Tveice, negants flirts un kulturālas vakara izklaides Latvijas Rivjērā – Jūrmalā 0
Anita Bormane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Saule un peldēšanās, saulgriežu sēklu ēšana, negants flirts, kulturālas vakara izklaides un pāri visam – brīnišķīga bezdarbība… Tā ir viena maza daļa no Latvijas Rivjēras – Rīgas Jūrmalas – šarma, kam ar prieku ļāvās mūsu vecvecāki.
“Peldu sezonas laikā še atrodams un pieietams viss, pēc kā cilvēkam vien var rasties vajadzība: sanatorijas, aptiekas, baznīcas, koncerti, teātri, ārsti, fotogrāfi, frizieri, tirgi, tirgotavas, siltu vannu iestādes, pansijas, skolas, bibliotēkas, lasītavas, visādi speciālisti, biedrības, sporta klubi, labdarības iestādes, patversmes utt.,” 1926. gadā rakstīja “Vadonis pa Rīgas Jūrmalu”.
Pirmā pasaules kara laikā daudz kas no Rīgas Jūrmalas peldvietu vērtībām bija kritis karam par upuri.
Kā 1926. gadā vēstīja “Vadonis pa Rīgas Jūrmalu”, pirms gada no jauna izbūvēta šoseja Rīga–Bulduri, “kura uzskatāma acumirklī par vienu no labākajām valstī un ir braucējiem, kā arī autosatiksmei vairāk kā piemērota”. Tikpat augstu vērtēta arī “priekšzīmīgā šoseja no Vecdubultiem līdz Mellužiem”. Rīgas pilsētas valde arī ķērās pie modernas elektriskās apgaismošanas tīkla izveides visā Rīgas Jūrmalā.
Atpūta dažādos stilos
Tika uzskatīts, ka it sevišķi Vecbulduros (daļa, kas atradās viņpus dzelzceļa pie upes), pateicoties skaistajam priežu mežam, kurš 20. gs. 20. gadu vidū bija samērā reti apbūvēts, var atrast diezgan klusu atpūtu.
Vienīgais izņēmums bija svētdienas, kad no Rīgas saplūda tūkstošiem ļaužu, kuri pārpildīja visu Bulduru pludmali.
Šo Rīgas Jūrmalas daļu, kuras ievērojamākā vieta bija Bulduru viesnīca (“Kazino”), lielākoties apdzīvoja nevaļīgākie peldviesi, kuri atstāja savas sievas un bērnus kūrortā, bet paši ik rītu brauca uz darīšanām Rīgā. Vasarnīcas šeit bija izbūvētas visdažādākajos stilos un daudzas no tām – ļoti greznas.
Arī īres cenas, salīdzinot ar tālākajiem pilsētas rajoniem, Bulduros bija augstas (60 – 200 latu par peldsezonu). Uz jūras pusi skaistais priežu mežs bija izkopts un vairāk nekā divu kilometru garumā pārveidots Marijas parkā, bet kuģu satiksmi ar Rīgu nodrošināja Bulduru piestātne.
Aristokrātiskākā peldvieta visā Rīgas Jūrmalā – tā jau minētais “Vadonis pa Rīgas Jūrmalu” raksturoja Edinburgu (vēlāk – Dzintari), kas varēja lepoties ar skaistu priežu mežu un greznām vasarnīcām ar plašiem parkiem un dārziem.
Šo apgabalu apdzīvoja galvenokārt bagātākās pilsoņu aprindas, kuras meklēja klusu un ērtu atpūtu. Uz Edinburgas un Majoru robežas atradās kūrmāja, kuras dārzā vasarās tika rīkoti simfoniskie koncerti, kā arī vasaras teātris. Savukārt pašā jūras krastā lepni pacēlās jūras paviljons ar daudzām terasēm un restorānu, kā arī sanatorija “Edinburga”.
Majori arī starpkaru laikā tika uzskatīti par Rīgas Jūrmalas visdzīvāko centru – tās sirdi, vietu, kur satek kopā visas peldvietu āderes. “Kas izpriecas meklē, publiku un bezbēdīgi virpuļojošu jautru dzīvi, tam par Jomas ielu labāku neatrast.
