Monika Zīle: Turpinoties koalīcijas informatīvajai pašizolācijai, brangs ķēriens var laimēties populistiem 2
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Politika ir māksla īstā brīdī tā savirknēt dažādus faktus, ka tie noder cilvēku pakļaušanai un notikumu izraisīšanai.” Oto fon Bismarks
Šonedēļ no mūsu nama izvācās te dzīvokli pēdējos piecus gadus īrējis laulātais pāris ar diviem bērniem. Dzirdēju ģimenes galvu kaimiņam paskaidrojam iemeslu: sarūkot ienākumiem, meklējuši lētāku mitekli, pirms tādus vēl nav izķēruši citi Covid-19 krīzes trāpītie. Cik zinu, lielākā pelnītāja bija sieviete – sniedza grāmatvedības pakalpojumus nelieliem uzņēmumiem, kas acīmredzot šobrīd aizvērušies bez drošām darbības atjaunošanas izredzēm.
Toties Latvijai atkal ir veiksmes stāsts vīrusa ierobežošanai – jurģus ironiski komentēja nu jau tukšā dzīvokļa saimnieks. Piebilzdams, ka šī teiksma un plaušu elpināšanai slimnīcā sagādātās iekārtas valsts ekonomikas atdzīvināšanai nederēs un vienīgā izeja ir gudrāka valdība, ko tauta, cerams, mācēs pieprasīt demokrātiskā veidā – šīs Saeimas atlaišanā un jaunas ievēlēšanā.
Jāteic, pandēmijas noslāpētā un arī iepriekš ne sevišķi spārnotā parlamenta ārkārtas vēlēšanu ideja sāk atdzīvoties sociālajos tīklos. Ne strauji un uzbrūkoši.
Bez lozungiem, it kā iemēģinot balsi un lēnītēm apzinot domubiedrus. Tomēr valdošajai koalīcijai derētu saausīties un līdztekus Covid-19 gaitas ziņām sabiedriskajā telpā informatīvi ieplūdināt arī valsts nākotnes perspektīvas domu. Citādi šķiet, ka tā rūp vienīgi opozīcijai, kura, zīmēdama melnu rītdienu, cītīgi irdina augsni nākamajām vēlēšanām, lai kad arī tās notiktu.
Sev dāsnu finansējumu no budžeta pielemjot, valdošās partijas solījās šos līdzekļus izmantot arī labākai sabiedrības informēšanai. Tā kā būtu īstais laiks. Bet nekā. Protams, pašizolācija, darbs attālināti un citi līdz šim neparedzēti apstākļi, kuros tagad dzīvojam. Vairāk vai mazāk veiksmīgi virtuālajai videi pielāgojusies izglītības sistēma. Dažādas iespējas izpausties atrod kultūras cilvēki.
Tīmekļa telpā rosās tirgotāji, dažs pat ļoti sekmīgi. Bez šaubām, darbs notiek arī Saeimā un Ministru kabinetā. Kas īsti, grūti spriest, jo pēdējā laikā miglainos tālrādes kadros galvenokārt eksponējas pats premjers. Ministri būtu pilnīgi pašizolējušies un valdība kā komanda vairs nepastāv?
“Tālredzīgs mazā pleķīša saimnieks maijā līdztekus citiem darbiem nepiemirst garāmejot izkaplēt tukšo zemes stūrīti, lai rudenī vai nākamajā pavasarī tur iestādītu ko līdz šim nebijušu,” raksta čehu klasiķis Karels Čapeks savā “Dārzkopja gadā”. Lai gan politika tur nav pieminēta, labestīga humora cauraustais sacerējums varētu noderēt par rokasgrāmatu gan tiem, kuri jūtas savu politisko dārziņu labi iekopuši, gan šo sfēru apgūt plānojošie.
Tālredzīgs dārzkopis nesēž klēpī saliktām rokām arī tad, ja viņa puķu dobes ir apkaimē krāšņākās – regulāra apčubināšana par ļaunu nenāks. Bet iesācējam jārēķinās, ka pirmos cerīgos asnos var nokost pēkšņa salna. Kā šī līdzība darbojas, redzēsim jau Rīgas domes vēlēšanās un turpinājums sekos pēc punkta novadu reformā. Ražas ciparus, dārzkopības tēmu turpinot, prognozēt neņemos. Taču nojauta čukst, ka, turpinoties valdības koalīcijas informatīvajai pašizolācijai, brangs ķēriens var laimēties populistiem. Atkal.
