberts kļuva pat tik ļoti populārs, ka viņam gribēja līdzināties gluži kā lieliskajiem literatūras vai kinofilmu varoņiem, un tieši ar viņu sevi sāka asociēt arī citi bijušie nacisti un viņu atbalstītāji.

Tostarp patiesībā pat vēl pēc ilgiem ieslodzījumā pavadītajiem gadiem Alberts paniski baidījās no aizvien jaunām apsūdzībām un ar tām saistītu pierādījumu uzrašanās. Viņš tā arī rakstījis: “Špandava man drīzāk šķiet nevis mana ieslodzījuma vieta, bet gan mans patvērums.” Tā, piemēram, 1971. gadā vēstures pētnieks E. Goldhāgens uzskatīja, ka atradis apstiprinājumu tam, ka 1943. gada oktobrī Alberts piedalījies konferencē Poznaņā, kur Himlers atklāti paziņoja, ka paredzēts fiziski likvidēt visus toreizējā reiha teritorijā esošos ebrejus. Tajā mirklī Alberta leģenda sāka nopietni grīļoties. Viņš apgalvoja, ka jau pirms Himlera uzstāšanās esot aizgājis no zāles. Kad apgāza arī šo viņa versiju, viņam pārsteidzošā kārtā tomēr izdevās uzmeklēt pat vairākus lieciniekus, kuri ar zvērestu apliecināja, ka pirms šā svarīgākā sanāksmes momenta Alberts patiešām izgājis no zāles. Palicis nenoskaidrots, kāpēc un kurp viņš devies.

Tajā pašā 1971. gadā ar Albertu sāka sarakstīties beļģu partizāna atraitne Elena Žantī-Ravēna. Viņas uzrakstītā grāmata par kara gados pārciesto bija pamatīgi satriekusi Albertu, un kādā no vēstulēm viņš pēkšņi atzinās, ka patiesībā tomēr esot dzirdējis gan Himlera runu, taču “bijis kategoriski pret to, ka nogalinās pilnībā visus ebrejus”. Iespējams, dziļi dvēselē Alberts labi apzinājās savu vainu par notikušo 1943. gadā, kas zina? Tiesa, par šo viņa vēstuli publiski kļuva zināms tikai pēc viņa nāves.

Tostarp pētnieki izteikuši šaubas par to, ka Alberta paustā nožēla Nirnbergas tribunālā bijusi patiesa. Vēlākos gados viņš pats nereti parūpējās par to, lai kliedētu savu “piemānītā nacista” tēlu. Reiz žurnālisti viņam jautāja, ko viņš izvēlētos, ja pavērtos iespēja savu dzīvi sākt no jauna. Alberts esot atbildējis: “Es gribētu visu pārdzīvot atkal: spožumu, apkaunojumu, noziegumus un attiecīgo vietu vēsturē.”

Taču konkrētā mīta un vienlaikus arī neapšaubāmās turības fakta izlīdzsvarošana Albertam prasīja pat daudz lielākus pūliņus, un lielā mērā arī šā projekta prasmīgu īstenošanu var pieskaitīt viņa patiešām iedzimtajam lietu kārtošanas talantam.

Pēc iznākšanas no cietuma viens no galvenajiem Alberta iztikas avotiem patiesībā tomēr bija savas 1938. gadā metodiski vākt sāktās mākslas darbu, ieskaitot vērtīgus vecmeistaru darbus, kolekcijas secīga un slepena pārdošana. Par šo kolekciju, protams, nevienam nebija lieku šaubu, ka tā iegūta visnotaļ apšaubāmā veidā, taču vienīgais, ko izdevās pierādīt, bija fakts, ka Alberts mākslas darbus par dramatiski samazinātu cenu iegādājies no nacistiskā tirgoņa Karla Haber­štoka, nevis pats personīgi iedzīvojies, “aptīrot” izmisumā un postā iedzītos Vācijas ebrejus. Pašās kara beigās Albertam bija izdevies gleznas droši noslēpt, izmantojot uzticamā drauga Roberta Franka, kurš arī bija arhitekts, palīdzību.

SAISTĪTIE RAKSTI

Vēstīts, ka, periodiski anonīmi pārdodot vērtīgās gleznas Ķelnes izsolē, Alberts ieguvis vismaz vienu miljonu vācu marku skaidrā naudā, kas pagājušā gadsimta 70. gados, protams, bija fantastiski liela naudas summa. Tāpat Alberts spējis pārdot arī vairākus savā kolekcijā esošos paša Hitlera tapinātos darbus, par kuriem turklāt jau viņš esot ietiepīgi un izturīgi tirgojies līdz pēdējam feniņam…

Alberts nomira no asinsizplūduma smadzenēs 1981. gada 1. septembrī Londonā, uzturoties viesnīcā Park Court, kur tobrīd 76 gadus vecajam “fīrera arhitektam” bija sarunāts randiņš ar kādu gados jaunu precētu mīļāko. Pat dzeltenā prese pratās paturēt noslēpumā sīkākas detaļas, taču netieši esot norādīts, ka viņa nāve esot iestājusies pārspīlēta potenci uzlabojošu preparātu lietošanas rezultātā tieši attiecīgā akta laikā.

Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Ukraiņu partizānu darbība iedzinusi krievos bailes – atzīst Slaidiņš
Tas ir slikti, ļoti slikti, bet viņam ir tiesības tādu viedokli paust. Zariņš par Brieža situāciju
Atliek minēt, kāpēc sirmgalvim tāds naids pret ukraiņiem, ka gandrīz nonāk cietumā
Lasīt citas ziņas
Tiesai nodod lietu pret vairākām personām, tostarp būvuzņēmēju Peilānu par krāpšanu austrumu robežas izbūvē
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
Būsim ārējo parādu verdzībā, valdībai nepadomājot par sekām, norāda Krastiņš
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Apinis: Laboratorija, aptieka, primārā aprūpe – ieteikumi priekšvēlēšanu solījumiem
19:35
TIEŠRAIDE. Aktuālais par karu Ukrainā ar Jāni Slaidiņu
19:00
Esi šodien pēc iespējams lielāks egoists! Horoskopi 7.jūlijam
18:34
FOTO. Karaliene Elizabete II nodevusi savus pienākumus princim Čārlzam. Vai tas nozīmē viņas valdīšanas beigas?
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
Apinis: Laboratorija, aptieka, primārā aprūpe – ieteikumi priekšvēlēšanu solījumiem
Tas ir slikti, ļoti slikti, bet viņam ir tiesības tādu viedokli paust. Zariņš par Brieža situāciju
VIDEO. Līgavaini pamatīgi izjoko viņa labākais draugs un paša līgava
Nelieksimies krievu naudas priekšā! Kamēr Kremlis nesamaksās Ukrainai nodarīto, lai dzīvo bez izpriecām! Egila Līcīša feļetons
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
VIDEO. Rokeris Frīdis par homoseksuālām attiecībām: “Es viņus par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatu!”
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
VIDEO. “Tavs ķermenis nav tavs liktenis”: Latvijā dzimusī modele iekaro pasaules slavu par spīti tam, ka viņai amputēta kāja
Pēc šķiršanās no dzīvesbiedrēm, visi trīs grupas “Jumprava” Aigari tagad dzīvo vienā lauku mājā
Trīs mēneši līdz vēlēšanām. “Pārsteigumi var būt ļoti nejauki” – intervija ar Arni Kaktiņu
Neceļam cietumu, bet laižam lejā akcīzes nodokli! – iesaka Šmits
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs