Ukrainas zemnieki cīnās divās frontēs: karš cels pārtikas cenas un izraisīs badu 0
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pavasaris ir sējas laiks, bet Ukrainas lauksaimniekiem šogad tas ir daudz sarežģītāks nekā parasti, jo jāmēģina strādāt situācijā, kad viņu valstī turpinās cīņa pret Krievijas okupantu iebrukumu. Karadarbības dēļ lauki daudzviet paliks neapsēti un raža nenovākta. Ukrainas kara sekas būs jūtamas visā pasaulē, jo gaidāms ievērojams pārtikas cenu kāpums.
Ukrainas zemnieki ir apņēmības pilni strādāt arī situācijā, kad lielā daļā valsts teritorijas turpinās karš. Arī reģionos, kas ir diezgan tālu no karadarbības zonas, jācīnās ar citām problēmām: zemniekiem trūkst sēklas, minerālmēslu, degvielas un darbinieku, daudzi no viņiem ņēmuši rokās ieročus, lai aizstāvētu dzimteni.
Ukrainas lauksaimnieks Vladimirs Kabaks spriež, ka “sēja ir mūsu otrā fronte”. “Mēs esam noskaņoti sēt un karot. Bet sēt vajag, jo ir apdraudēta mūsu valsts pārtikas drošība,” biznesa izdevuma “Forbes” ukraiņu redakcijai stāsta Kabaks.
Patiesībā pašlaik nopietni ir apdraudēta ne tikai Ukrainas, bet arī visas pasaules pārtikas drošība. Ukraina ne velti tiek dēvēta par Eiropas maizes klēti, jo tās auglīgā melnzeme nodrošina lielu daļu Eiropas pārtikas patēriņa. Ukraina un Krievija ir vienas no lielākajām pārtikas ražotājām un eksportētājām pasaulē. Abās valstīs tiek izaudzēta liela daļa pasaules kviešu, miežu, kukurūzas un rapšu. Krievija ir lielākā kviešu eksportētāja pasaulē, bet Ukraina ir piektā lielākā. Viens no Ukrainas simboliem ir milzīgie saulespuķu lauki, Ukraina ar Krieviju ir galvenās saulespuķu eļļas ražotājas pasaulē.
Ar degvīnu indē okupantus
Eiropas Savienības valstu zemnieki pirms kara kurnēja, ka Ukrainas lauksaimnieki mēģina viņus izkonkurēt ar zemākām cenām. Taču tagad karš ir devis smagu triecienu Ukrainas lauksaimniecības nozarei. Trīsdesmit deviņus gadus vecais piensaimnieks Andrijs Pastušenko darbojas Hersonas reģionā, kur iebrukuši Krievijas okupācijas spēki. Andrijam ir ferma ar 350 govīm; izslaukto pienu viņš pārdeva Francijas uzņēmuma “Lactalis” filiālei. Taču tagad strādāt kļuvis daudz grūtāk, jo jārēķinās ar Krievijas okupantu klātbūtni. Andrijs vēsta, ka pie viņa fermā ieradušies okupanti, kas jau “nacionalizējuši” divas automašīnas. Par spīti visām grūtībām, Andrijs turpinājis piegādāt pienu Hersonas slimnīcām. “Es nevaru aizbraukt. Mēs esam šeit iesprostoti. Ja aizbrauksim, izsalkušie cilvēki nozags un nokaus mūsu govis,” Pastušenko stāsta laikrakstam “The Guardian”.
Daudziem lielsaimniekiem trūkst darbaspēka, jo ukraiņu vīrieši ir devušies uz fronti, lai cīnītos pret iebrucējiem. Ukrainā gan ir stājies spēkā likums, kas lauksaimniecībā nodarbinātās personas uz pusgadu atbrīvo no valstī izsludinātās mobilizācijas. Taču daudzi zemnieki karo brīvprātīgi, jo apzinās, ka kara zaudēšanas gadījumā viņiem vairs nebūs zemes, ko aizstāvēt.
“Zemnieki negrasās pamest savu zemi, viņi cīnīsies līdz pēdējam,” uzsver lauksaimnieks Kabaks. Viņš norāda, ka daudziem zemniekiem ir šaujamieroči, jo pēc 2014. gada, kad Krievija iebruka Krimā un uzkūdīja nemierus Ukrainas austrumos, kļuva skaidrs, ka jāgatavojas karam. Apgabalos, kas nonākuši Krievijas okupācijas spēku kontrolē, zemnieki iesaistās partizānu karā, cenšas apgrūtināt Krievijas karaspēka apgādi ar pārtiku, degvielu un munīciju. Ukraiņi izdomā arī dažādus viltīgus paņēmienus, kā kaitēt krievu okupantiem. Piemēram, viņi saindē okupantu iecienītās preces: degvīnu un cigaretes. Ja degvīnam, ko lieto krievu karavīri, piejauc metilspirtu, viņiem sākas smaga saindēšanās, iespējams arī redzes zudums. Šādā veidā esot izsistas no ierindas jau vairākas krievu tanku ekipāžas.
