Pareģo datorus un internetu 1
Arhitektiem ir maizes un sirds darbi. Kopā ar vienu no labākajiem Zviedrijas fotogrāfiem Hansu Hammaršeldu viedoju piekšmetus multimediju izstādei – tā bija daļa no kādas elektrokompānijas vīzijas projekta, kā izskatīsies mūsu vide un tehnika pēc 25 gadiem. Tas, ko vēlējāmies īstenot, vēl neeksistēja, tāpēc bija jārada pašiem. Piemēram, neviens 1972. gadā nezināja, kā izskatīsies personīgais dators, jo tāds vēl nebija izgudrots, vēl mazāk – internets. Mūsu nākotnes mājā visa dzīve noritēja vienā telpā, kurā iekļautas visas svarīgākās funkcijas, bet balkona vietā bija ierīkota siltumnīca, kur augus audzē ne tikai daiļumam, bet arī pārtikai – šodien to sauc par “street farming”. Guļamistabas vietā izveidots kupolveida guļamais doms, tādējādi naktī nav jāsilda visa lielā telpa, bet dienā tajā var norobežoties no apkārtnes – bērni tā būvē sev būdas zem galda, lai ieslēgtos mazākā telpā. Vannu uztaisīju kā caurspīdīgu gaismas kupolu, kas darbojas līdzīgi kā mūsdienu džakuzi. Pēc 25 gadiem, tas ir, 1997. gadā, interjerā manis piedāvātie trakumi neīstenojās, jo cilvēku nevar tik viegli izmainīt, taču tehnika pilnībā sasniegusi to, ko mēs pareģojām, – datorus un internetu.
Mani pirmie profesionālie eksperimenti ar datoru sākās ap 1988. gadu. Tolaik “Konstfack” skolā, kur biju atgriezies darbā kā profesors mēbeļu un interjera dizainā, nebija neviena datora, ko varētu izmantot dizaineri, tāpēc aizdevu savējo “Macintosh” un kopā ar kādu ķīniešu studentu sākām attīstīt to izmantošanu.
Eksperimenti un maizes darbs
Absolūtā dizaina – kāds vēl nav sastopams arhitektūrā – meklējumos pievērsos lidaparātiem. Kad ieraudzīju bildi ar deltaplānu, mani fascinēja, ka tas var lidot kā putns simtiem kilometru! Ja ar tik vienkāršiem līdzekļiem varam noturēties gaisā, ko tikai ar līdzīgu pieeju varētu paveikt uz zemes! Viens no manas izpētes rezultātiem bija 800 gramus viegls krēsls, saliekams kā lietussargs – 20 tādi ietilptu papīrkurvī, no kura tos pēc vajadzības varētu izņemt, kad nāk viesi. Uzsāku sarunas ar “IKEA” firmu par iespējām attīstīt ražošanu, taču žūrija atrada, ka krēsls, kas maksā 50 kronas, ir par dārgu. Varbūt lēto preču tirgum šī ideja tolaik bija par ekstrēmu.
Turpinot vieglo materiālu un konstrukciju ideju, gribējām vienu projektu realizēt Stokholmas Modernās mākslas muzeja pagalmā, vadība bija ļoti pretimnākoša, tikai vajadzēja atrast finanses. Devos uz Minheni pie “Bayer” firmas lūgt, lai viņi dod materiālus, taču man atbildēja, ka mājas taisa no ķieģeļiem, – un projekts nomira.
Šādu nerealizētu ideju ir daudz, un vajadzēja taču strādāt maizes darbu. Mūsu firmas revidentam, kurš strādāja arī slavenajam ansamblim “ABBA”, bija jauna brūte un viņa gribēja jaunu māju. Mēs bijām veikuši vairākus projektus viņa firmai – pārbūvējām Ķīnas varietē teātri, izveidojām biroja iekārtu, kas apzeltīta ar 24 karātu zeltu. Zelts gan bija pretrunā ar manu “high–tech” uztveri, taču kopumā tas darbojās tīri labi, jo finanšu aprindās tiek labi ieredzēts. Būvniecībai revidents aizņēmās naudu no “ABBA”, ar namu bija apmierināts, taču drīz vien aizbrauca uz Beļģiju, jo sākās banku krīze, bet ēka tika pārdota kādam krievu “mafiozo”.