Bet, kas nevēlas izdot daudz naudas par lepnajām mītnēm, dzīvokļiem, pansijām un vasarnīcām Jūras un Jomas ielas rajonos, tie atradīs vienumēr sev piemērotu stūrīti vislielākā izvēlē Rīgas un Helenes ielas rajonā un viņu šķērsielās,” vēstīja “Vadonis pa Rīgas Jūrmalu”. Tika uzskatīts, ka pēc savas izbūves – staltajām mūra ēkām, lielo veikalu skaitu, bruģētajām ielām – Majori atgādina vairāk pilsētu nekā peldvietu, sevišķi Jomas ielas rajons.
1925. gadā Majori kļuva bagātāki ar impozanto “Jūrmalas viesnīcu” (arhitekts Arturs Medlingers, 1880–1961), kas bija izmaksājusi 40 miljonus rubļu un atradās tieši pretī stacijai.
Ar simts greznām istabām, četrām zālēm, verandām, terasēm, parku ar divām sk
aistām strūklakām no 20. gs. 20. gadu vidus šī viesnīca tika atzīta par lielāko un skaistāko ēku visā Rīgas Jūrmalā. Īpašas uzmanības vērts bija Majoru jūras paviljons, kur sezonas laikā tika rīkoti koncerti. Bet Lielupes krastā pie Majoriem bija laivu, zēģellaivu un jahtu izīrēšanas vieta upes sportam.
Toties Dubulti (it sevišķi Vecdubulti) bija visvecākā un visvairāk apdzīvotā Rīgas Jūrmalas daļa, kur visciešāk sagāja kopā Lielupe ar jūru. Tas bija arī pilsētas un peldvietu administratīvais centrs, jo tieši tur atradās Pilsētas valde, Jūrmalas Policijas valde, Pilsētas banka, vidusskola, Rīgas Jūrmalas Krājaizdevu sabiedrība, baznīcas, pasts, telegrāfs, telefons, aptieka, pansijas u. c. Dzīvi Dubultos uzskatīja par klusāku un mierīgāku nekā Majoros un arī vasarnīcas nebija tik dārgas (par sezonu 60 līdz 120 latu).
Uz pašas Majoru un Dubultu austrumdaļas robežas atradās viena no pirmklasīgākajām ārstniecības iestādēm visā pilsētā – sanatorija “Marienbāde”.
Mellužos un Asaros jau bija cita pasaule – tur bija daudz klusāks, ļoti daudz dārzu un vasarnīcas samērā nelielas, un dzīve – stipri lētāka un vienkāršāka. Mellužos vasarnīcas īre par sezonu bija 40 līdz 100 latu, bet Asaros – 40 līdz 80 latu.
Vietējie iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, dārzkopību, sevišķi izplatīta bija zemeņu audzēšana, tās pirms Pirmā pasaules kara izveda pat uz ārzemēm. Asarus – visklusāko peldvietu visā pilsētā – starpkaru laikos uzskatīja par zemeņu plantāciju centru.
Katram vasarniekam, kurš uzturējās Rīgas Jūrmalā ilgāk par trim dienām, 20. gs. 20. gadu vidū bija jāmaksā peldu nodoklis – divi lati personai, bet ģimenēm – lats par katru tās locekli (par tiem uzskatīja vecākus un viņu neprecētos bērnus līdz 21 gada vecumam, ja tie dzīvoja kopējā dzīvoklī). No ārzemniekiem šo nodokli iekasēja dubultā apjomā.
Tikt vaļā no lūriķiem
Starpkaru laikā Rīgas Jūrmalā pastāvēja tāds jēdziens kā peldu stundas – kā atmiņas no 19. gs. beigām, kad cīņa par peldēšanos kostīmos vai arī bez tiem “štrandā” nereti ieguva patiesi hamletisku dramatismu. Piemēram, 1926. gadā no 15. maija līdz 1. septembrim bija noteikts, ka darbdienās no 6 līdz 8 bija atļauts peldēties abiem dzimumiem kostīmos, bet no 8.15 līdz 10 – vīriešiem bez kostīmiem. Savukārt no 10.15 līdz 12 paredzēja laiku sievietem – bez kostīmiem, bet no 12 līdz 24 – abiem dzimumiem kostīmos. Svētdienās un svētku dienās peldēšanās jūrā atļauta visu dienu abiem dzimumiem – tikai kostīmos.