Ukraiņi joko, ka Ukrainas zemnieki kopš kara sākuma kļuvuši par vienu no labāk bruņotajām armijām Eiropā, jo zemnieki ar saviem traktoriem savāc Krievijas karaspēka pamestos tankus, bruņutransportierus un citas kaujas tehnikas vienības.
Pārtikas eksports apturēts
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis gan aicinājis zemniekus pēc iespējas turpināt ierasto darba ritmu un koncentrēties uz sējas kampaņu, lai paspētu apsēt laukus, jo arī no tā būs atkarīga Ukrainas nākotne. Tam piekrīt arī Ukrainā strādājošais holandiešu lauksaimnieks Kīss Huizinga, kurš nodarbina ap 400 darbinieku. “Sējai ir tikai viena iespēja. Ja mēs tagad nesāksim sēju, nebūs ražas, ko novākt. Un tam būs milzīgas sekas arī pasaules pārtikas tirgū!” brīdina Huizinga.
Ukrainā viņš darbojas jau 20 gadus, sācis ar 1000 hektāru, bet tagad saimniecība izpletusies vismaz 15 000 hektāru platībā. Viņa fermās ir 2000 govju un 450 cūkas, bet zeme tiek izmantota, lai audzētu kviešus, kukurūzu un saulespuķes. “Kad kļuvu par zemnieku, es zināju, ka būs jācīnās ar tādiem ienaidniekiem kā nezāles, kaitēkļi un slimības, bet nevarēju iedomāties, ka nonākšu īstā karadarbības zonā ar nāvējošu pretinieku,” atzīst Huizinga. “Mūsu apvidū pašlaik nav Krievijas karaspēka, un es ceru, ka tā arī paliks. Divdesmit pieci no maniem darbiniekiem ir aizgājuši cīnīties pret krieviem.”
Ukrainas amatpersonas vēsta, ka lauksaimniekiem lielas problēmas sagādā degvielas deficīts, jo Krievijas uzbrukumos ir cietušas vairākas degvielas bāzes, bet degvielas krājumu sadalē galvenā prioritāte pašlaik ir armijas vajadzību nodrošināšana. Zemniekiem nākas pārskatīt savus plānus un izvērtēt, kādas kultūras labāk sēt, jo jārēķinās, ka arī ražas novākšana varētu būt apgrūtināta.
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas prognozes liecina, ka 20 līdz 30% sējumu šogad Ukrainā varētu palikt neapsēti vai arī nebūs iespējams novākt ražu. Ukrainas lauksaimniecības ministrs Mikola Soļskis spriež, ka iespējams vēl sliktāks scenārijs: novāktās ražas daudzums varētu kristies pat par 50%. “Šī kara dēļ daudzās valstīs iespējams bads,” secina Soļskis.
Lauksaimniecības produkti veido gandrīz pusi no kopējā Ukrainas eksporta apjoma, bet pašlaik eksports ir apstājies. Karadarbības dēļ ir apturēta tirdzniecības kuģu kustība no Melnās un Azovas jūras ostām. Bijuši vairāki gadījumi, kad Krievijas okupācijas spēki uzbrukuši tirdzniecības kuģiem; Ukraina to raksturo kā “21. gadsimta pirātismu”. Starptautiskā jūrniecības organizācija aicina izveidot drošus koridorus, pa kuriem tirdzniecības kuģi varētu atsākt satiksmi, nebaidoties no mīnām un Krievijas kara flotes uzbrukumiem. “Krievi bombardē mūsu ostas un ir mīnējuši jūras ceļus. Pēc mūsu uzvaras vajadzēs vairākus gadus, lai to visu atjaunotu,” sarunā ar ziņu aģentūru “AFP” secina Soļskis.
Daudzviet iespējams bads
Ukrainā izaudzētā labība pirms karadarbības sākuma lielā daudzumā tika eksportēta uz Turciju, Ziemeļāfriku un Tuvo Austrumu valstīm. “Libānā ap 50% graudu tiek ievesti no Ukrainas. Jemena, Sīrija, Tunisija – visas šīs valstis ir atkarīgas no Ukrainas kā savas maizes klēts,” sarunā ar “BBC” norāda Pasaules pārtikas programmas vadītājs Deivids Bīzlijs. Ukrainas graudu eksporta apturēšana daudzām valstīm nozīmē, ka iespējams pārtikas deficīts vai pat bads.