Lai izvairītos no lūriķiem, darbdienās no 8 līdz 12 pretējam dzimumam, kuram nav tajā laikā peldu stundas, uzturēties kāpās tika aizliegts.
Pa jūras krastu, ievērojot peldu stundas un izņemot rajonu starp Edinburgas jūras paviljonu un sanatoriju “Marienbāde”, atļāva braukt ar velosipēdiem. Ar šo transporta veidu un arī ar bērnu ratiņiem varēja braukt arī pa Rīgas–Jūrmalas parku ceļiem un ielām, bet – tikai samazinātā ātrumā un netraucējot publikai ērtu un brīvu pārvietošanos. Toties jāšana un braukšana ar motocikliem un automobiļiem bija aizliegta visā pludmalē.
“Uzmundrinošais aukstums” un citi (ne) tikumi
Latvijas Rivjēra nebija iedomājama bez peldēšanās. Peldu sezona parasti sākās maija otrā pusē un turpinājās līdz augusta beigām.
Vidējā gaisa temperatūra ūdenī sezonas vidū vidēji bija 15 līdz 19 grādi, bet bieži vien sasniedza arī 20 līdz 23.
Runājot par galvenajiem faktoriem, kuri, peldoties jūrā, atstāj labvēlīgu iespaidu uz organismu, vispirms tika izcelts “uzmundrinošais aukstums”, kura iespaidā organismā ievērojami savairojoties asins ķermenīši – baltie – trīs reizes un sarkanie – līdz 1,8 miljoniem uz vienu kubikmilimetru. Kā 1926. gadā vēstīja “Vadonis pa Rīgas Jūrmalu”, “šīs pārmaiņas, kuras rada svētīgais jūras ūdens iespaids, piedod asinīm, lai arī ne ilgstošas, tomēr ievērojamas pretošanās spējas dažādu baktēriju postošai darbībai”.
Par temperatūras minimumu pirmajai peldei atzina 12 līdz 13 grādus, ko gan “bez kaitīgām sekām var uzdrošināties vienīgi jauni un stipri ļaudis”. Personām ar vājāku veselību, “izsmalcinātāku ķermeņa būvi” un nepieradušiem pie auksta ūdens peldēšanos ieteica sākt ar 14 līdz 15 grādiem. Ļaudīm ar vāju veselību, mazasinīgiem, ļoti jauniem, kā arī padzīvojušiem un ļoti jutīgām personām nevajadzēja to darīt jūrā agri no rīta.
Izskanēja arī, ka veselīgi nav daudz ēst ne pirms peldēšanās, ne arī tūlīt pēc tās, jo tas “saīsina peldēšanās svētīgā iespaida darbības laiku”. Tāpat ūdenī nedrīkstēja doties pēc ātras iešanas vai skriešanas, un arī pārģērbties peldu kabīnē vai arī krastā vajadzēja lēnām, tomēr bez liekām un nevajadzīgām pauzēm, un ūdenī iet mierīgi. Galvenais peldēšanās noteikums bija – nekad nepalikt ūdenī par ilgu.
Piecpadsmit grādu temperatūrā pat ļoti veselīgiem cilvēkiem neieteica peldēties ilgāk par piecām minūtēm, bet kopumā tās laiks nekad nedrīkstēja pārsniegt desmit minūtes. Uzskatīja, ka peldēties divas reizes dienā drīkst tikai sevišķi veselīgi cilvēki un ļoti karstās dienās, turklāt starp abām reizēm jābūt vismaz septiņām stundām.
Praksē tomēr izrādījās, ka stingrie un labi domātie noteikumi visbiežāk nestrādāja, turklāt nereti arī laiks Rīgas Jūrmalā pievīla.
Piemēram, 1935. gada augustā tas bija tik nemīlīgs, ka, pēc laikrakstā “Rīts” rakstītā, “malkas cenas cēlušās par 25%” un “peldviesi, kuru istabās nav krāsnis, sildās pie petrolejas virtuvēm un prīmusiem”. Daudz nopietnāka problēma tomēr bija šaurība un elementāru labierīcību trūkums. Kā 1938. gada 1. jūnijā rakstīja “Tūrisma Apskats”, “pēdējos gados no Lielupes līdz Asariem mituši ap 30 000 vasarnieku, un šis skaits nevarēs arī tik drīz palielināties tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Rīgas Jūrmalā vasarniekiem nav vairāk piemērotu telpu.
Diemžēl jāatzīst, ka dabas tik bagātīgi apveltītā jūrmala nav pietiekoši izkopta. Pat tik elementāra lieta kā kanalizācija un ūdensvads izīrējamās vasarnīcās ir liels retums. Jāšaubās arī, vai šie apstākļi tik drīz grozīsies, kamēr pašvaldība turpinās vasarnieku peldu nodokļa summas izlietot pirmā kārtā pastāvīgo jūrmalnieku vajadzību apmierināšanai”.
Vēl viens aktuāls secinājums: “Vasaru ārpus Rīgas pavada patiesībā niecīga daļa pilsētnieku. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir par dārgu. Dzīvot Lielupē vai Majoros lielai rīdzinieku daļai tiešām maka dēļ nav iespējams. Un tālāk dzīvot nevar tāpēc, ka atvaļinājums ir īss un pārējā laikā ik dienas jābrauc uz darbu.”
“Reiz biju “Lido”, divas reizes “Korso””
Rīgas Jūrmalā atpūtās visdažādāko slāņu pārstāvji, tomēr lielākoties – ar dažādu turīguma pakāpi apveltītie, kuri baudīja romānus un flirtu, sauli un silto ūdeni, koncertus, kā arī kafejnīcu un restorānu piedāvājumu.
“Nevaru jau viņu ziemā un vasarā turēt pilsētā, bet pašam nav laika braukt katru vakaru uz Majoriem. Sieviņa visu laiku uz dīvāna, salasās visādus romānus, garlaikojas un uzreiz jūrmalā, kāpās gadās kāds veikls pļēgurs, students, tie jau skaisti “jēģeri” uz skaisto dzimumu. Siltā vakarā vientulīga, skaista sieviete var pat izsalkušo studentu noturēt par varoni. Sestdienā, ierodoties jūrā, maniet, ka jūsu mīļā sieviņa palikusi tāda vēsa, priekš vīra nav ne temperamenta, ne kaislības,” 1926. gada 6. augustā ar “Aizkulisēm” dalījās kāds bagāts tirgotājs.
Bet kāda “skaista dāma, savam vīram uzticīga sieva” 1926. gada 16. jūlijā šim žurnālam atzina: “Ir gan vīriešiem Rīgas Jūrmala kārdinājums, dažas mūsu dāmas un jaunkundzītes paliek no karstuma gluži trakas. Paskatieties, kas notiek dāmu peldu stundās. Vīrieši sēž aiz kāpām, bet sievietes uzkrītoši demonstrē savus jaunos peldkostīmus, dabiskos skaistumus. Sevišķa piekrišana aktieriem, kuri pa vasaru brīvi, neko nedara, bet labprāt apbrīno skaistās dāmas un ar vieglprātīgajām pat flirtē. Sevišķi temperamentīgas ir tās, kuru godīgie un kārtīgie vīri par 20 gadiem vecāki.”
1927. gada vasarā Latvija uzzināja, ka arī kara ministrs, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis (1878–1958) līdz rudenim atpūšas Bulduros, lai gan, kā tika atzīts: “Lielas atpūtas jau nav, tik tā labuma, ka papeldas jūriņā un tad brauc svaigs uz Rīgu darbā.” 1933. gadā sašutumu un pārmetumus barbarismā izpelnījās nodoms ierīkot sporta stadionu pludmales zonā, jo “500 km garajā jūrmalas joslā iznīcināti jau tik daudzi meži, ka nākotē vairs nedrīkstētu krist neviens koks bez Latvijas dabas cienītāju atļaujas”.
1926. gada 24. septembrī “Aizkulises” vēstīja, ka iesvētīta rakstnieka un dramaturga Jūlija Pētersona (1880–1945) jaunizbūvētā vasarnīca Bulduros – tā izmaksājusi ap sešiem miljoniem rubļu, lai gan projekts sastādīts uz pusotru līdz diviem miljoniem. “Iesvētīšana sarīkota uz skaistās un laipnās Pētersona kundzes dzimumdienu, un tādēļ bija salasījies liels skaits Rīgas dāmu no augstākajām aprindām. Starp viņām “kā trīs pelēki zvirbuļi” iemaldījušies Antons Benjamiņš (izdevējs, 1860–1939), Emīls Mauriņš (operdziedātājs, baritons, 1888–1965) un pats namatēvs.