Krievijas teritoriju karadarbība pašlaik nav skārusi, taču Krievijas lauksaimniekiem jārēķinās ar problēmām, ko radījušas rietumvalstu ieviestās sankcijas. Piemēram, zemniekiem varētu rasties grūtības ar lauksaimniecības tehnikas remontu, jo apturēta rezerves daļu piegāde. Krievija uz laiku ir apturējusi labības eksportu, un šis lēmums izraisījis vēl straujāku labības cenu kāpumu pasaules tirgū.
Krievija un Baltkrievija arīdzan ir vienas no lielākajām kālija un fosfāta minerālmēslu ražotājām pasaulē; Eiropas Savienība no Krievijas saņem ap 30% minerālmēslu. Arī šajā nozarē vērojams straujš cenu kāpums. Pārtikas ražotāji brīdina, ka bez minerālmēsliem ievērojami kristos daudzu lauksaimniecības kultūru ražība un būtu daudz grūtāk pabarot visus pasaules iedzīvotājus.
Vienlaikus ar pārtikas cenu pieaugumu ir vērojams arī degvielas un elektrības cenu kāpums, kas arī neizbēgami atsauksies uz pārtikas cenām. Pārtikas cenas jau pirms Ukrainas kara bija sasniegušas jaunus rekordus, bet tagad gaidāms vēl straujāks kāpums. ANO eksperti brīdina, ka šogad pārtikas cenas varētu palielināties par vairāk nekā 20%.
Eiropas Savienības valstis kopumā ir pašpietiekamas, tās spēj gan nodrošināt pašas sevi ar pārtiku, gan eksportēt lielu daļu izaudzētās produkcijas. Vidējam vācietim vai francūzim pārtikas cenu kāpums par 20% liktu nedaudz ierobežot savu pārtikas izvēli vai samazināt citus izdevumus, bet daudzu nabadzīgo valstu iedzīvotājiem šāds kāpums būtu dzīvības vai nāves jautājums.
Govis jāslauc arī kara laikā
Pasaulē ir vairāk nekā 50 valstu, kas no Krievijas vai Ukrainas iepirka vismaz 30% no vajadzīgā kviešu daudzuma. Ja šis apjoms vairs nebūs pieejams vai būs vērojams straujš cenu kāpums, miljoniem cilvēku nabadzīgās Āfrikas un Āzijas valstīs draudēs bads.
“Pārtikas, degvielas un minerālmēslu cenas kāpj debesīs. Ir traucēti piegādes ceļi, un transporta izmaksas sasniegušas jaunus rekordus. Tas visvairāk ietekmē trūcīgākos pasaules iedzīvotājus un rada priekšnoteikumus politiskiem nemieriem,” atzīst ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs.
Sevišķi saspringta situācija ir Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs. Politikas analītiķi atgādina, ka iepriekšējais pārtikas cenu kāpums, kas bija vērojams ap 2010. gadu, vairākās arābu valstīs veicināja revolūcijas un ilggadējo vadoņu krišanu. Tāpat jāņem vērā iespējamā migrācijas plūsmu pastiprināšanās, jo cilvēki mēģinās izkļūt no bada skartajiem reģioniem un sasniegt Eiropu, kur joprojām valda relatīva pārticība.
Eiropas Savienības valstis jau ir uzņēmušas vairāk nekā četrus miljonus bēgļu, galvenokārt sievietes un bērnus, kam kopš karadarbības sākuma nācies bēgt no Ukrainas. Lielākā daļa ukraiņu bēgļu gan cer, ka Krievijas okupantu armija drīzumā tiks sakauta un ukraiņiem būs iespēja atgriezties savā dzimtenē.
Arī ukraiņu zemnieki tic, ka jau drīzā nākotnē viņiem būs iespēja atkal ķerties pie darba, neraizējoties par Krievijas uzbrukuma briesmām. “Ja mūsu armijai izdosies pasargāt mūs no Krievijas, tad vasarā varēsim ķerties pie lauku atmīnēšanas, lai atkal būtu iespējams apstrādāt zemi,” raidsabiedrībai “CBC” stāsta ukraiņu zemnieks Andrijs Židačeks, kurš nodarbojas ar riekstu audzēšanu.
Kijivas apgabala piensaimnieks Serhijs Vahņijuks norāda, ka viņa nozarē darbs neapstājas arī kara laikā. “Dzīve turpinās. Govīm dzimst teļi, mēs slaucam pienu,” viņš stāsta sarunā ar “Euronews”. “Armijai ir savas kaujas, bet zemniekiem jāizcīna savējās. Mūsu uzdevums ir pabarot savus karavīrus un Ukrainas tautu.”