“Noīrēju mazu istabiņu par 50 latiem, vārīju uz prīmusa, brokastoju veikalos, katru brīvu brītiņu sauļojos un nepalaidu nevienu iespēju peldēties jūrā. Reiz biju “Lido”, divas reizes “Korso”, vairākkārt padejoju pie Kalna, līdz “Jautrajam odam” nemaz netiku,” 1939. gada vasaru “Rīgas Jūrmalas Vēstnesī” atcerējās kāda valsts ierēdne. “Kauna lieta, ka Rīgas Jūrmalas centram nav latvisks raksturs. Sveštautiešu bari tur ar savu skaļumu nomāc katru latvisko iezīmi. Un, taisni par brīnumu, tie izvēlējušies Majoru–Dzintaru rajonu,” sūrojās kāds Latvijas armijas virsnieks. “Mēs dzīvojām Mellužos, upes pusē. Tur kluss un jauks. Gājieni uz jūru jau paši par sevi būtu kaut kas sevišķs, ja vien mūsgala ielās būtu trotuāri vai laipas,” atcerējās ierēdņu pāris. Bet kāds strādnieks teica: “Nopelnu 130 latus mēnesī, par vasarnīcu Pumpuros samaksāju 80 latus. Man bija mežs, balta smilts, jūra, svaigs gaiss. Ietaupīt vasarā jau nevarējām, bet toties uzkrājām veselības spēkus.”
“1939. gada vasara bija skaistāka par citām, un daudziem tās skaistums paliks atmiņā uz visu mūžu,” tā 16. septembrī “Rīgas Jūrmalas Vēstnesī” rakstīja Ansis Zālīte. Vasara patiešām bija laika ziņā ļoti izdevusies, jūras peldes varēja baudīt vēl septembra vidū. Daudzi atzina, ka viņiem vēl nekad nav izdevusies tik pilnīga atpūta. Tā bija pēdējā brīvās Latvijas vasara.
FAKTI
Rīgas Jūrmala: no 19. gs. vēstures annālēm
• Pirmie jūrmalas peldviesi 19. gs. pirmajā pusē brauca uz piekrasti paši savos pajūgos pa smilšainu ceļu, pie Vārnu kroga šķērsojot Lielupi uz plosta.
• 1824. gadā šajā maršrutā sāka kursēt diližanss, kas brauca bez pieturām līdz Pūpes krējumkrogam (tagadējās Babītes stacijas apkaimē).
• 1855. gadā uz Jūrmalu devās pieci kuģīši.
• 1845. gadā tika izveidota pirmā kūrmāja Dubultos, tomēr īsts impulss “štranda” attīstībai radās pēc tam, kad 1877. gada 21. septembrī tika atklāta Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnija.
• Sāka attīstīties Edinburga (vēlākie Dzintari), radās Bulduri un Buļļi.
• 1905. gadā tika ierīkota šoseja, kas savienoja dažādas Jūrmalas vietas, kā arī tika izbruģētas vairākas ielas.
Avots: Belte Pēteris, “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni” (Rīga, 1935)
UZZIŅA
Ūdens temperatūra Rīgas Jūrmalā, salīdzinot ar citiem kūrortiem
• Rīgas Jūrmala: 12 – 18 grādu.
• Svineminde (Vācija): 10 – 20 grādu.
• Traveminde (Vācija): 9 – 20 grādu.
• Helgolande (Vācija): 15 – 18 grādu.
• Trieste (Itālija): 22 – 24 grādu.
Vidējā maksa par istabu Rīgas Jūrmalas sanatorijās, viesnīcās, pansijās (sezonā)
• Par dienu, bez uztura: 2 – 10 latu (Ls).
• Par mēnesi, bez uztura: 60 – 250 Ls.
• Ar pilnu pansiju, par dienu: 7 – 18 Ls.
• Uz mēnesi, ar pilnu pansiju: 180 – 450 Ls.
• Uzturs, par dienu: 4 – 12 Ls.
Avots: “Vadonis pa Rīgas Jūrmalu”, Rīga, 1926.
